sestdiena, 2010. gada 16. oktobris

Lauras dzimšanas diena ir nosvinēta godam un esam gatavi atvadīties no Varanasi. Jauno maršrutu esam izstrādājuši viltīgu, pametam Varanasī jau pusdienlaikā, lai ar tumsu ierastos Lucknow, kurā mums jāuzgaida dažas stundas līdz vilcienam uz Saharanpuri. Pauze ir akurāti tik gara, lai mēs paspētu aiziet līdz centram un pārmaiņu pēc apēst pa kādam ne-veģetāram gardumam. Lucknow ir diez gan musulmaniska pilsēta, tā ka varam it viegli tikt pie grillēta cāļa, kebabiem, gaļas rullīšiem u.tt. Kopumā jāsaka, bija garšīgi un atlika laiks arī nelielam interneta mirklim, bet esam atkal vilcienā un nakts garumā ripinamies uz rietumiem. Saharanpuri ne ar ko īpašu neizceļas, vien esam aprēķinājuši, ka no turienes var tikt tālāk uz mūs interesējošo Rišikešu. Un aprēķinos nav jāviļas, nomainam zibenīgi vilcienus un ar vēl vienu pauzi Haridvarā tiekam līdz pat Rišikešai. Ceļā esam pavadījuši pusotru diennakti un ir tumšs, tā ka nolemjam palikt LP rekomendētā viesnīcā, tā aiztaupot naktsmītnes meklēšanas “priekus”. Pirmais iespaids par Rišikešu ir visai interesants, esam nonākuši tūristu kvartālā, kas ir tāda kā saliņa prom no pārējās pilsētas, visas viesu mājas ir pilnas ar gringo tipa tūristiem, visi restorāni ēdienkartes sāk ar Continental, kam seko Israeli un Italian. Kaut arī tiekam pie labām istabām un nokaulējam cenu labi zemu, esam gatavi pārvākties uz “īsto” pilsētu jau no rīta.
Smieklīgi, bet no rīta noķeram to pašu taksistu, kas mūs atveda iepriekšējā vakarā un fiksi vien esam pie Gangas, gar kuras svētajiem augšteces krastiem tad arī izvietojusies visa Rišikeša, kas slavena ar saviem ašramiem, jogijiem, tempļiem, svētceļniekiem un superseno vēsturi, kuras dažas no svaigākajām lapām aizsākuši The Beatles. Sešdesmitajos gados Bītli Rišikešā pavadīja diezgan labu laiku un būtībā viss Baltais albums vismaz sākotnēji ir tapis tieši šeit, vienā no Riškešas ašramiem. Arī mēs vēl neesam atmetuši domu par kādu laiciņu ašramā, kas ir tāda kā klostera tipa jogas un meditācijas nometne. Visu rīta cēlienu pavadam meklēdami “īsto” ašramu, nonākam pie fanāta kalnos, apskatam gringo ašramu, kas orientēts uz jaunāko pensionāru paaudzi, citu gringo ašramu, kas orientēts uz mazāk maksātspējīgiem jaunākās paaudzes tūristiem, tad ieslīdam vēl askētiskākā uz vietējiem orientētā ašramā, kas šķiet daudz maz pieņemams, vien viņi remontē savas labākās istabas un mums var piedāvāt tikai īstākās celles, un visbeidzot nospriežam, ka ašrams nav priekš mums, labāk palikt viesnīcā un aiziet uz kādām jogas nodarbībām mazākā iestādījumā.
Atrodam gan viesnīcu, gan jogas centru, kas trenē profesionālus jogas skolotājus. Jau nākamajā rītā dodamies uzsākt mūsu jogas gaitas, kas sākas astoņos. Kaut kā jau sākumā man izveidojas konflikts ar skolotāju, kurš mēģina iestāstīt kā mans ķermenis jūtas labāk un kā viņš labāk atpūšas... Nu zini, es jau nu zinu vislabāk, kas manam rumpim patīk. Divarpus stundu garumā saprotu, ka joga viņam nepatīk. Tiesa gan nevar noliegt, ka tie vingrinājumi var būt visai noderīgi un veselīgi, bet tās lietas jādara pamazām, nevar taču sagaidīt, ka es pēc stundas ilgas nodarbības stāvēšu uz galvas vai balansēšu uz rokām visu savu masu, kas salocījusies piecos līkumos, kaut gan Laurai un Alem tas izdodas. Diena paiet diez gan veikli, jo pilsētā, kas šķiet dzīvo uz tūrismu un svētceļniekiem vien ir pa pilno ar visādiem nepāliešu, tibetiešu, indiešu veikaliem, interesantām grāmatnīcām un restorāniem. Tā kā esam vīlušies jogas skolā un diez ko nefanojam par tūristiskuma priekšrocībām, sākam jau plānot nākošo gājienu, vien sanāk nedaudz piebremzēt, jo Laura nejūtas diez ko labi.
Par spīti cerībām, ka tas ir tikai kārtējais karija-baktēriju uzbrukums un no rīta viss jau atkal būs labi, termometra stabiņš negrib krist zem 39.5 C ar visu paracetamola palīdzību. Divas dienas virs 39 nav joks, un meklējam padomu pie ārsta, kurš saka, ka jāuztaisa asins analīzes, jo simptomi nav pārāk viennozīmīgi. Paiet laiks cīņā ar indiešu med-birokrātiju, kuru mēs diez ko negribam zaudēt un sākam cīņu ar baktēriju (galvenais aizdomās turamais) vēl pirms rezultātiem. Nav īsti skaidrs, kas bija ar Lauru noticis, bet antibiotikas šķiet nostrādāja un temperatūra nokrīt uz 35 jau nākamajā dienā, kas gan nenozīmē, ka esam gatavi sēsties vilcienā, lai atvadītos no Riškešas. Paliekam šeit vēl dažas dienas un beigās izrādās, ka paskrējusi nedēļa.
Kopumā Rišikeša nav slikta vieta, kur pavadīt laiku, ja tāda netrūkst, it sevišķi, ja tevi interesē visādas hindu, jogas, tantras, numeroloģijas u.tt. lietas. Ziemeļu daļa gan ir pārblīvēta ar tūristiem paredzētiem iestādījumiem, bet līdzsvaru var atrast dienvidu kvartālos, kur Rišikeša pārtop par visparastāko Indijas pilsētu, ar tirgu, saldumu veikaliem, ielas ēstuvēm, kurpniekiem, aptiekām un traģisku satiksmi. Dienviddaļā mana daudz mazāk tūristu, kuri šķiet meklē mājas prom no mājām un lielāko daļu sava laika pavada ap Lakšmandžulas tiltu, sēdēdami vācu maiznīcās, kuru saturs diez ko neatbilst nosaukumam, lielākoties nav tur ne vāciešu, ne maiznīcu (visas maizītes tiek ceptas kaut kur citur) un ap galdiņiem sēž tumsnēji jaunieši, kas savā starpā sazinās jidišā un uzkož pa kādam falafel.

trešdiena, 2010. gada 13. oktobris

Happy birthday

Rīts sākas mierīgi, lai gan mani pārsteidz Jāņa sarūpētā šokolādes kūka. Ir karsts un mēs steidzam uz jumta ķerties tai klāt. Otrais pārsteigums – šokolādes kūka galīgi negaršo pēc šokolādes (par ko gan no vienas puses nevajadzētu brīnīties, jo esam Indijā, un viņi jau šokolādi neizniekos likdami iekšā kūkā, tik nedaudz šokolādes tipa glazūrai... varbūt), īpaši dīvaini garšo pirmais kūkas kumoss, ar katru nākamo ir nedaudz labāk, līdz beigās pa četriem esam notiesājuši pusi. Un tad Ale, dzerams savu ikrīta masala tea, man saka, ka viņš šodien ir gatavs darīt visu, ko vien es vēlos. Galvā ienāk tikai viena doma – ejam uz peldi Gangā! Iesākas tas kā joks, bet kad Jānis paziņo, ka viņš jau nu noteikti ies peldēties, arī Ale arī nevar atpalikt. Diemžēl Katja ir nepielaužama un vēl cenšas mūs attūrēt, bet pēc nedēļas Varanasi esam kārtīgi nobrieduši lielajam notikumam, atliek tik atrast “tīrāko” vietu. Izvēlamies mūsu hostelim tuvāko gatu (tas pats, kur nonstopā tiek mazgāti un dedzināti mirušie), un arī pati “peldvieta” ilgi nav jāmeklē, viens vietējais mūs laipni aicina svētaja upē, izstāsta, cik pakāpienu ir uz leju zem ūdens un kurā virziena labāk nedoties lielās straumes dēļ. Atliek tik doties iekšā! Tas nemaz nav tik grūti kā mēs sākumā bijām iedomājušies, nedaudz paplunčājamies un pietiek. Pēc dušas kartējā pastaiga gar Gangu, pa vēl neizpētītām vietām, kad uz vienas no simtiem šaurajām ielām man un pretij nākošajai govij nesanāk īpaši labi izmainīties un viņa man ar vienu ragu iebada vederā. Droši vien, ka ne speciāli, laikam viņa galvu vienkārši bija sagriezusi uz vienu pusi un es jau esmu tā pieradusi pie viņām, ka necenšos ieturēt nekādu distanci vai pat nepamanu, ka man pretī nāk govs = ))))

