piektdiena, 2008. gada 19. decembris

Royal Gala

Ārā jau otro dienu līst lietus, tāpēc neesam darbā, bet gan backpackers iestādījumā, kas nu jau gandrīz kļuvis par mūsu mājām. Tiesa gan, vakar pēcpusdiena bija saulaina, kā radīta darbam, bet mēs no rīta paguvām kārtīgi izmirkt, tāpēc atpakaļ pie ābelēm nedevāmies. Nu pareizi, jāizsāsta taču par mūsu darbu! Ar hosteļa (backpackers) bosa Neda palīdzību tikām pie darba augļu dārzā. Tajā pat rītā, kad jau bijām piekrituši strādāt Denija dārzos, saņēmām zvanu no vīna dārza, diemžēl (varbūt par laimi) par vēlu, tā ka arī mūsu meklējumi uz savu roku nebija nemaz tik neveiksmīgi. Denijam pieder vesela čupa ar kokiem, sākot ar ķiršiem, beidzot ar aprikozēm, bet mēs esam tikuši pie godpilnās ābolu retināšanas. Izklausās jau pastulbi “ābolu retināšana”, bet ja vajag izmēru nevis skaitu, tad nākas liekos, mazos neformīgos ābolīšus nolasīt vēl negatavus, tad nu ar to arī nodarbojamies. Darbs neliekas pārāk viegls, bet ja pieturās pie sistēmas, izdomā visādus sevis apmānīšanas paņēmienus un pārvar negribēšanu kaut ko darīt, var uzņemt labu ātrumu un dienas laikā tikt galā pat ar kādām 60 vai vairāk ābelēm, jo vairāk ābeles izretini, jo lielāka alga. Lai gan pec pirmās darba dienas bijam nedaudz nomākti, jo izretinājām tikai 30 ābeles, kas nav pietiekosi, lai savāktu algu, bet jau nākamajā dienā gāja daudzreiz labāk. Pārsvarā strādājam (un arī tusējam) kopā ar čehu meiteni Dominiku, kas pēc ofisa darbu likšanas pie malas pa Jaunzēlandi darbojas nu jau desmit mēnešus. Dominika dzīvo tajā pašā backpackers kur mēs, tāpēc no rīta uz darbu (10km) braucam kopā, atpakaļ tāpat, kopā iedzeram un pat izejam kādu pārgājienu. Vēl mums ir 4 kolēģi no Vanuatu, kas NZ ieradušies peļņā uz 7 mēnešiem, kurus viņi pavadīs tikai pie viena darba devēja. Starpcitu, vakar meklējām jaunu dzīvesvietu un iemaldījāmies iestādē, kurā dzīvo mūsu mellie kolēģi, vo tas ir iestātījums, izskatās pēc salinieku armijas bāzes, kurā valda pilnīgs alkohola aizliegums, to vajag redzēt, bišku bailīgi paliek. Pašreiz esam atmetuši domu par jaunas dzīvesvietas meklēšanu, jo, lai arī backpakers iestādījums, kurā pašlaik dzīvojam, pirmajā dienā likās vienkārsī drausmīgs, šeit valda laba atmosfēra (līdzīgi kā kojās) un dzīvojot dzīvoklī mums nebūtu iespējas satikt tik daudz interesantu cilvēku un rīkot bbārbekjū tusiņus. Tā nu lūk mums iet, ceram, ka pēcpusdienā lietus pāries, bet līdz tam Jānims doma doties uz lašiem un forelēm.
------
Pagājusi gandrīz nedēļa un atkal līst lietus, līdz ar ko rīta cēlienu var pavadīt rakstot par mūsu “piedzīvojumiem”. Patiesībā pēdējā nedēļa bijusi diez gan interesanta, jo sevišķi jau diena, kad uzrakstījām augstāk atrodamo “atskaites” gabaliņu. Rīts sākās ar trim lašiem 15 minūšu laikā, bet beidzās ar to, ka jādodas uz darbu, bet nevaram iedabūt dziesmā mūsu superauto. Pēc nelieliem manevriem pa pilsētu, tiekam pie servisa, kas ir gatavs uzmest aci uz neejošu Subaru, kas mētājas uz Thomson un Skird ielu stūra. Tā nu dāmas dodas uz darbu ar stopiem, bet es palieku Aleksandrā, ja nu nekas traks un servisa komanda tiek galā ar mašīnu pa fikso. Pēcusdienu pavadu tusējot gar Clutha un Manuheriaka upēm ar mūsu
čomu Antuānu Klotē, baidot foreles. Pa abiem gan tiekam tikai pie vienas zemmēra forelītes. Starpcitu, šodien vakarā taisamies uz nelielu BBQ pasākumu, uz kuru solījās ierasties arī Kotē, kas ir visai kolorīta persona no Kvebekas, pie viena ir arī fizkultūras skolotājs, kas palicis uz laiku bez darba, un šo laiku velti neiznieko, bet ceļo pa NZ. Tas, ka viņš ir no Kanādas, ir acīmredzams, jo kaut arī naktis ir vēsas, viņš dzīvo teltī un pat paliekot backpackers izvēlas gulēt uz terases, jo istabā esot pa karstu. Pa darbu, kā jau pa darbu, no rīta nāk miegs, un vakarā nāk miegs, jo cenšamies rukāt cik jaudas kamēr vien mums ir šitais darbs, jo cik esam noskaidrojuši, citiem mugursomniekiem nemaz tik spoži nesokas, lielākā daļa dienā nopelna tikai minimālo algu, pie tam daži komplektā tam visam izbauda ne pārāk jaukus darba apstākļus un darba devējus. Mēs nevaram sūdzēties ne par darba apstākļiem, ne par algām, pie tam strādājam bioloģiskajā saimniecībā, kas neniekojas ar ķīmiju. Starpcitu, mašīna joprojām ir servisā, jo tie... mehāniķi sākumā nespēja pateikt, kas par vainu, bet ar nelielu priekšā teikšanu tomēr ir identificējuši problēmu, kuru solās novērst līdz pirmdienas pēcpusdienai, tādēļ arī visu nedēļu no un uz darbu tikām ar stopiem, kas šeit ir pavisam normāls pārvietošanās veids, diez gan daudz ceļotāju pārvietojas tikai un vienīgi ar stopiem, jo mašīnas stājas relatīvi bieži. Diemžēl mūsu pieredze rāda, ka nav nemaz tik vienkārši tikt pie transporta uz tukša lauku ceļa vēlā pēcpusdienā, vienu vakaru nočāpojām gandrīz pusi ceļa (5km), bet rīti gan ir samērā easy, jo visi uz darbiem dodas aptuveni vienlaicīgi. Diez ko daudz nav palicis arī līdz z-svētkiem, tāpēc jāsāk domāt, kur un kā iesvinēt, droši vien, ka ne Aleksandras backpackeros un droši vien, ka ne ar 3l vīnu, no kura paliek par lēnu darbinieku, bet varētu doties uz kādu pludmali. Bet ta jau manīs, un rakstīs.

svētdiena, 2008. gada 7. decembris

Jau piekto dienu (un nakti) pēc kārtas dzīvojam mūsu jaunajā miteklī – mašīnā, kam ir arī savas priekšrocības, piemēram, ik pēc pāris km var atrast kādu skaistu vietu pie ezera vai upes vai kalniem, kur nobāzēties, šajā ziņā izvēle ir ļoti plaša. Izskatās, ka tuvākajās nedēļās nekas šajā ziņā nemainīsies, jo, kā mēs esam noskaidrojuši, apbraukājot apkārtējos ķiršu un aprikozu dārzus, ražas novākšana sāksies tikai pēc Ziemassvetkiem. Pa šo laiku esam paspējuši apbraukāt vietējos miestus, kas kaut kādā mērā visi būvēti pēc viena plāna un sarindojušies ap vienu un to pašu upi (Clutha), kura vietām pateicoties hidroelektrostaijām pārtop par ezeriem. Paprovējām arī kaut ko noķert upē, bet laikam nav īsti saprašanas par zivīm tādā straujumā tik milzīga mēroga upē, galu galā līdz šim esam tikuši tikai pie viena normāla laša. Laiks gan šeit ir dīvains, saule ir nenorāmli spēcīga, bet to bieži vien nevar just dēļ trakā vēja, kurš pūta gandrīz visu nedēļu, atpūsdams pat pāris lietus mākoņus. Katrā ziņā laika apstākļi piestāv arī visiem tiem skarbajiem dabas skatiem, par kuriem joprojām turpinam jūsmot. Tā nu mēs šobrīd domājam kādus variantus tuvākajām pāris nedēļām. Varbūt uz citu reģionu, varbūt pavūfot (esam arī NZ Woof biedru sarakstā), varbūt tomēr izdodas kaut ko atrast nesaistītu ar slavenajiem ķiršiem. Piektdien izdomājām pabraukāt apkārt un pameklēt kaut kādu haltūru uz savu roku, pavisam vienkārši tikām pie vīnogulāju “apkopes”, bet jau ap sestdienas pusdienlaiku visas Pinot vīnogas Como Villa īpašumā jau bijām apkopuši. Vispār fermu apbraukāšana ir interesanta padarīšana, jo var paskatīties kā viss te notiek, visnopietnākie šeit ir ķiršu un vīnogu biznesi! Pa diez gan iespaidīga izmēra ķiršu dārziem nēsājas riņķī moči ar sirēnām, baidot prom visādus putnus, šur tur n-tie hektāri pārvilkti ar tīkliem, bet vēl dažviet manāmi uzraksti lieliem burtiem “WARNING! Bird Shooting in Progress. Enter at your own risk!”. Nu tā.. īsumā! Nočekojām arī to ūdens griešanās jautājumu, nevar īsti saprast, moš' arī griežas otrādi, atsūta kāds aprakstu kā izskatās tā griešanās Latvijā, tad varēsim salīdzināt pa īstam.

pirmdiena, 2008. gada 1. decembris

Celjaa uz Otago!

Sapildam visus savus papīrīšus, piespraužam piespraužamos dokumentus un bildes un jau stundiņu pirms darba laika sākuma pošamies uz imigrācijas dienestu iesniegt pieteikumu uzturēšanās atļaujas pagarināšanai. Pie ieejas mūs jau sagaida paprāva rinda ar visādiem “migrantiem”, kas teorētiski var sagraut mūsu iespēju tikt pie intervijas tajā pat dienā, tomēr jau drīz pēc durvju atvēršanas kļūst skaidrs, ka daļa no viņiem īsti nesaprot ko grib, daļa grib visu ko nereālu, bet lielu daļu migrācijas ierēdņi vienkārši atšuj, palūdzot iesviest savu pieteikumu pasta kastē. Kad tiekam pie runāšanas, arī mūsu papīrīti tante lūdz iemest urnā, bet kaut kā tomēr izdodas dāmu pārliecināt, ka bez pasēm ceļot nav forši un tiekam pie intervijas. Nu jau cita dāma izskrien cauri mūsu papīriem, kurus esam sagatavojuši vairāk kā prasīts, lai nodrošinātos pret jebkādiem pārpratumiem un saka, ka varam dabūt uzturēšanās atļauju kaut uz gadu, ja vien ienesam krūšu kurvja rentgena bildes, citādi tikai uz pus gadu. Mēs gan prasījām tikai uz diviem mēnešiem, bet ja jau dod... Nav pagājusi ne pus diena, kad esam tikuši pie atļaujas uzturēties NZ pus gadu, nākošais uzdevums ir paskatīties kādu auto varam iepirkt tālāk tikšanai, jo sabiedriskais transports šeit ir samērā dārgs un neērts, ja ir vēlme aizbraukt līdz kādai attālākai vietai. Tā nu dienas otro daļu pavadam apstaigājot pilsētas autotirgus, kas orientējušies tieši uz ceļotājiem, pāris variantus noskatam, bet nospriežam, ka nākamajā rītā vēl jāaizkuļas līdz vienam tālākam tirgum, kas vēlāk izrādās ir parasta autonoma. Atgriežamies pie jau noskatītajiem aparātiem un uzsākam sarunas par Subaru Legacy station vagon iegādi. Jāpiebilst, ka lielākā daļa no mugursomniekiem te pērk un tusē pa busiņiem, kas ir ērtāki, parasti labi iekārtoti, bet attiecīgi dargāki, kas nekādi neattaisno to, ka viņi ir arī vecāki un nolietotāki. Pārbaudam noskatīto dampi visos reģistros, kas saka, ka nav problēmu, vēl aizdzenam līdz mehāniķu testam, kas saka, ka jānomaina kaut kāda gumija un nestrādā kondicionieris.. tā nu nākas palūgt īpašnieka kungu tikt galā ar gumijas jautājumu un nolaist cenu par kondicioniera tiesu. Kad viss jau sakārtots, nonākam nesmukā situācijā, neviens bankomāts pilsētā nedod mums ārā naudu, un nākas lielo darījumu atstāt piektdienas rītam. Izrādās no rīta bankomāti ir devīgāki un jau ap pusdienlaiku esam ceļā prom no Kraistčērčas, sēžot mūsu jaunajā vāģī (Tumši zils 1991. gada Subaru Legacy, universāls, 2.0l motors, ir papīri, skate, apdrošināšana, izbraukuma serviss, pāris buktes... bet to kompensē nolaižami beņķi un kasešu magnetofons). Sākumā bišķi jāpiešaujas pie braukšanas pa “nepareizo” pusi un “pagriezienu” ieslēgšanu ar labo (vairākas reizes sanāk ieslēgt logu tīrāmos), bet ātrumkloķa tirināšanu ar kreiso, tomēr tas sanāk diez gan fiksi un satiksme ārpus pilsētas ir apbrīnojami..... nekāda. Mierīgi var nobraukt piecdesmit kilometrus satiekot tikai aitas, briežus, govis un nenormāli skaistas ainavas. Runājot par skatiem... labāk nerunāt, tiešām nenormālā daile ir visapkārt. Jau pievakarē nonākam pie Tekapo ezera, kas ir baigais tūristu, makšķernieku un astronomu magnēts, nav jau brīnums, jo ezeru ieskauj kalni, uz kuru fona labi izceļas zilganais ūdens, kas tuvāk paskatoties ir kristāldzidrs, bet pa nakti visas debesis vienās zvaigznēs, kuras var labi pavērot ar neapbruņotu aci, bet vēl labāk no kalna galā uzceltās observatorijas. Ieriktējamies ezera krastā uz nakšņošanu, notestējam mūsu jaunos kempngbeņķus un gāzes deglīti, kas galīgi netraucē vietējos trušus, kas te ir vienkārši tonnām, lieli un mazi (Arī uz ceļa viņi netrūkst dažādā plakanumā, par laimi mēs esam manījuši tikai vienu, kuram par godu nācās viegli piebremzēt). Jāatzīst, ka mašīnā izgulēties var tīri normāli, pietrūkst vienīgi kāds matracītis, ko palikt zem guļammaisiem, bet tādu esam apņēmušies jau tuvākajā laikā iepirkt. Pēc rīta tējas atkal jau esam ceļā, šoreiz par mērķi esam uzstādījuši alpīnisma bāzi Kuka kalna pakājē, no kurienes plānojam iziet nelielu pārgājieniņu. Ceļš atkal ved pa visādām pasakainām ainavām gar Pukaki ezeru un kanālu, kas savieno Tekapo un Pukaki . Vienā vietā, kur piestājam uztaisīt pāris bildes, satiekam onku, kas sūrojas, ka rīta cēlienā nav dabūjis nevienu normālu foreli, tikai divas tādas divniecītes... Kuka kalna bāze ir samērā populāra vieta, un te var satikt diez gan daudz tūristus, bet pārgājienā viņi netraucē, reizēm gan sanāk smiekli par japāņu grupiņām, kas visi nobruņojušies ar pēdējiem digitālo un kalnu tehnoloģiju sasniegumiem lēnam dudina savu maršrutiņu. Pa kalniem pavadam gandrīz pus dienu, bet izbaudam gan nenormālo vēju, kas ieskriedamies pa ieleju un aizām purina iekarināmos tiltus, gan redzam augstu kalnos lavīnas, gan tiekam pavisam tuvu ledājam.. Kalnu saules pagurdināti sākam domāt par vakariņām un nakšņošanu, tā nu dodamies atkal okeāna virzienā. Jau nobāzejamies un ielienam gulēt pie Waitaki upes Duntroon pievārtē, kad nez kāpēc piemetas sajūta, ka tā vieta nav laba un jābrauc prom, tā nu savos “nakts tērpos” dodamies vēl tālāk un apstajamies tikai Oamaru, kas slavena ar savu zilo pingvīnu koloniju. Kaut arī nakts, satiekam jau vairākus pingvīnus, kas eksistē paralēli zaķu komandas aktivitātēm, riktīgi smieglīgi tie putni, divi mūsu priekšā izkaujas, vēl trīs pie mūsu noskatītā nakts placīša klusiņām ielaužas kaut kādas noliktavas teritorijā. Kad no rīta jau grasamies iet pētīt visu to pingvīnu ciematu, uzzinam, ka pa dienu viņi ir savos darbos jūrā un pētīt tos var tikai vakarā, kad viņi nāk “mājās”, tā nu vieglprātīgi esam palaiduši garām iespēju nofočēties ar pingvīniem, bet tas nekas, jo nedaudz tālāk uz dienvidiem piestājam vietā, kura pazīstama ar savu roņu populāciju. Tagad mums ir skaidrs kāpēc tos ziemas peldētājus sauc par roņiem. Visi tie šķietami neveiklie dzīvnieki izskatās pilnīgi apmierināti ar dzīvi arī riktīgākajā aukstumā un vējā, izskatās it kā viņi šādus laikapstākļus pilnīgi vai izbauda atlaidušies uz aukstiem klinšu bluķiem, katrā ziņā forši, ka var tā apskatīt savvaļas roņus un jūras lauvas, neuztverot to kā kaut ko īpašu. Vēl kādi 200 km un pēcpusdienā esam ieradušies Aleksandrā, tas ir vietā, kur mēs ceram tikt pie darba atļaujām, noskaidrojam kas kur ir, jau apskatam muzeja ekspozīciju (ir vaļā svētdienā un bez maksas!!!), atrodam biroju un kuru no rīta jādodas un iečekojamies mūsu privātajā viesnīcā pie upes. Rīts sākas cerīgi, “Seasonal Solutions” mums sola nokārtot papīrus tiklīdz uzradīsies kāds darba devējs, kurš atbilst nodarbinātības dienesta prasībām, tā nu ceram, ka tas nebūs pārāk ilgi un pagaisām vēl tusējam pa Aleksandru. Rīt manīs, varbūt aizbraucam kaut kur tālāk, bet pirms tam jāsataisa makšķere... :)

