Dhunglings

Esam atpakaļ no džungļu piedzīvojumiem. bišku besis, nu tāds kā pēc labi padarīta darba, bet kopumā šķiet vienas no feinākajām dienām mūsu braucienā, vismaz pagaidām. Vakar piepildījās mūsu nelāgā priekšnojauta, un sāka līt, tā ka džungļus izbaudījām visā krāšņumā. Labi, jāsāk jau laikam no sākuma! No rīta mums pakaļ ierodas džipveidīgs auto ar pasažieru pārvadāšanai piemērotu kulbu aizmugurē un neesam ne pirmā ne pēdējā pietura grupas salasīšanā. Pēc vai pus pilsētas apbraukāšanas izrādās, ka mēs kopā esam desmit cilvēki, divi amerikāņi, divi žīdi un meitenes no Japānas, Spānijas, Francijas un Taivānas. Raibu raibā kompānija, bet esam vienisprātis, ka orideju fermas apmeklējums ir gaaarlaicīgs, nu vienīgi pie ieejas nopirktā pankūka nav slikta, kā ne kā izsalkums sāk parādīties pēc trīs stundu braukāšanas šurpu turpu pa Chiang Mai ielām, meklējot iztrūkstošos divus grupas locekļus. Nonākam džungļos un sākas pārgājiens, kas pēc kāda laika jau kļūs par normu – kalnā augšā, no kalna lejā ar tādiem bonusiem kā slidena taka un silts lietutiņš. Pirms pārgājiena gan tiekam pie normālām pusdienām un atpūtas pieturas arī saplānotas diez gan sakarīgi, piestājam aplūkot alu (caurums klintī nevis dzēriens), tad piesēžam uz tēju Lahu cilts ciematā. Ciemats interesants gandrīz tik pat cik paši džungļi un ceļš cauri apstrādātajiem cilts laukiem, vienīgi jāsaka, ka džungļos daudz apkārt lūrēt nesanāk, visu laiku jāuzmanās, kur liec kāju, jo ar stabilitāti pašvaki. Ap sešiem vakarā ierodamies pirmās dienas galamēŗķī – garkaklaino cilvēku (Karen cilts sievieteem kakli tiek izstiepti ar metaala stiipaam, it kaa veesturiski tas taa izveidojies, lai tiigjeri nenokozh) ciematā, kur paradzēts arī nakšņot. Ciematu, kas sastāv no kādām 3 dzīvojamām mājām un vairākām budelēm, no visām pusēm ieskauj džungļu kalni, nekādu piebraucamo ceļu arī nevar manīt, tik taciņa, pa kuru mēs atnācām. Kamēr vēl gaišs ieejam dušā (salmu būdiņa, kurā atrodas pilna muca ar ūdeni un grāpītis), iekārtojamies mājiņā (uz pāļiem celts bambusu miteklis, kura grīda tikai pāris milimetrus bieza) un gaidam vakariņas. Līdz vakariņām paspējam biš uzmest aci vietējo dzīvei, izskatās, ka tūrisms šeit ir galvenā industrija, jo par spīti elektrības, piebraucamo ceļu un komunikāciju trūkumam, var tikt pie alus bundžas un cilts sieviešu darinātiem suvenīriem. Ar vietējiem uzspēlējam Sepak Takraw (volejbols bez rokām) un tad arī pienāk vakariņas, kas ir gluži baudāmas, izņemot zupu, kuru šķiet neviens nepiebeidz, kaut kā viņu zupas mums neiet pie sirds. Tā nu vēl bišķi patusējam ap ugunskuru un dodamies gulēt. Bet gulēšana gan sagādā tās pirmatklājēja izjūtas, pret kuru rašanos bijām jau skeptiski noskaņojušies, jo kad palienam zem moskītu tīkla, atlaižamies uz bambusa grīdas, kurai dienas gaismā var redzēt cauri vistas, kas zem mājas mēdz tusēties, sāk arī līt lietus, kura radītā skaņa atsitoties pret palmu lapu jumtu rada riktīgu džungļu noskaņu, kuras nostiprināšanai talkā nāk vēl vardes, kukaiņi un džungļu putni.
Uzreiz pēc brokastīm kājām dodamies ceļā uz ziloņu nometni, pāris stundas pa džungļu takām un esam klāt. Sākam ar nelielu “izjādi”, pa divi sakāpjam uz ziloņiem un izmetam loku pa upmalu, kuram noslēdzoties tik esam sākuši piešauties pie šāda pārvietošanās veida, galīgi neslikti, varēja vien būt vairāk kā tik tā viena stundiņa. Ziloņi liekas baigi gudrie radījumi, bet zilonēni riktīgi smieklīgi, mums viens tāds sekoja, pareizāk ne mums, bet savai mammai, kas gāja mums pa priekšu, savukārt mūsējais nēsātājs bija mega lielais ziloņu tēvainis. Pēc pusdienām seko ziloņu šovs pusauga ziloņu izpildījumā, pa lielam tāds cirks ārpus telpām, kas diži neiedvesmo, brīžiem pat rada tādu kā nožēlu, piemēram, skatoties kā zilonis negrib gleznot ziedus, bet tomēr tiek piespiests to darīt droši vien jau kādu piekto reizi dienā. Pēc izrādes izmetam mazu līkumiņu uz mākslinieka muguras un dodamies tālākos piedzīvojumos. White water rafting, latviski laikam būs vien tā pati laivošana, vienīgi nav Latvijā īsti upes ar kuru salīdzināt “krācītes”. Tā nu tiekam slapji no galvas līdz kājām, bet pārvaram visādus kritumus un bangojumus, kas no malas šķiet pēdējie mūsu braucienā, noslēgumā vēl pārdesmit minūtes pa upi pabraucam uz bambusa plosta un laižam atpakaļ uz Chiang Mai, kuras pievārtē uzmetam aci visai iespaidīgam ūdenskritumam, kas arī ir pēdējā atrakcija, pirms atgriežamies hotelī, kur mūs jau gaida vecā istaba, duša un grāmatas, kurās iemetot aci, plānot rītdienu.