piektdiena, 2010. gada 8. oktobris

Rāma Nāma Satahē

Rāma Nāma Satahē... tie ir vārdi, kurus ik pa dažām minūtēm skaļi izrunā bēru gājiena vadītājs un kurus skaļi atkārto mirušā nesēji. Nevaru gluži pretendēt uz precīzu transskripciju latviešu valodā un vēl jo mazāk uz precīzu tulkojumu, bet pa lielam tas ir pilnais hindu dieva Rāmas vārds. Vietējie saka, ka pilnais vārds sevī ietver ideju, ka Rāma ir vistaisnīgākais un droši vien, ka viņš tāds ir, jo no šīs bēdu lejas (indieši domā, ka dzīve uz zemes ir nožēlojama) atpestī ikvienu.
Manukarnika gats (templis) atrodas Gangas krastā, lai līdz tam nokļūtu jāsēžas laivā vai jāmaldās pa vecās Varanasī labirintiem. Varanasī ir pati vecākā pilsēta pasaulē, kas nepārtraukti eksistējusi nu jau vairāk kā četrus gadu tūkstošus un ne velti tā ir viena no vissvētākajām vietām hinduisma piekritēju vidū. Manukarnikas apkaimes ieliņas, kas veido jau pieminēto labirintu ir ne platākas kā trīs metri, kas ir gana, lai tur izmainītos n-tie gājēji, nesēji, bēru gājieni, motociklisti, svētās govis, kas šeit ir kuplā skaitā, un visādi citi indiešu sadzīves dalībnieki. Lai arī ieliņas ir šauras un gana netīras, netrūkst šeit nekāda veida tirgoņu, vienīgi zīda un rotu veikali noslēpušies no nemitīgās miroņu plūsmas, kuru it jauki var vērot sēžot uz viena soliņa ar kādu mūžīgo beteli kožļājošo indieti un dzerot aukstu lassi no māla trauciņa, kurš pēc tam tiek izmests turpat renstelē, kas kalpo gan kā notekūdeņu kanāls, gan miskaste, gan sile govīm, kazām un suņiem, gan publiskā tualete. Līdzīgs liktenis kā māla podiņus, no kuriem tiek dzerta tēja vai lassi, piemeklē arī no koku lapām izgatavotos trauciņus, kuros tiek pasniegti visi gardie ielas ēdieni, par kuru lieliem apjūsmotājiem esam kļuvuši. Arī vietējie ēd ļoti daudz ielas ēdienus, tomēr tur ir savas likumsakarības, ar kurām mēs vēl neesam tikuši skaidrībā, proti, ne katrs ēdiens ir pieejams, katrā diennakts stundā, no rītiem topā ir vieni ēdieni, tad parādās citi, bet vakara repertuārā jau vairs nav atrodami rīta našķi, kurus nomainījuši citi gardumi. Indieši ēd bieži, bet ne pārāk daudz, kas neizbrīna, jo ir diezgan karsts un pilns vēders ari šajā sakarā nepalīdz. Porcijas ir maziņas, bet apmierina ēstgribu uz pāris stundām un laba samosu vieta nekad nav pārāk tālu, lidz ar to nav vajadzības ņemt piecas porcijas, lai panāktu eiropeiskiem standartiem atbilstošu pārēšanos. Kas nedaudz pārsteidz ēdināšanas iestādēs, jo sevišķi ielas ēstuvēs - 99% no ēdājiem ir vīrieši. Un tipiskais indiešu vecis nekur nekustās pēc savām vakariņām bez kārtīgas beteles devas, godīgi sakot, viņš nekustās vispār bez beteles devas. Ne par velti visas rensteles un māju sienas ir sarkanas, jo veči šeit spļaudās ne pa jokam. Pie sarkanām beteles šaltīm vēl var pierast, bet kaut kā negribas pieņemt to, ka neskaitāmi veikalnieki neuzkata par vajadzīgu izspļaut savu kožļājamo pirms sākt sarunu ar tevi, un vārdi “What you want?” no pārpilnas mutes, raidīti griestu virzienā (jāatgāž galvai lai nelīst ārā siekalas) neskan diez ko iedrošinoši.
Pirmo īsto dienu Varanasī pavadam uz atslābuma viļņa, neko daudz nedaram, atrodam interneta salonu, noskaidrojam, kurās ēstuvēs ir vislabākie piedāvājumi, vēl paskatamies uz dažiem degošiem ķermeņiem un izdzeram daudzus litrus ūdens, kas gandrīz tik pat ātri kā izdzerts izsvīst uz pieres. Sēžam uz balkona un skatamies uz līķu straumi, uzspēlējam šahu. Varanasī ir vispiemērotākā vieta miršanai, ja tu esi īsts hinduists, daudz cilvēku ierodas šeit pavadīt savas pēdējās dienas, vēl vairāk cilvēku ierodas jau stīvā formātā uz kremācju Manukarnikā - jaunajā elektriskajā krematorijā, kas ir videi draudzīgāka, vai kādā no mazākajām kremēšanas vietām Gangas krastos, kas ir nedaudz lētāka opcija par slaveno Manukarniku. Starpcitu, līdzīgi kā rietumu pasaulē, arī šeit eksistē visai ienesīgā “apbedīšanas industrija”, pirmkārt jau nestuvju un līķu izrotātāji, tad nesēji un visbeidzot lielie biznesmeņi malkas tirgoņi, kas tirgo gan skaliņus un skaidas, gan ekskluzīvo sandalkoku, kas ir katra mirēja sapnis. Ja tu nespēj tikt pie sandalkoka vai kāda cita koka, tava opcija ir vienkārši tikt iemestam Gangā, kuru dažs arī izmanto (tā runā, paši neesam redzējuši). Ja tu esi jaunāks par 12 vai stavoklī, arī tad tev nav cerības uz kremāciju – pa taisno upē, tomēr tas neattur n-tos svētceļniekus no peldes svētajā upē, kura nu jau ir tik svētīgi piesārņota, ka ūdenī vairs nav atrodams skābeklis un pieļaujamo 50 “slikto baktēriju” uz 100ml ūdens vietā, šeit dzīvo 1 500 000 baktērijas. Peldētāju un upmalas dzīves apskate ir rītdienas plānā, bet šodien vēl pa kādai samosai un pie miera.

otrdiena, 2010. gada 5. oktobris

Varanasi

Vilciens no NJP (New Jalpaiguri) uz Muglai Sarai atiet tikai 10.30 vakarā, bet tikšana uz staciju aizņem gandrīz visu dienu, jo no rīta mums kārtīgi jāpaēd, tad jāiepērk pārtika pārbraucienam un galu galā jāatrod kāds transporta līdzeklis, ar ko tikt ārā no Kalimpong. Viss iet gludi, līdz transporta līdzeklim, kas šoreiz izrādās būs autobuss, kurš kursē vien līdz Siliguri, kas ir kādus desmit kilometrus no NJP stacijas. Pa ceļam nedaudz salīst mūsu somas, kuras, kā jau šeit ierasts, tiek vienkārši samestas uz autobusa jumta, bet tas nav nekas traks, jo viņas tāpat nebija diez ko attapušās no Sikkim mākoņiem. Divarpus stundu vietā, autobuss līkumo pa kalniem un stāv sastrēgumos, kurus kā jau ierasts izraisa dubļu un akmeņu nogruvumi, kādas stundas četras, sākam jau lēnām tiesāt vilcienam paredzētos augļus, bet lielākais pārbaudījums ir mūsu “izmešana” no busa kaut kur pilsētas centrā, galīgi ne vietā, kur iespējams noķert kādus publiskos transporta līdzekļus uz attālo staciju. Iesākumā mums kaut kā niet un taksisti sauc astronomiskas summas (3Ls), bet kaut kā tomēr tiekam pie godīgā autorikšas vadītāja un jau pēc divdesmit minūtēm esam stacijā. Stacija kā stacija, nekas īpašs, vien problēma tā, ka mums līdz vilcienam jāgaida kādas 4 stundas. Sākam vazāties pa apkaimes restorāniem un tiekam pie visādiem “palīgiem”, no kuriem grūti tikt vaļā. Izmantojam jauno stratēģiju, sadalam grupu divās daļās, viena grupa ar “gidu” ieiet restorānā paprasīt ēdienkarti, bet otra tikmēr ieņem galdiņu iestādījumā, uz kuru patiesi gribam iet. Stratēģija strādā, kad Ale ar Katiu ierodas restorānā, kurā jau sēžam mēs, restorāna boss mūsu palīgu dzen prom, kas samazina mūsu rēķinu akurāti par summu, kura maksājama kā komisijas nauda “gidam” par mūsu atvešanu. Vakariņas ir garšīgas un ievelkas uz vairākām stundām, jo īpašniekam nav iebildumu, ka mēs tur pagaidam un uzspēlejam šahu. Divas stundas indiešu restorānā ir līdzvērtīgas divām stundām kinoteātrī, jo apkārt viss notiek, var pavērot pavāru, citus apmeklētājus un ja nu kas, arī televiorā paskatīties, kas pārsvarā demonstrē Bolivudas jaunākos grāvējus, pa vidu uztrāpam programmai “Breaking News”, kurā tiek rādīts sižets par kuģa katastrofu Jaunzēlandē. Nekas intereresantāks sen nav TV redzēts, nav skaidrs, kas noticis, bet nu veids kā ziņa tiek pasniegta skatītājiem ir oriģināla, tiek rādīts kaut kāds drošības kameras ieraksts ar milzu šūpošanos uz klāja, tad amatiervideo ar kuģi, kurš šūpojas megaviļņos, un tad.... labākie fragmenti no supergrāvēja “Titāniks” ar visu Leonardo di Kaprio, un pāri visam skan kāds no romantiskākajiem roka gabaliem no Nickelback jaunā albuma. (Vēlāk internetā noskaidrojas, ka “Breaking News” stāsts par 2400 cietušajiem nav “īsti patiess”, nekādas katastrofas nav notikušas un sižetā izmantotais video filmēts Tasmānijas jūrā 2008.gadā.) Kad apnīk sēdēt restorānā pārvietojamies uz pašu stacijas ēku, kur nav īsti kur apsēsties, jo katrs brīvais placītis ir aizņemts, cilvēki guļ un sēž visur, izņemot militāristiem paredzētajā nodalījumā, kas ir aptuveni trešā daļa no stacijas zāles. Izmantojot pareizo kaujas taktiku, sarunājam ar dežūrantu, ka varam uz stundiņu izmantot militāristu privilēģijas un tā arī pienāk laiks meklēt mums vajadzīgo peronu. Uzrodas vēl vesels bariņš ar vietējiem, kuri grib ar mums fotografēties un vilciens ir klāt. Tā, kā NJP ir tikai pietura lielajā maršrutā, steigšus meklējam savu vagonu, bet tāda vienkārši nav, paklausam vietējos un gaidam, pēc kādām 15minūtēm, mūsu vagons tiek piekabināts pašā sastāva aizmugurē, un izskatās, ka visiem ārzemniekiem biļetes ir tieši mūsu vagonā. Vēl brauc divas vācietes, trīs anglietes un dīvains pusmūža pārītis no sazin kurienes. Izskatās, ka abi vecākie ceļotāji ir pārvērtējuši savas spējas un pamatīgi cīnās ar izvēlēto scenāriju, ceļot bez grupas, jo vēl mūsu klātbūtnē viņi zvana policijai un sūdzas, ka aizdomīgs tips viņiem seko pa peronu.

Pats vilciens nav diez ko pārsteidzošs, nedaudz mazāk kopts kā tas, ar kuru ieradāmies no Kalkutas, bet nav arī pilnīgs grausts, tā ka ieņemam vietas un ejam gulēt. Ir diez gan karsts, jo esam atgriezušies lejā un vilciens ir riktīgi skaļš, bet kaut kā izdodas nogulēt līdz pat deviņiem, tiesa gan ar nelieliem pārtraukumiem, par kuriem jāpateicas virtuves vagona personālam, kas mani modina septiņos, tad astoņos, lai noskaidrotu manas domas pusdienu sakarā.

Pa ceļam milzīgs līdzenums ar n-tajiem rīsa laukiem un maziem ciemateļiem, kas no malas izskatās baisi nabadzīgi, un laikam jau par to nav jābrīnās, jo braucam cauri pašai nabadzīgākajai no Indijas provincēm, Bihārai. Ik pa brīdim manam govis, kas cenšas izspiest minidīķīšus no krastiem, salīdušas ūdenī, cieši viena pie otras un meditē pusdienas karstumā. Pat lielākās pilsētās visas sienas nolipinātas ar govju “pankūkām”, kas acīmredzot tiek žāvētas, lai pēc tam izmantotu kurināšanā. Un, protams, atkritumu kaudzes, kas lielākajos miestos ir turpat starp vilciena sliedēm un vietējo mājām. Arī brauciena laikā tukšās ūdens pudeles un ēdiena pārpalikumi lido pa logu laukā visu laiku. Lieki piebilst, ka atkritumu urna vilcienā nav.