otrdiena, 2008. gada 25. novembris

Dienvidu puslode

Tūlīt jau būs nedēļa kā esam Jaunzēlandē! Iet mums kaut kā klusi un mierīgi, sākumā gaidījām Austrālijas vīzu, tagad gaidam rītdienu, kad varēsim iesniegt pieteikumu uzturēšanās atļaujas pagarinājumam, cerams, ka tad vēl nebūs jāgaida, kamēr viņi mums tādu iedos, jo tā jau ir sanācis stulbi, ka mums tas pagarinājums jāprasa. Lielāko daļu laika vadam pa Kraistčērču, kas šķiet ir otrā lielākā, ja ne pati lielākā dienvidu salas pilsēta. Vispār JZ dzīvo 4 miljoni iedzīvotāju, trīs mazākajā ziemeļu salā, viens dienvidu salā, līdz ar ko nav jābrīnās, ka Kraistčērča nedaudz atgādina pilsētu no vesterna – pārsvarā divstāvu ēkas, kas sakārtotas regulāros kvadrātiņkvartālos, biš tāda provinciāla aura, kas nemaz nav slikta. Pilsētu gandrīz no visām pusēm ieskauj kalni un okeāns. Komplektā ar nu jau radīto ainiņu nāk vērā ņemama tīrība un jaunzēlandieši, kas pagaidām liekas nenormāli laipni, izpalīdzīgi un laimīgi par to, ka viņiem ir iespēja šeit dzīvot. Tikko ierodoties lidostā rodas iespaids, ka visi ir norūpējušies par mūsu somām, kas līdz mums atceļoja tikai divas dienas vēlāk, norūpējušies par to, kur paliksim, tajā pat laikā ar smaidu sejā stāsta par visām tām vietām, kuras Jaunzēlandē mums noteikti jāapskata. Ar pilsētas apskati pirmajā dienā ne pārāk mums iet, jo t-kreklos ir pavēsi un arī laika starpība uzdzen bišķi besīti. Otrajā dienā apskatam visādu superhailaitus, kurus reklamē informācijas centrā sadabūtie bukleti un brošūras, atliekam mākslas centru uz citu dienu, bet ievērtējam botāniskā dārza parku un vecākās pilsētas daļas arhitektūru, kas kaut kādā mērā ir baigi angliskā, nav jau arī nekāds brīnums. Tomēr ir lietas, kas jaunzēlandiešus atšķir no britiem, urlu trūkums un valoda... seven – siven, eleven – iliven, best – beast, smieklīgi reizēm, it seviški par to best un beast! Tā kā nedēļas nogalē uz Austrālijas vīzu negaidam, un dodamies uz Kraistčērčas nomali Samneru, kas atrodas pie paša okeāna, tajā pat laikā spļāviena attālumā no kalniem. Sestdienā ievērtējam pašu Samneru, bet svētdienā dodamies pārgājienā, kas izvēršas garāks nekā sākotnēji esam plānojuši. Kalnainā ainava ar okeānu un pilsētu apakšā ir baigi iespaidīgā, satiekam arī aitas un kalnu riteņbraucējus, kas šeit ir absolūti traki, ja salīdzina ar tiem naivajiem ripinātājiem, kas atrodami pie mums. Pirmdiena pienāk ar mākslas centra apskati un Austrālijas vīzu e-pastā. Mākslas centrs ir visai jauks iestādījums, bet visjaukākais ir, tas, ka ik viens var iet un mākslu baudīt pa velti kad un cik vien vēlās, foršs koncepts. Šodien esam sakārtojuši visus papīrus smukā kaudzītē, lai rīt jau no paša rīta steigtu viņus iesniegt migrācijas birojā, cerot uz to, ka mūsu “jautājumu” izskatīs jau iesniegšanas dienā, citādi var nākties pagaidīt pāris nedēļas (bez pases). Darba atļauju gan nolēmām prasīt Otago provincē, jo pēc informācijas ievākšanas šķiet, ka tā ir drošāk, bet nu par papīru lietām varam pastāstīt vēlāk, tagad gaidam rītu un jaunas ziņas.

svētdiena, 2008. gada 23. novembris

Terminal

Parasti jau mēs neko daudz neizplūstam detaļās saistībā ar lidostām un lidojumiem, bet jau Bangkokas lidosta sagādāja mums nelielu stresiņu, kuru ir vērts pieminēt kaut vai tādēļ, lai kāds no mūsu “kļūdām” varētu mācīties. Patiesībā pie vainas nav Bangkokas lidosta bet JetStar Airlines, kas mūs paķer uz izbrīnu atsakot reģistrāciju lidojumam. Izrādās JetStar sistēma ir sajūgta kopā ar Jaunzēlandes imigrācijas biroju, kurš savukārt ir pietiekoši bargs, lai neielaistu valstī visādus kadrus bez biļetes uz mājām vai vismaz citu valsti. Esam spiesti pāris stundas pirms sēšanās lidmašīnā iegādāties nākošo biļeti – no Jaunzēlandes. Pēc piedzīvojumiem ar “viegli” uzskrūvētām interneta cenām un dīvainiem kompjiem lidostas interneta kafejnīcā tiekam pie biļetēm no Jaunzēlandes uz Austrāliju. Tātad mums ir biļetes no Auklandas uz Melburnu februāra vidū, kas bija lētākais variants trīs mēnešu periodā (mēs varam uzturēties NZ trīs mēnešus bez vīzas), bet drīz vien sāk jau mākt bažas par to divreiz maksāšanu skopuļu izpildījumā. Zēlandiešu robežsargi mums mierīgi var paprasīt kaut kādu apliecinājumu tam, ka spēsim sevi uzturēt visu savu uzturēšanās laiku NZ bez strādāšanas, savukārt tā summa, kas skaitās pietiekama mums nav īsti zināma, dažādi avoti nāk klajā ar dažādiem cipariem.* Laikam visprātīgāk būtu bijis nopirkt biļeti pēc pāris nedēļām un pēc tam nokancelēt, kas nav ne dārgi, ne sarežģiti, ja esi izvēlējies Virgin Blue vai Virgin Pacific, bet nu lai, izlietu ūdeni nesasmelsi. Drīz vien pienāk mirklis, kad mums ir jāčekojas iekšā otrajam lidojumam, no Melburnas uz Kraistčērču, un šoreiz stresiņš sanāk vēl nopietnāks kā Bangkokā. Atkal mūs negrib ielaist lidmašīnā tā paša iemesla dēļ kā Bangkokā, paziņojot, ka biļete uz Austrāliju nav derīga, ja mums nav Austrālijas vīzas. Protams, sekojam līdzi Latvijas ziņu denestiem un lasam ceļotājiem paredzēto informāciju LR Ārlietu ministrijas mājas lapā, kas skaidri pasaka, ka Latvijai ar Austrāliju ir bezvīzu režīms, piebilstot, ka pirms ierašanās ķenguru zemē jāreģistrējas migrācijas sistēmā, ko gan neesam izdarījuši, jo tas neattiecas uz tranzītu, un ilgāk par pāris stundām šajā valstī plānojam pavadīt tikai pēc Jaunzēlandes apmeklējuma. Nenolaižam rokas un mēģinam pārliecināt Džetstāra dāmas, ka viņas prasa no mums vīzu, kuru mums nevajag, viss nonāk līdz tam, ka tiek celti kājās gan Austrālijas, gan Jaunzēlandes migrācijas dienesti. Austrāļi paliek pie tā, ka nekāds bezvīzu režīms neeksistē, bet zēlandieši pie tā, ka bez AUS vīzas mēs savu biļeti atpakaļ uz Austrāliju varam izmantot iekuriem, savukārt Džetstārs bez emocijām no lidmašīnas izkrāmē mūsu somas. Liekas, ka viss jau ir galā, un tālākais mūsu ceļojums izklausīsies pēc filmas “Lidosta” scenārija, vēl tikai aizskrienu līdz internetam, kur nočekoju Austrālijas Ārlietu ministrijas lapu, kas paskaidro, ka Latvija ir iekļauta valstu sarakstā, kuru pilsoņiem vīzas tiek izsniegtas vienkāršotā kārtā izmantojot elektronisko pieteikumu sistēmu, ko visu kopumā LR ĀM uzskata par bezvīzu režīmu. Ar jauno informāciju vēl aiznesos līdz Džetstāram, kuri jau lidmašīnā ir sasēdināšanu visus pārējos lidot gribētājus. Atkal tiek celti kājās abi migrācijas dienesti un uzspīd veiksme, ķenguri negrib mūs atstāt savā lidostā, jo to elektronisko reģistrāciju var veikt tikai no kompja, kas ir ārpus Austrālijas, bet kivi noprot, ka situācija nav tik traģiska ar mūsu izredzēm atgriezties Austrālijā kā tas sākotnēji izklausījies.. Oklenda paziņo, ka lai atļauj mums braukt, bet viņi vēl padomās kā atrisināt mūsu jautājumu! Jūtamies nedaudz vainīgi, ka pārējiem pasažieriem ir sanācis pus stundu gaidīt, priecīgi, ka esam uz klāja, bet vēl nedaudz raustamies no tā, kas mūs sagaida Kraistčērčā, jo kā viens no risinājumiem tiek minēts – iegādāsieties jaunas biļetes uz kādu valsti, uz kuru varat doties bez vīzas, bet pa taisno tas nav lēti un galīgi nav mūsu plānos. Pēc trīs stundām esam pie migrācijas dienesta lodziņa Kraistčērčā... Smaidīga meitene apjautājas kā ar mūsu atpakaļ ceļa biļetēm, parādam rezervāciju un manā pasē iespiežas zīmogs “Trīs mēnešu uzturēšanās atļauja”, tomēr vēl pirms zīmodziņa Lauras pasē, mūs pārķer lidostas migrācijas dienesta boss, kuram ir uzdevums, satiekot divus latviešus sazināties ar Oklendu. Oklendu sazināt pusnaktī nav viegli un kādas piecpadsmit minūtes runājamies ar smaidīgo meiteni par Jaunzēlandes jaukumiem. Visbeidzot tiek saņemti vadoši norādījumi – abiem latviešiem dot atļauju tikai uz vienu mēnesi, kura laikā varam sakārtot savu AUS vīzu jautājumu un doties uz kādu migrācijas dienesta reģionālo biroju pēc uzturēšanās atļaujas pagarinājuma. Dziļa nopūta, zīmogs Lauras pasē, vēl divi zīmogi manējā (“Atļauja anulēta, izsniegta kļūdas pēc” un “Viena mēneša uzturēšanās atļauja”) un esam Jaunzēlandē.... bez somām! Ārā ir kādi dažpadsmit grādi, esam t-kreklos un ideja par braukšanu nosalt uz pilsētu nevilina, paliekam lidostā... tāda lūk uvertīra!

pirmdiena, 2008. gada 17. novembris

Supersala Lipe!

