sestdiena, 2010. gada 25. septembris

Sikkim

Nākamais rits iesākas ar nelielu gaidīšanu džipu stacijā, pēc kādas stundas džips, kurā saspiežas 13 cilvēku (dažiem gan jāsēž uz jumta un šoferim knapi pietiek vietas) ir piepildījies un dodamies ceļā uz Peling, kur mūs jau gaida Ale un Katja. Pēc kādām 20 minūtēm transporta lidzeklis jānomaina, jo ceļu sķērso nogruvums, kas kā vēlāk izrdīsies šeit nav nekas neparasts. Raušamies ārā no džipa, savācam savas pauniņas un kādus simtes metrus noejam kājām. Otrā pusē akmeņu kaudzei mūs jau gaida nākošais džips Ceļš, protams, ir līkumains, šaurs un stāvs, tomēr ļoti, ļoti interesants, lai arī daudz ko vairāk par tuvumā esošajām tējas plantācijām un tējas novākšanas procesu mēs nespējam novērot, jo joprojām esam mākonī, kas atrodas apmēram 1500m virs jūras līmeņa. Kad tiekam līdz ielejas apakšai, grūti noticēt, ka iespējama tik liela atšķirība laikapstākļu ziņā starp Dardželingu un 1000 metrus zemāk esošo Džortangu. Manāmi tikai daži mākoņi, ir diez gan silts, lai neteiktu karsts un tik šausmīgais mitrums arī vairs nav manāms. Esam oficiāli ieradušies Sikkim, kas ir viena no mazākajām Indijjas provincēm, kura robežojas ar Nepālu, Tibetu (Ķīnu) un Butānu. Līdz pat 1975. gadam Sikkima bija neatkarīga valsts, bet šķiet karalis ne pārāk labi tika galā ar kalnu pārvaldīšanu un Indija kaut kādā veidā “nopirka” sev jaunu provinci. Nepaliekam Džortangā pārāk ilgi un pēc pus stundas jau atkal sēžam džipā, kas mūs atkal ved kalnā. Divarpus stundas un esam Pelling, kas ir baigā tūrisma citadele, par ko nerodas šaubas ieraugot visas viesnīcas un restorānus, kuri gan šobrīd stāv tukši, kas neizbrīna, jo esam atgriezušies mākonī. Šoreiz gan par mākoni īpaši nesatraucamies, jo satiekam mūsu vecos draugus, ar kuriem tad arī pavadam atlikušo dienas daļu, jo labi ilgi neesam tikušies.
Nākošajā rītā dodamies uz budistu klosteri, kas neko īpaši mūs neiespaido, ir redzēti nopietnāki, varenāki un interesantāki klosteri. Laiks ar nekļūst labāks, un par spīti lietum izdomājam iet uz deviņus kilometrus attālo kaimiņpilsētu Geizingu, kurā todien notiek tirgus. Ceļš ir tā vērts, jo tirgus ir neliels, bet diez gan interesants. Pa pilnam ar vietējiem sikkimiešiem, kas no kalniem sanesuši visādus augus, saknes, augļus un dārzeņus, par kuru eksistenci mums iepriekš nebija ne jausmas. Protams, turpat ir arī atslēgu un kedu tirgotāji, lietussargu meistars (ļoti pieprasīts pakalpojums), rīsu un lēcu maisi, garšvielu pakas u.tt. Pašu tirgu var izstaigāt trīs minūtēs, bet mēs pakavejamies ilgāk, pavērojam cilvēkus. Kā jau tas nereti gadās tirgos, visinteresantākās ir vecās tirgus tantes, kas par spīti saviem gadiem nes milzu paunas un uzpīpē vietējo džungļu tabaku un rotājās ar visai ekstrēmiem pīrsinga gabaliem.
Vakarā nolemjam, ka par spīti tam, ka Sikkim ir viena no skaistākajām Indijas ziemeļu provincēm (tā daudzi saka), mēs te nevaram ilgāk uzturēties, jo mākonis aizsedz skatu uz Himalaju augstākajām virsotnēm, un mitrums ir diez gan neizturams, kaut vai tāpēc, ka dvieļi pēc dušas nav izžāvējami un pamazām slapjas paliek arī tās mantas, kuras vēl nemaz neesam ņēmuši ārā no somām. Plāns ir gatavs, jau rīt atkāpjamies uz Kalimpong, lai tālāk dotos karstajā un saulainajā virzienā.
Vēl gan satiekam viesu mājas īpašnieku, kas ir visai kareivīgi noskaņots sikkimiešu seperātists, kurš mums izskaidro šo to no provinces vēstures, kultūras un attiecībām ar Indiju. Laikam visspilgtākais citāts no viņa puses, kuru būs grūti aizmirst, bija kaut kas līdzīgs šim... “Tā vairs nav cīņa par teritoriju vai cīņa par rīsiem, bet gan cīņa par rasismu!” Jautājam, vai tad Indijā ir baigais rasisms? “Nē, nav, bet mēs, baltie (sikkimieši ir vairāk līdzīgi ķīniešiem nekā indiešiem), negribam, lai melnie ienāk mūsu teritorijā!”

