svētdiena, 2008. gada 24. februāris

Pakō

Vakar sākām pakoties, visas grāmatas jau ir sakrautas pa kastēm, un kastes saliktas koridorī! Vismaz rodas sajūta, ka tuvojas tas mirklis.. Patiesībā tuvojas viņš diez gan strauji, jo konstatējām kalendārā vairs tikai divas nedēļas nogales atlikušas līdz startam. Kas skumji, nav atbildējusi vēl neviena wwoof ferma, bet par lēno darbošanos jau brīdināja viņu administrācija, tā kā pagaidām vēl degunus nenokaram. Pagājušajā nedēļas nogalē izmetām nelielu līkumiņu tepat pa Latviju. Gājām pārgājienā gar Braslas upi (no Valmieras šosejas uz leju), vispār, daile, ja vien papildus skaistajai upei un klintīm, ik pa brīdim nemētātos cilvēku atstāti sū..i un maliķu rīku atliekas... Ja kas, bildē redzamā upīte nav Brasla, bet gan Siliņupīte (laikam tā viņu sauca), kuras dzelmē tagad guļ mans ND4 fotofiltrs.. Nu vēl dažas bildes no pārgājiena var apskatīties -
http://www.flickr.com/photos/23643288@N07/sets/72157603979955042/show/

Garlaicīgā ziņa

Nezinu vai vērts par to baigi rakstīt, bet nu esmu kļuvis par sava veida karšu kolekcionāru, pēdējās nedēļas laikā esmu ticis pie WWOOF Espaņa dalībnieka kartes, pie Hostelling International biedra kartes un pie Eiropas veselības kartes, kas ir diez gan interesanta lieta, par kuru bieži vien cilvēki dodoties tuvākos ceļojumos piemirst. Nākošnedēļ ceru “atgriezties” studenta kārtā un tikt arī pie derīgas ISIC kartes, bet tagad varu īsumā pastāstīt, kas ir tā Eiropas Veselības karte un kāpēc tomēr nevajadzētu par viņu aizmirst. Principā kartes uzdevums ir atvieglot birokrātisko procedūru gadījumos, kad nepieciešama medicīniskā palīdzība ārpus savas valsts, bet tomēr ES/EEK teritorijā, tad nu ar kartes parādīšanu vajadzētu pietikt, lai medicīnisko pakalpojumu sniedzošā iestāde pret kartes īpašnieku izturētos tieši tāpat kā pret attiecīgās valsts pastāvīgo iedzivotāju. Es šeit nedomāju izturēšanos tādā tradicionāli kulturālā nozīmē, bet gan finansialā nozīmē, proti, kartes īpašniekam sniegtie pakalpojumi maksās tieši tik pat cik tādi paši pakalpojumi, kas sniegti vietējam, iespējams pat palīdzība tiks sniegta bez maksas, ja to paredz sociālās palīdzības politika. Karte ir derīga vienu gadu, bet zaudē spēku ar mirkli, kad sāc maksāt nodokļus citā valstī. Nu vairāk info var atrast voava mājas lapā. Tā nu sanācis, ka šoreiz jārunā tikai par garlaicīgām lietām, tāpēc pieminēšu arī to, ka uz mazā eee datora uzinstalēju picasa fotoredaktoru, ko bez maksas piedāvā google, tā teikt, lai tiktu galā ar RAW formātu, ko dod Canon, bet nepieņem kompī jau esošais softs. Vēl piebildīšu, ka šo postu rakstu braucot vilcienā, pirmais garais rakstu darbs uz tik mazas klaviatūras, diegan fiksi patiesībā var piešauties, tā kā cerība, ka kaut ko rakstīsim arī prom esot, saglabājas!

