trešdiena, 2008. gada 30. jūlijs

Bute


Shii riita galvenais notikums - Jaanis nokjeera buti, un izdomaaja, kaa var nokjert veel citas butes, jo Laurai bute ljoti garshoja! :)) Esmu jau dabuujis paisumu - beegumu sarakstu, saacis treneeties taarpu trenkaashanaa (te vinji ir milziigi un dziivo pludmales dubljos) un gatavojos uzlabot arii tehnisko apriikojumu. Visas Atlantijas butes jau baidaas! Uuuuuu

pirmdiena, 2008. gada 28. jūlijs

Pirmdienas konkurss


Vakar Jānis savā fish & chips bodē uzstādīja jaunu pārdošanas rekordu, bet Laura savu darba vietu dienas beigās atstāja pustīrītu, jo pēdējie pircēji kafejnīcu pameta tikai pēc saulrieta. Šorīt tapa zināms, ka Jāņa uzstādītais rekords nekad netiks pārspēts un Lauras pavirši mazgātā grīda netiks pamanīta. Mūsu lieliskās darba vietas gluži vienkārši vairs nav. No rīta, ejot uz darbu, atdūrāmies pret “crime scene” lentām, un tālumā bija manāms vien dūmu mutulītis. Kaut arī ugunsgrēks izcēlās jau 7os no rīta, vēl ap pusdienlaku, kad izmantojot savu piespiedu brīvdienu zvlinējām pludmalē, ugunsdzēsēju brigāde joprojām turpināja dzēst, un virs pilsētas riņķoja helikopteri. Laikam ir sanācis tā, ka mums vairs nav darba, kas sašķoba mūsu plānus, kādēļ izsludinam konkursu “Ko darīt Jānim un Laurai?” =)))) Labāko un noderīgāko variantu autori tiks apbalvoti.