piektdiena, 2010. gada 17. septembris

Atliek tikai saslavēt indiešu virtuvi, lai viņa pagrieztu pret tevi savu velnišķīgo kreiso vaigu. Šodienu pa lielam pavadam rehabilitācijas režīmā, ēdam augļus un maizi, jo kaut kā nevelk uz karija tipa ēdieniem, kas šķiet tikai sekmētu atgriešanos sēdus pozā. Augļi šeit liekas baigi dārgi, granātāboli maksā 100 rūpijas kilogramā, kas nozīmē, ka par diviem nelieliem sarkanajiem mēs maksājam tik pat cik par mērenām pusdienām diviem veģetāriešu restorānā (90% restorānu ir veģetāriešu). Lasam “Bengal Post”, ēdam milzu bulciņu, tāda pati kā parastākā smalkmaizīte dzimtenē, tik dauz lielāka (kādi 25cm diametrā), un lādējamies uz Beni's restorāna tējas vārītāju, jo mums liekas, ka tieši viņa brūvējums mūs ir novedis līdz tik nožēlojamam stāvoklim. Diez ko vairāk jau arī padarīt nevar, jo joprojām esam iesprūduši mākonī, kurš neizrāda nekādu vēlmi kaut kur pazust.
Liekas, ka šodien visas pilsētas skolas svin skolotāju dienu, jo centrālajā laukumā pilns ar sīkajiem, kas cenšas veidot tādu kā dzīvo aleju, mums gan nepietiek pacietības sagaidīt šova kulmināciju, bet pieļauju, ka beigās visi skolotāji iziet cauri tai alejai un tiek godināti pašā Dardželingas augstākajā un svētākajā kalnā. Lai nu kā ar to skolotāju dienu, bet izglītības sistēmai šeit ir milzu loma. Kā jau bijušās britu impērijas valstij pienākas, te visi skolnieki valkā formas, kas īpaši nemaz neatšķiras no tām, kuras redzamas angļu, jaunzēlandiešu vai austrāliešu skolās, varbūt vienīgi tās tiek nēsātas ar lielāku lepnumu. Otra lieta, vismaz Dārdželingā lielākā daļa skolu ir iemitinājušās vecajās koloniālajās ēkās, kas vēl vairāk liek aizomāties par līdzībām skolu sistēmās. Un, škiet, ka lielākajā daļā skolu, nu vismaz labakajās skolās, mācības notiek angļu valodā, kas arī labi atainojas uz ielām, kur mums neiet pārāk grūti ar kominikāciju. Nav ne jausmas cik laba ir pamatizglītība vai cik efektīva ir vidējā, bet piedāvājumi studēt visdažādākajās augstākās izglītības programmās ir izlīmēti vai uz katra staba, interesanti, ka nav nekur tālu jābrauc, jo pie sava MBA vai LLM tu vari tikt tepat kalnu mazpilsētā.
Saņemam spēkus un dodamies pavadīt vakaru Saulrieta tējnīcā, tā kā mākonis nekust no vietas, saulrietu nemanam, bet tiekam pie vislabāko Dārdželingas tēju degustācijas. Izvēlamies sešas dažādas melnās tējas, no dažādām kategorijām un cenu grupām. Tiekam arī pie maigākajām pirmās ražas tējām no pagājušā un šī gada, bet laikam Ceilona ir mūsu priekšstatus par labu tēju sagrozījusi tā, ka priekšroku dodam otrās un pat trešās ražas tējām. Tāpat mēs neesam pietiekoši rūdīti tējas cienītāji, lai atzītu “superfine” tējas pārākumu pār vienkāršāko “fine”, kas nav arī tik būtiski, jo galu galā, kas kuram garšo ir visai subjektīvs jautājums. Pedējās tējas glāzes tukšojam jau pēc tējnīcas slēgšanas, kas gan nav diez ko strikts jēdziens, jo vēl pagūstam iegādāties 100 gramus 2009,gada 2.ražas “Giddapahar” muskatell melno tēju. Starpcitu, ja ir vēlme tikt pie kādas no lieliskajām Dārdželingas tējām to var izdarīt arī onlainā www.nathmulltea.com. Tējas cenas noteikti ir pievilcīgākas nekā rietumos, un sūtīšana maksā aptuveni 15ls par pirmo kilogramu (katrs nākamais lētāk), un, kas patīkami, jau pēc piecām dienām vari baudīt īstu mantu.
Tējas vakars beidzas akurāti laikā, kad, kā jau ierasts, pazūd elektrība, atpakaļceļu caur visu pilsētu mērojam pustumsā, ģeneratoru dūkoņas aplenkti. Neviens te vairs sen nebrīnās par divu stundu tumsiņu, kas sākas ap pusē astoņiem. Nopērkam divus ūdeņus, vienu sveci un rullīti papīra, ar cerību, ka līdz rītam pietiks, jo plānojam tikt uz strīpas, lai dotos tālāk kalnos uz Sikkim provinci.

trešdiena, 2010. gada 15. septembris

Happy Teeja

No rīta pamostamies ar dziesmu, blakus esošajā skolā kādam dzimene, visi dzied “Happy Birthday to You”, lai arī cik tas nebūtu jauki, skats pa logu nav diez ko happy. Rodas iespaids, ka tas mākonis te dzīvo pastāvīgi, bet neko darīt, dzīve jau tāpēc neapstājas. Lielais dienas plāns ir apskatīties kādu no tējas ražotnēm. Pa ceļam piestājam uz brokastīm vietā, kur uz galda manāmi īstie tibetiešu momo. Vakar iegrābos ar tiem momo, jo laikam jau šeit par momo sauc kaut ko citu. Un... iegrābjos no rīta atkal, jo lielie tibetiešu momo izrādās ir pagatavoti kādam pēc pasūtījuma, bet tie, kas ēdienkartē ir indiešu mazie. Nekas tiekam pie visādiem citādiem ēdieniem.

Happy Walley tā sauc vienu no 87 tējas plantācijām, kas ražo slaveno Dārdželingas tēju, īpaša viņa ir ar to, ka ir visaugstāk virs jūras līmeņa esošā ražotne šajā kategorijā un ražo tikai bioloģisko produkciju, kas pilnīgi visa tiek eksportēta uz Eiropu. Paiet gan kāds mirklis kamēr tiekam līdz laimīgajai ielejai, bet tas ir to vērts, ceļmalā esošās mājas, drīz vien nomaina tējas krūmi, kas noklāj lielo daļu ielejas, kas nu ir redzama, jo esam nonākuši zem mākoņa. Šur tur mana arī tējas vācējas.
Pati ražotne nav nemaz tik liela, divstāvīga ēka, kas nav diez ko iespaidīga. Ieradušies gan esam pareizajā laikā, jo uz pusdienu pauzi no lauka atgriežas dāmas ar tējas groziem. Esam liecinieki tējas svēršanai un izklāšanai uz žāvējamajiem galdiem. Viss novākšanas process ir roku darbs, un Happy Walley nodarbina ap 180 vācējām. Interesanti, ka ne visām vācējām jānovāc vienāds tējas daudzums, lai tiktu pie algas. Jaunākajām sievietēm dienā jāsaplūc 6 kilogrami, precētajām 4, bet vecākās dāmas var čubināt lenām, un ieskaitīti tiek arī 2 kilogrami. Ja nu izdodas savākt vairāk, darbojas bonusu sistēma! Dienā viņas nostrādā vien astoņas stundas, un bauda pusotru stundu garu pusdienu pauzi. Alga ar nav slikta, ja tu neizmanto kompānijas piedāvātās ērtības, kā naktsmītne, ēdiens u.tt., dienā bez bonusiem vari tikt pie 275 rūpijām, kas rupji rēķinot ir Ls 3.30. Liekas maz!? Ne Indijā! Par 275Rs tu mierīgi vari samaksāt par savu viesu māju (domājams, ka vācējas nedzīvo blakus viesnīcā), kārtīgi paēst no rīta un vakarā, vēl pa dienu apēst kādu našķi, nopirkt vairākas pudeles ar dzeramo ūdeni, pavadīt stundu internetā un vēl aiziet uz tējas plantāciju tūrē. Tomēr, šādi darbi pa velti apkārt nemētājas, vai nu tu to darbu manto, vai nopērc. Izrādās, tad, kad kāda no kundzēm pieņem lēmumu doties pensijā, viņa savu vietu var pārdot. Cenas nav no zemajām 15-20 tūkstoši rūpiju, kas sanāk kaut kur ap 200 latiem. Vēl mums izrāda žāvējamās iekārtas un rulējamo mašīnu, kas funkcionē kopš 1854.gada, un nemaz neizskatās baisi vecmodīga, tik nomainījuši tvaika ģeneratoru uz elektromotoru. Fermentācija šeit nenotiek superkontrolējamā kambarī, bet gan paverot logu, pa kuru ieplūst Himalaju gaiss. Vesela telpa atvēlēta šķirotājām, kas šeit ir viskvalificētākās darbinieces, atkal roku darbs un gala rezultātā tiekam pie tējas, kuru Eiropa šogad pērk par 6-20 latiem kilogramā, pa cik viņi tirgo tālāk, nav ne jausmaz, bet tie nav gluži Dilmah maisiņi! Pat vietējā tējas namā vari rēķināties, ka maksāsi par ekstra kvalitātes tējas krūzīti tik pat cik par gultu lētā gala viesu namā.
Atgriežamies centrā un ieklīstam vienīgajā lielveikalā, kas pats par sevi nav nekas īpašs, bet baigi pārsteidz apģērbu nodaļa, kurā daudz lielākā klāstā par gatavo produkciju ir audumi, kas jau attiecīgi nomērīti un sagriezti, lai varētu pašūt sev interesējošo gabalu. Piemēram, iespējams izvēlēties starp kādiem piecdesmit bikšu audumu veidiem, pie kuriem piekabinātas zīmītes – 58 izmērs, garums 78cm, utt. Nes tik pie šuvēja un lieta darīta. Vēl plašāka izvēle ir kreklu pakām, nemaz nerunājot par sari. Smieklīgi, ka veikalā reklāmas skan tikai angliski “Buy one, get one”.. tāpat ar uzrakstiem pie cenām.
Starpcitu, runājot par Dārdželingu, Edmunda Hilarija šerpa, tas pats, kas kāpa ar viņu Everestā, visu savu mūžu nodzīvojis tepat, netālu no Dārdželingas bānīša stacijas, tagad gan biznesu ir pārņēmis viņa dēls, kurš rīko un organizē profesionālas kalnu ekspedīcijas.
Nav jau nekāds brīnums, jo skaidrā laikā apkārtnes ainavā dominē pasaules trešā augstākā (Indijas augstākā) virsotne Khangčendzonga (8598m v.j.l.)

