Parasti jau mēs neko daudz neizplūstam detaļās saistībā ar lidostām un lidojumiem, bet jau Bangkokas lidosta sagādāja mums nelielu stresiņu, kuru ir vērts pieminēt kaut vai tādēļ, lai kāds no mūsu “kļūdām” varētu mācīties.
Patiesībā pie vainas nav Bangkokas lidosta bet JetStar Airlines, kas mūs paķer uz izbrīnu atsakot reģistrāciju lidojumam. Izrādās JetStar sistēma ir sajūgta kopā ar Jaunzēlandes imigrācijas biroju, kurš savukārt ir pietiekoši bargs, lai neielaistu valstī visādus kadrus bez biļetes uz mājām vai vismaz citu valsti. Esam spiesti pāris stundas pirms sēšanās lidmašīnā iegādāties nākošo biļeti – no Jaunzēlandes. Pēc piedzīvojumiem ar “viegli” uzskrūvētām interneta cenām un dīvainiem kompjiem lidostas interneta kafejnīcā tiekam pie biļetēm no Jaunzēlandes uz Austrāliju. Tātad mums ir biļetes no Auklandas uz Melburnu februāra vidū, kas bija lētākais variants trīs mēnešu periodā (mēs varam uzturēties NZ trīs mēnešus bez vīzas), bet drīz vien sāk jau mākt bažas par to divreiz maksāšanu skopuļu izpildījumā. Zēlandiešu robežsargi mums mierīgi var paprasīt kaut kādu apliecinājumu tam, ka spēsim sevi uzturēt visu savu uzturēšanās laiku NZ bez strādāšanas, savukārt tā summa, kas skaitās pietiekama mums nav īsti zināma, dažādi avoti nāk klajā ar dažādiem cipariem.* Laikam visprātīgāk būtu bijis nopirkt biļeti pēc pāris nedēļām un pēc tam nokancelēt, kas nav ne dārgi, ne sarežģiti, ja esi izvēlējies Virgin Blue vai Virgin Pacific, bet nu lai, izlietu ūdeni nesasmelsi. Drīz vien pienāk mirklis, kad mums ir jāčekojas iekšā otrajam lidojumam, no Melburnas uz Kraistčērču, un šoreiz stresiņš sanāk vēl nopietnāks kā Bangkokā. Atkal mūs negrib ielaist lidmašīnā tā paša iemesla dēļ kā Bangkokā, paziņojot, ka biļete uz Austrāliju nav derīga, ja mums nav Austrālijas vīzas. Protams, sekojam līdzi Latvijas ziņu denestiem un lasam ceļotājiem paredzēto informāciju LR Ārlietu ministrijas mājas lapā, kas skaidri pasaka, ka Latvijai ar Austrāliju ir bezvīzu režīms, piebilstot, ka pirms ierašanās ķenguru zemē jāreģistrējas migrācijas sistēmā, ko gan neesam izdarījuši, jo tas neattiecas uz tranzītu, un ilgāk par pāris stundām šajā valstī plānojam pavadīt tikai pēc Jaunzēlandes apmeklējuma. Nenolaižam rokas un mēģinam pārliecināt Džetstāra dāmas, ka viņas prasa no mums vīzu, kuru mums nevajag, viss nonāk līdz tam, ka tiek celti kājās gan Austrālijas, gan Jaunzēlandes migrācijas dienesti. Austrāļi paliek pie tā, ka nekāds bezvīzu režīms neeksistē, bet zēlandieši pie tā, ka bez AUS vīzas mēs savu biļeti atpakaļ uz Austrāliju varam izmantot iekuriem, savukārt Džetstārs bez emocijām no lidmašīnas izkrāmē mūsu somas. Liekas, ka viss jau ir galā, un tālākais mūsu ceļojums izklausīsies pēc filmas “Lidosta” scenārija, vēl tikai aizskrienu līdz internetam, kur nočekoju Austrālijas Ārlietu ministrijas lapu, kas paskaidro, ka Latvija ir iekļauta valstu sarakstā, kuru pilsoņiem vīzas tiek izsniegtas vienkāršotā kārtā izmantojot elektronisko pieteikumu sistēmu, ko visu kopumā LR ĀM uzskata par bezvīzu režīmu. Ar jauno informāciju vēl aiznesos līdz Džetstāram, kuri jau lidmašīnā ir sasēdināšanu visus pārējos lidot gribētājus. Atkal tiek celti kājās abi migrācijas dienesti un uzspīd veiksme, ķenguri negrib mūs atstāt savā lidostā, jo to elektronisko reģistrāciju var veikt tikai no kompja, kas ir ārpus Austrālijas, bet kivi noprot, ka situācija nav tik traģiska ar mūsu izredzēm atgriezties Austrālijā kā tas sākotnēji izklausījies.. Oklenda paziņo, ka lai atļauj mums braukt, bet viņi vēl padomās kā atrisināt mūsu jautājumu! Jūtamies nedaudz vainīgi, ka pārējiem pasažieriem ir sanācis pus stundu gaidīt, priecīgi, ka esam uz klāja, bet vēl nedaudz raustamies no tā, kas mūs sagaida Kraistčērčā, jo kā viens no risinājumiem tiek minēts – iegādāsieties jaunas biļetes uz kādu valsti, uz kuru varat doties bez vīzas, bet pa taisno tas nav lēti un galīgi nav mūsu plānos.