Koh Lipe esot Taizemes Maldivu salu variācija. Mēs gan neesam bijuši Maldivu salās, bet izklausās labi, kādēļ esam nolēmuši tieši uz Lipes pavadīt pēdējās dienas pirms atgriešanās Bangkokā, kur arī beigsies mūsu ciemošanās DA Āzijā, nu vismaz šoreiz. Braucot uz Lipi nākas piekrist gidā rakstītajam par Dienvidtaizemes ūdenstransporta cenām, kas ir salīdzinoši diez gan augstas, tomēr pusotru stundu tuvojoties galamērķim arvien vairāk šķiet, ka teiciens par Maldivām arī varētu izrādīties patiess. No laivu piestātnes ar ūdens taksi (mazāka laiva ar iesauku “long tail”) nokļūstam saulrieta pludmalē. Izklausās daudzsološi, bet mēs ne dēļ nosaukuma vai rieta uz turieni dodamies, bet gan uz izskalvēto Zivjsaimniecības departamentu, kurā esot labas istabas par labām cenām. Sanāk nedaudz aplauzties, jo departamentā noris visādi remontdarbi, kas šķiet neiet kopā ar scenāriju Mierīgi atpūsties, līdz nonākam blakus esošajā kūrortā ar izteiksmīgu nosaukumu “Porn Resort”. Pornovieta piedāvā labu cenu un saulrieta pludmale šķiet galīgi klusa, kas mums der, vienīgi neizdodas noskaidrot neko sakarā ar iestādijuma nosaukumu. (Vēlāk gan tiekam pie izskaidrojuma tik dīvainam nosaukumam – Porn ir pavisam normāls vietējā džeka vārds, bet par Taizemiešu vārdiem jau var rakstīt disertāciju, uz Lipes satiekam arī meiteni, kuru sauc Tuk Tuk, bet viņas tēvs lepni piebilst: “Gluži kā mototakšus”). Iemitinamies savā bambusa bungālītī un laižam izpētīt salu, kas pa lielam sadalās četrās daļās, Sunset beach, Sunrise beach, Bundhaya beach un salas iekškiene. Aizejam pirmajā vakarā vien līdz Saullēkta pludmalei, jo arī līdz tai nokļūšana nezinātājam iešļūcenēs nav no vieglākajiem uzdevumiem... Pirmais iespaids ir šokējošs, sākam jau kalt plānu par tikšanu atpakaļ uz Koh Tao, visas pludmales ir pilnas ar atkritumiem un paismuma laikā superdzidrajā ūdenī peld ne tikai visādas krāsainas zivteles bet arī plastmasas maisiņi un visādu citu iepakojuma sugu pārstāvji. Pēc vakariņām jau pasūtam biļeti uz pirmās laivas krasta virzienā, bet sagadīšanās pēc satiekam kanādieti, kam pieder niršanas bode lakus slavenajam Porn Resort. Tā nu tiekam pie izskaidrojuma, ka atkritumus sarūpējusi vētra, kas bišķi paplosījusies pirms mūsu ierašanās, saklausamies stāstus par niršanu, Lipi pirms desmit gadiem un Kanādas dabu, līdz beidzot nospriežam, ka nebūs jau tik traki, lai veselu dienu pavadītu ceļā uz citu salu, kur jau esam bijuši.
Un nav jau arī tik traki, nākamajā dienā kārtīgi izguļamies, aizejam līdz Bundhajas pludmalei, kurā ūdens ir neaprakstāmi dzidrs un tieši tik zaļganzils kā rāda Martini vai Malibu reklāmās, nu varbūt vēl dzidrāks. Izpētam visus pārējos (divus) salas ceļus (mašīnas viņiem nav, tikai rolleri) un tā pa lielam arī pienāk vakars. Nākošais rīts pienāk ar apņemšanos “centrā” nopirkt beachball inventāru, ko arī veiksmīgi apvienojam ar brokastu ekspedīiju pa vietējām ēdināšanas iestādēm, kurās ēdienkartes diemžēl sola vienu un to pašu, bet mēs vēl nealkstam pēc baigās dažādības, jo rīsu zupa ar zivi brokastīs ir tieši tas kas vajadzīgs. Sauļojamies, peldamies un bumbojamies līdz pienāk arī otrās... vai trešās dienas vakars. nākamo dienu pilnībā veltam snorklingam, un kopumā nopeldam vairākus kilometrus, ieraugam vairākas zivis, kuras neesam iepriekš vēl manījuši, satiekm raju, kuru sakaitināt galīgi neizdodas, tāpat kā neizdodas uzpūtināt to uzpūtīgo adatzivi, noķeram vienu zivi, ar kuru tiek pabarotas mūsu senas draudznes garās zivis (angliski garfish, bet izskatās arī garas), jā nu skats, kur garās zivis uzbrūk miljonam mazo zivju ir riktīgi iespaidīgs, Jānim izdodas aizpeldēt līdz kaimiņu salai, bet tā kā neviens uz tās nedzīvo nav zināms kā to salu sauc... nu vispārībā, feina diena. Pēdējo dienu uz salas atkal veltam iedegumam un grāmatām.... Beigās šķiet ka ir pat sajukušas dienas un datumi, bet kaut kā tomēr saorganizējamies un tiekam pie biļetes uz kontinentu. Tā nu sakravājamies (neko diži gan nav jākravājas, jo turam mantas sakravātas lai pasargātos no iknakts peļu invāzijas, kuras rezultātā tomēr esam zaudējuši divus Lauras apģērba gabalus, gandrīz trešdaļu no mūsu ziepēm, bet esam ieguvuši nelielu caurumu Jāņa zvejniekbiksēs) un drīz jau esam uz ātrumlaivas, tad uz cietzemes, tad autobusā uz Bangkoku, kur nu jau esam nokļuvuši lai izbaudītu pēdējās divas dienas Taizemē.

Koh Mook!