P.S Pusē astoņos atkal pazūd elektrība, cerams, ka būs atpakaļ pus desmitos, tā pat kā vakar.

piektdiena, 2010. gada 10. septembris

Maakonii

Džalpaiguri stacija nav pārāk liela, apmaldīties nevar un vēl vieglāk atrast transportu uz Dardželingu, jo n-tie džipi un to komandas koncentrējas ap stacijas ieeju. Apzinam piedāvājumu, saprotam cenu situāciju un pat atrodam vispilnāko džipu dažās minūtēs. Pilnākais džips ir svarīgs tāpēc, ka viņi nekur nekustas, kamēr nav savākuši savus desmit pasažierus. Nav ilgi jāgaida, kad esam ceļā. Izbraucam cauri Siliguri, kas ir vēl viens Indijas satiksmes vājprāta pierādījums, pie apdzīšanas manevriem šeit ir jāpierod. Papildus močiem, džipiem, superlēniem smagajiem, autobusiem un tačkām te vēl kursē svētās govis. Dažas no govīm ir svētākas par citām, un tās tiek uzstutētas uz izrotātiem ratiem, kurus velk mazāk svētas govis. Tad tējas plantācijas, tad mežs, kurā ir izvietojusies armijas bāze, kuru apsēduši mērkaķi, un beidzot uzsākam ceļu augšup. Trīs ar pus stundas tikai augšup... Ceļš ir skaists, labi skati uz lejā paliekošo līdzenumu un vietējo dzīvi, bet jau drīz, kad sasniedzam mākoņu robežu, ceļš vairs nav izturams. Nekad mūžā man nav palicis slikti no braukšanas pa kalnu ceļiem vai šūpošanās uz jūras, bet nu šis laikam ir kas īpašs.. Ceļš ir pietiekoši plats lai varētu samainīties divi džipi ar nolocītiem spoguļiem, pietiekoši līkumains, lai katrā otrajā, ik pēc 100 metriem sekojošajā, līkumā stūre būtu jāsagriež līdz galam un pietiekoši bedrains, lai būtu jāturās pie beņķa. Šoferis gan šķiet pieradis un pedāli no grīdas negrib atlaist, kas nozīmē daudz jaudīgākas izjūtas bedrēs un daudz straujāku bremzēšanu pirms līkumiem, kuru pavada jau tradicionālā pīpināšana, bonusā redzamība nav vairāk kā 30 metri, jo braucam burtiski cauri mākonim. Nedaudz pēc pusceļa esmu gatavībā liekties ārā pa logu un darīt lietu, bet kaut kā tomēr valdos līdz esam jau Dardželingā. Balts, trīcošs un knapi kustošs izlienu no džipa, tālāk par pirmo restorānu nevaram aizvilkties. Atpūšamies nedaudz un ejam meklēt naktsmītni, nenākas pārāk grūti, un tiekam vēl pie nesezonas atlaides. Nav jau arī grūti saprast kāpēc ir nesezona, jo joprojām atrodamies tajā mākonī, kurā pirms pāris stundām ieskrējām, un neizskatās, ka viņš tik drīz pazudīs. Dzīve pilsētā rit biezā miglā, un ik pa brīdim trotuārus noskalo viegls lietutiņš, kas nav vairs tik silts un jauks, kā Kalkutas pēcpusdienas gāziens. Apstaigājam pašu centru un izpētam restorānu piedāvājumu, jo pagaidām neesam atraduši nekādas ielu ēstuves. Atklājam vienu diez gan labu dienvidindiešu ēstuvi un esam gatvi interneta stundai. Interneta salons ir ierīkots tādā kā pieliekamajā aiz aptiekas telpām, kas mūs pārāk nesatrauc, bet plānus izjauc tas, ka tiklīdz esam ieslēguši kompjus visā pilsētā pazūd elektrība. Laikam nekas neparasts, jo vietējie jau zin, ka pusē desmitos būs atpakaļ un viesnīcnieks mūs sagaida ar sveci, kuras gaismā vēl izkaļam nākamās dienas plānus un ejam gulēt.

trešdiena, 2010. gada 8. septembris

Diena pirms brauciena nav diez ko saspringta, tāpat kursējam šurpu turpu un diez gan ilgu laiku pavadam sēžot pie tirgus, vērojot cilvēkus. Daudzi arī vēro mūs, un daudzi nāk klāt aprunāties, jāatzīmē, ka visā visumā indieši angliski runā samērā ok, citam akcents vairāk, citam mazāk, bet saprast pa lielam var. Aprunājamies ar tirgus veci, kas īstenībā ir no Bikharas un Kalkutā tikai pelna naudu, ko sūtīt mājās ģimenei, tad satiekam veselu bariņu ar kriketeriem no Uttarkhandas, kas atbraukuši uz pārbaudēm Kalkutas kluba aicināti. Vēl sasveicinamies ar vienu vietējo tūristu no Karnatakas, vietējie gan nav diez ko runīgi, viena meitene gan nodod ziņu Laurai no savas mammas, kura esot teikusi, ka Laura ir ļoti skaista. Cilvēki cenšas palīdzēt kā vien var arī tad, ja jautājam, uz kuras ielas esam vai mēģinam noskaidrot kā sauc to vai šito, dažs ielu pavārs ir pat gatavs sniegt nelielu lekciju mums interesējošu ēdienu gatavošanā. Diemžēl rajonā ap parku, jo sevišķi ap tūristu iecienīto Sudder ielu, netrūkst sīko diedelētāju, kas visai agresīvā formā grābj aiz rokas, seko un pat kniebj. Skarbā realitāte ir tāda, ka gandrīz visi no viņiem piedzimst par ubagiem, tie reti kad ir cilvēki, kuri zaudējuši darbu vai kā citādi cietuši un nonākuši bezizejas situācijā. Ubags šeit ir profesija, dzīvesveids un pieļauju arī kāda no n-tajā apakškastām. Bērni ir vajadzīgi, jo tas iežēlina cilvēku sirdis, kāju un roku trūkums ir vēl viens sāpīgs triks kā tikt pie dažām rūpijām. Cits triks ir prasīt, lai nopērk ubadzei-māmiņai pienu, ko dot bērnam, bet skarbā patiesība ir tāda, ka atvērta piena paka viņai neder, jo tādu nevar tālāk pārdot. Sīkie ubadzēni diez ko nekautrējas notriekt savas piecas rūpijas par saldējumu vai košļenēm un prasīt nākamās piecas vēl pirms saldējums apēsts.
Nu labi, atgriežoties pie pozitīvākām lietām, esam pamanījušies kļūt par patstāvīgajiem klientiem vienā tējas tirgotavā un tiekam atpazīti arī pie resnā dāla pavāra, tā ka nevar teikt, ka Kalkuta ir milzīga, kaut arī te ir 14,5 miljoni iedzīvotāju.
Vakars pienāk diez gan ātri un kaut kā mēs nospriežam, ka uz staciju doties vajag pusotru stundu pirms vilciena, kas izrādās ir pareizaiz lēmums, jo ap Sudder ielu neviens sevi cienošs taksists mūs netaisās nekur vest zem lata (piecpadsmit minūšu stāvēšana sastrēgumos), nospriežam, ka varam iziet uz lielākas ielas un tikt pie labākas cenas. Sākam fiksi iet un pieļauju, ka tas no malas izskatās ne sliktāk kā kāda epizode no “Skrējiens pēc miljona”, apkārt tumšs, pa trotuāriem gulšņā bomži un ejam mēs cauri tirgus daļai, kurā tirgo virtuves švammes un tualetes birstes. Kad beidzot tiekam uz “lielās” ielas, tur nav neviena takša, kas ir riktīgi dīvaini – 90% no Kalkutas mašīnām ir takši. Tomēr tiekam pie viena un izbaudam braukšanu stilā, kuru vislabāk raksturo datorspēļu nosaukumi “Need for Speed”, “Carmagedon” vai “Grand Theft Auto”. Galā tiekam sveiki un veseli, neliels bridiens cauri dubļiem un esam stacijā. Jaudīga vieta, pa pilnam ar visādiem braucējiem ir atgūlušies uz grīdas un aizsituši katru placīti, nav kur somu nolikt. Platformas galā ir pielikts saraksts ar pasažieriem, prieks tur ieraudzīt arī savus vārdus, abi esam tikuši pie augšējām lāviņām. Saraksti arī pie vagonu durvīm, tā ka nevar apmaldīties. Kopumā vilciens nemaz nav slikts, ir izvēle starp klasisko un rietumu tualeti, ir lādētājs, kur iesparust savu Nokiu (šikākā manta Indijas mobīlo tirgū) un vagonā valda pieņemama tīrība. Arī visi sīktirgoņi pazūd samērā veikli un varam doties gulēt. Esam nedaudz sabaidīti par zādzībām no guļošiem pasažieriem, un turpat stacijā tirgotās mantu saslēgšanai domātās ķēdes mūs neatstāj vienaldzīgus, tādēļ pakojam somas zem galvas un mierīgi noguļam līdz rītam. Tomēr rīts ievelkas un plānoto 10 stundu vietā vilcienā pavadam 13, kas nav nemaz tik traki, jo pa logu var pavērot lauciniecisko Indiju. Viss ir riktīgi zaļš, pārsvarā tiek audzēti rīsi un kaut kādi citi augi, kurus nemaz neatpazīstam. Ik pa laikam pabraucam garām kādam mazākam ciematiņam, un liekas, ka daudz nekas nav mainījies, kopš laikiem, kad Tagore (Kalkutā dzimis un audzis, starpcitu) rakstīja par dzīvi Rietumbengālijā. Joprojām pat ikdienas gaitās sievietes nēsā tradicionālos, visai krāšņos sari, veči gulšņā ēniņā, bērni spēlējas ar kazām.. Kad rīsa laukus diez gan krasi nomaina tējas plantācijas un tālumā sāk manīt kalnu apveidus ir skaidrs, ka drīz jākāpj ārā, jo Jalpaiguri ir miests, no kura dosimies tālāk kalnos uz Dardželingu, pasaules viskvalitatīvākās tējas dzimteni.

svētdiena, 2010. gada 5. septembris

Rītu sākam ar Kalkutas birokrātiju, kas ir fantastiska, nu kaut kas līdzīgs filmām, vai Čehova stāstiem. Tas ir apbrīnojami cik stīvi un pašpārliecināti ir valsts ierēdņi, kuri tikuši pie tik svarīgiem darbiem, kā lodziņa apkalpošana ārzemnieku reģistrācijas birojā. Jāpiebilst, ka uz biroju dodamies pēc atļaujām, kas ļautu apskatīt Sikkim provinci, bet esam piecēlušies pa agru, svarīgākie pilsētas vīri darbu nesāk ātrāk kā pusē vienpadsmitos. Kamēr pusotru stundu gaidam uz biroja atvēršanas “svētkiem”, atklājam mūsu dienas top ēdienu – alu, kas nav dzēriens, bet gan kaut kas līdzīgs samosām, kārtainās mīklas pīrāgs, pildīts ar kariju un cepts eļļā. Vēl pagadās saplēst vienu iešļūceni, bet uz vietas tā tiek salabota indiešu McGiver stilā, sākotnēji ar tukšu cigarešu paciņu, vēlāk jau ar manu pēdējo studenta apliecību. Atgriežoties pie birokrātiem, birojs atrodas diez gan labi koptā postkoloniālā stila ēkā ar visu dārzu. Sekretāre ir visai laipna un nosūta mūs uz pareizo kabinetu, kuru apdzīvo vismaz pieci indiešu klerki, kuri gan vienlaicīgi aiz letes visticamāk nekad neatrodas. Vienlaicīgi ne vairāk kā divi, tas ir likums. Bez vārdiem, mums tiek norādīts, ka jāuzgaida. Mums nav nekas pretī, nekur nesteidzamies, un tā ir lieliska iespēja pavērot vīrus darbā. Grūti vārdos aprakstīt to mīmiku, ar kādu tiek pavadīta katras lapas pāršķiršana. Saraukta piere, pie nākošās lapas, sašķobītas ūsas, tad tiek piepūsti vaigi un tas viss notiek kapa klusumā, tikai neliela ventilatora dūkoņa. Paši birokrāti ir gludi skūti, izņemot rūpīgi ieveidotās ūsas un perfekti noglauztos matus, krekla krūšu kabatā iesprausta pildspalva, kuras izņemšana un ieklikšķināšana rakstīšanas režīmā vien varētu būt kā labs pirmais cēliens jebkurai lugai par birojiem. Tā nu labas piecas minūtes ierēdnis pārlapo kaut kādu mapi, acīmredzami nelasa, vien pārbauda sekretāres prasmi saskavot lapas, kas regulāri tiek atdalītas un saskavotas no jauna ar tādu rūpību, kuru tu nevari sagaidīt pat no neiroķirurga. Kad mape nolikta malā, laiks atpūtai, kas izpaužas vienkāršā sēdēšanā, nekādas sarunas ar kolēģiem, kolēģi savā starpā pat nesasveicinās, kapa klusums, tiesa gan darba biedri arī ir aizņemti, jo vienam jātīra brilles, bet otrs cīnās ar speciālā monitora pārsega noņemšanu no datora, kas visticamāk ir biroja altārs, ap kuru valda nevainojama tīrība. Kad paiet vēl desmit minūtes, pēkšņi tiekam aicināti pie galda, tiek palūgtas mūsu pases un jautāts, ko tad mums īsti vajag. Un izrādās, ka esam bijuši spiesti visu šo teātri noskatīties tikai tāpēc lai izdzirdētu, ka viņš var mums iedot to atļauju, bet tas maksās 15latus. Tomēr... ir viena cita vieta, kur to var izdarīt pa velti. Nekadi tālāki jautāumi netiek atbildēti, esam veiksmīgi novirzīti uz citu biroju, problēma atrisināta, bingo. Jāpiebilst, ka pat viņu pašu cenrādī mums vajadzīgā atļauja ir bezmaksas. Neko darīt, dodamies uz nākošo biroju, kur Sikkim reģiona pārstāvji ir pretimnākošāki un atļauju mums sola jau pēc dažām stundām.
Parējā diena paiet slīdot cauri Kalkutas vecākajai daļai. Esam nedaudz pārrēķinājuši savus spēkus, jo nosoļot piecus, sešus kilometrus nemaz nav tik viegli, mežonīgā suta dara savu un drīz vien esam pamatīgi noguruši. Piesēžam iepretim valdības ēkām, kur kā reizi policijas busiņos tiek krauti kārtējie politiskie nemiernieki. Kaut kā nepaveicas ar maršruta izvēli un sanāk tā, ka mirklī, kad suta pāraug lietū, mums nav kur paslēpties. Normali salīstam, bet nav arī tik traki, jo lietus, kaut arī samērā stiprs, ir silts un, kā parasti, pāriet jau pēc desmit minūtēm. Galveno skādi nokrišņi nodara manām iešļūcenēm un esmu spiest pirkt jaunas. Kaut kā sanāk, ka pirmais apavu veikals, kas pagadās pa ceļam tirgo tradicionālās indiešu sandales. Cik nu viņas tradicionālas, grūti spriest, jo nevienu indieti ar tādām kājās neesam manījuši. Tieku pie pirmās iespējas kaulēties Indijā, un jau pēc dažām minūtēm dodos prom jaunās kamieļādas tupelēs. Laura gan saka, ka es kaulējos pārāk agresīvi un neatstāju nabaga tirgonim nekādas iespējas, un var jau būt ka tā arī ir, bet pie tā jāvaino arābi, kas mani tādu ir padarījuši. Pāragri spriest par visu Indiju, bet liekas, ka kaulēšanās nebūs tik aizraujoša, jo tā šeit nav spēle, bet gan cenas nosišana. Nezinu vai man tagad jājūtas vainīgam, ka nopirku tupeles pa latu. Pēc vakara atpūtas dodamies atpakaļ ielās, iestājies vakariņu laiks, šoreiz testējam bahji (jaunais Lauras karijveidīgais favorīts) ar paw (maizi), tad muri (aukstais rīsa pārslu un garšvielu miksējums), tad ķeramies pie zupas bumbiņām (aizmirsu nosaukumu), kas ir auksta buljonveidīga zupa, kuru iepilda olas formas kraukšķīgā, čipsīgā bumbiņā, tad pagaršojam kartupeļu, turku zirņu kariju, vēl lasi (jogurta dzēriens), atkal tējas un vēl kaut kādu pelmeņveidīgo, kas cepts eļļā... Viss garšīgs, vienīgi tās zupas bumbiņas ne pārāk, jo man negaršo svaigas koriandra lapas. Vēl pamanam, ka vakariņu laiks ir diez gan īss, sākas pēc sešiem un jau ap desmitiem visi vācas nost. Bet nav jau ar ko ēst tik vēlu vakarā.
Pec vakariņu festivāla vēl apstaigājam vietējos tūraģentus un tiekam pie vilciena biļetēm uz Jalpaiguri, kas būs mūsu pirmais Indijas dzelzceļa piedzīvojums, kurā metamies jau rītvakar.