trešdiena, 2008. gada 16. jūlijs

WSM


Grand Pier
Darbu Grand Pier atradām jau pēc dazām dienām. Nav sliktas pārmaiņas, jo 3 mēnešus nebjām strādājuši. Grand Pier ir atrakciju/ spēļu parks visa vecuma cilvekiem. Lielākā daļa atrakciju ir spēļu automāti, kuros iemetot naudu var izmakšķerēt kādu mantiņu, šaut, braukt, mest grozā bumbas, nu kaut kas tamlīdzīgs. Vēl ir ari kādi 2 karuseļi, sīkajiem dažādas spēļu istabas, nesen atklāja kartinga trasi. Īstenībā visu neesmu nemaz apskatījusi, tikai tik, cik sanāk iet garām. Brīvdienās vēl tiek piedāvātas arī citas izklaides. Jā, nu kā tad tādā vietā bez ēdināšanas!!! Visādi uzkodu kafūži ir ik pēc metra! Jānis jau kādā otrajā dienāatrada savu vietu – fish & chips bar, es gandriz katru dienu strādāju citā kafūzī. No sākuma man tas ļoti nepatika – katru dienu jāstrādā ar citiem cilvēkiem ci tā vietā, kur nezinu, kā visu sagatvot darbam, kā visu atkal aizslēgt. Tagad pārsvarā es strādāju saldējuma, kafiju, tēju bodē vai arī cepu un tirgoju virtulus. Ir interesanti = ))) Piemēram, pagājuso 7dien bija nenormāli daudz cilvēku, šausmīgākās rindas gaida uz virtuļiem, nespējam tik taisit mīklu, vēl jāsūta virtuļi uz vienu citu bodi, kur saplīsusi mašīna, bet tad pēķšņi pazūd elektrība (kā vēlāk izrādījās, vanīga Jāņa bode, jo kaut ko pārkarsēja), nu tad uz kādu stundu atvekam elpu.
NU ko vēl uzrakstit? Grand Pier jau strādajam pāris nedēļas, tādēļ pie visa daudz maz pierasts. Nav jai nekāds brīnums, ka personāls ir internacionāls, pastāstīšu par maniem kolēģiem - Sindija – 27 gadus veca ķīniešu meitene, kurai nesen kā ieguvusi maģistra grādu mārketinga menedzmentā Bristoles universitātē, UK ir tādēļ, ka viņas vīru šeit ir atsītījuši vecāki, viņa labprāt atgrieztos savā valstī; Tī ir no Zimabves, dažreiz man paliek neērti, ka tik daudz jautājumu uzdodu par viņa valsti un visu gribu uzzināt. Viņš UK ir ceturto gadu, labprāt atgrieztos savā valstīī, cerēja, ka pēc vēlēšanām kas mainīsies, tomēr tagad vēl viņš nevar atgriezties, tādēļ, iespējams,pēc kāda laika dosies uz Dienvidāfrikas Republiku, no kuras ir viņa draudzene, ar kuru viņš saderināsies nākamnedēļ (viņš gan vēl nezina, kāda izpirkuma maksa/ dāvana viņam būs jāpērk savas līgavas vecākiem). Eimija – angļu meitene, kura studē psiholoģiju, cenšas mācīties poļu valodu, šeit viņa vienlkārši piepelnās uz pāris mēnešiem, atzīst, ka angļi ir slinki un nevēlas strādāt. Džeimss – 29 gadus vecs angļu džeks, daudz ar mani nerunā, viņš strādā bodē, kur taisa cukurvati un sev uzticēto uzdevumu uztver ļoti nopietni, dažreiz, kad viņš ir piekusis, vairs cukurvati netaisa un pircejiem vienkārši saka, ka ir beigusies, ar viņu strādāju tikai vienu dienu un vareju uztaisīt tikai divus maisiņus ar cukurvati, parējā laikā, es turēju maisu un viņš taisīja cukurvati. Diezgan daudz kolēģu ir ari no Polijas, bet vēl nevienu neesam satikuši no LV.
Jap, šodien mums abiem brīvdiena, personāla menedžere ir norūpējusies par to, lai mums brīvdiena būtu abiem reizē. Sēžam parciņā, lai gan no rīta bija doma iet uz jūru, jo laiks izskatījās ļoit silts, bet nu te jau tas mainās ļoti ātri.
Jānis papildina:
Viss tas Grand Pier pasākums pieder grieķim Kerijam, kurš ir pilsētas biezākais onkulis, neoficiāli avoti viņa biznesus vērtē ap astoņdesmit miljoniem, kam es pat varētu noticēt, jo pa pilsētas centru vien viņam pieder vairākas ēdināšanas iestādes un viesnicas. Runā, ka grieķiem piederot bez maz pus pilsēta, pieļauju, ka otra puse tiek dalīta starp ķīniešiem un vietējiem. Iemesli te varētu būt lielākoties divi, iebraucēji turas kopā un viens otram savas sabiedrības robežās palīdz tikt uz augšu, par ko liecina kaut vai tas, ka Grand Pier lielākā daļa no menedžmenta ir grieķi, bet otrais manuprāt ir iemesls, par kuru briti droši vien mani varētu nolinčot, bet, manuprāt, vietējā nācija ar retiem izņēmumiem ir trulu pusautomātu bariņš. Protams, apskatot tikai vienas pilsētas iedzīvotājus, pie tam lielākoties pa eļļainās ēstuves logu, nevar spriest par visu nāciju, bet par šejieniešiem man jau kaut kāds iespaids ir radies. Nav brīnums, ka uz tejieni triecas tik daudz austrumeiropiešu, jo viņi te var droši atbrīvoties no kompleksiem, kas saistīti ar liekā svara problēmām, jo apkārtējie vienkārši ļum, nu labi, ne jau pilnīgi visi, bet milzum liels procents. Ļumīgs vai neļumīgs vietējais lielākoties ir draudzīgs un reizēm pat nevar saprast, kad tā draudzīgā attieksme ir īsta, kad nē. Nu kas tad vēl, Laura jau baigi cītīgi aprakstīja savus darba biedrus, es ar tādu referātu izcelties nevaru, jo strādāju vien ar britiem, vai nu Maiku, vai Īanu, ir dienas, kad pa bodi tusējos viens pats. Piektdien laikam jāiet tusēt, jo vietējais atkritumu vācējs dodas uz Dienvidāfriku filmēt dzīvniekus, un pirms tam visiem saviem čomiem un paziņām organizē kopēju reidu pa vietējiem lokāliem

