trešdiena, 2010. gada 13. janvāris

Siltumnīcas defekts

Ierodamies Jaunzēlandē kā jau zinātāji, papīru kaudze lielāka kā nepieciešams, bet izrādās, ka šoreiz no mums neko vairāk par „atpakaļbiļeti” neprasa. Pirmā diena par laimi nav pati pirmā diena Jaunzēlandē, jo ārā līst un Kraistčērča izskatās pēc pilsētas kaut kur Britu salās. Par laimi zinām kur meklēt labāko naktsmītni, ar kuriem busiem pārvietoties un kur meklēt sušī takeaway iestādījumus ar labākajiem dienas piedāvājumiem. Izmetam loku arī pa vietām, kur meklējamas lietotas mašīnas, un nonākam pie secinājuma, ka cenas gada laikā ir krietni cēlušās, jau pazīstami autotirgoņi skaidro cenu kāpumu ar krīzi, izrādās vietējie mazāk pērk jaunas mašīnas līdz ar ko tirgū parādās mazāk vecās mašīnas. Otro dienu veltam mašīnas meklējumiem internetā, bet trešajā dienā visiem kandidātiem sūtam īsziņas, kas šķiet ir visefektīvākais no mašīnas meklēšanas veidiem. Drīz vien tiekam pie testa brauciena ar Subaru Legacy (akurāti tāds pats kā tas, ko maijā pārdevām tik vien kā automātiskā kārba un mazāk švīku sānos), kas kādu laiciņu kalpojis vācu pārītim, kuri visai neapdomīgi pie savas sludinājumā norādītās cenas pierakstījuši, ka par cenu var vēl runāt. Izskatās, ka jaunieši nav īsti informēti cik šobrīd varētu prasīt par šādu auto, kādēļ arī mēs neieslīgstam profesionālā kaulēšanās sesijā un palūdzam nomest tik vienu simtiņu, kam vācieši piekrīt. Izrādās, ka mēs esam pirmie pircēji un nabaga jaunieši sabaidīti par dikti grūto tirgošanas situāciju, nu neko darīt.. Esam tikuši pie vēl viena Subaru. Esam gatavi jauniem piedzīvojumiem un ceļiem Jaunzēlandē! Principā maršruts ir skaidrs, jo mums pirmkārt jāapciemo Lauras māsa. Lāsma un Saimons jau labu laiku ir nobāzējušies Marlborough vīna plantāciju pašā viducī, netālu no Blenheimas, kas ir pašos Dienvidu salas ziemeļos, vienalga vien pārsimts kilometru attālumā no Kraistčērčas. Uzņemam kursu uz ziemeļiem un atgriežoties zināmās vietās atgriežas vecās idejas par haizivju tvarstīšanu Kaikouras tuvumā. Ievāktā informācija liecina, ka haizivis ķeras tīri labi un ņemot arī diez gan lieli moki un sviesta zivis. Tiekam tikai pie sviesta zivīm un varam rīkot bārbekjū pasākumu par godu māsu atkalredzēšanās notikumam. Tā kā mums nekur nav jāskrien, paliekam pie Lāsmas un Saimona saimniecībā uz “pāris” dienām, kas ievelkas pēc tam, kad boss piedāvā nākt talkā nelielajai trīs cilvēku komandai cīņā ar pumpuriem un drāšu cilāšanu. Pāris dienas ievelkas nedēļas garumā, bet pēc tam vēl divu nedēļu garumā, jo informācija no Centrālotago nesola ķiršu maratona startu ātrāk kā janvārī. Nav ne vainas dzīvei vīnadārza vidū, no rīta piecelies, uzliec iecīnītākos mūzikas gabalus un nesies pa simtshektārīgo lauku cilādāms drātis, kas notur visus n-tos simtus tūkstošus Savignon Blanc lakstus, paris pauzes un