ceturtdiena, 2010. gada 2. septembris

Gluži kā amerikāņu filmās par Vjetnamas karu, pamostos ievainots zem helikoptera, nenormālākajā karstumā.... Nu labi, nav jau tik traki, bet pimā nakts Kalkutā, nepaliks manā gaišākajā atmiņā, ventilators pie griestiem ir vienkārši uber skaļš, pie kā vēl varētu pierast, bet pierast pie nemitīga uzbrukuma blakšu izpildījumā nav iespējams, nakts paiet cīņā par miega minūtēm, un rīts paiet gaidot modinātāja zvanu. Diez gan neizgulējušies, bet izsalkuši esam gatavi doties jaunas viesu mājas un brokastu meklējumos. Pagaidām īgnums neliek par sevi manīt, bet pazīstot sevi kombinācijā ar pāris negulētām naktīm, kāds nabaga taksists vai uzmācīgāks tirgonis var šodien piedzīvot ļaunā Jāņa visļaunāko uzbrukumu.
Iečekojamies nākošajā viesnīcā, kas liek domāt, ka tagad katru reizi šim pasākuma būs jāvelta laba pus stunda un jāapgādājas ar pases kopijām, kuras tiek pieprasītas katrā viesnīcā, papildus detalizētai informācijai par ceļojumu, pases datiem un pat vecāku vārdiem. Var jau piešauties pie formu pildīšanas, bet viesnīcnieki šķiet ir dikti lepni par savu lasit un rakstītprasmi, kādēļ izburto visu vēlreiz skaļi, pēc katra no jautājumiem gaidot apstiprinošu “Jā”. Interneta salonos procedura ir līdzīga, vēl tik papildus tiekam nofotogrāfēti.
Svētdienas rīts Kalkutā liekas diez gan mierīgs, izskatās, ka Indija nav nekāds izņēmums un līdzīgi kā citās tropu zemēs arī šeit dzīve sākas pēcpusdienā. Tas gan netraucē mums izmest līkumu pa apkaimi, tā teikt, nostabilizēt savas topogrāfiskās zināšanas par rajonu. Rīta cēliens ir laba iespēja pamanīt to, cik daudz cilvēku dzīvo vienkārši tā, uz ielas, daudzi vēl guļ, citi mazgājas, dažs mazgā veļu, gatavo ēst, lako nagus... Pārsvarā viņi ir okupējuši ietves, līdz ar to pārējie gājēji ir spiesti izmantot ceļu, kur visu laiku pīpinādami triecas garām dažādi transporta līdzekļi. Iepazīstamies ar atsevišķiem ubagiem, kas parādīsies mūsu dienas gaitās ik pa laikam, ar tiem pašiem tekstiem un tieši to pašu uzmācības formu, kas lielākoties gan beidzas ar sekošanu, kas nebūt nav tik traki, tik jāiemācās ignorēt. Bet kopumā visi te ir pārsteidzoši neuzbāzīgi, protams, tā nav Eiropa, bet ja gribi kārtīgu skolu cīņā ar tirgoņiem, ubagiem, taksistiem u.tt., tad Kalkuta nav īstā vieta.
Jau pa lidmašinas logu nevarēja nepamanīt, cik viss šeit ir zaļš, daudz palmu un citu koku, kas pārvietojoties pa pilsētu ne tikai lieliski palīdz cīņā ar karstumu, bet padara šo pilsētu acij daudz pievilcigāku.
Liekas par dienas atklājumu jāatzīst tējas tirgoņi, kas savu vārījumu pasniedz mazos māla trauciņos, kas ir vienreizlietojami un tiek mesti ārā pēc katras tējas, liekas ka tā ir daudz labāka alternatīva plastmasas traukiem. Bet ne jau trauciņi liek mums atgriezties pēc papildus devas. Tēja ir riktīgi garda, bet recepte vienkārša, vārītā pienā liekam svaigu ingveru, cukuru un kardamonu, tad pievienojam melno tēju un vāram, kamēr viss maisījums ir pareizajā krāsā. Pusdienas ēdam pie ielas tirgoņiem, garšīgas, bet trauku tirība (netīrība) ir apbrīnojama, netīrumi ir acīmredzami, laikam jau arī pie tā ir jāpierod, jo vietējie diez ko nešķobās par šādiem sīkumiem. Un ja nu kas, ielu malās itin bieži atrodamas bezmaksas publiskās tualetes, pēdiņas virs rensteles, kas nav pat īsti norobežotas,pāris skaidu plates plāksnes ir ok. Un nevarētu teikt, ka tas tik tā, vietējie labierīcības izmanto, par ko liecina gan specifiskais odoriņš, gan šad tad manāmie pakalpojuma izmantotāji.
Tā arī atlikušo dienas devu pavadam lēnā garā klaiņojot pa apkārtni un turpinot eksperimentus ar vietējiem gardumiem. Vistas gaļas rullīši izrādās riktīgi gardi un arī saldais jogurta dzēriens lasi neliek vilties. Šķiet rīt jāiziet uz kādiem jaudīgākiem eksperimentiem.