Galā nonākam ar nelielu kavēšanos, ceļā esam pavadījuši divdesmit stundas. Muglai Srai stacija nav diez ko lliela, bet pirmā lieta, ko pamanam, tā ir vienkārši pilna ar žurkām. Žurkas dzīvo visur, un diez ko nebaidās no cilvēkiem, dažas ēd kaut kādu maizi, dažas vienkārši izvedušas pastaigā savu jauno paaudzi, citas skraidelē riņķī, un nevienam tas neliekas dīvaini, izņemot mums, uz dažām sekundēm. Diez gan veikli tiekam pie braucamā uz 18km attālo Varanasī, nākas gan nedaudz pakaulēties un paspēlēt teātri, bet tiekam galā un uzņemam kursu uz Manakarnikas templi, kura apkaimē it kā ir pāris pieņemamas naktsmītnes. Izmaldamies pa visādiem labirintiem, bet beigās atrodam ļoti labu viesnīcu, izdodas arī labi nokaulēt cenu, un pēc dušas esam gatavi doties vakariņās. Izdomāju dvieli izkārt uz jumta, no kura paveras skats uz pašu templi. Izrādās Manakarnikas templis ir kremēšanas templis, un katru dienu tur tiek sadedzināti 100-200 hinduisti no visas Indijas. Aizejam paskatīties tuvumā, diez gan iespaidīgi, ko gan nevar teikt par iespējām paēst vēlākā vakara stundā. Šeit ēšana sākas pēcpusdienā un ir cauri jau kādos septiņos vakarā, tā ka dzīves ritms jāpakārto šim faktam. Varanasi mūsu iela ir tāds kā lielceļš uz viņsauli, ik pa dažām minūtēm aiziet kāds ziediem izrotāts mirušais tempļa virzienā, un atpakaļ neatnāk, un tā dienu no dienas, par ko mums būs iespēja pārliecināties, tā kā domājam šeit palikt vairākas dienas.

piektdiena, 2010. gada 1. oktobris

Ceļā uz Kalimpong atkal nogruvums, visi izkāpj no saviem transporta lidzekekļiem un skatās... Saprotam, ka pašu spēkiem nespējam cīnīties ar lielo akmeņu nobrukumu un sākam apsvērt došanos atpakaļ vai iespējamo pāris stundu gaidīšanu, tomēr notiek brīnums un pusstundas laikā buldozers ir klāt un problēmu atrisina. Izlīkumojam pa kalnu ceļiem un ierodamies Kalimpong, lai visai drīz saprastu, ka esam nedaudz iesprūduši. Vienīgā Sikkim un Bengālijas kalnu saikne ar pārējo Indiju ir ne pārāk lielā Siliguri pilsēta, kuras iedzīvotāji akurāti šobrīd ir izdomājuši streikot, lai prasītu labākus dzīves apstākļus, tādā veidā paralizējot visu satiksmi ar dienvidiem. Vispār jāsaka, ka Indijā streikošana un visāda citāda veida protestēšana ir cieņā, nav nemaz jāmin Kašmiras seperātisti vai Biharas maoisti, tepat Rietumbengālijas ziemeļos, neliels kalnu apgabals, kura centrā atrodas Dārdželinga, izdomājis tikt pie lielākas autonomijas. Zaļi balti dzeltens karogs plīvo vai pie katras mājas arī Kalimpong, onkulīši pie tradicionālajām cepurēm sasprauduši nozīmītes ar kalniešu dunčiem un katrs sevi cienošs veikals uz savas izkārtnes, zem nosaukuma, min vārdu “Gorkhaland”, kas ir vietējo pašizdomāts nosaukums teritorijai, kuru viņi grib padarīt par vēl vienu Indijas provinci. Teritorija ir tik maza, ka tā noteikti būtu vismazākā Indijas province, ja valdība piekristu “dumpinieku” prasībām, tomēr neizskatās, ka kādu vispār šīs prasības interesē, jo “reģionā” nav manāma armijas klātbūtne, par Gorkhas zemi neraksta pat Bengal Post un arī paši vietējie rīko tikai mazus protestiņus, iet nelielos gājienos, dziedādami dziesmas, būtībā nepanākot neko vairāk kā sastrēgumu tā jau sastrēgušajā satiksmē.
Tā kā Kalimpong pavadīsim divas dienas (streiks būšot tikai vienu dienu), un te nav pārāk daudz lietu un vietu, kuras mēs gribētu apskatīt, tad plānojam savu laiku visai relaksēti, pat relaksētāk kā parasti. Atklājam, ka Kalimpong gatavo diez gan pieņemamas kvalitātes sieru, vēl te ir atsevišķas diez gan labas kafejnīcas, kas tirgo indiešu saldumus, kuri ir tiešām garšīgi, bet pietiekoši saldi, lai apstātos pēc pāris nelieliem kumosiņiem. Vēl aizejam uz papīra fabriku, kur, izmantojot vēsturiskas metodes, no kāda vietējā krūma celulozes tiek gatavots lielisks papīrs. Šī papīra ražošanas tradīcija aizsākusies pirms daudziem gadsimtiem budistu klosteros, un pašu svarīgāko manuskriptu oriģināli rakstīti tieši uz šāda papīra. Kalimpong apkārtne slavena arī ar saviem dārziem, kur sēklu un sīpolu eksporta vajadzībām tiek audzēti dažādi krāšņumaugi un ziedi, tomēr šobrīd maz kas zied, kādēļ uz dārziem doties lielas jēgas nav.
Joprojām eksperimentējam ar indiešu virtuvi un gaidam, kad beigsies Siliguri streiks, kas paildzinājis mūsu vizīti Kalimpong, un varbut nemaz nav arī tik slikti šeit uzturēties pāris dienas, šeit nav neviena tūrista, pilsēta ir diez gan dabiska un pat interesanta.

sestdiena, 2010. gada 25. septembris

Sikkim

Nākamais rits iesākas ar nelielu gaidīšanu džipu stacijā, pēc kādas stundas džips, kurā saspiežas 13 cilvēku (dažiem gan jāsēž uz jumta un šoferim knapi pietiek vietas) ir piepildījies un dodamies ceļā uz Peling, kur mūs jau gaida Ale un Katja. Pēc kādām 20 minūtēm transporta lidzeklis jānomaina, jo ceļu sķērso nogruvums, kas kā vēlāk izrdīsies šeit nav nekas neparasts. Raušamies ārā no džipa, savācam savas pauniņas un kādus simtes metrus noejam kājām. Otrā pusē akmeņu kaudzei mūs jau gaida nākošais džips Ceļš, protams, ir līkumains, šaurs un stāvs, tomēr ļoti, ļoti interesants, lai arī daudz ko vairāk par tuvumā esošajām tējas plantācijām un tējas novākšanas procesu mēs nespējam novērot, jo joprojām esam mākonī, kas atrodas apmēram 1500m virs jūras līmeņa. Kad tiekam līdz ielejas apakšai, grūti noticēt, ka iespējama tik liela atšķirība laikapstākļu ziņā starp Dardželingu un 1000 metrus zemāk esošo Džortangu. Manāmi tikai daži mākoņi, ir diez gan silts, lai neteiktu karsts un tik šausmīgais mitrums arī vairs nav manāms. Esam oficiāli ieradušies Sikkim, kas ir viena no mazākajām Indijjas provincēm, kura robežojas ar Nepālu, Tibetu (Ķīnu) un Butānu. Līdz pat 1975. gadam Sikkima bija neatkarīga valsts, bet šķiet karalis ne pārāk labi tika galā ar kalnu pārvaldīšanu un Indija kaut kādā veidā “nopirka” sev jaunu provinci. Nepaliekam Džortangā pārāk ilgi un pēc pus stundas jau atkal sēžam džipā, kas mūs atkal ved kalnā. Divarpus stundas un esam Pelling, kas ir baigā tūrisma citadele, par ko nerodas šaubas ieraugot visas viesnīcas un restorānus, kuri gan šobrīd stāv tukši, kas neizbrīna, jo esam atgriezušies mākonī. Šoreiz gan par mākoni īpaši nesatraucamies, jo satiekam mūsu vecos draugus, ar kuriem tad arī pavadam atlikušo dienas daļu, jo labi ilgi neesam tikušies.
Nākošajā rītā dodamies uz budistu klosteri, kas neko īpaši mūs neiespaido, ir redzēti nopietnāki, varenāki un interesantāki klosteri. Laiks ar nekļūst labāks, un par spīti lietum izdomājam iet uz deviņus kilometrus attālo kaimiņpilsētu Geizingu, kurā todien notiek tirgus. Ceļš ir tā vērts, jo tirgus ir neliels, bet diez gan interesants. Pa pilnam ar vietējiem sikkimiešiem, kas no kalniem sanesuši visādus augus, saknes, augļus un dārzeņus, par kuru eksistenci mums iepriekš nebija ne jausmas. Protams, turpat ir arī atslēgu un kedu tirgotāji, lietussargu meistars (ļoti pieprasīts pakalpojums), rīsu un lēcu maisi, garšvielu pakas u.tt. Pašu tirgu var izstaigāt trīs minūtēs, bet mēs pakavejamies ilgāk, pavērojam cilvēkus. Kā jau tas nereti gadās tirgos, visinteresantākās ir vecās tirgus tantes, kas par spīti saviem gadiem nes milzu paunas un uzpīpē vietējo džungļu tabaku un rotājās ar visai ekstrēmiem pīrsinga gabaliem.
Vakarā nolemjam, ka par spīti tam, ka Sikkim ir viena no skaistākajām Indijas ziemeļu provincēm (tā daudzi saka), mēs te nevaram ilgāk uzturēties, jo mākonis aizsedz skatu uz Himalaju augstākajām virsotnēm, un mitrums ir diez gan neizturams, kaut vai tāpēc, ka dvieļi pēc dušas nav izžāvējami un pamazām slapjas paliek arī tās mantas, kuras vēl nemaz neesam ņēmuši ārā no somām. Plāns ir gatavs, jau rīt atkāpjamies uz Kalimpong, lai tālāk dotos karstajā un saulainajā virzienā.
Vēl gan satiekam viesu mājas īpašnieku, kas ir visai kareivīgi noskaņots sikkimiešu seperātists, kurš mums izskaidro šo to no provinces vēstures, kultūras un attiecībām ar Indiju. Laikam visspilgtākais citāts no viņa puses, kuru būs grūti aizmirst, bija kaut kas līdzīgs šim... “Tā vairs nav cīņa par teritoriju vai cīņa par rīsiem, bet gan cīņa par rasismu!” Jautājam, vai tad Indijā ir baigais rasisms? “Nē, nav, bet mēs, baltie (sikkimieši ir vairāk līdzīgi ķīniešiem nekā indiešiem), negribam, lai melnie ienāk mūsu teritorijā!”

