piektdiena, 2008. gada 31. oktobris

Battambang bang bang!

No Siem Reap uz Battambang var aizbraukt ar autobusu nieka četrās stundās, bet var arī ceļu mērot pa ūdeņiem, tas gan prasa līdz pat astoņām stundām, taču dod iespēju apskatīt Kamodžas megaezeru Tonle Sap, dzīvi uz ezera, uz upes un upes krastos. Mēs izvēlamies otro variantu un jau pēc septiņiem rītā ierodamies laivu piestātnē, ierodamies vienlaicīgi ar lietu, kas grasās sačakarēt visu prieku un braucienu kā tādu, laivas sāni tiek aizklāti ar kaut kādiem “aizkariem”, skats pazūd, bet vēl ļaunāk ir ar jumtu, kurš tek gluži burtiski, sēžam laivā ietērpušies lietus mēteļos, gaidam startu. Laivā esam kādi 30 vai 40 cilvēki, lielākoties ārzemnieki, un šķiet, ka vairāk vietas te arī nav. Ap astoņiem (plānots septiņos) paceļam enkuru, un kā par brīnumu arī lietus liek mūs mierā. Ezers izskatās ne gluži tā, kā izskatās ezeri mūsu galā, ezerā aug pamatīgi ūdensaugu kušķi, veidojot tādas kā peldošas salas, kurām pa vidu tusējas pa kādam kokam, iespaidīgākās no peldošajām salām apdzīvo pat krūmi. Ezers it kā esot vislielākais saldūdens zivju resurss visā pasaulē, izmēra ziņā lielākais Āzijā, bet par to izmēru gan ne pārāk var ticēt, jo ezers diez gan iespaidīgi maina izmērus atkarībā no sezonas, jo ir savienots ar Mekongu, kuras palus tad arī šis sevī savāc. Par tiem zivju resursiem gan varētu noticēt, jo Kambodžā visādi zivju ēdieni ir topā, un pa ceļam manam ne vienu vien komandu, kas mēģina kaut ko nozvejot. Vēl interesantāki par zvejniekiem, kas šķiet zvejas metodēs pēdējo 100 gadu laikā jaunieviesuši ir tikai piekarināmo dīzeļmotoru, ir viņu mitekļi, kas vietām veido pat veselus ciematus. Mājas un būdeles tiek sabūvētas uz pāļiem vai laivām tieši ezerā, var manīt pat veikalus, vistas, kaķus, cūkas.. riktīga ūdenspasaule! Vienā no tādiem ciematiem piestājam ieturēt pusdienas, viss notiek, gluži normāla minipilsēta, var pat iepirkt alu un papildināt mobīlajam kredītu. Cilvēki uz ūdens arī liekas apmierinātāki ar dzīvi nekā galvaspilsētā vai Siem Reap, tomēr galvenie varoņi ir sīkie, kas ne vien vizinās ar laivām vai peldas pie mājas durvīm, bet aktīvi sveicina katru garāmbraucēju, met ar rokām, bļauj “Hello”, iespējams vienīgo anglisko vārdu, kuru iemācījušies un riktīgi priecājas, ka kāds viņiem pamāj pretī. Vēl jau grāmatās raksta, ka ezerā esot n-tie putni, ir jau arī, bet mēs atpazīstam tikai pelikānus, kas šur tur sasēdušies kokos kā tādi strazdi. Tuvojamies otram krastam un pārvietošanās jau notiek tikai pa “tuneļiem” kas izveidojušies vai izveidoti starp kārklveidīgiem krūmājiem, malās sēdētāji nemitīgi riskē norauties ar kādu pirksta resnuma springuli, tā nu visa laiva saliekusies uz ejas pusi un tā gandrīz līdz pat upei, kuras krastā atrodas mūsu galamērķis. Upes krasti ir visai biezi apdzīvoti, un var pavērot vietējo dzīvi gandrīz kā tādu realitātes šovu. Sākumā rīsi, bifeļi, govis, gani (viens noķēris pusdienām žurku), tad jau zvejnieki, bari ar sīkajiem, kas māj un visādi izrādās, veļas mazgātājas, kāzas, ģimenes un visādi citādi nieki, kas tad arī kopumā veido upesmalas cilvēku dzīvi. Nenonākam nemaz līdz pašai Battambangai, kad visus mūs jau nocopē dažādāko viesu māju un hosteļu transporti. Mēs, protams, neprotestējam, jo pa velti aizved līdz centram, galu galā rezervējuši neko neesam un piespiest kaut kur palikt mūs nevar. Nobāzējamies Chaya viesnīcā, nedaudz atvelkam elpu un dodamies izlūkos, kas pārtop par pamatīgu vakariņu festivālu! Atrodam tirgus nostūri, kur visi grillē visu, ķeramies klāt.. Ir jau visādas tradicionālas lietiņas kā grillēta zivs, vista, pīle vai cūkgaļa, bet mūsu sirdis iekaro ar malto gaļu un garšvielām pildītās vardes, nav slikta arī banāna lapā tvaicēta zivs, cūkgaļa neliek vilties un atgādina Laosu, grillēta vista un vistu mādziņas.... pat netiekam cauri visam sarakstam, atstājam prusakus, zivi, bifeli un kaut kādus strazda izmēra putniņus nākošajam vakaram, paķeram pa kādam vēsam dzērienam un laižam pa ilgiem laikiem izgulēties bez modinātāja ieslēgšanas.

Slinkais rīts nesanāk, jo esam pieraduši celties, tā vietā lai gulētu līdz pusdienlaikam jau pēc brokastu rīsiem “ķemmējam” pilsētu riteņu meklējumos, visbeidzot tiekam ne vien pie riteņiem, bet arī pie bezmaksas padomiem un pilsētas kartes. Pēc neilgas pariņķošanas pa pilsētu dodamies ārā, uz “bambusa vilcienu”. Kādus 6km no pilsētas ir bambusa vilciena stacija, kurā tad arī tusējas “vilcieni”, vienu no kuriem nofraktējam pus stundas tūrītei pa džungļiem un rīsu laukiem. Vilciens ir no bambusa veidota platforma, kuru pa sen pamestām dzelzceļa sliedēm uz priekšu dzen tāds kā laivas motors. Kaut arī sliedes laiks diez gan redzami deformējis, bambusnieks uzņem visai ievērojamu ātrumu, kas brīžiem šķiet ne pārāk droši, jo sevišķi kad manāmi kādi sliežu savienojumi, kas novirzījušies viens no otra par kādu pus sprīdi, bet stresam nav pamata, dzelzceļa pakalpojumus ikdienā izmanto arī vietējie. Smieklīgi izskatās, kā izmainās viens otram pretī braucoši vilcieni...... viens tiek nocelts no sliedēm!! :)) Atgriežamies pilsētā, bišķi pariņķojam, iepērkam biļetes autobusam uz Bangkoku, iedzeram pa kādam kokosriekstam, kas ir vislētākais dzēriens, ko var veikalā atrast, pie tam gards un labi slapes veldzējošs, un taisamies uz pēdējām vakariņām Kambodžā, jo rītdien gulēt dosimies kādā no Th Khao San (Bangkokas, Banglamphu ) rajona viesnīcām, lai dotos uz dienvidiem, noslēgt mūsu DA Āzijas tūri pludmalēs, salās, koraļļos un alās!