Pēc trīs stundām esam pie migrācijas dienesta lodziņa Kraistčērčā... Smaidīga meitene apjautājas kā ar mūsu atpakaļ ceļa biļetēm, parādam rezervāciju un manā pasē iespiežas zīmogs “Trīs mēnešu uzturēšanās atļauja”, tomēr vēl pirms zīmodziņa Lauras pasē, mūs pārķer lidostas migrācijas dienesta boss, kuram ir uzdevums, satiekot divus latviešus sazināties ar Oklendu. Oklendu sazināt pusnaktī nav viegli un kādas piecpadsmit minūtes runājamies ar smaidīgo meiteni par Jaunzēlandes jaukumiem. Visbeidzot tiek saņemti vadoši norādījumi – abiem latviešiem dot atļauju tikai uz vienu mēnesi, kura laikā varam sakārtot savu AUS vīzu jautājumu un doties uz kādu migrācijas dienesta reģionālo biroju pēc uzturēšanās atļaujas pagarinājuma. Dziļa nopūta, zīmogs Lauras pasē, vēl divi zīmogi manējā (“Atļauja anulēta, izsniegta kļūdas pēc” un “Viena mēneša uzturēšanās atļauja”) un esam Jaunzēlandē.... bez somām! Ārā ir kādi dažpadsmit grādi, esam t-kreklos un ideja par braukšanu nosalt uz pilsētu nevilina, paliekam lidostā... tāda lūk uvertīra!
Patiesībā pie vainas nav Bangkokas lidosta bet JetStar Airlines, kas mūs paķer uz izbrīnu atsakot reģistrāciju lidojumam. Izrādās JetStar sistēma ir sajūgta kopā ar Jaunzēlandes imigrācijas biroju, kurš savukārt ir pietiekoši bargs, lai neielaistu valstī visādus kadrus bez biļetes uz mājām vai vismaz citu valsti. Esam spiesti pāris stundas pirms sēšanās lidmašīnā iegādāties nākošo biļeti – no Jaunzēlandes. Pēc piedzīvojumiem ar “viegli” uzskrūvētām interneta cenām un dīvainiem kompjiem lidostas interneta kafejnīcā tiekam pie biļetēm no Jaunzēlandes uz Austrāliju. Tātad mums ir biļetes no Auklandas uz Melburnu februāra vidū, kas bija lētākais variants trīs mēnešu periodā (mēs varam uzturēties NZ trīs mēnešus bez vīzas), bet drīz vien sāk jau mākt bažas par to divreiz maksāšanu skopuļu izpildījumā. Zēlandiešu robežsargi mums mierīgi var paprasīt kaut kādu apliecinājumu tam, ka spēsim sevi uzturēt visu savu uzturēšanās laiku NZ bez strādāšanas, savukārt tā summa, kas skaitās pietiekama mums nav īsti zināma, dažādi avoti nāk klajā ar dažādiem cipariem.* Laikam visprātīgāk būtu bijis nopirkt biļeti pēc pāris nedēļām un pēc tam nokancelēt, kas nav ne dārgi, ne sarežģiti, ja esi izvēlējies Virgin Blue vai Virgin Pacific, bet nu lai, izlietu ūdeni nesasmelsi. Drīz vien pienāk mirklis, kad mums ir jāčekojas iekšā otrajam lidojumam, no Melburnas uz Kraistčērču, un šoreiz stresiņš sanāk vēl nopietnāks kā Bangkokā. Atkal mūs negrib ielaist lidmašīnā tā paša iemesla dēļ kā Bangkokā, paziņojot, ka biļete uz Austrāliju nav derīga, ja mums nav Austrālijas vīzas. Protams, sekojam līdzi Latvijas ziņu denestiem un lasam ceļotājiem paredzēto informāciju LR Ārlietu ministrijas mājas lapā, kas skaidri pasaka, ka Latvijai ar Austrāliju ir bezvīzu režīms, piebilstot, ka pirms ierašanās ķenguru zemē jāreģistrējas migrācijas sistēmā, ko gan neesam izdarījuši, jo