piektdiena, 2010. gada 17. septembris

Atliek tikai saslavēt indiešu virtuvi, lai viņa pagrieztu pret tevi savu velnišķīgo kreiso vaigu. Šodienu pa lielam pavadam rehabilitācijas režīmā, ēdam augļus un maizi, jo kaut kā nevelk uz karija tipa ēdieniem, kas šķiet tikai sekmētu atgriešanos sēdus pozā. Augļi šeit liekas baigi dārgi, granātāboli maksā 100 rūpijas kilogramā, kas nozīmē, ka par diviem nelieliem sarkanajiem mēs maksājam tik pat cik par mērenām pusdienām diviem veģetāriešu restorānā (90% restorānu ir veģetāriešu). Lasam “Bengal Post”, ēdam milzu bulciņu, tāda pati kā parastākā smalkmaizīte dzimtenē, tik dauz lielāka (kādi 25cm diametrā), un lādējamies uz Beni's restorāna tējas vārītāju, jo mums liekas, ka tieši viņa brūvējums mūs ir novedis līdz tik nožēlojamam stāvoklim. Diez ko vairāk jau arī padarīt nevar, jo joprojām esam iesprūduši mākonī, kurš neizrāda nekādu vēlmi kaut kur pazust.
Liekas, ka šodien visas pilsētas skolas svin skolotāju dienu, jo centrālajā laukumā pilns ar sīkajiem, kas cenšas veidot tādu kā dzīvo aleju, mums gan nepietiek pacietības sagaidīt šova kulmināciju, bet pieļauju, ka beigās visi skolotāji iziet cauri tai alejai un tiek godināti pašā Dardželingas augstākajā un svētākajā kalnā. Lai nu kā ar to skolotāju dienu, bet izglītības sistēmai šeit ir milzu loma. Kā jau bijušās britu impērijas valstij pienākas, te visi skolnieki valkā formas, kas īpaši nemaz neatšķiras no tām, kuras redzamas angļu, jaunzēlandiešu vai austrāliešu skolās, varbūt vienīgi tās tiek nēsātas ar lielāku lepnumu. Otra lieta, vismaz Dārdželingā lielākā daļa skolu ir iemitinājušās vecajās koloniālajās ēkās, kas vēl vairāk liek aizomāties par līdzībām skolu sistēmās. Un, škiet, ka lielākajā daļā skolu, nu vismaz labakajās skolās, mācības notiek angļu valodā, kas arī labi atainojas uz ielām, kur mums neiet pārāk grūti ar kominikāciju. Nav ne jausmas cik laba ir pamatizglītība vai cik efektīva ir vidējā, bet piedāvājumi studēt visdažādākajās augstākās izglītības programmās ir izlīmēti vai uz katra staba, interesanti, ka nav nekur tālu jābrauc, jo pie sava MBA vai LLM tu vari tikt tepat kalnu mazpilsētā.
Saņemam spēkus un dodamies pavadīt vakaru Saulrieta tējnīcā, tā kā mākonis nekust no vietas, saulrietu nemanam, bet tiekam pie vislabāko Dārdželingas tēju degustācijas. Izvēlamies sešas dažādas melnās tējas, no dažādām kategorijām un cenu grupām. Tiekam arī pie maigākajām pirmās ražas tējām no pagājušā un šī gada, bet laikam Ceilona ir mūsu priekšstatus par labu tēju sagrozījusi tā, ka priekšroku dodam otrās un pat trešās ražas tējām. Tāpat mēs neesam pietiekoši rūdīti tējas cienītāji, lai atzītu “superfine” tējas pārākumu pār vienkāršāko “fine”, kas nav arī tik būtiski, jo galu galā, kas kuram garšo ir visai subjektīvs jautājums. Pedējās tējas glāzes tukšojam jau pēc tējnīcas slēgšanas, kas gan nav diez ko strikts jēdziens, jo vēl pagūstam iegādāties 100 gramus 2009,gada 2.ražas “Giddapahar” muskatell melno tēju. Starpcitu, ja ir vēlme tikt pie kādas no lieliskajām Dārdželingas tējām to var izdarīt arī onlainā www.nathmulltea.com. Tējas cenas noteikti ir pievilcīgākas nekā rietumos, un sūtīšana maksā aptuveni 15ls par pirmo kilogramu (katrs nākamais lētāk), un, kas patīkami, jau pēc piecām dienām vari baudīt īstu mantu.
Tējas vakars beidzas akurāti laikā, kad, kā jau ierasts, pazūd elektrība, atpakaļceļu caur visu pilsētu mērojam pustumsā, ģeneratoru dūkoņas aplenkti. Neviens te vairs sen nebrīnās par divu stundu tumsiņu, kas sākas ap pusē astoņiem. Nopērkam divus ūdeņus, vienu sveci un rullīti papīra, ar cerību, ka līdz rītam pietiks, jo plānojam tikt uz strīpas, lai dotos tālāk kalnos uz Sikkim provinci.

trešdiena, 2010. gada 15. septembris

Happy Teeja

No rīta pamostamies ar dziesmu, blakus esošajā skolā kādam dzimene, visi dzied “Happy Birthday to You”, lai arī cik tas nebūtu jauki, skats pa logu nav diez ko happy. Rodas iespaids, ka tas mākonis te dzīvo pastāvīgi, bet neko darīt, dzīve jau tāpēc neapstājas. Lielais dienas plāns ir apskatīties kādu no tējas ražotnēm. Pa ceļam piestājam uz brokastīm vietā, kur uz galda manāmi īstie tibetiešu momo. Vakar iegrābos ar tiem momo, jo laikam jau šeit par momo sauc kaut ko citu. Un... iegrābjos no rīta atkal, jo lielie tibetiešu momo izrādās ir pagatavoti kādam pēc pasūtījuma, bet tie, kas ēdienkartē ir indiešu mazie. Nekas tiekam pie visādiem citādiem ēdieniem.

Happy Walley tā sauc vienu no 87 tējas plantācijām, kas ražo slaveno Dārdželingas tēju, īpaša viņa ir ar to, ka ir visaugstāk virs jūras līmeņa esošā ražotne šajā kategorijā un ražo tikai bioloģisko produkciju, kas pilnīgi visa tiek eksportēta uz Eiropu. Paiet gan kāds mirklis kamēr tiekam līdz laimīgajai ielejai, bet tas ir to vērts, ceļmalā esošās mājas, drīz vien nomaina tējas krūmi, kas noklāj lielo daļu ielejas, kas nu ir redzama, jo esam nonākuši zem mākoņa. Šur tur mana arī tējas vācējas.
Pati ražotne nav nemaz tik liela, divstāvīga ēka, kas nav diez ko iespaidīga. Ieradušies gan esam pareizajā laikā, jo uz pusdienu pauzi no lauka atgriežas dāmas ar tējas groziem. Esam liecinieki tējas svēršanai un izklāšanai uz žāvējamajiem galdiem. Viss novākšanas process ir roku darbs, un Happy Walley nodarbina ap 180 vācējām. Interesanti, ka ne visām vācējām jānovāc vienāds tējas daudzums, lai tiktu pie algas. Jaunākajām sievietēm dienā jāsaplūc 6 kilogrami, precētajām 4, bet vecākās dāmas var čubināt lenām, un ieskaitīti tiek arī 2 kilogrami. Ja nu izdodas savākt vairāk, darbojas bonusu sistēma! Dienā viņas nostrādā vien astoņas stundas, un bauda pusotru stundu garu pusdienu pauzi. Alga ar nav slikta, ja tu neizmanto kompānijas piedāvātās ērtības, kā naktsmītne, ēdiens u.tt., dienā bez bonusiem vari tikt pie 275 rūpijām, kas rupji rēķinot ir Ls 3.30. Liekas maz!? Ne Indijā! Par 275Rs tu mierīgi vari samaksāt par savu viesu māju (domājams, ka vācējas nedzīvo blakus viesnīcā), kārtīgi paēst no rīta un vakarā, vēl pa dienu apēst kādu našķi, nopirkt vairākas pudeles ar dzeramo ūdeni, pavadīt stundu internetā un vēl aiziet uz tējas plantāciju tūrē. Tomēr, šādi darbi pa velti apkārt nemētājas, vai nu tu to darbu manto, vai nopērc. Izrādās, tad, kad kāda no kundzēm pieņem lēmumu doties pensijā, viņa savu vietu var pārdot. Cenas nav no zemajām 15-20 tūkstoši rūpiju, kas sanāk kaut kur ap 200 latiem. Vēl mums izrāda žāvējamās iekārtas un rulējamo mašīnu, kas funkcionē kopš 1854.gada, un nemaz neizskatās baisi vecmodīga, tik nomainījuši tvaika ģeneratoru uz elektromotoru. Fermentācija šeit nenotiek superkontrolējamā kambarī, bet gan paverot logu, pa kuru ieplūst Himalaju gaiss. Vesela telpa atvēlēta šķirotājām, kas šeit ir viskvalificētākās darbinieces, atkal roku darbs un gala rezultātā tiekam pie tējas, kuru Eiropa šogad pērk par 6-20 latiem kilogramā, pa cik viņi tirgo tālāk, nav ne jausmaz, bet tie nav gluži Dilmah maisiņi! Pat vietējā tējas namā vari rēķināties, ka maksāsi par ekstra kvalitātes tējas krūzīti tik pat cik par gultu lētā gala viesu namā.
Atgriežamies centrā un ieklīstam vienīgajā lielveikalā, kas pats par sevi nav nekas īpašs, bet baigi pārsteidz apģērbu nodaļa, kurā daudz lielākā klāstā par gatavo produkciju ir audumi, kas jau attiecīgi nomērīti un sagriezti, lai varētu pašūt sev interesējošo gabalu. Piemēram, iespējams izvēlēties starp kādiem piecdesmit bikšu audumu veidiem, pie kuriem piekabinātas zīmītes – 58 izmērs, garums 78cm, utt. Nes tik pie šuvēja un lieta darīta. Vēl plašāka izvēle ir kreklu pakām, nemaz nerunājot par sari. Smieklīgi, ka veikalā reklāmas skan tikai angliski “Buy one, get one”.. tāpat ar uzrakstiem pie cenām.
Starpcitu, runājot par Dārdželingu, Edmunda Hilarija šerpa, tas pats, kas kāpa ar viņu Everestā, visu savu mūžu nodzīvojis tepat, netālu no Dārdželingas bānīša stacijas, tagad gan biznesu ir pārņēmis viņa dēls, kurš rīko un organizē profesionālas kalnu ekspedīcijas.
Nav jau nekāds brīnums, jo skaidrā laikā apkārtnes ainavā dominē pasaules trešā augstākā (Indijas augstākā) virsotne Khangčendzonga (8598m v.j.l.)

P.S Pusē astoņos atkal pazūd elektrība, cerams, ka būs atpakaļ pus desmitos, tā pat kā vakar.

piektdiena, 2010. gada 10. septembris

Maakonii

Džalpaiguri stacija nav pārāk liela, apmaldīties nevar un vēl vieglāk atrast transportu uz Dardželingu, jo n-tie džipi un to komandas koncentrējas ap stacijas ieeju. Apzinam piedāvājumu, saprotam cenu situāciju un pat atrodam vispilnāko džipu dažās minūtēs. Pilnākais džips ir svarīgs tāpēc, ka viņi nekur nekustas, kamēr nav savākuši savus desmit pasažierus. Nav ilgi jāgaida, kad esam ceļā. Izbraucam cauri Siliguri, kas ir vēl viens Indijas satiksmes vājprāta pierādījums, pie apdzīšanas manevriem šeit ir jāpierod. Papildus močiem, džipiem, superlēniem smagajiem, autobusiem un tačkām te vēl kursē svētās govis. Dažas no govīm ir svētākas par citām, un tās tiek uzstutētas uz izrotātiem ratiem, kurus velk mazāk svētas govis. Tad tējas plantācijas, tad mežs, kurā ir izvietojusies armijas bāze, kuru apsēduši mērkaķi, un beidzot uzsākam ceļu augšup. Trīs ar pus stundas tikai augšup... Ceļš ir skaists, labi skati uz lejā paliekošo līdzenumu un vietējo dzīvi, bet jau drīz, kad sasniedzam mākoņu robežu, ceļš vairs nav izturams. Nekad mūžā man nav palicis slikti no braukšanas pa kalnu ceļiem vai šūpošanās uz jūras, bet nu šis laikam ir kas īpašs.. Ceļš ir pietiekoši plats lai varētu samainīties divi džipi ar nolocītiem spoguļiem, pietiekoši līkumains, lai katrā otrajā, ik pēc 100 metriem sekojošajā, līkumā stūre būtu jāsagriež līdz galam un pietiekoši bedrains, lai būtu jāturās pie beņķa. Šoferis gan šķiet pieradis un pedāli no grīdas negrib atlaist, kas nozīmē daudz jaudīgākas izjūtas bedrēs un daudz straujāku bremzēšanu pirms līkumiem, kuru pavada jau tradicionālā pīpināšana, bonusā redzamība nav vairāk kā 30 metri, jo braucam burtiski cauri mākonim. Nedaudz pēc pusceļa esmu gatavībā liekties ārā pa logu un darīt lietu, bet kaut kā tomēr valdos līdz esam jau Dardželingā. Balts, trīcošs un knapi kustošs izlienu no džipa, tālāk par pirmo restorānu nevaram aizvilkties. Atpūšamies nedaudz un ejam meklēt naktsmītni, nenākas pārāk grūti, un tiekam vēl pie nesezonas atlaides. Nav jau arī grūti saprast kāpēc ir nesezona, jo joprojām atrodamies tajā mākonī, kurā pirms pāris stundām ieskrējām, un neizskatās, ka viņš tik drīz pazudīs. Dzīve pilsētā rit biezā miglā, un ik pa brīdim trotuārus noskalo viegls lietutiņš, kas nav vairs tik silts un jauks, kā Kalkutas pēcpusdienas gāziens. Apstaigājam pašu centru un izpētam restorānu piedāvājumu, jo pagaidām neesam atraduši nekādas ielu ēstuves. Atklājam vienu diez gan labu dienvidindiešu ēstuvi un esam gatvi interneta stundai. Interneta salons ir ierīkots tādā kā pieliekamajā aiz aptiekas telpām, kas mūs pārāk nesatrauc, bet plānus izjauc tas, ka tiklīdz esam ieslēguši kompjus visā pilsētā pazūd elektrība. Laikam nekas neparasts, jo vietējie jau zin, ka pusē desmitos būs atpakaļ un viesnīcnieks mūs sagaida ar sveci, kuras gaismā vēl izkaļam nākamās dienas plānus un ejam gulēt.

trešdiena, 2010. gada 8. septembris

Diena pirms brauciena nav diez ko saspringta, tāpat kursējam šurpu turpu un diez gan ilgu laiku pavadam sēžot pie tirgus, vērojot cilvēkus. Daudzi arī vēro mūs, un daudzi nāk klāt aprunāties, jāatzīmē, ka visā visumā indieši angliski runā samērā ok, citam akcents vairāk, citam mazāk, bet saprast pa lielam var. Aprunājamies ar tirgus veci, kas īstenībā ir no Bikharas un Kalkutā tikai pelna naudu, ko sūtīt mājās ģimenei, tad satiekam veselu bariņu ar kriketeriem no Uttarkhandas, kas atbraukuši uz pārbaudēm Kalkutas kluba aicināti. Vēl sasveicinamies ar vienu vietējo tūristu no Karnatakas, vietējie gan nav diez ko runīgi, viena meitene gan nodod ziņu Laurai no savas mammas, kura esot teikusi, ka Laura ir ļoti skaista. Cilvēki cenšas palīdzēt kā vien var arī tad, ja jautājam, uz kuras ielas esam vai mēģinam noskaidrot kā sauc to vai šito, dažs ielu pavārs ir pat gatavs sniegt nelielu lekciju mums interesējošu ēdienu gatavošanā. Diemžēl rajonā ap parku, jo sevišķi ap tūristu iecienīto Sudder ielu, netrūkst sīko diedelētāju, kas visai agresīvā formā grābj aiz rokas, seko un pat kniebj. Skarbā realitāte ir tāda, ka gandrīz visi no viņiem piedzimst par ubagiem, tie reti kad ir cilvēki, kuri zaudējuši darbu vai kā citādi cietuši un nonākuši bezizejas situācijā. Ubags šeit ir profesija, dzīvesveids un pieļauju arī kāda no n-tajā apakškastām. Bērni ir vajadzīgi, jo tas iežēlina cilvēku sirdis, kāju un roku trūkums ir vēl viens sāpīgs triks kā tikt pie dažām rūpijām. Cits triks ir prasīt, lai nopērk ubadzei-māmiņai pienu, ko dot bērnam, bet skarbā patiesība ir tāda, ka atvērta piena paka viņai neder, jo tādu nevar tālāk pārdot. Sīkie ubadzēni diez ko nekautrējas notriekt savas piecas rūpijas par saldējumu vai košļenēm un prasīt nākamās piecas vēl pirms saldējums apēsts.
Nu labi, atgriežoties pie pozitīvākām lietām, esam pamanījušies kļūt par patstāvīgajiem klientiem vienā tējas tirgotavā un tiekam atpazīti arī pie resnā dāla pavāra, tā ka nevar teikt, ka Kalkuta ir milzīga, kaut arī te ir 14,5 miljoni iedzīvotāju.
Vakars pienāk diez gan ātri un kaut kā mēs nospriežam, ka uz staciju doties vajag pusotru stundu pirms vilciena, kas izrādās ir pareizaiz lēmums, jo ap Sudder ielu neviens sevi cienošs taksists mūs netaisās nekur vest zem lata (piecpadsmit minūšu stāvēšana sastrēgumos), nospriežam, ka varam iziet uz lielākas ielas un tikt pie labākas cenas. Sākam fiksi iet un pieļauju, ka tas no malas izskatās ne sliktāk kā kāda epizode no “Skrējiens pēc miljona”, apkārt tumšs, pa trotuāriem gulšņā bomži un ejam mēs cauri tirgus daļai, kurā tirgo virtuves švammes un tualetes birstes. Kad beidzot tiekam uz “lielās” ielas, tur nav neviena takša, kas ir riktīgi dīvaini – 90% no Kalkutas mašīnām ir takši. Tomēr tiekam pie viena un izbaudam braukšanu stilā, kuru vislabāk raksturo datorspēļu nosaukumi “Need for Speed”, “Carmagedon” vai “Grand Theft Auto”. Galā tiekam sveiki un veseli, neliels bridiens cauri dubļiem un esam stacijā. Jaudīga vieta, pa pilnam ar visādiem braucējiem ir atgūlušies uz grīdas un aizsituši katru placīti, nav kur somu nolikt. Platformas galā ir pielikts saraksts ar pasažieriem, prieks tur ieraudzīt arī savus vārdus, abi esam tikuši pie augšējām lāviņām. Saraksti arī pie vagonu durvīm, tā ka nevar apmaldīties. Kopumā vilciens nemaz nav slikts, ir izvēle starp klasisko un rietumu tualeti, ir lādētājs, kur iesparust savu Nokiu (šikākā manta Indijas mobīlo tirgū) un vagonā valda pieņemama tīrība. Arī visi sīktirgoņi pazūd samērā veikli un varam doties gulēt. Esam nedaudz sabaidīti par zādzībām no guļošiem pasažieriem, un turpat stacijā tirgotās mantu saslēgšanai domātās ķēdes mūs neatstāj vienaldzīgus, tādēļ pakojam somas zem galvas un mierīgi noguļam līdz rītam. Tomēr rīts ievelkas un plānoto 10 stundu vietā vilcienā pavadam 13, kas nav nemaz tik traki, jo pa logu var pavērot lauciniecisko Indiju. Viss ir riktīgi zaļš, pārsvarā tiek audzēti rīsi un kaut kādi citi augi, kurus nemaz neatpazīstam. Ik pa laikam pabraucam garām kādam mazākam ciematiņam, un liekas, ka daudz nekas nav mainījies, kopš laikiem, kad Tagore (Kalkutā dzimis un audzis, starpcitu) rakstīja par dzīvi Rietumbengālijā. Joprojām pat ikdienas gaitās sievietes nēsā tradicionālos, visai krāšņos sari, veči gulšņā ēniņā, bērni spēlējas ar kazām.. Kad rīsa laukus diez gan krasi nomaina tējas plantācijas un tālumā sāk manīt kalnu apveidus ir skaidrs, ka drīz jākāpj ārā, jo Jalpaiguri ir miests, no kura dosimies tālāk kalnos uz Dardželingu, pasaules viskvalitatīvākās tējas dzimteni.

svētdiena, 2010. gada 5. septembris

Rītu sākam ar Kalkutas birokrātiju, kas ir fantastiska, nu kaut kas līdzīgs filmām, vai Čehova stāstiem. Tas ir apbrīnojami cik stīvi un pašpārliecināti ir valsts ierēdņi, kuri tikuši pie tik svarīgiem darbiem, kā lodziņa apkalpošana ārzemnieku reģistrācijas birojā. Jāpiebilst, ka uz biroju dodamies pēc atļaujām, kas ļautu apskatīt Sikkim provinci, bet esam piecēlušies pa agru, svarīgākie pilsētas vīri darbu nesāk ātrāk kā pusē vienpadsmitos. Kamēr pusotru stundu gaidam uz biroja atvēršanas “svētkiem”, atklājam mūsu dienas top ēdienu – alu, kas nav dzēriens, bet gan kaut kas līdzīgs samosām, kārtainās mīklas pīrāgs, pildīts ar kariju un cepts eļļā. Vēl pagadās saplēst vienu iešļūceni, bet uz vietas tā tiek salabota indiešu McGiver stilā, sākotnēji ar tukšu cigarešu paciņu, vēlāk jau ar manu pēdējo studenta apliecību. Atgriežoties pie birokrātiem, birojs atrodas diez gan labi koptā postkoloniālā stila ēkā ar visu dārzu. Sekretāre ir visai laipna un nosūta mūs uz pareizo kabinetu, kuru apdzīvo vismaz pieci indiešu klerki, kuri gan vienlaicīgi aiz letes visticamāk nekad neatrodas. Vienlaicīgi ne vairāk kā divi, tas ir likums. Bez vārdiem, mums tiek norādīts, ka jāuzgaida. Mums nav nekas pretī, nekur nesteidzamies, un tā ir lieliska iespēja pavērot vīrus darbā. Grūti vārdos aprakstīt to mīmiku, ar kādu tiek pavadīta katras lapas pāršķiršana. Saraukta piere, pie nākošās lapas, sašķobītas ūsas, tad tiek piepūsti vaigi un tas viss notiek kapa klusumā, tikai neliela ventilatora dūkoņa. Paši birokrāti ir gludi skūti, izņemot rūpīgi ieveidotās ūsas un perfekti noglauztos matus, krekla krūšu kabatā iesprausta pildspalva, kuras izņemšana un ieklikšķināšana rakstīšanas režīmā vien varētu būt kā labs pirmais cēliens jebkurai lugai par birojiem. Tā nu labas piecas minūtes ierēdnis pārlapo kaut kādu mapi, acīmredzami nelasa, vien pārbauda sekretāres prasmi saskavot lapas, kas regulāri tiek atdalītas un saskavotas no jauna ar tādu rūpību, kuru tu nevari sagaidīt pat no neiroķirurga. Kad mape nolikta malā, laiks atpūtai, kas izpaužas vienkāršā sēdēšanā, nekādas sarunas ar kolēģiem, kolēģi savā starpā pat nesasveicinās, kapa klusums, tiesa gan darba biedri arī ir aizņemti, jo vienam jātīra brilles, bet otrs cīnās ar speciālā monitora pārsega noņemšanu no datora, kas visticamāk ir biroja altārs, ap kuru valda nevainojama tīrība. Kad paiet vēl desmit minūtes, pēkšņi tiekam aicināti pie galda, tiek palūgtas mūsu pases un jautāts, ko tad mums īsti vajag. Un izrādās, ka esam bijuši spiesti visu šo teātri noskatīties tikai tāpēc lai izdzirdētu, ka viņš var mums iedot to atļauju, bet tas maksās 15latus. Tomēr... ir viena cita vieta, kur to var izdarīt pa velti. Nekadi tālāki jautāumi netiek atbildēti, esam veiksmīgi novirzīti uz citu biroju, problēma atrisināta, bingo. Jāpiebilst, ka pat viņu pašu cenrādī mums vajadzīgā atļauja ir bezmaksas. Neko darīt, dodamies uz nākošo biroju, kur Sikkim reģiona pārstāvji ir pretimnākošāki un atļauju mums sola jau pēc dažām stundām.
Parējā diena paiet slīdot cauri Kalkutas vecākajai daļai. Esam nedaudz pārrēķinājuši savus spēkus, jo nosoļot piecus, sešus kilometrus nemaz nav tik viegli, mežonīgā suta dara savu un drīz vien esam pamatīgi noguruši. Piesēžam iepretim valdības ēkām, kur kā reizi policijas busiņos tiek krauti kārtējie politiskie nemiernieki. Kaut kā nepaveicas ar maršruta izvēli un sanāk tā, ka mirklī, kad suta pāraug lietū, mums nav kur paslēpties. Normali salīstam, bet nav arī tik traki, jo lietus, kaut arī samērā stiprs, ir silts un, kā parasti, pāriet jau pēc desmit minūtēm. Galveno skādi nokrišņi nodara manām iešļūcenēm un esmu spiest pirkt jaunas. Kaut kā sanāk, ka pirmais apavu veikals, kas pagadās pa ceļam tirgo tradicionālās indiešu sandales. Cik nu viņas tradicionālas, grūti spriest, jo nevienu indieti ar tādām kājās neesam manījuši. Tieku pie pirmās iespējas kaulēties Indijā, un jau pēc dažām minūtēm dodos prom jaunās kamieļādas tupelēs. Laura gan saka, ka es kaulējos pārāk agresīvi un neatstāju nabaga tirgonim nekādas iespējas, un var jau būt ka tā arī ir, bet pie tā jāvaino arābi, kas mani tādu ir padarījuši. Pāragri spriest par visu Indiju, bet liekas, ka kaulēšanās nebūs tik aizraujoša, jo tā šeit nav spēle, bet gan cenas nosišana. Nezinu vai man tagad jājūtas vainīgam, ka nopirku tupeles pa latu. Pēc vakara atpūtas dodamies atpakaļ ielās, iestājies vakariņu laiks, šoreiz testējam bahji (jaunais Lauras karijveidīgais favorīts) ar paw (maizi), tad muri (aukstais rīsa pārslu un garšvielu miksējums), tad ķeramies pie zupas bumbiņām (aizmirsu nosaukumu), kas ir auksta buljonveidīga zupa, kuru iepilda olas formas kraukšķīgā, čipsīgā bumbiņā, tad pagaršojam kartupeļu, turku zirņu kariju, vēl lasi (jogurta dzēriens), atkal tējas un vēl kaut kādu pelmeņveidīgo, kas cepts eļļā... Viss garšīgs, vienīgi tās zupas bumbiņas ne pārāk, jo man negaršo svaigas koriandra lapas. Vēl pamanam, ka vakariņu laiks ir diez gan īss, sākas pēc sešiem un jau ap desmitiem visi vācas nost. Bet nav jau ar ko ēst tik vēlu vakarā.
Pec vakariņu festivāla vēl apstaigājam vietējos tūraģentus un tiekam pie vilciena biļetēm uz Jalpaiguri, kas būs mūsu pirmais Indijas dzelzceļa piedzīvojums, kurā metamies jau rītvakar.

ceturtdiena, 2010. gada 2. septembris

Gluži kā amerikāņu filmās par Vjetnamas karu, pamostos ievainots zem helikoptera, nenormālākajā karstumā.... Nu labi, nav jau tik traki, bet pimā nakts Kalkutā, nepaliks manā gaišākajā atmiņā, ventilators pie griestiem ir vienkārši uber skaļš, pie kā vēl varētu pierast, bet pierast pie nemitīga uzbrukuma blakšu izpildījumā nav iespējams, nakts paiet cīņā par miega minūtēm, un rīts paiet gaidot modinātāja zvanu. Diez gan neizgulējušies, bet izsalkuši esam gatavi doties jaunas viesu mājas un brokastu meklējumos. Pagaidām īgnums neliek par sevi manīt, bet pazīstot sevi kombinācijā ar pāris negulētām naktīm, kāds nabaga taksists vai uzmācīgāks tirgonis var šodien piedzīvot ļaunā Jāņa visļaunāko uzbrukumu.
Iečekojamies nākošajā viesnīcā, kas liek domāt, ka tagad katru reizi šim pasākuma būs jāvelta laba pus stunda un jāapgādājas ar pases kopijām, kuras tiek pieprasītas katrā viesnīcā, papildus detalizētai informācijai par ceļojumu, pases datiem un pat vecāku vārdiem. Var jau piešauties pie formu pildīšanas, bet viesnīcnieki šķiet ir dikti lepni par savu lasit un rakstītprasmi, kādēļ izburto visu vēlreiz skaļi, pēc katra no jautājumiem gaidot apstiprinošu “Jā”. Interneta salonos procedura ir līdzīga, vēl tik papildus tiekam nofotogrāfēti.
Svētdienas rīts Kalkutā liekas diez gan mierīgs, izskatās, ka Indija nav nekāds izņēmums un līdzīgi kā citās tropu zemēs arī šeit dzīve sākas pēcpusdienā. Tas gan netraucē mums izmest līkumu pa apkaimi, tā teikt, nostabilizēt savas topogrāfiskās zināšanas par rajonu. Rīta cēliens ir laba iespēja pamanīt to, cik daudz cilvēku dzīvo vienkārši tā, uz ielas, daudzi vēl guļ, citi mazgājas, dažs mazgā veļu, gatavo ēst, lako nagus... Pārsvarā viņi ir okupējuši ietves, līdz ar to pārējie gājēji ir spiesti izmantot ceļu, kur visu laiku pīpinādami triecas garām dažādi transporta līdzekļi. Iepazīstamies ar atsevišķiem ubagiem, kas parādīsies mūsu dienas gaitās ik pa laikam, ar tiem pašiem tekstiem un tieši to pašu uzmācības formu, kas lielākoties gan beidzas ar sekošanu, kas nebūt nav tik traki, tik jāiemācās ignorēt. Bet kopumā visi te ir pārsteidzoši neuzbāzīgi, protams, tā nav Eiropa, bet ja gribi kārtīgu skolu cīņā ar tirgoņiem, ubagiem, taksistiem u.tt., tad Kalkuta nav īstā vieta.
Jau pa lidmašinas logu nevarēja nepamanīt, cik viss šeit ir zaļš, daudz palmu un citu koku, kas pārvietojoties pa pilsētu ne tikai lieliski palīdz cīņā ar karstumu, bet padara šo pilsētu acij daudz pievilcigāku.
Liekas par dienas atklājumu jāatzīst tējas tirgoņi, kas savu vārījumu pasniedz mazos māla trauciņos, kas ir vienreizlietojami un tiek mesti ārā pēc katras tējas, liekas ka tā ir daudz labāka alternatīva plastmasas traukiem. Bet ne jau trauciņi liek mums atgriezties pēc papildus devas. Tēja ir riktīgi garda, bet recepte vienkārša, vārītā pienā liekam svaigu ingveru, cukuru un kardamonu, tad pievienojam melno tēju un vāram, kamēr viss maisījums ir pareizajā krāsā. Pusdienas ēdam pie ielas tirgoņiem, garšīgas, bet trauku tirība (netīrība) ir apbrīnojama, netīrumi ir acīmredzami, laikam jau arī pie tā ir jāpierod, jo vietējie diez ko nešķobās par šādiem sīkumiem. Un ja nu kas, ielu malās itin bieži atrodamas bezmaksas publiskās tualetes, pēdiņas virs rensteles, kas nav pat īsti norobežotas,pāris skaidu plates plāksnes ir ok. Un nevarētu teikt, ka tas tik tā, vietējie labierīcības izmanto, par ko liecina gan specifiskais odoriņš, gan šad tad manāmie pakalpojuma izmantotāji.
Tā arī atlikušo dienas devu pavadam lēnā garā klaiņojot pa apkārtni un turpinot eksperimentus ar vietējiem gardumiem. Vistas gaļas rullīši izrādās riktīgi gardi un arī saldais jogurta dzēriens lasi neliek vilties. Šķiet rīt jāiziet uz kādiem jaudīgākiem eksperimentiem.

otrdiena, 2010. gada 31. augusts

Kalikalkuta..

Pirmais iespaids par Kalkutu rodas tās starptautiskajā lidostā! Ap skrejceļu tikko nopļauta zāle, kas šķiet iepriekš bijusi vismaz līdz ceļiem, turpat pa piebraucamo trasi viens vālē ar riteni, bet pārdesmit metru attālumā no lidmašīnas, aiz parasta drāšu žoga ir iela. Kad ieejam terminālā, uz mirkli liekas esam atgriezušies kādā padomju laika iestādē, jo diez gan spēcīgi ož pēc tam laikam raksturīgajiem skuju ekstratiem, kas acīmredzami (drīzāk nāsīmjūtami) šeit joprojām tiek lietoti uzkopšanas darbos, par kuriem gan liecina tikai smarža. Trepes šeit uzmetinātas no čuguna un griestu augstums diez vai pārsniedz trīs metrus. Virs robežsardzes kantora pakārta neliela zīme par sūdzību iesniegšanas kārtību, Zīme veidota no kaligrāfiksi švaki veidotiem burtiņiem, kas izgriezti no baltas līmplēves un uzlīmēti uz cieta plastmasas dēļa, sekojot iepriekš novilktām līnijām. Vienīgais, kas liecina, ka neesam astoņdesmitajos ir zīmē pieminētā imigrācijas departamenta mājas lapas adrese. Pats migrācijas virsnieks ar nav nekāda medus maize, svarīgs bez gala, pēc nelielas diskusijas, kas sastāv no bezjēdzīgiem, nebūtiskiem jautājumiem un vispārīgām atbildēm no mūsu puses esam tikuši cauri. Wellcome to India.
Ejam savākt somas, tās izrādās neriņķo karuselī, bet sakrautas vienā stūrī, blakus nolikts arī spilvens, kuru Laura apzināti atstāja lidmašīnā. Savācam somas, bet ap spilvenu izvēršas drāma, godīgais lidostas darbinieks, aptaujā visus klātesošos vai kāds nav aizmirsis spilvenu, liekas viņš ir diez gan satraukts un iespējams pat pārdzīvo, ka kādam šonakt būs jāguļ bez spilvena. Kad pametam lidostas ēku esam gatavībā stāties pretī taksistu drūzmai, bet par pārsteigumu, vien trīs taksisti izrāda interesi par mums un ne vienlaicīgi, un pat draudzīgi, un pats galvenais, pavisam viegli izdodas viņus atšūt. Ja reiz tu atšuj taksistus, tad esi gatavs nelielam orientēšanās izaicinājumam – autobusa atrašanai. Mums nav karte tikai aptuveni nostāsti kā tikt līdz lidostas vārtiem, kas vienā no aprkstiem ir raksturoti kā “caurums sienā pēc desmit minūšu gājiena caur drupām rietumu virzienā”. Kaut kā mums izdodas tikt līdz cienījama izmēra vārtiem piecās minūtēs un pagaidām nekas neliek domāt, ka esam apmaldījušies, jo satiksme te ir pilnīgi vājprātīga, un tikai n-tie dzeltenie takši no septiņdesmitajiem ir vairāk par nenormāli skaļajiem autobusiem no astoņdesmitajiem. Kamēr mīdamies pa ceļmalu, cerot uz apskaidrību, kurā busā kāpt, man izdodas iekāpt govs sūdā, jāatzīmē, visai veiksmīgi, ja ņem vērā, ka kājās ir tikai iešļūcenes. Jācer, ka tas bija svētās govs sūds, bet ja nopietni, jāskatās kur kāju sper uz katra soļa, jo govs sūds nebūt nav nepatīkamākā lieta, kurā var iekāpt Kalkutas ielās, kas ir diezgan bagātas ar dažādiem atkritumiem. Noķeram kaut kādu busu, kura priekšnieks sola mūs aizvest līdz mums vajadzīgajai metro stacijai, liekas braucam labu stundu, kas ir nedaudz pa daudz pirmajai dienai, jo skaņa autobusā ir neizturama. Indiešu deju ritmus bez problēmām nomāc nenormālā pīpināšana, kas šeit ir daudz lielākā cieņā par pagrieziena rādīšanu vai ceļa zīmju ievērošanu. Godīgi – trakāka satiksme nav līdz šim redzēta. Metro tiekam cauri bez starpgadījumiem, bet vienalga ir jau tumšs, kad esam centrā. Bez maldīšanās atrodam Sudder Street, kas ir ceļotāju geto rajons, pilns ar valūtas maiņas punktiem, dažāda līmeņa viesnīcām, ielas galā ir pat bārs un alkohola veikals. Paliekam vienā no n-tajām viesu mājām, bet spēka vairs pietiek vien nelielai pastaigai pa apkaimi, tiekam pie svaigi spiestas apelsīnu sulas un diviem vietējiem draugiem, kas grib tikai iepazīties un ziņot, ka mēs esam laipni gaidīti Kalkutā. Un pagaidām nekas neliek domāt par pretējo, pat viesnīcnieki ir relatīvi lapni, necenšas uzspiest savus superpiedāvājumus, pat iesaka citas vietas, kas varētu vairāk atbilst mūsu prasībām. Vēl tik jāpiemin rikšu vilcēji, kas reizēm pa tā jau pilnajām ielām velk rikšas, kurās sēž pat četri cilvēki, un ne vis lēnām pukšķina, bet skrien, skrien labā ātrumā. Un kaut arī tie onkulīši neizskatās pēc jaunzēlandiešu regbijistiem, viņi savu darbu dara ar apbrīnojamu veiklumu un vieglumu, un kas pats šokējošākais, viņi visi smaida, pat tad, kad tu pārskrien ceļu viņa priekšā vai savā satiksmes nesaprašanā izveido nelielu sastrēgumu.

svētdiena, 2010. gada 29. augusts

Celjaa

Pēdējās dienas Jaunzēlandē nebūt nav vieglas, jo esam iesaistījušies karā ar darbabiedriem, kuri iesākuši mūs neciest dēļ fakta, ka strādājam ekstra stundu un tā vietā lai simulētu, patiesi strādājam. Mūsu darba stils acīmredzami apdraud daža laba vietējā izredzes pavilkt sezonu par pāris nedēļām garāku, bet mūs tas maz satrauc, jo dodamies prom. Piektdienas pēcpusdiena un sestdienas rīts tiek pavadīts stopējot un 300km paliek aiz muguras pavisam veikli. Vēl pagūstam veselu dienu atvadīties no Kraistčērčas un esam ceļā uz Melburnu.
Sanāca kaut kā tā, ka Jaunzēlandē pavadījām krietni labu laiku, kas būtiski ir ietekmējis to, kā mēs skatamies uz globusa otru pusi. Tā jau patiesībā sanāk, Latvija ir akurāti otrā pusē pasaulei. Jaunzēlande mūsu atmiņās vienmēr paliks kā samērā mežonīga vieta, kur daba stāv pāri visam, un 20 minūšu attālumā no jebkuras pilsētas centra iespējams iziet kādu kalnu pargājienu, izbraukt kādu līkumu ar kajakiem pa pilnīgi caurspīdīgu ezera līci vai iemest makšķeri upē, kas pilna forelēm. Lai arī daba Jaunzēlandē daba ir fantastiska, pēc ilgāka uz salas pavadīta laika nevar nepamanīt cik patiesībā šī valsts un tās iedzīvotāji ir izolēti no pārējās pasaules. Kaut vai paklausies radio, vai pavēro jauniešus uz vidusmēra lauku pilsētu ielām. Labi, pietiek par Jaunzēlandi, liekam jaunu bildi iekšā.
Ierodamies Melburnā jau kā zinātāji, bet šoriez iemēģinam jaunu hosteli. Diez gan milzīga ēka četros stāvos, savulaik bijusi smalka viesnīca, vēlāk zaudējusi visu greznumu un pat pārtapusi par bezpajumtnieku un prostitūtu patversmi, visbeidzot atgriezusies uz viesu aprūpes ceļa.
Tiesa lielākā daļa iemītnieku ir working-holiday ceļotāji, kas maksā īri reizi nedēļā un izmanto hosteļa darbā iekārtošanas pakalpojumu. Mums nav nekas pret strādājošiem ceļotājiem, vien grūti saprast kā var ilgstoši dzīvot vietā, kur spiediens dušā ik pa brīdim pazūd gandrīz pavisam, tad atgriežas ar ekstra karstu efektu un citiem pārsteigumiem. Mēs virtuves iespējas ierobežojām līdz mikrenes lietošanai, kas nenācās grūti, jo netirība neradīja vēlēšanos uzkavēties ilgāk un vēl tas, ka ne pārāk bieži bija pieejami vairāk kā divi šķīvji vienlaicīgi. Bet nu tas tā, tikai piezīme, lai kādam neienāk prātā, ka šausmīgie hosteļi ir tikai mazattīstītās valstīs. Pozitīvais hosteļa elements, dzīvojam vienā istabā ar vācu jauniešiem, kas šķiet tiko beiguši videni un vēl īsti nesaprot kur atkūlušies. Izskatās, ka strādāt viņi tikai lai savilktu galus, jo tieši mūsu ierašanās dienā šie nospriež paņemt nedēļu brīvu, jo vienam ir kakls sāp un otrs nejūtas pārāk labi.
Nākošās dažas dienas veltam Melburnas apskatei, tajā skaitā apskatam dažus tirdzniecības centrus un Latviešu Biedrības namu, kur satieku savus korporācijas biedrus, kas dzīvo Melburnā. Melburna liekas diez gan jauka pilsēta, grūti vien aprast ar to milzīgo kosmopolītismu un multikulturālismu, kas te valda. Gandrīz katrs uz ielas satikts cilvēks runā ar spēcīgu akcentu, brīžiem pat liekas, ka tā valoda, kuru runā daudzi tirgoņi, informācijas biroja darbinieki, sabiedriskā transporta šoferi u.tt. ir grūtāk saprotama kā kreolu vai bidgin angļu valoda. Diez gan pamatīgi šokē pasta darbiniece Murusa (varbūt Murisa), kura mani nesaprot, un jāatzīst, es viņu saprotu arī pašvaki. Jau spriežu, ka jāpalūdz, lai pasauc kādu, kam angļu valoda mazāk sveša, bet pāreja uz vienkāršiem nepaplašinātiem teikumiem nostrādā. Četras dienas Austrālijā šķiet gana un lidojam tālā uz Kuala Lumpuru.
Arī KL mums nav sveša, pa jau iemītu taciņu, tiekam pie ērta busa uz ķīniešu kvartālu, kur tiekam pie akurāti tās pašas istabas, kur palikām pagājušo reizi. Šoreiz vien nomainam savus ēšanas paradumus un kļūstam par patstāvīgajiem klientiem veģetārajā restorānā, kur pavārs vai nu melo vai arī ir nenormāli advancēts sojas kulinārs. Viss te ir veģetārs sākot no liellopa gaļas un beidzot ar zivi. Vēl pablandamies pa Plaza Low Yat, kas ir milzīgs elektronikas lielveikals, iepērkam šādu tādus niekus un iečekojam jaunākos tehnoloģiju sasniegumus. Divas dienas Kuala Lumpurā paiet nemanot un atkal jāsēžas lidmašīnā. Dodamies uz Indiju, bet tas gan uz vairāk kā pāris dienām.

trešdiena, 2010. gada 21. jūlijs

Ziema dienvidos

Kā teica viens ļoti populārs itāļu blogotājs Ale: “Ja es rakstītu biežāk, neviens vairs manus rakstus negaidītu, un Jūs mirtu no garlaicības!” Atskatoties uz pēdējo mēnesi vai diviem, šķiet kaut kas tomēr ir mainījies. Laikam jau nekas nestāv uz vietas, tik dažkārt jāpaiet ilgākam laikam lai pamanītu, ka ledus ir sakustējies. Liekas tikko rakstījām par kiwi ražas ievākšanu, bet tagad jau esam pavisam citā Jaunzēlandes galā, bet joprojām tajā pašā Jaunzēlandē.

Pēc kiwi pasākuma, bijām nolēmuši ķerties pie lielās vīnogu “ziemas apkopes”, diemžēl pagājusī pasules krīzes sezona ēnu nu ir uzmetusi uz Jaunzēlandes vīna nz-3190industriju un neklājas tik viegli ar laba ziemas darba atrašanu. Jau pazīstamie vīna lauki pieņēmuši lēmumu sadarboties ar kontraktoriem, tā vietā lai algotu savus darbiniekus, kas mūs ne pārāk iepriecina un liek izvēlēties par labu ceļam uz dienvidiem.

Jūnija vidū ierodamies Ziemeļotago, kur gandrīz pilnīgas nekurienes vidū atrodas Džūlijas augļudārzs, kuram nu jāgriež laukā vecie un jaunie zari. Jāatzīmē, ka ceļš uz Kurow, kas ir 600km no Blenheimas, mums sanāk “ar piedzīvojumu”. Pārkarsējam Subaru motoru, jo kaut kādā veidā aizmirstam par minisūci dzesēšanas sistēmā, tā nu tiekam pie dūmiem un pamatīga cauruma radiatora trubās. IMG_6968Ar n-tajām pieturām gan galā tiekam, bet viens ir skaidrs, ar Subaru uz 60km attālo veikalu diez vai mēs aizbraukt varēsim. Ilgi gan nav jādomā iepirkšanās shēma un risinājumi, jo piebeidzam nabaga mašīnu pilnībā un tiekam pie pagaidu varianta, īsta fermeru pikapa, divdesmitgadīgas Tojotas Hilux!

Protams, nepietiek ar īstu fermeru vāģi, vajag arī īstu fermas dzīvesvietu. IMG_6979Iekārtojamies aitu fermas teritorijā kalnos esošā kotedžā, kuru, kā jau pienākas fermas dzīvesveida piekopējiem, apsildīt ir gandrīz neiespējami. Taču apkures problēmas jaunzēlandiešus nenomāc, kā tas šeit pieņemts, spītējot ziemai, tiek uzvilkta papildus kārta. Staigāt pa māju jakā, cepurē un trīskārtīgās vilnas zeķēs ir norma ne tikai mūsu kotedžā. Bez elektriskā palaga ziemas laikā neguļ neviens vietējais un arī mēs ar prieku izbaudam šo ekstru.  Vēl mums uzrodas kaķis, kas sākumā izliekas par savvaļas kaķi, tomēr vēlāk atkožam Rokijas, kas izrādas fermas kaķis, viltības. Tagad Rokija dzīvo kopā ar mums.

Darbs pats par sevi nav pārāk grūts, bet par vieglu tādu arī nenosauksi.IMG_6987 Sevi lieki nenomocam, jo maksā mums par darba stundu nevis padarīto, lielākais mīnuss – laiks velkas lēni. Iesākumā Laura strādāja uz platformas, kas uzmontēta uz traktora, kamēr es braukājos ar hidrauliskajā trepēm, bet tā kā trepes šobrīd ir remontā, abi esam uz viena traktora, vismaz varam izanalizēt viens otra prasmi graizīt kokus.

Vēl pa nz-3217šo laiku esam vienreiz bijuši tuvākajā lielpilsētā Oamaru (16000 iedzīvotaji), cilpā noķēruši vienu trusi (ne pārāk garšīgs cepetis), trīs reizes esam mēģinājuši iekarot “blakus” esošā kalna virsotni, knapi 2000 metri (brīvdienās negribas sevi pilnībā nomocīt), divreiz esam bijuši makšķerēt (trīs foreles) un vienreiz vakariņojuši vietējā Fish & Chips iestādē. Un ir palikušas vien 4 nedēļas līdz brīdim, kad pamatam Jaunzēlandi.

svētdiena, 2010. gada 23. maijs

Ar traktoru pa tuneli

Kiwi pakošana pa vakariem kaut kā mums neiet, jo ne katru vakaru ir ko pakot. Laikam nav tā labākā raža šogad! Tā nu mums ir vēl vairāk brīvā laika. Vienu vakaru pēc pastaigas gar jūru piestājam kaimiņu kiwi pakotavā apjautāties par darba iespējām, un izrādās esam pareizajā laikā, pareizajā vietā, jau nākamajā rītā varam ķerties pie darba. Jālasa kiwi! Vēl viena lieta, ko blakus traktora vadīšanas prasmei varēsim rakstīt savos CV!

Visi skarbie kiwi profiņi ir diez gan nelaimīgi, jo jālasa zeltītais kiwi. Mums tas neko neizsaka, jo nav jau ar ko salīdzināt, un tā kā negatavojamies uz sprinta lasīšanu, nav mums nekādu iebildumu pret saudzīgu pieeju, kas esot nenormāli svarīga zeltīto ogu gadījumā. Dārzs liekas diez gan jauks, brokastīs tiek pievesta kafija, silti cīsiņi mīklā un menedžeris nodod mums ziņu no saimnieka, kas esot sajūsmā par mūsu pielasīto kastu kvalitāti. Pēcpusdienā pārejam uz zaļajiem (klasiskajiem), izdodas palielināt tempu, bet tik un tā netiekam līdzi komandām ar pieredzi, kas gan īpaši nesatrauc, jo diena ar to arī beidzas. 

Visa lasīšana ir diez gan interesanta, jo kiwi aug tādos kā kokos, kas nav augstāki par diviem metriem. No divu metru augstuma uz abām pusēm liecas stīgas, veidojot divus “tuneļus”. “Tuneļa” sienas ir darba lauks, pa kuru cīnīties. Kad soma ir pielasīta, kiwi izberam kastē, kad piekabe ar četrām kastēm pilna, dzenam traktoru no rindas ārā, un ķeramies pie nākošā. Lasīt kiwi, protams, var ikviens, bet optimāli tev jābūt ne garākam par 1.75 metriem, ar stiprām kājām, muguru, pleciem, rokām u.tt.. Pilna kiwi soma ir pa vidu starp 30 un 40kg, pilna kiwi kaste ir aptuveni 400kg, pilna piekabe ir 4 kastes. Pie šādiem aprēķiniem nonākam, jo trīs dienas pamatīgi līst un darīt neko prātīgu nesanāk. Laura tiek iekomandēta pakotavā, kas esot diez gan OK, ja jāsalīdzina ar iepriekšējo, bet man ir laiks eksperimentēt virtuvē, lasīt grāmatas un izglītoties. Vēl pāris dienas paiet kamēr dārzs pažūst un traktori var puslīdz stabili kursēt pa rindām. Notiek nelielas izmaiņas virknējumos, un pēc lietus lasam četratā, mūsu bandā ir čehs Jans, kas lasa riktīgi ātri un vietējais Džeisons, kas lasa… gandrīz nelasa. Laura un Džeisons drīz vien atgriežas pakotavā, bet ar Janu sarīkojam ātrumlasīšanu, gandrīz izdodas pārspēt dārza absolūto rekordu, tomēr nākas apstāties pie 16 tonnām (8 katrs), jo blakus komandas spicākais vecis tiek hospitalizēts pēc visai stulbas sadursmes ar koku un diena beidzas ātrāk kā plānots. Nākamajā rītā uz ātrumlasīšanu nevelk, bet nav jau arī kur skriet, nolasam pārpalikumus, un sezona ir cauri. Vienīgi Laura vēl cīnas pa pakotavu, bet arī tas nav uz ilgu laiku.

Kiwi ir oga, kurai šo vārdu pagājušā gadsimta piecdesmitajos deva jaunzēlandieši. Mārketinga speciālisti ar šādu triku cerēja iekarot Amerikas tirgu, acīmredzot, triks izdevās veiksmīgs, jo ogas īsto nosaukumu reti kurš vairs atceras. Angliski oriģinālais nosaukums skanēja Chinese Gooseberry, latviski Ķīniešu Ērkšķoga. Autortiesības uz zeltītās un sarkanās ķīniešu ērkšķogas genomu pieder Jaunzēlandiešu kiwi eksportētāju apvienībai!

svētdiena, 2010. gada 9. maijs

Kiwi oga

Ir rudens, bet tā kā esam pavirzījušies kādu gabaliņu ziemeļu virzienā, joprojām ir silts un saulains. Šobrīd esam Motuekā, kur pagājušo sezonu mocījāmies ar ābolu lasīšanu un apsolījām sev, ka vairs nekad nelasīsim šos augļus.IMG_3171 Nekad nesaki nekad! Plāns doties uz Motueku bija jau sen, jo gribējām apciemot Klēru un Kregu, pie kuriem palikām visu pagājušo ābolu sezonu. Tā nu esam atkal šeit un... lasam ābolus, bet šoreiz tas ir pavisam citādi, jo mēs nestrādājam, mēs palīdzam = ))) un āboli ir lieli un daudz un var lasīt visu pēc kārtas!!! Ideāli!!! Bet tā kā ābolu ir tikai palīdzēšana, esam atraduši vakara darbu kivi pakošanas centrā. Tā nu darbadienās četras stundas atlasam labākos kivi eksportēšanai.

Adios Roxburgh

Roksburgā pēdējās dienas paiet krāmējot un pakojot tās mantas, kas mums saradušās kopš IMG_3126pārcelšanās uz šejieni, un to nav maz. Esam patiesi priecīgi, ka varam doties prom, tomēr šo patikamo sajūtu atkal nedaudz patraucē mūsu priekšniece, ar kuru mums ir jāiet vakariņās (dažreiz vienkārši esam pārāk pieklājīgi, un citi cilvēki pārāk nepieklājigi = )))).  Tā nu ar grūtībām saspiežam visu (arī Ali un Katiu) mašīnā un esam gatavi atkal doties ceļā. Diemžēl pirmajā dienā līst un pirmā pietura - Jaunzēlandes augstākā virsotne - Kuka kalns izpaliek. Tā nu dodamies uz Kraistčērču, kur relaksēti pavadam 2dienas un paspējam nobaudit vēl kādu no Ales garšīgajiem ēdieniem. Mūsu draugi jau pēc paris dienām IMG_3143uzsāk 6 mēnešu tūri pa Āziju,  tādēļ pēdējās dienas pavadam karstajos avotos, pie jūras un makšķerējot, kur izdodas pazaudēt mašinas atslēgas (vēlāk arī atrast) un piedzīvot vēl šādus tādus kuriozus = )))