ceturtdiena, 2008. gada 30. oktobris

Khmeru valstiibaa

Pienāk rīts un pienāk autobuss uz Pnompeņu. Attālums nav liels un jau drīz esam uz robežas, kas šķir Vjetnamu no Kambodžas, nekādu problēmu, divdesmit pieci dolāri no katra un esam Kambodžā. Tik daudz stāstu par šo valsti ir dzirdēts, ka nevar īsti saprast ko gaidīt, un mēs neko diži labu nemaz arī negaidam, jo labāk būt patīkami pārsteigtam nekā vilties neklātienē izveidotā ainiņā. Taisnība vien ir visiem tiem, kas saka, ka Kambodža ir pilnīgi savādāka nekā kaimiņvalstis... pie robežas saceltas pilis, jūgendstils, klasika, baroks un stikla fasādes, da jebkas, tas ir kazinoooooo, gan Vjetnamā, gan Taizemē kazino nav, tāpat tie ir aizliegti galvaspilsētā, tādēļ ap robežu spēļu nami saradušies kaudzēm vien. Kad tiekam cauri kazino zonai sākas Kambodžas lauki, un arī tas ir kaut kas pilnīgi savādāks nekā Vjetnamā, Laosā vai Taizemē.., Pazudis ir Taizemes reljefs, pazuduši Vjetnamas n-tie ciemati, pazuduši Laosas meži, cik tālu vien redz, plešas milzu rīsu lauki, ūdeņi un retas palmas visam pa vidu, visapkārt baigākais zaļums. Ierodamies Pnompeņā, kur vispirms nākas izcīnīt cīņu ar taksistiem, kas ir gandrīz tuvo austrumu līmeņa nervu bendes. Pirmo reizi piedzīvojam situāciju, ka ar žogu ir norobežots laukums pie autobusa, lai taksisti netiktu klāt un lai braucēji varētu netraucēti paņemt savas somas no bagāžas nodalījuma. Pēc cīņas ar taksistiem dodamies uz ezera piekrasti meklēt naktsmītni. Tiekam pie 4$ istabas un izmetam līkumu pa tuvējo apkaimi, pastaigu apvienojot ar vakariņu meklējumiem. Lielākoties galvaspilsētas ēdinātāji piedāvā visādus nesmukus ēdienus, kas nebūt nekārdina, jo sevišķi, ja apskata ēstuves no higienas eksperta skatu punkta, tā nu visa eksotika paliek pie tradicionāliem rīsiem ar gaļu. Saulrietu jau esam nokavējuši tusējot pa vietējo ēstuvi tādēļ īpaši nealkstam vakaru pavadīt uz terases virs ezera, un žeņšeņa saknes šnabi ar koliņu notestējam paši uz savas terases, no kuras paveras pat interesantāka aina, labi var novērot publiku, kas apgrozas ezermalā, lielākā daļa protams ir ceļotāji un taksisti, bet parādās arī vietējās “jaunkundzes”, kas uzcirtušās gluži kā uz disko, šķiet dāmām bizness iet nemaz ne tik slikti, jo manām ne vienu vien savaldzināto... Jāpiebilst vien, ka Kambodžā ir vislielākā HIV izplatība visā Āzijā! Nākošās dienas priekšpusdienu veltam genocīda upuru piemiņas vietām, ar tuk tuku aizbraucam līdz saucamajiem “nāves laukiem”, kur 14km attālumā no pilsētas sarkanie khmeri no 1975-1979 gadam “tika vaļā” no režīma ienaidniekiem. Vietiņa ar diez gan spēcīgu auru, kuru pastiprina stūpa no 8000 galvaskausiem (ar visām lūzuma pēdām un caurumiem), norādes uz vietām, kur piestāja kravinieki, kur karājās skaļrunis, kas atskaņoja mūziku, lai nedzird visas vaimanas, neaizraktas masu kapu bedres, kaulu lauskas... Pati galvenā galvaspilsētas “atrakcija” ir Toul Sleng cietums, kurš pa lielam atstāts tāds, kads nu viņš bija 1979.gadā, kad no turienes iznesa pēdējos ieslodzītos. Muzejā ir diez gan daudz dokumentālu liecību par tiem četriem gadiem, kas aizvadīti zem sarkano khmeru karoga, un jautru prātu pēc tāda apmeklējuma prom doties grūti. Vēl paklaiņojam pa pilsētu, apskatam upmalu, koloniālo arhitektūru, centrālo parciņu, ASV vēstniecību (tāda pati kā citur, milziiiiiiiiiiigi mūri, režģi un kameru kaudze)... un sākam plānot nākošo dienu, jo ilgāka palikšana Pnompeņā ne pārāk vilina. Ievācam informāciju par pilsētu pie Tonle Sap ezera, uz kuru bijām domājuši doties un secinām, ka neiederas tā pilsēta mūsu maršrutā, transporta broblēma mūs pieveic, un pieņemam lēmumu doties pa taisno uz Siem Reap, kas ir visbiezākā Kambodžas pilsēta, jo atrodas pavisam tuvu Angkorvatam, kas savukārt ir pats populārākais apskates objekts valstī, attēlots tās karogā, uz naudas zīmēm, vīzas.. visur, daži pat mēģina viņu dēvēt par vienu no pasaules brīnumiem.
Tā nu no rīta uzņemam kursu uz Kambodžas tūrisma epicentru! Ceļš ir samērā interesants, bet vēl interesanāka ir nonākšana galapunktā! Autobusi ierodoties izrādās neizmanto vienu autoostu, bet gan vairākus pagalmus pilsētas nomalēs! Tiklīdz autobuss iebrauc pagalmā, vārti aiz tā tiek aizvērti, lai atturētu kaudzes ar uzmācīgiem taksistiem no potenciālo klientu izbesīšanas. Sākam jau spriest par taktiku, ko pielietot izejot pa metāla durvīm, bet izrādās, ka mūs jau sagaida tuk tukists ar plakātu “Welcome Laura & Danis”, tā kā esam gandrīz vienīgie ārzemnieki busā, nospriežam, ka Danis droši vien ir Jānis un taksists ir no viesnīcas, par kuru mums stāstīja biļešu kasē vēl Pnompeņā. Izmantojam iespēju pa velti tikt uz centru un beigu beigās paliekam arī tajā pat viesnīcā, jo istaba nav slikta, cena arī ne.. Tūlīt pat pēc somu atstāšanas istabā paņemam riteņus un dodamies aplūkot pilsētu, kas nemaz neliekas tik milzīga, un ir izvietojusies ap upi, kura pavisam netālu ietek Tonle Sap. Tūrisma citadele ir nenormālu kontrastu pilsēta, jo turpat blakus pieczvaigžņu hoteļiem un spa kūrortiem, kas būvēti ar milzu vērienu var redzēt primitīvas būdiņas, kurās mitinās nabadzīgākie pilsētas iemītnieki. Atceramies to Sudānas bēgļu saliņu Nīlā, kur likās, ka cilvēki dzīvo nabadzībā, un nodomājam, ka tiem sudāniešiem būtu jājūtas komfortabli salīdzinoši ar kambodžiešiem šeit. Iečekojam tirgu, ieejam lielveikalā, apzinam ēstuves un sagaidam lietu, kas šajā reģionā ierodas katru vakaru, par laimi ir līdzi mūsu plēves mētelīši un tiekam atpakaļ sausi.
Otrā diena Siem Reap sākas jau pirms pieciem rītā, kad lecam iekšā tuk tukā un triecam prom uz Angkorvatu gaidīt saullēktu. Neesam vienīgie, ceļš pilns ar mums līdzīgiem braucējiem, autobusi un takši mēro to pašu ceļu, tā ka masas solās būt iespaidīgas. Nenākas vilties, turisti bariem sasēduši ap vatu un gaida sauli, tomēr, viņi lielākoties nedraudzējas ar loģisko domāšanu, paļaujoties uz saviem gidiem, kas savukārt plāno maršrutu pēc iespējas ekonomiskāku un ausij tīkamāku, iedomājaties “Angkorvats saullēktā”, un ar kamerām rociņās ārpusē gaida maģisko mirkli. Saule lec aiz Angkorvata, līdz ar ko neizgaismo viņu un bildes tur arī nekādas nevar sanākt, ko mēs saprotam un dodamies izpētīt pašu būvi, kas kā par brīnumu ir gandrīz tukša, jo visi taču ārā gaida sauli! Puskrēslā templis izskatās varens, un nav grūti iedomāties kāda te dzīve bijusi 12. gadsimtā, kad tas uzbūvēts. Izložņājam templi, un kad dodamies prom, sāk ierasties arī visi saullēkta gaidītāji. Pirms došanās tālāk izmetam līkumu pa apkārtnes pusdžungli, kur dzīvo vietējo mērkaķu komanda, kas izrāda vēlmi ar mums iepazīties, tāda forša rīta noskaņa. Laižam tālāk uz Bajonu, kas slvens ar torņiem, kurus rotā smaidīgās sejas. Nenormāli iespaidīga vieta, daudz dzīvāka nekā Angkorvats, pavadam tur vairākas stundas, vēl apskatam citus apkārtnes tempļus un ripinamies tālāk, tā nu paiet mūsu diena – templis pēc tempļa. Atrodam vienu, kurš ir riktīgi augsts, uzrāpies augša un skaties pāri visiem džungļiem, aizlaižam arī uz “Andželīnas templi”, kurā filmēta Lara Krofta, Kapeņu izlaupītāja, diez gan iespaidīgs skats, tas templis ir pa lielam sagruvis, par ko paldies var teikt džungļiem, milzu koki ar savām saknēm vienkārši plēš gadsimtiem veco būvi. Tā nu pēc gandrīz divpadsmit stundām džungļos, tempļos, karstumā un tuk tukā atgriežamies pilsētā. Besis ir diez gan pamatīgs, bet aizejam vēl līdz tirgum (tiekam pie dažas jaunas drēbes), paēdam vakariņu rīsus, iepērkam našķus nākošās dienas rīta cēlienam, kuru grasamies pavadīt uz ezera un uz viesnīcu dodamies ar tuk tuku, kas galīgi nav tipisks mūsu gājiens. Vēl pāris dzērieni
uz viesnīcas jumta un dodamies gulēt jau ap deviņiem, jo no rīta atkal jāceļas agri.. Septiņos mūs gaida laiva uz Battambangu, kas būs nenormāli labas un interesantas astoņas stundas, bet par to nākošajā sērijā!