Uz Koh Mook tiekam nogādāti ar laivu, no kuras līdzīgi kā Railay jālec ārā vēl jūrā un tālāk brienot. Tā kā ierodamies tikai četratā, mēs un divi zviedri, kuri jau ir rezervējuši bungālīti pirms ierašanās, pievēršam nedalītu galvenā “kūrorta” uzmanību, taču pēc cenu un piedāvājumu apzināšanas, pieņemam lēmumu palikt diez gan ekstravagantā vietā ar nosaukumu “Mookies”. Mookies pieder austrālietim Braienam, kurš ir sacēlis teltis starp gumijkokiem, pievilcis labiekārtotajām teltīm elektrību, uzbūvējis dušas, noorganizējis bāru un kafūzi un nu jau piecus gadus ir patstāvīgs sava bāra klients un ģimenes biznesa organizētājs. Vispār jau par Braienu un Mookies varētu uzrakstīt tik pat daudz kā par pašu salu, jo pusmūža džeks nu jau 12 gadus nav bijis Astrālijā un izskatās slīgst depresijā, kuru cenšas apkarot ar sava bāra saturu, tomēr pretī stājas vienmuļa dzīve zem gumijkokiem un arvien sarūkošais klientu skaits. Tomēr ideja sacelt teltis gumijkoku plantācijā ir oriģināla, visām teltīm pāri uzceltas tādas kā nojumītes, iekšā ielikts normāls matracis, ir ventilators, galds un galda lampa, tā ka sūdzēties nav par ko. Starpcitu, gumijas iegūšana ap teltīm joprojām notiek un ap diviem naktī ieodas tecinātāji ar ogļraču lampām uz pieres, lai no rīta varētu savākt trauciņus pilnus ar kaučuku. Gumijas bizness uz salas ir topā jo par kilogramu ar jēlgumiju var dabūt gandrīz latu, bet kilogramam vajag tikai trīs vai četrus gumijkokus. Nu labi, atkāpāmies jau no tēmas... Pēc ierašanās “iečekojamies” pie Braiena, kā pirmie latvieši iestādījuma vēsturē tiekam pie dzērieniem uz saimnieka rēķina un atstājam autogrāfus uz bāra letes, bet jau saulei rietot ejam uzmest aci apkārtnej. Nākošo dienu veltam saviem augļiem un iedegumam, kurš jau sācis palikt raibs, tā pus dienu nogulšņājam pa pludmali, kas par spīti visam kūrortam un popularitātei ir pustukša. Pēcpusdienā ejam uz pāris km attālo musulmaņu zvejnieku ciematu. Galā nonākam pirms tumsas iestāšanās, bet nemana nekur muedzinu aicinām uz vakara lūgšanos, šķiet ka tā musulmaņu lieta te tiek uztverta biš' liberālāk kā dažās tuvējo austrumu zemēs. Atpakaļ nākot ieslīdam vientuļā kafūzī kalna galā (kas nepavisam nav dīvaini arī kafūzis ir gumijkoku audzē) un ieturam vakariņas, kuru gaitā iepazīstamies ar īpaqšnieci, saimnieci un viesmīli vienā personā Sorng. Sorng ir tik pat dīvaina (ļoti pozitīvā nozīmē) kā viņas vārds, kurš taizemiešu valodā nozīmē “divi”. Izrādās pirms divdesmit astoņiem gadiem Bangkokā dzimušajai meitenei mamma iedevusi tādu vārdu, jo viņai ir vecāks brālis vārdā Viens un jaunāka māsa Trīs. Divi (sauksim viņu latviski) ir baigā biznesmene, kura ļoti labi saprot, divas lietas “santīmu nekrāsi – pie lata netiksi” un ja nemācēsi angliski, arī pie santīma tikt būs grūti. Tā nu palīdzam Divi praktizēt angļu valodu, kas ir riktīgi smieklīgs pasākums. Tā nu izrunājam visvisādus taizemiešu un falangu (taizemiešu žargonā – baltais jeb eiropietis) dzīves aspektus līdz nonākam pie ēdieniem, kas ir mūsu draudzenes iecienīta tēma, te nu viņa runā un runā apjūsmojot visādus gardumus, līdz beigās neiztur spriedzi un atnes ananāsu, kuru pa visiem apēdam. Vakars jau galīgi vēls un mums jādodas uz telti, bet sarunājam, ka būsim nākamajā vakarā atpakaļ, lai tik iepērk kokosriekstus un kādu zivi. Plāns nākamajai dienai ar skaidrs, no rīta mēģinam rāpties apkārt salai, kas nav diez ko grūti, bet nav arī diez ko iespaidīgi, tā nu ap pusdienlaiku esam jau atpakaļ un domājam jau ķerties pie kajaka airiem ceļā uz alu, kurā var ieairēties tikai no jūras, bet mūs aptur lietus, kam komplektā atnācis arī vējš ar viļņiem. Atliek vien nopeldēties ūdenī, kas nu šķiet siltāks vēl kā vannā. Kad lietus bišķi pierimis un pienācis laiks vakariņām, atkal dodamies pie Divi, kura nav aizmirsusi par kokosriekstu un zivīm, tā nu tiekam pie labu labām vakariņām, kas arī ir pēdējās uz Ko Mook, salas kuru vairs par mežonīgu nenosauksi, bet arī par pārtūristiskotu viņu saukt ir par agru. Vēl pēdējo pārsteigumu mums sagādā rīta laika apstākļi, kas spiež mūs braukt uz krastu laivā, kam caurs jumts. Tur arī pirmo reizi manām musulmaņus, kas patiesi izskatās pēc musulmaņiem.. Vienu laikam pārāk smalki gribu izpētīt, tā nu tieku pie konfektes kas šķiet domāta kā draudzības simbols, nu vai kaut kā tā... Konfekti atdodu Laurai un dodamies uz Trang, no kurienes jāsteidz vēl tālāk uz Dienvidiem, lai savām acīm apskatītu megadzidros Koh Lipe ūdeņus.

Railay superpludmale!

Iespējams,viena no pasaules visskaistākajām pludmalēm- Railay!!!

Esam jau Taizemes Rietumu krastā un pirmā pietura mums ir Railay pludmale, kurā nav ne mašīnu, ne motociklu (lai gan tā nav sala) un šeit var nokļūt vienīgi ar laivu. Iepriekš bijām dzirdējuši un lasījuši, ka šī vieta ir superskaista un arī mūsu ceļvedī Railay ieņem pirmo vietu pludmaļu topā, piebilstot, ka šī varētu būt viena no pasaules skaistākajām pludmalēm. Hmmmm.... ar ko lai sāk?! Pēc 45 minūšu brauciena ar laivu mēs tiekam izsēdināti kādus 100 metrus no krasta, no laivas lecam ūdenī iekšā, uzliekam somas uz muguras un lēnām mēģinām tikt līdz krastam, jo zeme ir diezgan durekļaina un neko nevar redzēt, kur liec kāju, ūdens diezgan duļķains. Kad tiekam krastā, mēģinam sev iestāstīt, ka viss skaistums varbūt ir otrā krastā (Railay ir uz tādas kā pussalas vai raga), jāsameklē vispirms tik kāds bungalo! Kad tas izdarīts, ātri dodamies uz otru krastu, kur jābūt īstajām pludmalēm. Protams, katram ir sava izpratne par to, kas ir skaists... Mums Railay liekas vienkārši briesmīga vieta, ne jau tikai tādēļ, ka visur sacelti (un joprojām tiek celti) hoteļi, pilns ar tūrisma aģentūrām, bāriem, kas atrodas dubļainas jūras krastā, iespējams, tādēļ, ka viss ir tik ļoti saspiests, jo vieta ir tik maza, arī pludmales ir tik maziņas un tūristu tik daudz un mēs neredzam neko īpašu. OK, dodamies izspēlēt pēdējo trumpi! Kad Koh Tao snorkelējām ar haizivīm, gids mums pastāsīja par pludmali, kas ir daudz krutāka par Railay un ir turpat netālu, tad nu dodamies uz turieni. Gribam nākamajā dienā doties prom, tādēļ laika nav daudz, jo mums vēl pēcpusdienā jāuzkāpj view pointā un jāpaskata lagūna, kas noslēpusies klintīs. Kad pēc stundas, ko pavadījām rāpkoties augšā un lejā nonākam izslavētajā Tonsai (laikam tā to otru pludmali sauca) nākas noskurināties vēlreiz, jo šeit smalkās viesnīcas un viesu namus ir aizstājuši samērā primitīvi “bungālīši”, kurus pa lielam apdzīvo lētā gala meklētāji, kas ir pa slinku pameklēt arī kaut ko skaistu, jo pludmale te ir pilnīgi parasta un ne pārāk kāds arī rūpējas par atkritumiem starp tuvējām palmām. Tā nu pēc pāris minūšu ilgas atpūtas pauzes mērojam ceļu atpakaļ, šoreiz gan ieslēdzam ātrāku režīmu, jo pirms tumsas vēl jāuzrāpjas klintī palūrēt uz visu no augšas. Klints, kas ir raga pašā galā ir samērā augsta un lai tajā tiktu augšā nākas pielikt nelielu piepūli katram muskulītim, šur tur palīgā nāk virve, bet kopumā kāpšana nav tik sarežģīta kā bijām gaidījuši (iepriekš satikām divas vācietes, kas ceļu turp/atpakaļ pieveica divās stundās un šķiet tur arī iztērēja visu savu enerģiju), diez gan veikli esam augšā kaut arī nesen lijušais lietus ir padarījis visu biš' slidenu, paskatamies uz kūrortu un “iespējams visskaistāko pludmali uz pasaules” no kādu 50 metru augstuma.. foršs skats. Bet tā kā esam bijuši diez gan ātri, nolemjam, ka līdz tumsai varētu vēl apskatīt to lagūnu, kas ir kaut kas līdzīgs izdzisuša vulkāna krāterim, sākumā ceļš uz leju ir samērā vienkāršs, jo ar slidenumu palīdz galā tikt virve, tomēr pēc tam, kad sāk jau krēslot un jāsāk pārvarēt visādas vertikāles ar pārkarēm, nolemjam doties atpakaļ, kaut arī lagūna jau labi manāma. Beigās esam pārsteigti, ka visa rāpšanās mums nav aizņēmusi pat stundu un saulei rietot vēl atsvaidzinamies diez gan siltajā Indijas okeānā. Tā nu arī diena būtu beigusies, ja mēs nebūtu izdomājuši ieslīdēt vienā no vietējiem lokāliem, kurā par godu īpašnieka (viena no) dzimšanas dienai sarīkots koncerts, tiek piedāvāts bezmaksas BBQ un paredzēts pat taiboksa mačs. Koncerts izvēršas pa visam sakarīgs, ir arī BBQ, bet par boksu tiek pieņemts lēmums “citreiz”, tā nu gulēt dodamies tikai pēc diviem, kad esam apsveikuši gaviļnieku un diez gan manāmi izretinājuši bāra piedāvājumu. No rīta pa ierasto taciņu līdz laivām, ar laivu uz Krabi, tur ar takšveidīgu pikapu uz auteni, no autenes uz Trang..... no Trang uz Koh Mook, kas ir sala tajā pašā rietumu piekrastē, bet līdz tam vēl iepērkam augļus, tajā skaitā dzelteno arbūzu un augļu keksu, kurus visus grasāmies tiesāt pārtraukumos starp peldēm, saules vannām un citāda veida neizdarībām uz salas.

Vjetnamas bildes

piektdiena, 2008. gada 7. novembris

Lielaa zive

Pēc vienas dienas Bangkokā esam jau tālākā ceļā uz dienvidiem. Par pirmo pieturas punktu izvēlamies Koh Tao un nopērkam kombinēto autobusa – prāmja biļeti. Izrādās, ka autobuss ir viens priekš visiem braukt gribētājiem, neatkarīgi no tā vai gribi nokļūt Koh Tao, Koh Samui, Krabi, Phuketā vai vēl kaut kur dienvidu virzienā, tā nu pēc diviem naktī kā vienīgie pasažieri ar galamērķi Koh Tao tiekam izsēdināti kaut kādā miestā šosejas malā ar tekstu, ka mūs šeit pēc 15 minūtēm savāks vietējais busiņš un aizvedīs līdz ostai. Paiet 20 minūtes un sākam jau nedaudz nervozēt, jo ir dzirdēti stāsti par apčakarētiem tūristiem, kuri grib lētākas biļetes, līdz ar ko tiek tikai pusceļā, bet tad no citiem autobusiem tiek izsēdināti vēl vairāki cilvēki, kas liek bišķi nomierināties, tomēr pēc vēl 15 minūtēm atbraukušais busiņš savāc visus... izņemot mūs, paziņojot, ka mūs pārvadā cita firma. Finālā pēc vairāk ka stundas nīkšanas atbrauc busiņš un aizved mūs uz lielāku pilsētu, kurā ir firmas galvenais ofiss, tad nu tur pavadam vēl pāris stundas un visbeidzot ap septiņiem esam ostā, no kuras dodamies finiša taisnē uz Koh Tao. Tā nu esam nomainījuši skatuves iekārtojumu no mazpilsētas Kambodžā uz mazsalu Taizemē....
Šodien man plānā bija darīt neko, bet tajā pašā laikā gribēju izpētīt, uz kuru salu, lai tālāk dodamies, uzrakstīt dažas pastkartes, apstrādāt bildes, uzrakstīt ko blogam. Pamodos jau pirms astoņiem, kad Jānis izmisīgi sāka meklēt savu fishing tour biļeti, uz kuru šodien viņam paredzēts doties. Viss beidzās laimīgi un tā nu es gaidu viņu mājās ar lielo lomu vakariņām. Pēc brokastīm sāku pļāpāt ar Markusu no Austrijas, kurš pastāsta ko no kuras Taizemes salas sagaidtī, viņš gan šeit ir atpūtā pēc biznesa darīšanam, bet.... 4 gadus atpakaļ arī viņš ir gadu ceļojis. Tā vien liekas, ka ceļo visi, jo uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt tos cilvēkus, ko esam satikuši, kas ceļo mazāk kā pāris mēnešus. Nu jau ir plkst. trīs un es sāku ķerties pie sava plāna. Jau trešo dienu esam uz Koh tao jeb bruņurupuču salas. Aprakstos šī sala salīdzināta ar paradīzi, jā, jau ierodoties nevar nepamanīt dzidro zilganzaļo ūdeni, palmas... Mēs izvēlamies nobāzēties salas Austrumu piekrastē, kas nav tik apdzīvota un kurā ir labas snorkelēšanas iespējas. Tiekam pie mājiņas piecus metrus no jūras zem kokosriekstu palmām, no kurām ik pa laikam nokrīt un sašķīst kāds auglis un ātri dodamies pēc snorkelēšanas inventāra. Ūdens ir ļoti, ļoti silts, zivis gan bijām cerējuši ieraudzīt vairāk un krāsainākas, tā arī pavadām visu pēcpusdienu. Šeit jau paliek tumšs pēc sešiem, bet mēs vēl gribam aiziet līdz salas ”centram” iekost vakariņas, nopirkt kādus augļus un dzērienus nākamajai dienai, jo mūsu apdzivotajā teritorijā veikalu nav. Kartē izskatās viss vienkārši, spriežot pēc mēroga kādi trīs, četri kilometri, sākam iet, mums piebiedrojas divi suņi no viesu mājas, ceļs ved tikai augšup un tā kādu pirmo pusstundu. Vienā brīdī saprotam, ka šis nav tas ceļš pa kuru atbraucām, izskatās, ka šo ceļu neviens nav izmantojis labu laiciņu, bet iet atpakaļ un kāpt lejā negribas, beigās atrodam taku un cerēdami, ka šī taka izvedīs uz pareizā ceļa, kāpjam tālāk kalnā. Mums paveicās un pēc vēl pusstundas esam jau salas centrālajā daļā. Jāpiebilst, ka ceļi ir ne tikai stāvi, bet arī vienkārši šausmīgi izskaloti, atpakaļ ar taksi 4km braucām pusstundu, pie tam ne katrs taksis te ved, uz Tanote līci (kur mēs esam apmetušies) ved tikai 4x4 džipi. Nākamajā dienā izīrējam kajaku un dodamies uz labākajām snorkelēšanas vietām, tā ar snorklēšanas pauzēm apskatam gandrīz pusi no salas krasta un atpakaļ tiekam tikai neilgi pirms saulrieta ar sarkanām mugurām un noguruši. Tālāk Jānis par lielajām zivīm un makšķerēšanu = )))))
Kamēr Laura atpūtina savu pārcepināto muguru es dodos copēt, astoņos no rīta mani savāc džips un aizved uz ostu, no kuras tiek pacelts enkurs copes laivai, uz kuras ir divi krievi, zviedrs un es, nu labi ir vēl kapteinis un copes guru, kurš maina ēsmu tiem, kas paši to nevar izdarīt. Aizbraucam kādas stundas attālumā no salas, kuru joprojām tālumā redz, un sākam vilināt lielo lomu apmēram 50 metru dziļumā. Svaigais kalmārs ir ļoti iecienīts gardums dzelmes iemītnieku vidū, un fiksi vien esmu ticis pie grupera un sarkanās zivs (vietējie zivis lielākoties tā ari sauc.. dzeltenā, zilā, sarkanā, strīpainā, pumpainā, kuprainā, plakanā.. u.tml.), abas aptuveni 300 g, kad pēc piecirtiena seko pamatīgs rāviens un spoles tirkšķis. Pavisam drīz aukla sāk iet uz beigām, bet par laimi arī TAS, kas zem ūdens paliek mierīgāks, tā nu nākamās 15 minūtes nodarbojos ar lēnu pacelšanu un pietīšanu strauji nolaižot, tomēr izskatās, ka zivij plānos nav vis nākt ārā un cīņa turpinās vēl dramatiskāka. Pārējie copmaņi pēc kapteiņa komandas savas makšķeres jau ir izvilkuši un tā nu es riņķoju apkārt laivai, sekodams zivij, līdz tā izdomā pielietot stratēģiju “zem laivas”. Kapteinim ir risinājums arī šai situācijai un arī viņš dodas zem laivas, lai neļautu auklai kaut kur ieķerties, bet īpaši seklāk par 30 metriem dabūt cīkstoni neizdodas, vēl pēc desmit minūtēm esmu zaudējis kādus 20 metrus par labu zivij, un notiek lūzuma punkts cīņā, tiek salauzts mans pirksta resnuma okeāna copes kāts, kas diez ko neietekmē cīņu, bet tad zivs aptin auklu ap kaut kādu klinti un punkts tiek pielikts gan pusmilimetrīgajai auklai, gan cīņai. Tā nu var tikai minēt kas tas bija un cik liels tas bija, bet pēc vietējo specu aplēsēm, vismaz 20 kg un visticamāk haizivs.. mani gan viņu aplēses ne pārāk priecē, jo zivs ir jūrā nevis uz klāja. Tā nu turpinam vilkt visādus krāsainos 300 – 500 g brīnumus, pamainam vietas un kaut kas lielāks paņem arī krieva ēsmu, tomēr Vitālijs no Novosibirskas nav diez ko pacietīgs kausētājs un jau pēc piecām minūtēm pārrauj auklu, kurai pēcāk velta tautiskus vārdus un met copi pie miera atvērdams līdzi paķerto viskija pudeli, kas saulē nu ir gana uzsilusi. Tā nu diena iet uz beigām bez lieliem lomiem, kad notiek neticamais un mēs piedzīvojam to dēļ kā daudzi vispār ierodas šajā salā, pāris metru attālumā no mūsu laivas riktīgi tuvu ūdens virsmai nopeld milzīga (īstenībā neliela, bet vienalga kādus 5m gara) vaļhaizivs, fīlings baigais un škrobe, ka nav līdzi snorkla, varētu ielekt un papeldēties ar tādu milzeni, kurš ēd tikai planktonu un neiebilst pret kompāniju. Vēl pa ceļam manām lidojošas zivis, kas točna lido, nevis planē vai tālu lec, vēl redzam haizivju tusiņu (tikai spuras an var redzēt) un pēcpusdienā esam atpakaļ krastā. Vēl iepērku vēsus dzērienus un prasu tūrfirmai, lai ved mani atpakaļ uz Tanote, kā tieku pie vietējā mototakša. Ar skūteri pa izskalotu zeminieku 45 grādu leņķa stāvumā, samērā ekstrēmi, bet visekstrēmākais mirklis pienāk, kad draivers uz ceļa pamana beigtu zivi, skūters apstājas, bet netiek izslēgts, un šis skrien pētīt zivi, bet es palieku sēžam līdz mirklim, kad aparāts sāk turpināt savu ceļu lejup pa kalnu uz savu roku, ķeros pie stūres un bremzēm un kaut kā izdodas novaldīt to rolleri, bet diez gan sāpīgi apdedzinu pret izpūtēju kāju, kuru tagad rotā pelēcīgi sarkans pleķis. Vakarā nedaram neko, vienīgi pirms tumsas līcī pamanu pusbeigtas haizivs (drīzāk aizivs mazuļa) spuru un cenšos atriebties par dienas neveiksmēm, bet bez rezultātiem. Ejot vakariņās gan restorānā aizrunāju kādus svaigus kalmāriņus rītdienas copei “uz savu roku”!
Nākošā diena kā jau ierasts paiet zem snorklēšanas un zivju zīmes, pasnorklējam un pie reizes noskatam labākās copes vietas, bet diez ko ar copēšanu nesokas, jo akmeņainajā jūras dibenā āķi trūkst viens pēc otra, kas nav tā vērts. Nolemjam, ka labāk doties vakara šarklēšanā, jo zem ūdens haizivis vēl redzējuši neesam, domāts darīts un stundu pavadam peldoties pa līcīti, kurā haizivis nāk tīrīties pēc dienas darbiem, pāris haizivis tiešām manām un ar vienu izdodas pat kopā papeldēt kādas piecas minūtes, tomēr diez gan tramīgas zivtiņas, ja salīdzina ar visiem raibajiem jūras brīnumiem. Tā nu arī beidzas mūsu piedzīvojumi pa Koh Tao, jo jau nākošajā rītā dodamies atpakaļ uz kontinentu!

piektdiena, 2008. gada 31. oktobris

Battambang bang bang!

No Siem Reap uz Battambang var aizbraukt ar autobusu nieka četrās stundās, bet var arī ceļu mērot pa ūdeņiem, tas gan prasa līdz pat astoņām stundām, taču dod iespēju apskatīt Kamodžas megaezeru Tonle Sap, dzīvi uz ezera, uz upes un upes krastos. Mēs izvēlamies otro variantu un jau pēc septiņiem rītā ierodamies laivu piestātnē, ierodamies vienlaicīgi ar lietu, kas grasās sačakarēt visu prieku un braucienu kā tādu, laivas sāni tiek aizklāti ar kaut kādiem “aizkariem”, skats pazūd, bet vēl ļaunāk ir ar jumtu, kurš tek gluži burtiski, sēžam laivā ietērpušies lietus mēteļos, gaidam startu. Laivā esam kādi 30 vai 40 cilvēki, lielākoties ārzemnieki, un šķiet, ka vairāk vietas te arī nav. Ap astoņiem (plānots septiņos) paceļam enkuru, un kā par brīnumu arī lietus liek mūs mierā. Ezers izskatās ne gluži tā, kā izskatās ezeri mūsu galā, ezerā aug pamatīgi ūdensaugu kušķi, veidojot tādas kā peldošas salas, kurām pa vidu tusējas pa kādam kokam, iespaidīgākās no peldošajām salām apdzīvo pat krūmi. Ezers it kā esot vislielākais saldūdens zivju resurss visā pasaulē, izmēra ziņā lielākais Āzijā, bet par to izmēru gan ne pārāk var ticēt, jo ezers diez gan iespaidīgi maina izmērus atkarībā no sezonas, jo ir savienots ar Mekongu, kuras palus tad arī šis sevī savāc. Par tiem zivju resursiem gan varētu noticēt, jo Kambodžā visādi zivju ēdieni ir topā, un pa ceļam manam ne vienu vien komandu, kas mēģina kaut ko nozvejot. Vēl interesantāki par zvejniekiem, kas šķiet zvejas metodēs pēdējo 100 gadu laikā jaunieviesuši ir tikai piekarināmo dīzeļmotoru, ir viņu mitekļi, kas vietām veido pat veselus ciematus. Mājas un būdeles tiek sabūvētas uz pāļiem vai laivām tieši ezerā, var manīt pat veikalus, vistas, kaķus, cūkas.. riktīga ūdenspasaule! Vienā no tādiem ciematiem piestājam ieturēt pusdienas, viss notiek, gluži normāla minipilsēta, var pat iepirkt alu un papildināt mobīlajam kredītu. Cilvēki uz ūdens arī liekas apmierinātāki ar dzīvi nekā galvaspilsētā vai Siem Reap, tomēr galvenie varoņi ir sīkie, kas ne vien vizinās ar laivām vai peldas pie mājas durvīm, bet aktīvi sveicina katru garāmbraucēju, met ar rokām, bļauj “Hello”, iespējams vienīgo anglisko vārdu, kuru iemācījušies un riktīgi priecājas, ka kāds viņiem pamāj pretī. Vēl jau grāmatās raksta, ka ezerā esot n-tie putni, ir jau arī, bet mēs atpazīstam tikai pelikānus, kas šur tur sasēdušies kokos kā tādi strazdi. Tuvojamies otram krastam un pārvietošanās jau notiek tikai pa “tuneļiem” kas izveidojušies vai izveidoti starp kārklveidīgiem krūmājiem, malās sēdētāji nemitīgi riskē norauties ar kādu pirksta resnuma springuli, tā nu visa laiva saliekusies uz ejas pusi un tā gandrīz līdz pat upei, kuras krastā atrodas mūsu galamērķis. Upes krasti ir visai biezi apdzīvoti, un var pavērot vietējo dzīvi gandrīz kā tādu realitātes šovu. Sākumā rīsi, bifeļi, govis, gani (viens noķēris pusdienām žurku), tad jau zvejnieki, bari ar sīkajiem, kas māj un visādi izrādās, veļas mazgātājas, kāzas, ģimenes un visādi citādi nieki, kas tad arī kopumā veido upesmalas cilvēku dzīvi. Nenonākam nemaz līdz pašai Battambangai, kad visus mūs jau nocopē dažādāko viesu māju un hosteļu transporti. Mēs, protams, neprotestējam, jo pa velti aizved līdz centram, galu galā rezervējuši neko neesam un piespiest kaut kur palikt mūs nevar. Nobāzējamies Chaya viesnīcā, nedaudz atvelkam elpu un dodamies izlūkos, kas pārtop par pamatīgu vakariņu festivālu! Atrodam tirgus nostūri, kur visi grillē visu, ķeramies klāt.. Ir jau visādas tradicionālas lietiņas kā grillēta zivs, vista, pīle vai cūkgaļa, bet mūsu sirdis iekaro ar malto gaļu un garšvielām pildītās vardes, nav slikta arī banāna lapā tvaicēta zivs, cūkgaļa neliek vilties un atgādina Laosu, grillēta vista un vistu mādziņas.... pat netiekam cauri visam sarakstam, atstājam prusakus, zivi, bifeli un kaut kādus strazda izmēra putniņus nākošajam vakaram, paķeram pa kādam vēsam dzērienam un laižam pa ilgiem laikiem izgulēties bez modinātāja ieslēgšanas.

Slinkais rīts nesanāk, jo esam pieraduši celties, tā vietā lai gulētu līdz pusdienlaikam jau pēc brokastu rīsiem “ķemmējam” pilsētu riteņu meklējumos, visbeidzot tiekam ne vien pie riteņiem, bet arī pie bezmaksas padomiem un pilsētas kartes. Pēc neilgas pariņķošanas pa pilsētu dodamies ārā, uz “bambusa vilcienu”. Kādus 6km no pilsētas ir bambusa vilciena stacija, kurā tad arī tusējas “vilcieni”, vienu no kuriem nofraktējam pus stundas tūrītei pa džungļiem un rīsu laukiem. Vilciens ir no bambusa veidota platforma, kuru pa sen pamestām dzelzceļa sliedēm uz priekšu dzen tāds kā laivas motors. Kaut arī sliedes laiks diez gan redzami deformējis, bambusnieks uzņem visai ievērojamu ātrumu, kas brīžiem šķiet ne pārāk droši, jo sevišķi kad manāmi kādi sliežu savienojumi, kas novirzījušies viens no otra par kādu pus sprīdi, bet stresam nav pamata, dzelzceļa pakalpojumus ikdienā izmanto arī vietējie. Smieklīgi izskatās, kā izmainās viens otram pretī braucoši vilcieni...... viens tiek nocelts no sliedēm!! :)) Atgriežamies pilsētā, bišķi pariņķojam, iepērkam biļetes autobusam uz Bangkoku, iedzeram pa kādam kokosriekstam, kas ir vislētākais dzēriens, ko var veikalā atrast, pie tam gards un labi slapes veldzējošs, un taisamies uz pēdējām vakariņām Kambodžā, jo rītdien gulēt dosimies kādā no Th Khao San (Bangkokas, Banglamphu ) rajona viesnīcām, lai dotos uz dienvidiem, noslēgt mūsu DA Āzijas tūri pludmalēs, salās, koraļļos un alās!

ceturtdiena, 2008. gada 30. oktobris

Khmeru valstiibaa

Pienāk rīts un pienāk autobuss uz Pnompeņu. Attālums nav liels un jau drīz esam uz robežas, kas šķir Vjetnamu no Kambodžas, nekādu problēmu, divdesmit pieci dolāri no katra un esam Kambodžā. Tik daudz stāstu par šo valsti ir dzirdēts, ka nevar īsti saprast ko gaidīt, un mēs neko diži labu nemaz arī negaidam, jo labāk būt patīkami pārsteigtam nekā vilties neklātienē izveidotā ainiņā. Taisnība vien ir visiem tiem, kas saka, ka Kambodža ir pilnīgi savādāka nekā kaimiņvalstis... pie robežas saceltas pilis, jūgendstils, klasika, baroks un stikla fasādes, da jebkas, tas ir kazinoooooo, gan Vjetnamā, gan Taizemē kazino nav, tāpat tie ir aizliegti galvaspilsētā, tādēļ ap robežu spēļu nami saradušies kaudzēm vien. Kad tiekam cauri kazino zonai sākas Kambodžas lauki, un arī tas ir kaut kas pilnīgi savādāks nekā Vjetnamā, Laosā vai Taizemē.., Pazudis ir Taizemes reljefs, pazuduši Vjetnamas n-tie ciemati, pazuduši Laosas meži, cik tālu vien redz, plešas milzu rīsu lauki, ūdeņi un retas palmas visam pa vidu, visapkārt baigākais zaļums. Ierodamies Pnompeņā, kur vispirms nākas izcīnīt cīņu ar taksistiem, kas ir gandrīz tuvo austrumu līmeņa nervu bendes. Pirmo reizi piedzīvojam situāciju, ka ar žogu ir norobežots laukums pie autobusa, lai taksisti netiktu klāt un lai braucēji varētu netraucēti paņemt savas somas no bagāžas nodalījuma. Pēc cīņas ar taksistiem dodamies uz ezera piekrasti meklēt naktsmītni. Tiekam pie 4$ istabas un izmetam līkumu pa tuvējo apkaimi, pastaigu apvienojot ar vakariņu meklējumiem. Lielākoties galvaspilsētas ēdinātāji piedāvā visādus nesmukus ēdienus, kas nebūt nekārdina, jo sevišķi, ja apskata ēstuves no higienas eksperta skatu punkta, tā nu visa eksotika paliek pie tradicionāliem rīsiem ar gaļu. Saulrietu jau esam nokavējuši tusējot pa vietējo ēstuvi tādēļ īpaši nealkstam vakaru pavadīt uz terases virs ezera, un žeņšeņa saknes šnabi ar koliņu notestējam paši uz savas terases, no kuras paveras pat interesantāka aina, labi var novērot publiku, kas apgrozas ezermalā, lielākā daļa protams ir ceļotāji un taksisti, bet parādās arī vietējās “jaunkundzes”, kas uzcirtušās gluži kā uz disko, šķiet dāmām bizness iet nemaz ne tik slikti, jo manām ne vienu vien savaldzināto... Jāpiebilst vien, ka Kambodžā ir vislielākā HIV izplatība visā Āzijā! Nākošās dienas priekšpusdienu veltam genocīda upuru piemiņas vietām, ar tuk tuku aizbraucam līdz saucamajiem “nāves laukiem”, kur 14km attālumā no pilsētas sarkanie khmeri no 1975-1979 gadam “tika vaļā” no režīma ienaidniekiem. Vietiņa ar diez gan spēcīgu auru, kuru pastiprina stūpa no 8000 galvaskausiem (ar visām lūzuma pēdām un caurumiem), norādes uz vietām, kur piestāja kravinieki, kur karājās skaļrunis, kas atskaņoja mūziku, lai nedzird visas vaimanas, neaizraktas masu kapu bedres, kaulu lauskas... Pati galvenā galvaspilsētas “atrakcija” ir Toul Sleng cietums, kurš pa lielam atstāts tāds, kads nu viņš bija 1979.gadā, kad no turienes iznesa pēdējos ieslodzītos. Muzejā ir diez gan daudz dokumentālu liecību par tiem četriem gadiem, kas aizvadīti zem sarkano khmeru karoga, un jautru prātu pēc tāda apmeklējuma prom doties grūti. Vēl paklaiņojam pa pilsētu, apskatam upmalu, koloniālo arhitektūru, centrālo parciņu, ASV vēstniecību (tāda pati kā citur, milziiiiiiiiiiigi mūri, režģi un kameru kaudze)... un sākam plānot nākošo dienu, jo ilgāka palikšana Pnompeņā ne pārāk vilina. Ievācam informāciju par pilsētu pie Tonle Sap ezera, uz kuru bijām domājuši doties un secinām, ka neiederas tā pilsēta mūsu maršrutā, transporta broblēma mūs pieveic, un pieņemam lēmumu doties pa taisno uz Siem Reap, kas ir visbiezākā Kambodžas pilsēta, jo atrodas pavisam tuvu Angkorvatam, kas savukārt ir pats populārākais apskates objekts valstī, attēlots tās karogā, uz naudas zīmēm, vīzas.. visur, daži pat mēģina viņu dēvēt par vienu no pasaules brīnumiem.
Tā nu no rīta uzņemam kursu uz Kambodžas tūrisma epicentru! Ceļš ir samērā interesants, bet vēl interesanāka ir nonākšana galapunktā! Autobusi ierodoties izrādās neizmanto vienu autoostu, bet gan vairākus pagalmus pilsētas nomalēs! Tiklīdz autobuss iebrauc pagalmā, vārti aiz tā tiek aizvērti, lai atturētu kaudzes ar uzmācīgiem taksistiem no potenciālo klientu izbesīšanas. Sākam jau spriest par taktiku, ko pielietot izejot pa metāla durvīm, bet izrādās, ka mūs jau sagaida tuk tukists ar plakātu “Welcome Laura & Danis”, tā kā esam gandrīz vienīgie ārzemnieki busā, nospriežam, ka Danis droši vien ir Jānis un taksists ir no viesnīcas, par kuru mums stāstīja biļešu kasē vēl Pnompeņā. Izmantojam iespēju pa velti tikt uz centru un beigu beigās paliekam arī tajā pat viesnīcā, jo istaba nav slikta, cena arī ne.. Tūlīt pat pēc somu atstāšanas istabā paņemam riteņus un dodamies aplūkot pilsētu, kas nemaz neliekas tik milzīga, un ir izvietojusies ap upi, kura pavisam netālu ietek Tonle Sap. Tūrisma citadele ir nenormālu kontrastu pilsēta, jo turpat blakus pieczvaigžņu hoteļiem un spa kūrortiem, kas būvēti ar milzu vērienu var redzēt primitīvas būdiņas, kurās mitinās nabadzīgākie pilsētas iemītnieki. Atceramies to Sudānas bēgļu saliņu Nīlā, kur likās, ka cilvēki dzīvo nabadzībā, un nodomājam, ka tiem sudāniešiem būtu jājūtas komfortabli salīdzinoši ar kambodžiešiem šeit. Iečekojam tirgu, ieejam lielveikalā, apzinam ēstuves un sagaidam lietu, kas šajā reģionā ierodas katru vakaru, par laimi ir līdzi mūsu plēves mētelīši un tiekam atpakaļ sausi.
Otrā diena Siem Reap sākas jau pirms pieciem rītā, kad lecam iekšā tuk tukā un triecam prom uz Angkorvatu gaidīt saullēktu. Neesam vienīgie, ceļš pilns ar mums līdzīgiem braucējiem, autobusi un takši mēro to pašu ceļu, tā ka masas solās būt iespaidīgas. Nenākas vilties, turisti bariem sasēduši ap vatu un gaida sauli, tomēr, viņi lielākoties nedraudzējas ar loģisko domāšanu, paļaujoties uz saviem gidiem, kas savukārt plāno maršrutu pēc iespējas ekonomiskāku un ausij tīkamāku, iedomājaties “Angkorvats saullēktā”, un ar kamerām rociņās ārpusē gaida maģisko mirkli. Saule lec aiz Angkorvata, līdz ar ko neizgaismo viņu un bildes tur arī nekādas nevar sanākt, ko mēs saprotam un dodamies izpētīt pašu būvi, kas kā par brīnumu ir gandrīz tukša, jo visi taču ārā gaida sauli! Puskrēslā templis izskatās varens, un nav grūti iedomāties kāda te dzīve bijusi 12. gadsimtā, kad tas uzbūvēts. Izložņājam templi, un kad dodamies prom, sāk ierasties arī visi saullēkta gaidītāji. Pirms došanās tālāk izmetam līkumu pa apkārtnes pusdžungli, kur dzīvo vietējo mērkaķu komanda, kas izrāda vēlmi ar mums iepazīties, tāda forša rīta noskaņa. Laižam tālāk uz Bajonu, kas slvens ar torņiem, kurus rotā smaidīgās sejas. Nenormāli iespaidīga vieta, daudz dzīvāka nekā Angkorvats, pavadam tur vairākas stundas, vēl apskatam citus apkārtnes tempļus un ripinamies tālāk, tā nu paiet mūsu diena – templis pēc tempļa. Atrodam vienu, kurš ir riktīgi augsts, uzrāpies augša un skaties pāri visiem džungļiem, aizlaižam arī uz “Andželīnas templi”, kurā filmēta Lara Krofta, Kapeņu izlaupītāja, diez gan iespaidīgs skats, tas templis ir pa lielam sagruvis, par ko paldies var teikt džungļiem, milzu koki ar savām saknēm vienkārši plēš gadsimtiem veco būvi. Tā nu pēc gandrīz divpadsmit stundām džungļos, tempļos, karstumā un tuk tukā atgriežamies pilsētā. Besis ir diez gan pamatīgs, bet aizejam vēl līdz tirgum (tiekam pie dažas jaunas drēbes), paēdam vakariņu rīsus, iepērkam našķus nākošās dienas rīta cēlienam, kuru grasamies pavadīt uz ezera un uz viesnīcu dodamies ar tuk tuku, kas galīgi nav tipisks mūsu gājiens. Vēl pāris dzērieni
uz viesnīcas jumta un dodamies gulēt jau ap deviņiem, jo no rīta atkal jāceļas agri.. Septiņos mūs gaida laiva uz Battambangu, kas būs nenormāli labas un interesantas astoņas stundas, bet par to nākošajā sērijā!