pirmdiena, 2008. gada 18. februāris

Kompis

Pagājušo ceturtdien tiku pie jauna kompja, kura pamatfunkcija būs šī bloga papildināšana no attālākām vietām. Ņemot vērā manas kompjūtervajadzības (mp3, teksta dokumentu redaktors un nets) un parametru, jo sevišķi svara, ierobežojumus, nonācu līdz Asus ražotajam PC Eee. Smieklīgi mazs tas dators, gandrīz grūti saukt par laptopu, drīzāk kaut kāds legtops. Sver viņš zem kilograma, maksā viņš zem 200Ls un virsū ir Linux, kas nedaudz biedē tādus Win ilgtermiņa lietotājus kā mani, bet nu nav tik traki. Trakākais, kas pagaidām nedaudz mulsina, ir mazā tastatūra, nu pagrūti ar maniem strupajiem pirkstiem tur rakstīt puslīdz solīdā ātrumā, bet pie visa jau pierod, tā teikt, agrāk rakstīja ar rakstāmmašīnām, bet mūsdienās tās atrodamas muzejos. Uzskatāmāk droši vien būtu, ja es ieliktu kādu video. Nu re..
http://www.youtube.com/watch?v=jMjIW5qyq3s/
Galu galā, tiem, kam interesē šitais aparāts varu teikt, ka nav vērts viņu pirkt mājas vajadzībām, mazās podziņas, mazo displeju un ierobežotos resursus (nav cietā diska, bet gan 4GB flash atmiņa) atsver tikai nelielais izmērs, kas šķiet būtisks tikai tiem, kas daudz pārvietojas un nav gatavi stiept vēl gandrīz 3kg, kas ir normāla laptopa svars. Cietā diska neesamību domāju atrisināt ar ārējo cietni.
http://eeepc.asus.com/global/

ceturtdiena, 2008. gada 14. februāris

WWOOF!

Vau, vau! Vava viva! Kādas nu kuram asociācijas izdzirdot piecu brutu salikumu WWOOF, bet patiesībā zem saīsinājuma slēpjas pieci vārdi angļu valodā - "World Wide Opportunities on Organic Farms". Esam iesaistījušies šajā kustībā, ja tā viņu var nosaukt, tāpēc nedaudz apskaidrošu, un kas zin, varbūt noder.
Wwoofs esot radies 1971. gadā Lielbritānijā un kopš tā laika izaudzis par samērā lielu starptautiksu organizāciju, kuras pamatdoma, kā jau norāda pašas organizācijas nosaukums ir bioloģiskās lauksaimniecības stimulēšana un atbalsts. Ideja gaužām vienkārša, primitīvi izsakoties, tev ir iespēja strādāt kādā no fermām kā brīvprātīgajam, pretī saņemot naktsmājas un pārtiku. Nu labi, nevar jau ņemt visu arī tik primitīvi, lielākā daļa no saimniecībām ir "idejas saimniecības", un tik daudz nedomā par iespējamo peļņu no savām aktivitātēm, bet par idejas popularizāciju un attieksmes veidošanu, kādēļ arī stundu skaits, kuras dienā jāpavada darbos visbiežāk ir ne pārāk liels, no 4-6, pārējais laiks pēc saviem ieskatiem. Bet par pārējo laiku runājot, interesanti palasīt ko piedāvā savu saimniecību aprakstos saimnieki, nereti atrodam vārdus "meditācija", "joga", bieži vien uzpeld "tradicionālā medicīna", "budisms", "reiki" un pavisam vienkārši uz lietām skatotie "jūra 5 minūšu attālumā", "kalnu velosipēdi", "sērfa dēļi" vai "tuvākais ciems ar bāru 3km"! Protams visam apakšā ir cēla ideja, bet no praktiskās puses skatoties vūfošana ir labs veids, ka ar minimāliem līdzekļiem uzturēties interesantā vietā ilgāku laiku, atkal jāsaka, ka Spānija nav labs piemērs, bet valstīs kā Japāna vai Islande, kur tusēšanās pa hosteļiem varētu sanākt padārga, šis ir OK variants.
Jā, pirms kāda laiciņa samaksāju 20EUR dalības maksu (16Ls Hansabankas komisija par pārskaitījumu uz ESP) un nu esmum oficiāls Spānijas wwoof organizācijas http://www.wwoof.es/ loceklis, kurš šodien nosūtījis trīs meilus uz "fermām" pie okeāna Kadizas reģionā. Ha, nu tādas tās aktualitātes. Jāiet drīz atkal uz poliklīniku pēc hepatītiem!