svētdiena, 2008. gada 26. oktobris

Saigona

Divdesmit divu stundu brauciens izvēršas par divdesmit sešu stundu braucienu, jo pa vidam piedzīvojam riepas boom bastick un kameras līmēšanu ceļmalā, bet ar tumsiņu tomēr nonākam Ho Chi Minh City jeb Saigonā. Milzīga pilsēta ar vēl vairāk motobraucejiem un trakāku satksmi. Gājējiem šeit nav vietas pat uz ietves, jo šeit ir izpletušies vai nu suvenīru tirgotāji vai ir ierīkota motorolleru stāvvieta vai arī motobraucēji ietvi uztver kā papildu joslu. Teorētiski ir gājēju pārejas, bet luksofori ir pagriezti tikai pret braucējiem un praktiski regulē satiksmi tikai braucējiem. Pirmajā dienā apskatam pilsētu, aizejam uz kara muzeju, apspriežam tālāko rīcības plānu un vakarā atzīmējam 23.oktobri kūkas vietā ēdot krabi. Krabis mega labs, un iet kopā ar vietējo alu, bet kara muzejs gan like nedaudz vilties, viss atspoguļots tikai no vjetnamiešu “ierakumu puses”, nu komunisms kā ne kā. Vēl aizdodamies uz pasta kantori, kas ir baigais koloniālā laikmeta kultūras piemineklis, un pie viena nosūtam paku ar uzkrātajiem suvenīriem uz Latviju, paka izrādās ceļošot pa jūru veselus divus mēnešus, ar to šķiet iesaiņojums kļūst vērtīgāks par pašu pakas saturu.
Nākamajā rītā mūs pamodina pērkons un stiprs lietus. Tieši šodien paredzēta ekskursija uz Mekongas deltu. Viss sākas ar braucienu pa Mekongu, vēlāk nomainam laivu un dodamies uz vienu no salām, kur tiek gatavoti kokosriekstu saldumi. Mmmmm silti tikko, gatavoti saldumi garšo lieliski! Skatamies, kā saldumi tiek gatavoti – mīcīti, sagriezti, ietīti... Konfektes ar rokām tiek ietītas divos papīriņos, no kuriem iekšējais - rīsu papīrs ir ēdams. Talāk atkal braukājamies pa deltu, dodamies uz kādām citām salām, paklausamies tradicionālās dziesmas, uzēdam tropiskos augļus.

Uz dienvidiem!

Hue ierodamies bez kaut kādiem konkrētiem mērķiem, vienkārši pilsēta, kura atrodas sasniedzamā attālumā no Hanojas, pie tam dienvidu virzienā. Nu, nekas tāds īpašs, galvenokārt tā vieta slavena ar to, ka līdz 45tajam gadam bijusi galvaspilsēta, bet kara laikā vistuvāk demilitarizētajai zonai esošā Dienvidu pilsēta, abas lietas diez gan labi var redzēt pilsētas vaigā. Ložmetēju ligzdas un karaļa rezidence... Iežogotā pilsētas karaliskā daļa ir puslīdz interesanta, apstaigājam galma teritoriju, pabarojam zivis ar tur pat nopērkamo zivju barību un atgriežamies viesnīcā, kur jau sākam plānot došanos prom no Hue. Tā nu arī tiekam pie biļetēm uz Hoi An jau ar nākamā rīta autobusu.
Hoi An ierodamies rīta pusē un kā vienmēr priekšā hoteļu piedāvātāji,kas aicina doties līdzi. Šoreiz vilinošs sķiet piedāvājums ar peldbaseinu par 7 dolāriem, par kuru bijām jau dzirdējuši Hue, tā nu tur arī paliekam, un izrādās, ka hotelī tiktiešām ir baseins. Tā kā pedējās dienās esam diezgan daudz staigājuši un nu jau esam nedaudz apraduši ar Vjetnamas trako satiksmi, nolemjam izīrēt riteņus. Juhuu!!! Tik laba sajūta! Kad esi uz riteņa, uz tevi pārējie braucēji jau skatās kā uz satiksmes dalībnieku, vairs nepīpina! Un tagad arī mēs varam izbaudīt satiksmes noteikumu pārkāpšanu – braukt pie sarkanās gaismas, braukt pa pretējo joslu utt., neviens uz tevi dusmīgi neskatās, tas šeit ir pilnīgi normāli! Jā, šeit nepastāv tāds jēdziens kā galvenais celš, ja kāds brauc ārā no kādas mazas ieliņas, Tagad iviņš vienkārši uzpīpina, lai pārējie zina. Tagad mēs izbaudam to, par ko iepriekš šausminājāmies = )))) Mums patīk Hoi An! Visjaukākā pilsēta Vjetnamā, ko esam redzējuši. Nav ļoti uzbāzīgu cilvēku un ēdiens ir vienkārši lielisks. Brokastīs nobaudam šīs pilsētas tradicionālo ēdienu – resnas nūdeles ar visādiem zaļumiem, kraukšķiem, asniņiem un gaļu pēc izvēlēs. Viens no gardākajiem ēdieniem, ko esam līdz šim nobauījuši Āzijā. Tā arī pavadam divas dienas – braukājoties ar riteņiem apskatam pilsētu un baudam garšīgos ēdienus. Jā, nevar nepieminēt visādus kičīgos suvenīrus, apģērbus un apavus, ko var pasūtīt pēc savas gaumes, un stundas laikā jau gatavas tavas Nike kedas! Pēc šīm jaukajām dienām seko 22 stundu brauciens guļamautobusā uz Vjetnamas dienvidiem.

pirmdiena, 2008. gada 20. oktobris

Ha Long

Arī nākošā diena Hanojā paiet uz “easy” viļņa, aizejam līdz tirgum, kas nav tā iedvesmojošākā vai skatāmākā Hanojas vieta, apskatam tirgus apkaimi, kur tirgoņi sadalījuši ietekmes sfēras pa ielām, piemēram, audumi uz vienas, papīrs uz otras, skrūves/naglas uz citas, nu nekas jauns, bet tāpat nepierasti priekš eiropiešiem. Pa dienu ieslīdam vēl pāris tūraģentūrās, jo ir doma doties “kruīzā” pa Halongas līci.. cenas ir dažādas, bet tirgoņi vēl dažādāki, viens pat pamanās mani kārtīgi saniknot, tā nu nonākam pie secinājuma, ka lētākie un labākie piedāvājumi nāk tieši no mūsu pašu viesnīcas, kur tiekam pie biļetēm uz divu dienu tūri pa slaveno līci.
Līcis atrodas relatīvi tuvu Vjetnamas galvaspilsētai, tomēr dodamies ceļā jau ap astoņiem no rīta, jo galā tikšana aizņem apmēram četras stundas. Tā kā esam pēdējie pasažieri, kuriem pakaļ ieradies busiņš, tiekam pie neērtākajām vietām un tās četras stundas šķiet gaaaaras. Nonākot Halongas ostā secinam, ka tūristu vidū džonku atrakcija ir krietni populārāka kā var iedomāties, desmitiem laivu gaida savus pasažierus, un sāk jau likties, ka nekas jauks no tā “kruīza” nesanāks. Pēc pusdienām, kas tiek ieturētas jau uz klāja, dodamies uz salu, kur apskatāmas kārtējās alas, raugamies uz šādu superapskates objektu skeptiski, bet tomēr izplūstam cauri vienai no alām tūristu straumē (izskatās, ka visas laivas šeit piestāj apmēram vienā laikā), viss izgaismots un iekšā pat strūklaka ierīkota... vienīgais, kas škiet ievērības cienīgs ir caurums alas griestos, pa kuru iespīd saule, nu tāds riktīgi izteikts staru kūlis. Dodamies tālāk, un kaut kā pamanamies atdalīties no citu laivu pūļa, droši vien neredzam tās laivas, jo visapkārt ir n-tās salas, un salas ir tiešām iespaidīgas, atkal liek padomāt cik gan dažāda var būt viena un tā pati Zeme, tiešām vēl viena vieta, kuru aprakstīt neņemamies. Tā nu visu pēcpusdienu slīdam gar salām un klintīm, bet iestājoties krēslai noenkurojamies klinšainu salu ieskautā līcī, kuru par bāzi izvēlējušās vēl vesela kaudze laivu.. Ieturam vakariņas, kāds alus, paskatamies uz visapkārt redzamajām gaismiņām, un dodamies gaidīt rītdienu.
Rīts sākas ar kajakošanu, tā nu ar kajaku apbraukājam dažas salas, viss tāds mierīgs, un karstums arī vēl nav pamodies, nu riktīgi kā no tādas filmas, filmas ar labām beigām, jo neskatoties uz to, ka abi sēžam kajakā pirmo reizi, tiekam galā sausi un priecīgi. Pēc brokastīm piestājam uz peldi, kuru gan jau pēc pārdesmit minūtēm izjauc vietējie kārtības sargi, izrādās peldēt “no laivas” nedrīkst, tā nu pa lielam mūsu brauciens pa līci ir beidzies, vēl tik paēdam restorānā nu jau uz sauszemes, un laižam atpakaļ uz Hanoju, kur uzturamies vien divas stundas, jo esam nolēmuši doties dienvidu virzienā. Tā nu pēc labām vakariņām un pāris alus kausiņiem vietējā lokālā šķiramies no lielpilsētas, ar kuras satiksmes bijām jau teju apraduši un ielas šķērsošana motociklu burzmā vairs nelikās tik traģiska.

ceturtdiena, 2008. gada 16. oktobris

Ha Noi

Hanojā ierodamies pēcpusdienā, bišķi noskurinamies palūkojoties uz satiksmi un ar astoto autobusu dodamies centra virzienā. Kartē nospraužam mērķi, pāris lētākās viesnīcas, un nekļūdamies, jo viesnīcas ap to kvartālu netrūkst, cenas ir nedaudz augstākas kā kaimiņvalstīs, bet visiem viesnīcniekiem ir “otra viesnīca divu minūšu attālumā”, kurā ir lētākas istabas, tomēr visbiežāk otrajā viesnīcā ir švaka kvalitāte un cena nemaz neatškiras, beigu beigās atmetam supertaupību un nospriežam, ka labāk tomēr cenas rēķināt latos, un tiekam pie pavisam labas istabas. Vakarā izmetam pāris līkumus pa apkārtni, kas liekas biš' neierasta, n-tie mototaksisti un velotaksisti, kas grib tevi visur vest, diez gan pamatīga netīrība, ja salīdzinām ar kaimiņiem, bet pa vidu pa kādam zīda un suvenīru veikalam. Nākošo dienu pavadam riņķojot pa vecāko pilsētas daļu, lieki neiespringtam un baisos mērķus neuzstādam, un nav nemaz slikti, atrodam feinas ēstuves (tīri garšīgi, nav uz pusi tik asi kā Taizemē), salabojam pie kurpnieka sandales, iepērkam pa kādam auglītim.. nu tā! Pēc launaga atpūtas atkal dodamies ielās, paēdam un nobāzējamies jau iepriekšējā vakarā pārbaudītā alus “bārā”.. Alus nav diez ko garšīgs, bet pāris kausiņi pa 10 santīmiem gabalā pirms gulētiešanas jau netraucē.

Wellcome to Vietnam!

Rīts pirms Vjetnamas iesākas tāds gauss, jo līdz pusdienlaikam mums nav īsti ko iesākt, izmetam vēl līkumu pa tirgu, iepērkam banānus un tiekam pie kaut kādiem kukurūzas nūjiņu tipa šokolādes piegaršas našķiem un nobāzējamies autoostā. Pēc kādas stundas arī sagribas ēst, bet galīgi nekārojas vietējie labumi, kas lielokoties izskatās it kā vienreiz jau kāds būtu tos ēdis, finālā paķeram rīsus, un drīz jau arī rāpjamies iekšā autobusā, kurš sola mūs vizināt līdz pat Vinh, kas uz kartes izskatās diez gan paliela vjetnamiešu pilsēta, par kuru diemžēl mūsu rīcībā citas informācijas nav, tikai nosaukums. Autobusā esam vienīgie īstie pasažieri, jo pārējie pieci cilvēki ir pavadoņi precēm, ar kurām ir piekrauts viss autobuss. Līdz robežai tiekam bez jelkādiem sarežģījumiem, bet pati robeža ir bišķi bardaks. Laosas pusē tiekam cauri veikli, bet Vjetnama ir citāda.. Robežsargi liekas ir slinkākie pasaulē, visi sūta viens pie otra, nespēj pateikt nevienu vārdu, beigu beigās izrādas, ka mums jāaizpilda kaut kādas formas, kuras vienkārši izbeigušās, bet to jau neredz, ja snauduļo patālāk no lodziņa atlaidies beņķītī. Kad tiekam ar visu galā, un pases jau sazīmogotas, no mums tiek prasīts dolārs... nav jau daudz, bet par ko?? Beigās jau samaksājam, jo vietējie dara tāpat, tomēr kremt, ka tur sēž tādi tefteļi, kas nevar ne pakustēt, bet mums viņiem jāmaksā par to, ka viņi dara darbu, kurš jau vienreiz apmaksāts. Pirmo iespaidu par Vjetnamu vēl pamatīgāk sačakarē skats, ko ieraugām turpat uz robežas, vjetnamieši no Laosas ved iekšā suņus, bet suņus Vjetnamā ēd, kādēļ jautājumi par to, uz kurieni tie dodas, nerodas! Suņi ir sastūķēti salocītos un saņurcītos būrīšos, tā ka neatliek vietas pakustēt, daži smilkst, daži rej, bet lielā daļa izskatās beigti vai vienkārši padevušies liktenim, kuru izskatās viņi tīri labi nojauš. Gan Taizemē, gan Laosā ir kaudzēm suņu, kuri vazājas pa ielām, bet neviens no tiem suņiem nav agresīvs, domājams nedarītu pāri pat kaķim, ja tas izdomātu nocelt kaulu no deguna priekšas. Kad nonākam pirmajā VJetnamas ciematā, izrādās, ka šeit jāmaina autobuss, tiekam pārsēdināti citā busā, un gaidam kādu stundu līdz tas sāks kustēt. Kamēr gaidam varam labi novērot vjetnamiešu dzīvesveidu, precīzāk, sievietes strādā, bet veči atpūšas, iedzer, uzpīpē, uzspēlē kārtis. Nu jā... ierodas arī suņu mašīna, no kuras tiek vilkts ārā melns suns, laikam pircējs to ir riktīgi noskatījis vai pasūtījis, pārējie pieci suņi kofera izmēra būrī tiek brutāli ar lomiku vandīti malā un skats nav no jaukajiem arī tad, kad vainīgais suns tiek nodots pircējam, kurš sašņorē kājas un purnu, ieliek maisā, uz rollera un prom. Neko skaistāku VJetnamu nepadara arī turienes satiksme, kas ir vienkārši vājprātīga, to ko Latvjā sauc par “avārijas situācija”, tur ir reizi minutē kā minimums. Noprotam, ka esam nonākuši Vinh, bet neviens jau nerunā citā valodā kā savējā un tik vīlē tālāk ar tekstu “Hanoi, Hanoi..”, līdz mēs palūdzam, lai laiž mūs ārā. Kaut kādā brīnumainā kārtā tiekam pie viesnīcas, dargajā galā, tomēr jāpiebilst, ka nekur nav izkartnes “hotel”, viss tikai vietējā valodā, arī personāls nespēj iebraukt nekādos žestos, nevar izrunāt vārdu pase u.tml.
Nākošā diena iesākas interesanti – pieceļamies un mēģinam doties uz autoostu. Pilsētas kartes mums nav un neizdodas arī satikt kādu, kas runātu kādā no valodām, ko zinam mēs. Tomēr tas netraucē vismaz kādiem 20 taksistiem uz motorolleriem piedāvāt mūs aizvizināt uz jebkurieni (mēs gan joprojām nesaprotam, kā viņi iztēlojās mūs divus ar milzigām somām uzsēdināt uz sava rollera). Pēc kādām 20 minūtēm esam taksī un, kad ierodamies autoostā un kāpjam ārā, kādi piecpadsimt cilvēki momentā ir klāt un aiz rokas velk katrs uz savu pusi (ar Maroku pat nevar salīdzināt). Vienam no piecpadsmit izdodas mums paziņot cenu un mēs sekojam viņam uz Hanojas autobusu. Protams, autobusā mums prasa citu cenu, bet mēs jau esam nedaudz rūdīti šajā ziņā. Brauc viņi pilnīgi traki un visu laiku pīpinādami apdzenot simtiem riteņbraucēju un motorolleristu. Kad pēc trīs stundu brauciena ir ēšanas pauze, arī mēs izdomājam ko iekost, biļešu pārdevējs no autobusa saka, ka viss ir lēts un garšīgs. Vieta, kā jau pārsvarā visas šī reģiona vietējās iestādes, izskatās diezgan.... vienkārša = ))) Mēs paņemam uz diviem rīsus un vistu. Lielākais pārsteigums, kad mums beigās nosauc cenu, dārgākie rīsi mūsu mūžā (jā, paši vainīgi, no kļūdām nemācamies, un šoreiz viss notika tik ātri, ka negribējām sākt čakarēties ar prasīšanu, cik kas maksā, jo tas paņem ļoti ilgu laiku, kamēr sameklē kalkalatoru vai kādu rakstāmo, kamēr izdomā cenu, kamēr uzraksta...). Mums, protams, šoks. Labākais tas, ka mūs neviens nesaprot. Beigās jau saruna izvēršas visas kafenīcas līmenī, vietējie noskatās, kā īpašnieks mūs čakarē un... izčakarē.
Kad esam tikuši līdz Hanojai, uz ielas mani viens vietējais aiz somas brutāli pagrūž, jo nereaģēju uz viņa superpiedāvājumu par hosteli, vēl pēc laiciņa man uzbrauc virsū divas riteņbraucējas. Welcome to Vietnam!

Miests

Tao dai?
Sestdienas rītā jau pkst.10 ar visām somām esam Vientjanas informācijas birojā (pirmo reizi šāda veida iestadījumā DA Āzijā), kur pieņemam lēmumu, ka šodien dosimies uz Pakkading nevis uz Paxan, kas pēc darbinieces teiktā ir daudz mazāks miests un tur var arī nebūt neviena hosteļa vai viesu mājas. Mūsu plāns ir doties uz kādu vietu, kas nav minēta ceļvedī, īdz ar to varētu būt mazāk tūristiska. Pēc nepilnas stundas jau esam ceļā un vēl pēc dažām stundām esam miestā, kur mums jāmaina autobuss pret pikapu. Nesaprotam, vai tas atiet 50 minūtes pēc plkst. 14 vai tieši pēc 50 minūtēm, bet tā kā esam izsalkuši, atstājam mantas mašīnā un dodamies meklēt ēdamo, jo, ja kas – šoferis zina, kurā virzienā esam aizgājuši. Pēc pusstundas dodamies ceļā un, kad mums paziņo, ka esam klāt, esam nedaudz pārsteigti. Izskatās, ka ciemā ir tikai dažas ielas, bet vispār mums jābūt priecīgiem, jo šeit ir viena viesu māja.
Vairāk kā 75% Laosas iedzīvotāju dzīvo ciematos, tad nu arī mēs šo pēcpusdienu pavadām vienā no daudzajiem ciemiem, kur katras mājas pirmajā stāvā ierīkoti veikali ar dažām čipsu pakām, dzērieniem un visvisādām saimniecības precēm vai arī kāds kafūzis. Tā kā mūsu hostelī ir tv, tad pārmaiņu pēc šo vakaru pavadam uzjautrinoties par ceļojumu kanālu un tur sniegto informāciju.
Nākamajā rītā jau pēc piecem mūs modina gaiļi, kuri dzied nonstopā, līdz ar to jau astoņos esam uz ceļa, kur mēģinam nostopēt pikapu. Ilgi nav jāgaida, var jau sadzirdēt pa gabalu, jo cauri ciemiem un pilsētām viņi brauc pīpinādami. Mūsuprāt, šoreiz tiek prasīta pārāk liela summa, tādēļ sakam, ka mēs nebrauksim, bet tad šoferis un biļešu tirgone izlec no mašīnas un nāk ar mums runāt, sarodas vēl pāris cilvēku apkārt mums un notiek kaulēšanās. Mēs neiespringstam, jo zinam, ka pēc kāda laiciņa brauks nākamā mašīna un šorīt mums nav kur steigties. Beigās cenu nokaulējam gandrīz uz pusi un kāpjam iekšā mašīnā, kura šoreiz ir piebāzta nevis ar rīsiem, bet visādiem dārzeņiem un garšaugiem. Ceļā pavadām kādas četras stundas un brīžiem šķiet, ka vietējie mašīnā par mums uzjautrinās, jo viņu vidū ir kaut kāds robežsarga ar sirpi un āmuru pie krūts, kuram atrodas pa jokam un stāstam skatoties kaut vai uz paša kurpju šņorēm. Atkal jāsaka, ka ainavas pa ceļam ir baigi iespaidīgās, sanāk braukt virs spicām klinšu korēm, un aplūkot lietus sezonas sastrādāto, ar ko cīņu uzsākušas ceļinieku brigādes, šur tur pazudusi viena josla no asfaltētā ceļa, vienviet pat var manīt kā izskatās zemes nogruvums, baisi – koki ar saknēm tiek aiznesti pa kalnu lejā līdz ar ceļu, akmeņiem un visu, kas cits pagadās priekšā. Droši vien jau uz Vietnamu dotos šodien, ja vien mūsu vīzas nebūtu derīgas tikai no rītdienas, tāpēc arī nobāzējamies Lak Ksao (burtiski tulkojot “divdesmitais kilometrs”), atrodam viesu māju un konstatējam, ka LP ceļvedī teiktais ir taisnība, nekā ievērības cienīga te nav, tomēr, tā ir Laosa, un tieši tā no malas izskatās lielākā daļa mikromiestu, kas sabāzējušies ap galvenajiem ceļiem, pa kuriem tad uz pilsētām aizplūst apkārtnes zemkopju ražojumi. Šovakar paliekam bez vakariņām, jo nūdeļu zupu jau ēdam brokastīs un nav vēlēšanās to pašu ēst vēlreiz.

trešdiena, 2008. gada 15. oktobris

Sabai dee

Piektdiena, 10. oktobris! Ārā laiciņš tāds, ka nepateiksi “oktobris”, pa dienu riktīgi spiež pie zemes un velk uz kādu alus dārzu, un par laimi alus dārzu Vientjanā netrūkst, bet iesākumam laikam jāizstāsta kā mums gāja pa VangVieng.
Miests, kas kartē izskatās pēc lielas pilsētas atrodas pusceļā starp Luang Prabang un Vientjanu, taču ne tāpēc tas kļuvis par tūristu upuri un pārvērties par lielu diskotēku, pie vainas it kā ir megalieliskais skats, kas paveras pār upi, kuras krastos tad arī sadrūzmējušās visas viesu mājas un bāri, un tuvējos kalnos vairumā esošās alas. Arī mēs tiekam pie krasta masīvā esošas viesu mājas ar tīri jauku terasīti un jau aprakstīto dušu, un arī mūsu plānos ir alu apskate, kas sevī ietver arī nokļūšanu līdz alām, vienvārdsakot, ne pa kapeiku neatšķiramies no pārējās tūristu/ceļotāju masas, kas gandrīz vienādā ātrumā plūst no Taizemes uz Luang Prabang, tad VangVieng, tad Vientjana, tad Pakse.... Nu par pus kapeiku varbūt tomēr atšķiramies, jo nolemjam neiesaistīties tūbingā un neejam uz bāriem, kuros skan trīs gadus vecu bumciku parāde. (Tūbings ir laosiešu mega izgudrojums, vienkārši iesēdina tevi piepūstā mašīnas kamerā un palaiž pa upi, ik pa laikam izklaidējot ar alkoholisku programmiņu, un tā divas stundas.) Lai nu tūbings un bāri, mēs izdomājam, ka dieniņu var veltīt alām un apkārtnei, kas tiešām ir gana iespaidīga. Tiekam pie nomas reiteņiem un dodamies alu virzienā. Sākam ar tuvāko, kas arī laikam vispopulārākā, pie ieejas apkārt esošajā parciņā šķiramies no simboliskiem četriem tūkstošiem kipu katrs, bet nonākot pie ieejas pašā alā atduramies pret nākošo kasīti, kurā jau nu tiek prasīti piecpadsmit tūkstoši no katra. Sanāk bišķi vilties, jo būtu jau jauki, ja viņi tos 19 000 paprasītu uzreiz nevis maldinātu ar kaut kādām mazākām naudiņām, kasierei nekautrējamies apjautāties vai būs jāmaksā arī par prom došanos, bet valodu barjera piebeidz gandrīz jau nobriedušo konfliktu. Pati ala ir diez gan augstu kalnā, tā ka līdz tai vēl labs gabals jārāpjas pa trepēm, bet iekšā nekādi pārsteigumi nesagaida, ala kā ala, elektrikso spuldzīšu apgaismojums un iekārtotas gājēju taciņas, stalaktīti un stalagmīti... tiekam galā divdesmit minūtēs, pie sevis nospriežot ka alas gan laikam visā pasaulē pa lielam vienādas. Nākošo pārsteigumu sarūpē tilta šķērsošana, par kuru atkal nākas maksāt, šoreiz gan iedziļinamies darījuma sastāvdaļās un nonākam pie tā, ka biļete derīga arī atpakaļceļā. (Jāpiebilst, ka visas summas ir nelielas, runa ir tikai par principu un veidu, kā viņas tiek prasītas, tā ka nav stresa, tikai saviļņojums!) Kad pametam pilsētu metam pie malas karti un minam cauri rīsu laukiem, ignorējot visādas tur norādes uz alām pa malu malām, līdz nonākam vietējo miniciematā, kurā manām visai ticamu norādi uz alu, kurai bonusā nāk “lagoon”, un tieši tas mums šķiet vajadzīgs, jo arī vakardienu par vēsu nenosauksi. Pēc vēl kāda kilometriņa esam klāt, noprecizējam atkal visas detaļas saistībā ar biļeti, un apgādājušies ar lukturīti (komplektā normāls 2kg akumulators) dodamies uz alu. Šoreiz trepes nav, ir tikai mežonīgi stāvs kāpiens pa klinti, ko vieglāku nepadara ne aķis, ne soma, ne kājās esošās sandalītes. Jau slapju kreklu nonākam pie ieejas, kas neliek vilties, nekāda elektriba, nekāda “trotuāra”, viss ko var redzēt gaismas staru apspīdētajā pleķītī ir guļošs buda. Liekam lietā lampu un dodamies iekšā... Foršākā ala, kurā nācies būt, pilnīgs klusums, tikai pilieni no alas griestiem, neviena cita dzīva dvēsele, tikai lielie zirnekļi savos tīkos kaut kur nostūrīšos, un pēc pārvarētiem klinšu bluķiem tiekam milzgā zālē, kura neviļus liek aizdomāties par visādām apslēptajām mantām un citām muļķībām, kas mums no Žila Verna un viņa domubiedriem Holivudā atnākušas. Ceļš lejā pa klinti nav diži vieglāks, bet ir motivācija - upe.. Zils ūdens, pārliecies kaut kāds džungļu koks un virve ar kuru laisties iekšā, izklausās labi, bet zskatās vēl labāk, tomēr, visu pārspēj tā feinā sajūta, kas pārņem ielecot vēsajā ūdenī... Krietnu laiku pavadam pa upi, bet nākas jau arī atgriezties pilsētā. Pa ceļam vēl piestājam uz vakariņām vietējā ēstuvē, kuras ēdienkartē vislabāk izskatās Beerlao, un pirms tumsas jau esam atpakaļ savā viesu namā, lai no rīta celtos ar jaunu mērķi, Laosas galvaspilsētu – Vientjanu.
Galā tiekam pārsteidzoši ātri, tikai trīs ar pus stundas, kaut arī dzirdēti stāsti par piecām stundām un vairāk, kas galīgi neizbrīna, jo ceļš, kurš uz kartes izskatās pēc galvenās maģistrāles valstī, brīžiem zaudē asfaltu, bet citu brīdi liek atcerēties grantēto ceļu jaukumu, tajos tomēr nav bedres ar tik asām kantēm. Galvaspilsētā hoteļu izvēle nemaz nav tik plaša, kā varētu sagaidīt un cenas drusku pārsteidz negatīvā nozīmē, tomēr atceramies, ka tā desmitiem tūkstošu lielā starpība, pārvēršot latos neko diži liela nemaz nav, tādēļ paliekam bezpersoniskā iestādījumā, ar domu, ka ilgi šeit neuzkavēsimies. Pirmās pāris stundas Vientjanā nav uz mums atstājušas pašu jaukāko iespaidu! Izmetam pāris lokus pa pilsētu, papētam vietējo aktivitātes krastmalā, kurā visi gatavojas un atzīmē faktu, ka pēc nedēļas sāksies laivu sacīkstes. Ieslīdam vēl kādā krastmalas kafūzī uz alu, kur satiekam jau pazīstamu vācu džeku un meiteni no Šveices, kura mūs atceroties no vakardienas (mēs viņu nē), un nonākam pie secinājuma, ka jādodas..... gulēt, bet rīt tālāk vai nu uz Paksanu vai Ponsavanu, ta jau manīs.

piektdiena, 2008. gada 10. oktobris

Vang Vieng

Laikam trešdiena 8.oktobris. Karsts!!! Ļoti karsts. Pirms stundas izkāpām no autiņa, kurā pavadijām 8 stundas, bet nobraucām tikai nedaudz vairāk kā 200km. Kalni taču! Skaisti jau! Braucām virs un iekš mākoņiem, ik pa laikam atdzesējot kūpošās autobusa bremzes. Jap, esam Vang Vieng! Ir jau atrasta arī viesu māja. Tikko izmēģinājām dušu, auksto, protams, ir labāk! Vannasistaba tada interesanta – it kā iekšā mājā, bet ar skatu (ne jau pa logu) uz kalniem, saule ari spīd acīs un dažreiz liekas, ka no blakus māju jumtiem kāds tevi vēro. Ir viena lieta, nē, tomēr divas, kas var mani satracināt – kaut kur blakus hostelim kāds urbj (Taizemē un Laosā tā ir diezgan izplatīta parādība, tūrisms attīstās) un,ka dušā nav aukstais ūdens. Abi esam bišķīt neomā, bet, kad atceros divus nabaga riteņbraucējus (parasti bruacēji, neprofesionāļi), ar kuriem iepazināmies laivā un kuri jau vakar uzsāka cņu ar 200km un plānoja šodien būt galā.... Jā... izskatās, ka mēs tik drīz viņus nesatiksim.

Luang Prabang

Sabai dī!
Ar nedaudz vairāk kā divām dienām mums Luang Prabang ir pieiekoši. Smieklīgi, bet ik pēc kāda laiciņa satiekam kādu no laivas, pilsēta nav liela. Liekas, ka tūristu ir daudz vairāk kā vietējie, attiecīgi tūristu daudzums ir nedaudz pacēlis cenas. Vakardien centāmies apskatīt pilsētu, neizmantojot karti un neejot uz kaut kādām konkrētām apskates vietām, un forši paklaiņojāmpa pilsētu. Vakarā Laura dodas uz tradicionālo deju koncertu, bet Jānis kopā ar Mario dodas nomēģināt kobras dzērienu. No koncerta tika gaidīts kas vairāk, bet kobras dzēriens izrādās garšoja pēc zivīm. Bet pašu labāko dienas momentu piedzīvojām pēcpusdienā, kamēr bijām interneta kafejnīcā, kad pēkšņi no tempļa, kas atrodas pāri ielai augšā kalnā, mūki sāka spēlēt mūziku, ko pat grūti aprakstīt. Nākamajā dienā tajā pašā laikā mēs jau atradāmies temlpī un gaidijām. Noskaidrojam, ka šo mūziku viņi spēlēja tikai vakar un šodien par godu kādiem Budistu svētkiem,diemžēl vairāk informācijas iegūt neizdodas. Kad prasam hotelī, kas šodien par svētkiem, ja jau bankas un muzeji ciet, mums atbild, ka skolotāju diena, kas mūs nepārliecina. Nākamajā dienā liekam akcentu uz tempļiem un budismu, priekšpusdienu veltot dažādu tempļu, skulptūru un stūpu apskatei,bet vakarā degustējam rīsu grādīgo dzērienu. Nevar nepieminēt nakts tirgu, kur baudam nu jau tradicionālos Lao ēdienus, bet pa dienu ēdam dievīgos mango.

pirmdiena, 2008. gada 6. oktobris

Mekonga

Pēc atgriešanās no džunguļiem nolemjam ilgāk neuzkavēties Chiang Mai un doties uz citu Chiang, šoreiz Chiang Rai. Ceļamies laicīgi un pošamies uz autoostu, kur nākas pagaidīt pāris stundiņas uz autobusu, jo izrādās, ka maršruts visai populārs, ko apliecina arī tas, ka tiekam pie teju vai pēdējām biļetēm. Divarpus stundas autobusā nemaz nav tik sliktas, jo apkārtne ir baudāma, visi kalni, džungļi u.tt., vienīgās neērtības sagādā beņķis, kas nav diez ko piemērots eiropejiskas izcelsmes pasažieru pārvadāšanai, tāds pašaurs, bet ko gan var gribēt, ja vienā rindā tiek sēdināti pieci braukt gribētāji! Galā nonākuši ķeramies pie viesnīcas meklējumiem, ar kuriem nemaz tik raiti nesokas, galu galā tiekam pie pārkarsuša ūķa augšējā stāvā, par to samaksājot neadekvātus 250 batus (ap 5 eiro), kas ir lielākā mūsu maksātā summa par istabu Taizemē. Īpaši par neērtībām neskumstam, jo jau nākošajā rītā plānojam doties uz nākamo Chiang, bet pirms tam vēl dodamies ielās izbaudīt pilsētu, kas mums līdz šim nesaprotamu iemeslu dēļ tik populāra tūristu vidū. Pilsēta pati par sevi neko diži mūs neiespaido, cik nu var iespaidus var sagrābstīt pāris stundās, bet ir viena lieta, kas attaisno tās popularitāti, tas ir nakts tirgus! Tirgus ir samērā relaksēts, nepavisam nevar salīdzināt ar arābu tirgiem, tomēr pietrūkst bišķi košuma, kas savukārt arābu tirgos reizēm pat ir pa daudz. Ar kaulēšanos arī viņiem te īpaši nesokas, nosauc cenu, tad sakautrējas un pasaka īsto cenu.. ir gan manāmi te arī tipi no Eiropas, kas salasījušies grāmatās, ka Taizemē jākaulējas un ņem to riktīgi pie sirds, bet vietējie to uztver pavisam mierīgi, ieslēdz smaidošo ignorēšanas režīmu, domāju arābi nekautrētos pateikt, ko var nopirkt par desmit santīmiem. Tirgus galvenā lieta un vieta ir laukums, kurš pārpildīts ar galdiņu simtiem, un visapkārt iepērkami visādi našķi, gardumi, ēdieni un dzērieni. Pasākums ir gana populārs vietējo vidū, un nav jau arī nekāds brīnums, jo cenas ir pavisam pieņemamas un uz skatuves manāmas tradicionālās dejas, visādi vietējā mēroga ģitārstāri un vakars sanāk pavisam jauks, arī mēs krietnu laiciņu nosēžam laukumā, pirms došanās uz mūsu ūķi.
Rīts atkal sanāk agrāks, jo steidzamies uz Chiang Khong busu, divas ar pusi stundas braucam pa rīta miglu cauri rīsa laukiem līdz nokļūstam pie Mekonngas, kas šķir Taizemi no Laosas. Nokārtojam visas formalitātes un izlavierējot starp dažnedažādiem aģentiem tiekam līdz jau Laosas pusē esošajai laivu piestātnei, kur tiekam pie biļetes uz Luang Prabang. Te arī sākas mūsu divu dienu tūre pa Mekongu. Lielākā dienas daļa paiet uz upes, bet šķiet par to vismazāk ko varam pateikt, jo īsti aprakstīt tādas lietas ir baigi grūti. Nu skaisti, riktīgi skaisti... Upe ir samērā strauja, bet līkumota un vietām pat krāčaina, tek caur džungļiem apaugušiem kalniem, un krastos mana tikai retus zvejniekus, nelielus ciematus un dažus lopiņus. Mega sajūta, kuru nevar ne īsti aprakstīt, ne nofočēt, kaut gan fotografēt centāmies. Tā nu īsi pirms tumsas iestāšanās nonākam Pak Beng, kur paredzēts pārlaist nakti, sākumā liekas, ka nebūs lāga, jo laivai tuvojoties, no “pilsētas” iznirst bars ar hoteļu “aģentiem”, rokās nesdami visādus plakātus ar saviem superpiedāvājumiem. Veikli tiekam galā ar biznesmeņiem un noejot pa vienīgo pilsētas ielu kādus simts metrus tiekam pie pieņemama varianta, nav jau nekāds lukss, bet par 70 santīmiem no katra, neko diži vairāk nevar gaidīt. Pēc iekārtošanās apjaušam pilsētas mērogus, viena iela, padsmt viesnīcas, tikpat restorānu un veikalu, visur pieņem arī citas valūtas ne tikai vietējo kipu, kas dod visas iespējas uz ceļojuma laiku iejusties miljonāra ādā. Atsaucam atmiņā visas iepriekš apmeklētās “pilsētas” un secinam, ka šī ir pirmā, kurā nav elektrības, nu it kā jau ir, bet to ražo katra iestādijuma privātais ģenerators un tikai no sešiem līdz desmitiem vakarā. Diez gan romantiski, daudz kur tirdzniecība norit sveču gaismā, bet ja jau par tirdzniecību, tad jāsaka, ka cenas nav no zemajām, vismaz ne tūristiem. Paēdam garšīgas vakariņas vietējā restornā, šķiramies gandrīz no diviem latiem, bet ēdiens ir garšīgs un alus auksts. Arī cilvēki ir ok, liekas jauki, kandžas veikala pārzinis nesaprot ne vārdu no tā, ko es saku, gluži tāpat kā es nesaprotu, ko saka viņš, bet sakarā ar tikšanos piedāvā man iebaudīt rīsu kandžu, no kā gan atsakos, jo sūdīga pašsajūta uz upes nav labākais scenārijs, kuru varētu iedomāties. Apzinam vēl iespējas iepirkt kādu pārtiku līdzi ņemšanai otrajā ceļojuma dienā un laižam atslābt uz mūsu supernumuriņu ar skatu pār Mekongu.
Laikam mēs nekad neesam rakstījuši par naktīm, bet nakts Pak Beng sanāk bišku īpašāka, jo pret rīta pusi pilsētā ierodas lietus sezona, kuru pavada vienkārši vājprātīgs pērkons un zibens, lietus gāž kā no 40 litrīgiem spaiņiem, un to visu vēl iespaidīgāku padara mūsu skārda jumts. Tik tuvu pērkonam savu mūžu laikam neesmu bijis, un ja vēl iedomājas, ka esam tik tuvu mākoņiem, kurus pa dienu var redzēt apsedzam kalnus, ja vēl iedomājas, ka mūsu hotelis ir uz kraujas malas, ja vēl iedomājas, ka nav elektrības, sakaru un rīt jābrauc tālāk lietū..... diez ko omulīgi nepaliek. Iemigt neizdodas, un tiklīdz negaiss sāk atkāpties satrakojas visi pagasta gaiļi, dziedādami cik nu spēka. Drīz arī lienam ārā no savas migas, lietus ir pierimis un bez liekām problēmām tiekam līdz laivai, kurā jāpavada atkal teju vai visa diena. Tā kā ir apmācies, un liela daļa no braucējiem iepriekšējo nakti nav diez ko labi gulējuši, noskaņojums uz laivas nav vairs tik jautrs kā vakar, bet uz labo pusi visu vērš vietējie, kas šodien diez gan daudz, un tiek uzņemti katrā miestā ar rīsu maisiem un visādiem citiem loriņiem, interesanti viņus pavērot, bet pasmieties var par biļešu tirgoni, kas izskatās stipri rūpējas par to, lai neviens neiešmauktu iekšā nesamaksājis par savu galdu vai drēbju maisu. Tuvojoties gala mērķim kalni ap upi paliek stāvāki, bet iestājoties krēslai jau esam galā un ķeramies pie naktsmītnes meklēšanas. Drīz vien atrodam jauku istabu, taču tad pilsētā pazūd elektrība, kas nedaudz maisa Laurai tikt ārā no dušas, taču elektrības trūkums šķiet ir daudz lielāka bēda tiem, kas vēl nav tikuši pie istabas. Par laimi nepaiet ne stunda, kad elektrība ir atpakaļ, bet mēs dodamies uz nakts tirgu pārtikas meklejumos, kas nav no vieglajiem uzdevumiem, jo pilsēta ir krietni tūristiska un centrā atrodami vieni vienīgi restorāni. Meklējumi mūs izved cauri visam tirgum, par kuru pagaidām vislabākais iespaids, bet beigās nonākam atpakaļ maršruta sākumā un tiekam pie riktīgi labas grillētas zivs, kuru nākas pasūtīt pat divreiz. Zivs iestādījumā nosēžam līdz pat tā slēgšanai, jo apspriežam visādas aktuālas tēmas ar Mario, mūsu jauno čomu no Savienotajām valstīm, bet mājup dodoties konstatējam, ka pilsēta tukša, gandrīz kā izslaucīta, un nevaram īsti saprast kas pie vainas, svētdienas vakars vai komunistiskais režīms. Gan jau tuvākās dienas rādīs.

piektdiena, 2008. gada 3. oktobris

Dhunglings

Esam atpakaļ no džungļu piedzīvojumiem. bišku besis, nu tāds kā pēc labi padarīta darba, bet kopumā šķiet vienas no feinākajām dienām mūsu braucienā, vismaz pagaidām. Vakar piepildījās mūsu nelāgā priekšnojauta, un sāka līt, tā ka džungļus izbaudījām visā krāšņumā. Labi, jāsāk jau laikam no sākuma! No rīta mums pakaļ ierodas džipveidīgs auto ar pasažieru pārvadāšanai piemērotu kulbu aizmugurē un neesam ne pirmā ne pēdējā pietura grupas salasīšanā. Pēc vai pus pilsētas apbraukāšanas izrādās, ka mēs kopā esam desmit cilvēki, divi amerikāņi, divi žīdi un meitenes no Japānas, Spānijas, Francijas un Taivānas. Raibu raibā kompānija, bet esam vienisprātis, ka orideju fermas apmeklējums ir gaaarlaicīgs, nu vienīgi pie ieejas nopirktā pankūka nav slikta, kā ne kā izsalkums sāk parādīties pēc trīs stundu braukāšanas šurpu turpu pa Chiang Mai ielām, meklējot iztrūkstošos divus grupas locekļus. Nonākam džungļos un sākas pārgājiens, kas pēc kāda laika jau kļūs par normu – kalnā augšā, no kalna lejā ar tādiem bonusiem kā slidena taka un silts lietutiņš. Pirms pārgājiena gan tiekam pie normālām pusdienām un atpūtas pieturas arī saplānotas diez gan sakarīgi, piestājam aplūkot alu (caurums klintī nevis dzēriens), tad piesēžam uz tēju Lahu cilts ciematā. Ciemats interesants gandrīz tik pat cik paši džungļi un ceļš cauri apstrādātajiem cilts laukiem, vienīgi jāsaka, ka džungļos daudz apkārt lūrēt nesanāk, visu laiku jāuzmanās, kur liec kāju, jo ar stabilitāti pašvaki. Ap sešiem vakarā ierodamies pirmās dienas galamēŗķī – garkaklaino cilvēku (Karen cilts sievieteem kakli tiek izstiepti ar metaala stiipaam, it kaa veesturiski tas taa izveidojies, lai tiigjeri nenokozh) ciematā, kur paradzēts arī nakšņot. Ciematu, kas sastāv no kādām 3 dzīvojamām mājām un vairākām budelēm, no visām pusēm ieskauj džungļu kalni, nekādu piebraucamo ceļu arī nevar manīt, tik taciņa, pa kuru mēs atnācām. Kamēr vēl gaišs ieejam dušā (salmu būdiņa, kurā atrodas pilna muca ar ūdeni un grāpītis), iekārtojamies mājiņā (uz pāļiem celts bambusu miteklis, kura grīda tikai pāris milimetrus bieza) un gaidam vakariņas. Līdz vakariņām paspējam biš uzmest aci vietējo dzīvei, izskatās, ka tūrisms šeit ir galvenā industrija, jo par spīti elektrības, piebraucamo ceļu un komunikāciju trūkumam, var tikt pie alus bundžas un cilts sieviešu darinātiem suvenīriem. Ar vietējiem uzspēlējam Sepak Takraw (volejbols bez rokām) un tad arī pienāk vakariņas, kas ir gluži baudāmas, izņemot zupu, kuru šķiet neviens nepiebeidz, kaut kā viņu zupas mums neiet pie sirds. Tā nu vēl bišķi patusējam ap ugunskuru un dodamies gulēt. Bet gulēšana gan sagādā tās pirmatklājēja izjūtas, pret kuru rašanos bijām jau skeptiski noskaņojušies, jo kad palienam zem moskītu tīkla, atlaižamies uz bambusa grīdas, kurai dienas gaismā var redzēt cauri vistas, kas zem mājas mēdz tusēties, sāk arī līt lietus, kura radītā skaņa atsitoties pret palmu lapu jumtu rada riktīgu džungļu noskaņu, kuras nostiprināšanai talkā nāk vēl vardes, kukaiņi un džungļu putni.
Uzreiz pēc brokastīm kājām dodamies ceļā uz ziloņu nometni, pāris stundas pa džungļu takām un esam klāt. Sākam ar nelielu “izjādi”, pa divi sakāpjam uz ziloņiem un izmetam loku pa upmalu, kuram noslēdzoties tik esam sākuši piešauties pie šāda pārvietošanās veida, galīgi neslikti, varēja vien būt vairāk kā tik tā viena stundiņa. Ziloņi liekas baigi gudrie radījumi, bet zilonēni riktīgi smieklīgi, mums viens tāds sekoja, pareizāk ne mums, bet savai mammai, kas gāja mums pa priekšu, savukārt mūsējais nēsātājs bija mega lielais ziloņu tēvainis. Pēc pusdienām seko ziloņu šovs pusauga ziloņu izpildījumā, pa lielam tāds cirks ārpus telpām, kas diži neiedvesmo, brīžiem pat rada tādu kā nožēlu, piemēram, skatoties kā zilonis negrib gleznot ziedus, bet tomēr tiek piespiests to darīt droši vien jau kādu piekto reizi dienā. Pēc izrādes izmetam mazu līkumiņu uz mākslinieka muguras un dodamies tālākos piedzīvojumos. White water rafting, latviski laikam būs vien tā pati laivošana, vienīgi nav Latvijā īsti upes ar kuru salīdzināt “krācītes”. Tā nu tiekam slapji no galvas līdz kājām, bet pārvaram visādus kritumus un bangojumus, kas no malas šķiet pēdējie mūsu braucienā, noslēgumā vēl pārdesmit minūtes pa upi pabraucam uz bambusa plosta un laižam atpakaļ uz Chiang Mai, kuras pievārtē uzmetam aci visai iespaidīgam ūdenskritumam, kas arī ir pēdējā atrakcija, pirms atgriežamies hotelī, kur mūs jau gaida vecā istaba, duša un grāmatas, kurās iemetot aci, plānot rītdienu.