Tepat vien esam


Jāsāk laikam ar milzīgo atvainošanos par to, ka tik ilgi neesam neko blogojušies un atskaitījušies, bet tā nu tas ir, ka ne vienmēr var tikt pie neta, ne vienmēr ir spēks un vēlēšanās kaut ko rakstīt. Pagājis laikam pat mēnesis, kopš neesam likuši par sevi manīt tiem, kas Latvijā, bet droši vien, ka esam pamanīti šur tur citur. Es pat īsti neatceros, pie kā palikām, kas bija pēdējais, par ko blogā ziņojām, bet pieļauju, ka visi jau zin par mūsu ierašanos Barselonā. Lai arī Barselonu esam pametuši, īsumā pastāstīšu kā mums gāja. Grūti, protams, īsumā aprakstīt.. Uz Barselonu devāmies ar cerību, ka tiksim pie kāda sakarīga darba vai vismaz izdosies uzsākt savu nelielo biznesu, kuru izštukojām jau Valensijā. Par darba meklējumiem varu īsumā pateikt, ka viegli nav, bet kaut ko atrast var, tomēr uz medus maizi cerības lolot nevajag, tas tā, saku, jo dažs labs ir prasījis par šitajām lietām.. Vienvārdsakot, atmetām ideju par labi atalgotu darbu Spānijā pavisam drīz un nolēmām ķerties pie ekstrēmā peļņas plāna – tirgot personificētas pastkartes tūristiem. Ideja pavisam vienkārša, fočējam tūristus Barselonai raksturīgajās vietās, tur pat uz vietas drukājam ārā bildi un tirgojam nost komplektā ar pastmarku. Fočiks mums ir pietiekošs, varam kvalitātes ziņā brīvi konkurēt ar pašu tūristu līdzpaņemto tehniku, tūristu netrūkst, atliek vien tikt pie maza, uz baterijas darbināma printera, ko pieslēgt pa taisno pie fotoaparāta. Tiekam pie Canon printera. Ieriktējamies Guell parkā un sākam medības. Medības te notiek pavisam tiešā nozīmē, jo fočēt cilvēkus viņiem nemanot var tikai pa gabalu, bet maisa pūlis, vēl komplektā nāk problēma ar grupu foto, jo kāds vienmēr izskatās pēc purva velna vai vismaz ir pievēris acis.. Pats par sevi, sākumā ir jāizvēlas upuris un beigās viņam jānotirgo bilde. Tā Guell parkā mēs ražojām bildes un spodrinājām savas foto/tirgošanas iemaņas, bet diemžēl ienākumi no mūsu superbiznesa, kaut nemaz ne slikti, ņemot vērā, ka “nestrādājām” garas stundas un katru dienu laika apstākļi mūs nelutināja, neļāva mūsu ceļa budžetam papildināties, protams var vainot Barselonas dārdzību, bet mēs to nedarīsim, jo iepriekš mana antitopa virsotnē esošā pilsēta nu ir pat iekļuvusi topā un pat ļoti iespējams, ka mēs kādu dienu tur atkal iegriežamies, jo tas, ka tu sāc pārzināt ielu nosaukumus un visādus taisnos “hoģikus”, lēto ēstuvju trikus un metro shēmu kaut kā pietuvina, un pazūd lielajām pilsētām raksturīgais stress. Kad gandrīz jau varējām sevi uzskatīt par vietējiem, nonācām pie diviem lieliem BET, kas galīgi nesakrīt ar mūsu planu – mēs nemācamies valodu un neietaupam naudu. Tad vienā pēcpusdienā pie mums ierodas rezerves plāns, un jau pēc divām dienām mēs pametam Spāniju, lai dotos uz Angliju, jau otro reizi šī gada laikā. Un atkal mēs braucam uz Bristoli, lai tālāk tiktu uz Weston-Super-Mare, kur kavējas vasaras sezona un spīd iespēja izpildīt vismaz vienu no mūsu plāna punktiem – pa vasaru tikt pie nelieliiem ietaupījumiem, kas ļautu turpināt ceļu.
Ar Westonu jau esam pazīstami, jo pavasarī apciemojām Lāsmu. Pāris dienas iemēģinu roku virtuvē Royal Pier Hotel, bet tad tiekam pie pilna laika darbiem Grand Pier atrakciju iestādē... Laura teica, ka viņa pa pārējo uzrakstīs! :))