trešdiena, 2008. gada 13. februāris

Esmu apslimis

Jā, tā nu gadījies, ka esmu apslimis! Izklausās baisi, bet pēc šīs dienas ārsta apmeklējuma man ir dzeltenais drudzis un arī vēdertīfs! Nu labi, nav satraukumam pamata, abas šīs slimības manī iemājojušas pavisam novārdzinātas un ir ļoti lielas cerības, ka pavisam drīz jau būšu imūns pret tām. Vienvādsakot, šodien saņēmu pirmās divas vakcīnas, kas ļauj optimistiskāk raudzīties uz tālāku un eksotiskāku valstu apmeklējumiem. Protams, Spānija nav tā valsts, kurā atrodoties būtu jāsatraucas par dzelteno drudzi vai tīfu, bet ja reiz vēl līdz aprīļa vidum man ir spēkā apdrošināšanas polise, kura sedz arī vakcinēšanos, un imunitāte rodas uz ilgāku laiciņu, kāpēc neizmantot iespēju? Šīs dienas lielā ekonomija sanāca ap 40Ls, tieši tādu summu nācās nolikt Laurai, kuras apdrošinātājs (ERGO) atšķirībā no manējā (Balta) nav pašā primitīvāklajā veselības polisē ietvēris vakcināciju. Nu jā, manējā nedereot trakumsērgai, bet par to es satraucos mazāk, jo maksā viņa laikam 10Ls vai kaut kā tā! Vēl varu palepoties ar starptautisko pošu pasi! :))
Vispār jau vakcinācija ir svarīga lieta, par kuru ieteiktu padomāt katram, kurš plāno kaut kur tālāk doties, jo ir vesela virkne valstu, kuras neielaidīs savā teritorijā ceļotāju, kurš nav vakcinējies pret dzelteno drudzi, un var sanākt vēl nepatīkamāk, ja kontrole notiek jau valsts iekšienē (lidostas), piespiedu vakcīna un karantīna uz desmit dienām, tas ir liktenis ar kuru jārēķinās. Nu re, var sanākt ka tieši karantīnas tusiņš būs jūsu vienīgās atmiņas par atvaļinājumu Indijā! :) Vislabāk par vakcīnām interesēties pie infektologiem, kādā no vakcinācijas kabinetiem, jo ja sāksiet paši lasīt slimību aprakstus un citu ilīdzīgu info, pastāv risks kļūt par hipohondriķiem, bet ja nu patīk iedomāties asiņojošus acu ābolus un eksotiksi izklausās vārdi "denges drudzis", "ebola" vai "leģionāru slimība", varat iemest aci Sabiedrības veselības aģentūras mājas lapā, sadaļā ceļotājiem - http://www.sva.lv/ieteikumi_celotajiem.php/ Labu jums visiem veselību! ;)

pirmdiena, 2008. gada 11. februāris

Foto lietas

Dažas dienas pagājušas kopš pēdējā ieraksta, bet daudz kas mainījies un gājis uz priekšu. Njā, esmu pateicis darbā, esmu nošokējis vecākus un paspējis jau palielīties draugiem. Visinteresantākais šajā posmā šķiet cilvēku reakcijas un pirmie vārdi, ko viņi saka, pēc tam kad uzzinājuši par manu lēmumu ceļot. Laikam jau vienaldzīga reakcija vēl nav piedzīvota, bet tekstu daudzveidība brīžiem šokē. Ir cilvēki, kuri priecājas par to, ka vismaz kāds spēj sekot saviem sapņiem un darīt kaut ko to īstenošanas labā, bet liela daļa noplāta rokas un sāk ar teikumu, kurā noteikti figurē vārds "nauda". Visa pasaule laikam griežas ap naudu, un gribot, negribot arī liela daļa sabiedrības. Nu jā, cilvēku reakcija ir interesanta, bet lielā mērā viņa mani neietekmē, jo ceļo taču sev nevis citiem.
Lēnām sāk tuvoties arī laiks, kad jāsāk krāmēt mantiņas, dažas somā, dažas kastē, kuru vest kaut kur pie vecākiem. Manā somā lielā vieta atvēlēta fotoštellēm, kas ir diez gan diskutabls jautājums. Palasot dažādu ceļotāju pārdomas par ceļošanas teoriju, bieži nākas saskarties ar viedokli, ka vispiemērotākā fotokamera ceļotājam ir neliela, viegla, lēta kamera, kuru nav žēl pakāst. Bet te parādās kvalitātes jautājums, vai tu tiešām varēsi nofotografēt ar to mazo kameriņu to, ko tu gribi nofotografēt un tā kā tu gribi nofotografēt? Ja tu visu mūžu esi staigājis riņķī ar nelielu "ziepjutrauku", tad iepriekšminētais viedoklis ir OK, un tu vari nomierināties, bet ja tavās rokās kādu laiku turējusies spoguļkamera, sapratīsi, ka negribas mainīt viņu uz "ziepīti". Tēlaini izsakoties, jāmaina Mersis pret zapiņu. Piemēram, pagājušo sestdien nostaigāju vairākas stundas gar jūru un šo to arī nofotografēju (bildes, kuras tepat blakus manāmas), diez vai man tas būtu bijis pa spēkam ar mazu ziepucīti, tādēļ esmu skaidri nolēmis, ka līdzi ņemšu visu savu fotoiedzīvi, kas sastāv no Canon 350D kameras, trīs objektīviem (Canon EF 200 mm F/2.8 L USM II, Tokina 12-24mm F/4 PRO DX un Tamron SP AF 28-75mm f/2.8 XR Di Macro), nu vēl pāris filtri un statīvs.
Kopā šis prieks man svara ziņā maksās kādus 4 vai 5 kg, ko nesāt uz muguras, bet uzskatu, ka tas ir to vērts. Secinājums, ja nekad neesi ņēmies ar spoguļkamerām, nepērc viņu ceļošanai, jo apgūšana vien prasa laiku un nervus, bet ja tavā īpašumā jau ir kāda "spogulene", lēmuma pieņemšana paša ziņā!
Nu labi, kameras līdzi ņemšanas jautājums tā kā ir skaidrs, bet atliek padomāt par bilžu uzglabāšanu, lai atkal būtu jāsaķer galva. Mans plānotais risinājums šobrīd izskatās pēc Asusa minidatora, kurš starpcitu maksā teju vai neko http://eeepc.asus.com/global/ un kāda ietilpīgāka ārējā cietā diska. Kompim protams pamatideja būtu nets un pieraksti, bet ja vēl var ar foto lietām savienot, tad tas ir tas, kas vajadzīgs. Par mazo asusu apsolos uzrakstīt tad, kad būšu viņu ieguvis savā īpašumā!

ceturtdiena, 2008. gada 7. februāris

Spāņu valoda

Nu re.. Vakar paziņoju, ka Spānija man tuvojas, bet šķiet, ka arī pašam vajadzētu nedaudz pietuvināties Spānijai, un kā gan to izdarīt labāk ja ne iebaudot spāņu vīnu, sidru vai brendiju? Nu labi, tomēr jāstrādā vēl kāds laiks, un diez gan padārgi sanāktu katru dienu pa pāris pudelēm ar Rioja http://en.wikipedia.org/wiki/Rioja_(wine) vīnu iegādāt, tādēļ nospriedu, ka ar līdzīgiem panākumiem pietuvoties Spānijai var mācoties spāņu valodu! Jāatzīmē, ka spāņu valodu mācījos jau skolā, bet nevaru lepoties ar izciliem sasniegumiem un pat ne ar valodas prasmi kaut tādā līmenī, lai spētu kādu puslīdz normāli aizsūtīt uz labierīcībām. Lielākoties paldies jāsaka manam slinkumam un spāņu valodas skolotājai, kura man palikusi labā atmiņā kā smalka, labsirdīga kundzīte gados ar pamatīgu Dienvidamerikas akcentu. Nu jā, par viņu varētu arī atsevišķu stāstu..
Laikam jau valodu var iemācīties dažādos veidos, bet populārākais ir valodas kursu apmeklēšana. Starpcitu, Rīgā ne mazums kompāniju piedāvā iespēju iesaistīties viņu organizētos kursos un apgūt arī spāņu valodu, kā reizi Laura vienus no tādiem kursiem apmeklē. Bet es izdomāju, ka kursos ne pārāk gribu sēdēt, taču pa vakariem un pa naudu! Tāpēc esmu ķēries pie pašmācības, nu un kas gan tā par pašmācību bez palīgmateriāliem? Pirmā lieta, atveram DC++ un mēģinam piratizēt visu ko vien piedāvā meklējuma "learn spanish" rezultāti. Izsijājot visu to piedāvājumu nonācu līdz tam, ka par labu atzīstu Michel Thomas vadītos audiokursus. Viņam ir savs koncepts kā jāmācās valoda un mani tas apmierina - "Nekādi mājasdarbi, nekādas atkārtošanas, nekādas iekalšanas, vienkārši atrod dienā desmit brīvas minūtes, noklausies tekstu un jau pēc pavisam īsa laika runā kā īsts vietējais". Izklausās neticami, bet onkulim izrādās baigie panākumi aiz okeāna šajā lauciņā, un izglītojis viņš esot teju pus Holivudu. Ja kas šito es iesaku, jo uztvert visu var vienkārši un kaut kā atmiņā paliek, tas ko Mišels tur runā, vienvārdsakot, novelkat, ja ir interese par valodas apgūšanu. Nu tiem, kas saka, ka neko nedrīkst nelegāli vilkt un atvilkt, varu teikt, ka nejūtu lielus sirdsapziņas pārmetumus, jo Mišels pēc tautības žīds būdams savulaik ar labiem panākumiem šancēja pie pratināšanas Nirnbergas prāvas ietvaros, un dzirdēti pat tādi slavinoši teksti, ka viņš varējis izvilkt "patiesību" no katra. Nu labi, par Mišelu es domāju arī vairs nerunāsim, ja kādam tas aktuāli, pameklējat pa googli! Otra lieta, kas man iepatikusies ir samērā ērts onlainā lietojams valodas mācību līdzeklis Live Mocha http://www.livemocha.com/, tur ir visādas uz vizuālo uztveri tendētas metodes un pats labākais, arī iespējas pārbaudīt savas zināšanas. Tātad abus manus mācību līdzekļus kopā lietojot vajadzētu sanākt labam rezultātam, bet par to būs jāparunā vēlāk, galvenais, lai es neaplaužos pavisam, ja nu jāsalīdzina Lauras kursos iegūtās zināšanas ar manām pašsavārstītajām!

trešdiena, 2008. gada 6. februāris

Vagabundo Mundo ir sācies!

Pirmā ziņa šajā blogā, kuras publicēšanu esmu gaidījis jau kādu laiciņu. Beidzot tas ir noticis, ledus ir sakustējies, un šķiet esmu pieņemis vienu no svarīgākajiem lēmumiem savā mūžā - ceļot! Ceļot nevis tādā nozīmē, kā to saprotam ikdienā, runājot par kādu, kurš atvaļinājumu pavadījis Krimā vai devies apskatīt piramīdas un pagozēties Ēģiptes smiltiņās, bet gan "ceļot" pa lielam, ceļot ne tikai ķeksītim un fotoalbūmam, bet sev.
Gandrīz katram no mums ir sapņi, kurus šķiet piepildīt varēsim pēc tam, kad būs nopelnīts miljons, kad paaugsies bērni, kad beigsies mašīnas līzings un tādā garā, bet kāpēc jāgaida un jāatliek? Izdomāju, ka jāsāk ar sapņa īstenošanu, un pēc tam var pieķerties pie miljona pelnīšanas, bērnu audzināšanas, mašīnas līzinga maksāšanas un citām lietām, kuras cilvēkus attur no savu sapņu īstenošanas (ja nu vien sapnis nav miljons, bērni, mašīna).
Nu jau kādu stundu mums ar Lauru ir biļetes uz Kadizu, nu jā uz Spāniju.. Uz turieni tāpēc, ka izdomājām iemācīties spāņu valodu, un Spānija ir forša, kaut vai tāpēc vien, ka tieši uz turieni bija mūsu pirmais īstais ceļojums (2004), kurā devāmies paši uz savu roku un sapratām, ka tusiņš autobusā uz Parīzi ar pusmūža ļaudīm, kuri jau pēc nedeļas atgriezīsies savos darbos visādās pārvaldēs un departamentos, nav tas, ko vajadzētu saukt par ceļojumu. Vagabundo Mundo uzņems apgriezienus 14.martā, kad atvadīsimies no lidostas "Rīga", lai nākošajā dienā atvadītos no lidostas "Stansteda" un iepazītos ar lidostu "Jerez", paldies iepazīšanās dienestam http://www.ryanair.com/! Nu idejas par Spānijas aptaustīšanu un tālākajiem ceļiem mums ir ne mazums, bet par to uzrakstīšu kādu citu dienu. Nākošais lielais solis - atlūgums un vecāku šokēšana!