Same Same but Different (Chiang Mai)

Cauri kalniem un lejām gandrīz sešas stundas mēs ripojam uz Chang Mai, kas ir Taizemes ziemeļu galvenais tūristu midzenis. Ne jau tāpat vien, jo apkārtne ir diez gan kalnaina un mežonīga, ar džungļiem, kalnu upēm, pusmežonīgām ciltīm, ziloņiem u.c. brīnumiem, tā vismaz stāsta tūristu vilinātāji, kādēļ arī šo pilsētu par savu bāzi tālākiem piedzīvojumiem izvēlas gan mugursomaiņi, gan grupoņi, gan visi pārējie, kam Taizeme nebeidzas ar pludmales smiltiņām, tā ka esam gatavi ierasties tūrismam sagatavotā vietiņā. Autoosta, kā jau tas daudzviet Taizemē manīts, atrodas pilnīgā nomalē un uz centru jātiek pašu spēkiem, kas šoreiz nesagādā liekas problēmu. Smieklīgs gan bija viens tuk tuk onkulis, kurš angliski bija ielauzis divas frāzes “Where you go?” un “I know”, sākumā ignorēju, bet beigās nevarēju sev atteikt ļauno prieku apjautāties, kāpēc viņš man prasa uz kurieni es dodos, ja reiz pats zin... saņēmu izsmeļošu atbildi, “I know!”... dziļa filosofija! Centrā nonākam ap pusdienlaiku, kad visi sāk palēnām gatavoties tradicionālajam svētdienas vakara tirgum, atrodam pieņemamu istabu, atvēsinamies un dodamies ēdiena meklējumos. Ar pašiem meklējumiem mums gāja visādi, jo vietējie vēderus aprūpē pārsvarā tikai pēc tumsas iestāšanās, bet eksperimentālos nolūkos tikām pie visai gardas Cang Mai desiņas (grillētas), neslikti. Par vakara galveno panākumu varētu uzskatīt Jāņa iegūto melno jostu asas pārtikas ēšanā. Tiku pie vienkārši vājprātīgi asas cūkas ar čili un rīsiem, vienīgais ar ko nezinātājam varu ieteikt salīdzināt, “plika vasabi pasta un ar ēdamkaroti”. Tā nu ar svilstošu mēli, lūpām un Lauru devāmies iekarot svētdienas tirdziņu, vai pareizāk TIRGU, kur savai gaumei katrs kaut ko var atrast. Man jau patika antīkās opija pīpes un bambusa papīri ar zivju gleznojumiem, bet Laurai svārki, bikses, lampas, visādi auduma maisiņi, somiņas, trauciņi, segas un citi dažnedažādi auduma izstrādājumi. Protams, bez visādas lietišķās un mazāk lietišķās mākslas, te var atrast arī bagātīgas bufetes, kur par 15-50 santīmiem normāli iekost, tās apskatīt vien jau liekas kā pa tādu muzeju leņķi izmest. Izejam tirgus ielu visā garumā, nogurdinam sevi kā nākas, tiekam pie vēsiem atspirdzinājumiem un laižam atpūsties.
Pirmdiena sākas ar lieliem plāniem tieši plānošanas sakarā, esam nolēmuši sakārtot mūsu Taizemes vīzai otrreizējas iebraukšanas atļauju, jo pati vīza mums ir iedota uz diviem mēnešiem, pasūtīt biļetes tālākam ceļam un pieķerties pie tālāka maršruta izstrādes. Tā nu ar mainīgiem panākumiem cīnamies visu pirmdienu, bet pa lielam galā tiekam tikai ap otrdienas pusdienlaiku, kad esam nopirkuši gan biļetes uz Jaunzēlandi (18. novembris no Bangkokas), gan pakonsultējušies ar Austrālijas konsulātu par ceļošanu tranzītā, gan iegādājušies grāmatu par Dienvidaustrum Āzijas valstīm, kuras grasamies apciemot, gan dabūjuši atļauju ar patreizējo Taizemes vīzu izceļot no valsts un atgriezties tajā. Tā nu ir pienākusi otrdienas pēcpusdiena, kad dodamies uz Thai kulinārijas kursiem. Pavārmākslas kursus te piedāvā vai ik uz stūra, bet mēs izvēlējušies esam iestādi tieši iepretim mūsu hotelim, jo kādu vakaru manījām, kā tie kursi izskatās no malas. Tomēr sākumā nākas nedaudz vilties, jo esam iedalīti septiņu cilvēku grupā, kas šķiet drusku pa daudz. Tomēr nav tik traki, jo arī pārējie pavāri ir gados jauni ceļotāji. Tā nu sākam visu programmu ar vissvarīgākā lēmuma pieņemšanu, ko tad īsti gatavosim! Izvēle ir diez gan plaša, taču visus interesē vairāk vai mazāk eksotiski un ne tik vienkārši pagatavojami ēdieni, kādēļ nonākam pie – karija pastas, Thai Pad (nūdeles ar vistu taizemiešu gaumē), karija mērces ar vistu, vok ceptas vistas ar Indijas riekstiem un zupas. Seko tirgus apmeklējums, kur mums pastāsta par izvēlēto ēdienu sastāvdaļām, kuras tur pat tiek arī iepirktas. Ar gatavošanu iet mums visādi, gaužām vienkārši bet garšīgi izdodas nūdeles, sarežģīti un ne pārāk viegli iet ar karija pastu, Laura dabū pasmieties par Jāņa apdegušajiem riekstiem un pārasināto karija vistu, bet zupas priekš mums šķiet sastāv no pārāk daudz un eksotiskām sastāvdaļām, un galarezultāts nav atdarināšanas vērts. Tomēr, kad tiekam pie visa pagaršošanas, liekas, ka pūles nav bijušas veltas, un visi ēdieni ir pat ļoti baudāmi, varbūt vienīgi ne zupa, kas šķiet netiek piebeigta arī citu kursu dalībnieku izpildījumā. Vēl tiekam pie pavārgrāmatas, kurā apkopotas visas tās receptes, kuras izmantojām kursu ietvaros. Tā lūk, tagad mēs zinām, kā te un kas tiek taisīts, un mūsu iepirkumu sarakstā ir parādījusies vok panna. Lai arī šodienu jeb pareizāk šo pēcpusdienu esam pavadījuši diez gan eksotiski, vēl labāka solās būt rītdiena un parītdiena, kuras vadisim džungļos, bet nu to jau vēl manīs, kā un kas, galvenais, ka lietus nelīst, kurš šovakar ir atgriezies un atgādina, ka Taizemē ir lietus sezona.