pulkstens jau sit četrus, diena galā, duša, vakariņas, aliņš, nothingdoings un gulēt. Nu labi, dažudien aizbraucam līdz Blenheimai, bibliotēkā bezmaksas internets, lielveikalā tiek piekrauti rati uz nedēļu un atpakaļ uz dziļākiem laukiem. Jau pirmajās dienās tiek noformēta starptautiska makšķerēšanas ekspertu komanda trīs “rūdītu jūras speciālistu” formā. Viens kāts no Malaizijas, viens no Brazīlijas un viens no Latvijas. Iet mums visādi, bet bez zivs nepaliekam, kārtīgs bārbekjū tiek rīkots pēc katras atgriešanās no okeāna. Negaidīti jau pirmajā reizē tieku pie tik sen gaidītās haizivs, nav jau joka lieta cīnīties ar padsmit kilogramīgu zivi, bet uzvara ir mūsu. Diemžēl drīz vien jāsecina, ka amonjaks nav tā jaukākā garša uz pasaules. Zinātāji stāsta, ka haizivs tūlīt pat pēc noķeršanas jāatbrīvo no galvas, iekšām un spurām, tas palīdzot, tā izdaram nākošreiz, kad tieku pie eksemplāra virs 20 kilogramiem, bet arī visa tā šķērēšana un dīrāšana nepalīdz. Izlasu visu wikipedijas sadaļu par haizivīm un nospriežu, ka turpmāk laidīšu viņas visas vaļā. Laikam hazivis lasa domas, jo kopš manas jaunās pieejas, viņas ķerās arvien biežāk, kož nost āķus un tērē manu mencu trenkāšanas laiku, esmu jau iepazinies ar n-tajām pasugām, vienīgā, kas ir ēdama ir Rig, kas ir brūna ar plankumiem, parasti ne lielāka kā pusotrs metrs. Patiesībā lielākā daļa no Jaunzēlandes Fish & Chips iestādēm tirgo tieši Rig ar kartupeļiem, kurus nez kāpēc viņi šeit sauc par “Spuds”. Skraidot pa vīnogu rindām un ķerstot haizivis laiks paiet diez gan fiksi, klāt ir arī Ziemassvētki. Nolemjam pagatavot kaut ko latvisku, kotletes, pīrāgi, karbonādes, štovēti kāposti un jaunie kartupeļi. Viss sanāk puslīdz autentisks un svētki paiet priecīgi. Ir pienācis gals arī vīnogu darbiem, un pēc svētkiem dodamies dienvidu virzienā, lēnā garā ripojam cauri jau zināmām vietām, copējam zināmos ūdeņos, satiekam jau zināmus pingvīnus un tieši pēdējā 2009.gada dienā ierodamies jau zināmajā Aleksandrā, ap kuru tad nu grozīsies mūsu dzīves visa nākamā mēneša garumā. Jauno gadu sagaidam prom no civilizācijas kalnos pie Freizera ezera, neviens salūts, neviens šampis, tikai svaigi cepta forele, jēgermaisters un simboliska Speights aliņa atvēršana pusnaktī. Vēl pāris dienas padzīvojamies pa kalniem, tad atpakaļ realitātē, pie ķiršiem. Ik pa pārdienai muļļājamies ar ne pārāk pilniem agrāko šķirņu kokiem, garākās brīvdienās aizlaižam uz Kvīnstaunu un Vanaku, kāds lasis, kāda forele, kāds zutis... Dzīve šķiet kļuvusi pārāk vienkārša... Bet gan jau, jo šodien tikām galā ar pēdējiem ievaddaļas ķiršiem, tā ka galvenais cēliens ir pāris dienu attālumā, ceram uz saulainu laiku un vingrinam pirkstus galvenajam uzbrukumam. Hmmm... ja mēs neko nerakstam tuvāko nedēļu laikā, stresam nav pamata, tas tik liecina, ka mums iet labi, ka lasam kā dulli. :)))