Tiesa gan, vakar pēcpusdiena bija saulaina, kā radīta darbam, bet mēs no rīta paguvām kārtīgi izmirkt, tāpēc atpakaļ pie ābelēm nedevāmies. Nu pareizi, jāizsāsta taču par mūsu darbu! Ar hosteļa (backpackers) bosa Neda palīdzību tikām pie darba augļu dārzā. Tajā pat rītā, kad jau bijām piekrituši strādāt Denija dārzos, saņēmām zvanu no vīna dārza, diemžēl (varbūt par laimi) par vēlu, tā ka arī mūsu meklējumi uz savu roku nebija nemaz tik neveiksmīgi. Denijam pieder vesela čupa ar kokiem, sākot ar ķiršiem, beidzot ar aprikozēm, bet mēs esam tikuši pie godpilnās ābolu retināšanas. Izklausās jau pastulbi “ābolu retināšana”, bet ja vajag izmēru nevis skaitu, tad nākas liekos, mazos neformīgos ābolīšus nolasīt vēl negatavus, tad nu ar to arī nodarbojamies. Darbs neliekas pārāk viegls, bet ja pieturās pie sistēmas, izdomā visādus sevis apmānīšanas paņēmienus un pārvar negribēšanu kaut ko darīt, var uzņemt labu ātrumu un dienas laikā tikt galā pat ar kādām 60 vai vairāk ābelēm, jo vairāk ābeles izretini, jo lielāka alga. Lai gan pec pirmās darba dienas bijam nedaudz nomākti, jo izretinājām tikai 30 ābeles, kas nav pietiekosi, lai savāktu algu, bet jau nākamajā dienā gāja daudzreiz labāk. Pārsvarā strādājam (un arī tusējam) kopā ar čehu meiteni Dominiku, kas pēc ofisa darbu likšanas pie malas pa Jaunzēlandi darbojas nu jau desmit mēnešus. Dominika dzīvo tajā pašā backpackers kur mēs, tāpēc no rīta uz darbu (10km) braucam kopā, atpakaļ tāpat, kopā iedzeram un pat izejam kādu pārgājienu. Vēl mums ir 4 kolēģi no Vanuatu, kas NZ ieradušies peļņā uz 7 mēnešiem, kurus viņi pavadīs tikai pie viena darba devēja. Starpcitu, vakar meklējām jaunu dzīvesvietu un iemaldījāmies iestādē, kurā dzīvo mūsu mellie kolēģi, vo tas ir iestātījums, izskatās pēc salinieku armijas bāzes, kurā valda pilnīgs alkohola aizliegums, to vajag redzēt, bišku bailīgi paliek. Pašreiz esam atmetuši domu par jaunas dzīvesvietas meklēšanu, jo, lai arī backpakers iestādījums, kurā pašlaik dzīvojam, pirmajā dienā likās vienkārsī drausmīgs, šeit valda laba atmosfēra (līdzīgi kā kojās) un dzīvojot dzīvoklī mums nebūtu iespējas satikt tik daudz interesantu cilvēku un rīkot bbārbekjū tusiņus. Tā nu lūk mums iet, ceram, ka pēcpusdienā lietus pāries, bet līdz tam Jānims doma doties uz lašiem un forelēm.------
Pagājusi gandrīz nedēļa un atkal līst lietus, līdz ar ko rīta cēlienu var pavadīt rakstot par mūsu “piedzīvojumiem”. Patiesībā pēdējā nedēļa bijusi diez gan interesanta, jo sevišķi jau diena, kad uzrakstījām augstāk atrodamo “atskaites” gabaliņu. Rīts sākās ar trim lašiem 15 minūšu laikā, bet beidzās ar to, ka jādodas uz darbu, bet nevaram iedabūt dziesmā mūsu superauto. Pēc nelieliem manevriem pa pilsētu, tiekam pie servisa, kas ir gatavs uzmest aci uz neejošu Subaru, kas mētājas uz Thomson un Skird ielu stūra. Tā nu dāmas dodas uz darbu ar stopiem, bet es palieku Aleksandrā, ja nu nekas traks un servisa komanda tiek galā ar mašīnu pa fikso. Pēcusdienu pavadu tusējot gar Clutha un Manuheriaka upēm ar mūsu
čomu Antuānu Klotē, baidot foreles. Pa abiem gan tiekam tikai pie vienas zemmēra forelītes. Starpcitu, šodien vakarā taisamies uz nelielu BBQ pasākumu, uz kuru solījās ierasties arī Kotē, kas ir visai kolorīta persona no Kvebekas, pie viena ir arī fizkultūras skolotājs, kas palicis uz laiku bez darba, un šo laiku velti neiznieko, bet ceļo pa NZ. Tas, ka viņš ir no Kanādas, ir acīmredzams, jo kaut arī naktis ir vēsas, viņš dzīvo teltī un pat paliekot backpackers izvēlas gulēt uz terases, jo istabā esot pa karstu. Pa darbu, kā jau pa darbu, no rīta nāk miegs, un vakarā nāk miegs, jo cenšamies rukāt cik jaudas kamēr vien mums ir šitais darbs, jo cik esam noskaidrojuši, citiem mugursomniekiem nemaz tik spoži nesokas, lielākā daļa dienā nopelna tikai minimālo algu, pie tam daži komplektā tam visam izbauda ne pārāk jaukus darba apstākļus un darba devējus. Mēs nevaram sūdzēties ne par darba apstākļiem, ne par algām, pie tam strādājam bioloģiskajā saimniecībā, kas neniekojas ar ķīmiju. Starpcitu, mašīna joprojām ir servisā, jo tie... mehāniķi sākumā nespēja pateikt, kas par vainu, bet ar nelielu priekšā teikšanu tomēr ir identificējuši problēmu, kuru solās novērst līdz pirmdienas pēcpusdienai, tādēļ arī visu nedēļu no un uz darbu tikām ar stopiem, kas šeit ir pavisam normāls pārvietošanās veids, diez gan daudz ceļotāju pārvietojas tikai un vienīgi ar stopiem, jo mašīnas stājas relatīvi bieži. Diemžēl mūsu pieredze rāda, ka nav nemaz tik vienkārši tikt pie transporta uz tukša lauku ceļa vēlā pēcpusdienā, vienu vakaru nočāpojām gandrīz pusi ceļa (5km), bet rīti gan ir samērā easy, jo visi uz darbiem dodas aptuveni vienlaicīgi. Diez ko daudz nav palicis arī līdz z-svētkiem, tāpēc jāsāk domāt, kur un kā iesvinēt, droši vien, ka ne Aleksandras backpackeros un droši vien, ka ne ar 3l vīnu, no kura paliek par lēnu darbinieku, bet varētu doties uz kādu pludmali. Bet ta jau manīs, un rakstīs.
1 komentārs:
Laimīgu Jauno gadu!
Ilgi nav manīts neviens jauns ieraksts!
Ceru,ka ar jums viss kartībā!!!
AP
Ierakstīt komentāru