tas neattiecas uz tranzītu, un ilgāk par pāris stundām šajā valstī plānojam pavadīt tikai pēc Jaunzēlandes apmeklējuma. Nenolaižam rokas un mēģinam pārliecināt Džetstāra dāmas, ka viņas prasa no mums vīzu, kuru mums nevajag, viss nonāk līdz tam, ka tiek celti kājās gan Austrālijas, gan Jaunzēlandes migrācijas dienesti. Austrāļi paliek pie tā, ka nekāds bezvīzu režīms neeksistē, bet zēlandieši pie tā, ka bez AUS vīzas mēs savu biļeti atpakaļ uz Austrāliju varam izmantot iekuriem, savukārt Džetstārs bez emocijām no lidmašīnas izkrāmē mūsu somas. Liekas, ka viss jau ir galā, un tālākais mūsu ceļojums izklausīsies pēc filmas “Lidosta” scenārija, vēl tikai aizskrienu līdz internetam, kur nočekoju Austrālijas Ārlietu ministrijas lapu, kas paskaidro, ka Latvija ir iekļauta valstu sarakstā, kuru pilsoņiem vīzas tiek izsniegtas vienkāršotā kārtā izmantojot elektronisko pieteikumu sistēmu, ko visu kopumā LR ĀM uzskata par bezvīzu režīmu. Ar jauno informāciju vēl aiznesos līdz Džetstāram, kuri jau lidmašīnā ir sasēdināšanu visus pārējos lidot gribētājus. Atkal tiek celti kājās abi migrācijas dienesti un uzspīd veiksme, ķenguri negrib mūs atstāt savā lidostā, jo to elektronisko reģistrāciju var veikt tikai no kompja, kas ir ārpus Austrālijas, bet kivi noprot, ka situācija nav tik traģiska ar mūsu izredzēm atgriezties Austrālijā kā tas sākotnēji izklausījies.. Oklenda paziņo, ka lai atļauj mums braukt, bet viņi vēl padomās kā atrisināt mūsu jautājumu! Jūtamies nedaudz vainīgi, ka pārējiem pasažieriem ir sanācis pus stundu gaidīt, priecīgi, ka esam uz klāja, bet vēl nedaudz raustamies no tā, kas mūs sagaida Kraistčērčā, jo kā viens no risinājumiem tiek minēts – iegādāsieties jaunas biļetes uz kādu valsti, uz kuru varat doties bez vīzas, bet pa taisno tas nav lēti un galīgi nav mūsu plānos. 
Pēc trīs stundām esam pie migrācijas dienesta lodziņa Kraistčērčā... Smaidīga meitene apjautājas kā ar mūsu atpakaļ ceļa biļetēm, parādam rezervāciju un manā pasē iespiežas zīmogs “Trīs mēnešu uzturēšanās atļauja”, tomēr vēl pirms zīmodziņa Lauras pasē, mūs pārķer lidostas migrācijas dienesta boss, kuram ir uzdevums, satiekot divus latviešus sazināties ar Oklendu. Oklendu sazināt pusnaktī nav viegli un kādas piecpadsmit minūtes runājamies ar smaidīgo meiteni par Jaunzēlandes jaukumiem. Visbeidzot tiek saņemti vadoši norādījumi – abiem latviešiem dot atļauju tikai uz vienu mēnesi, kura laikā varam sakārtot savu AUS vīzu jautājumu un doties uz kādu migrācijas dienesta reģionālo biroju pēc uzturēšanās atļaujas pagarinājuma. Dziļa nopūta, zīmogs Lauras pasē, vēl divi zīmogi manējā (“Atļauja anulēta, izsniegta kļūdas pēc” un “Viena mēneša uzturēšanās atļauja”) un esam Jaunzēlandē.... bez somām! Ārā ir kādi dažpadsmit grādi, esam t-kreklos un ideja par braukšanu nosalt uz pilsētu nevilina, paliekam lidostā... tāda lūk uvertīra!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru