Wellcome to Vietnam!

Rīts pirms Vjetnamas iesākas tāds gauss, jo līdz pusdienlaikam mums nav īsti ko iesākt, izmetam vēl līkumu pa tirgu, iepērkam banānus un tiekam pie kaut kādiem kukurūzas nūjiņu tipa šokolādes piegaršas našķiem un nobāzējamies autoostā. Pēc kādas stundas arī sagribas ēst, bet galīgi nekārojas vietējie labumi, kas lielokoties izskatās it kā vienreiz jau kāds būtu tos ēdis, finālā paķeram rīsus, un drīz jau arī rāpjamies iekšā autobusā, kurš sola mūs vizināt līdz pat Vinh, kas uz kartes izskatās diez gan paliela vjetnamiešu pilsēta, par kuru diemžēl mūsu rīcībā citas informācijas nav, tikai nosaukums. Autobusā esam vienīgie īstie pasažieri, jo pārējie pieci cilvēki ir pavadoņi precēm, ar kurām ir piekrauts viss autobuss. Līdz robežai tiekam bez jelkādiem sarežģījumiem, bet pati robeža ir bišķi bardaks. Laosas pusē tiekam cauri veikli, bet Vjetnama ir citāda.. Robežsargi liekas ir slinkākie pasaulē, visi sūta viens pie otra, nespēj pateikt nevienu vārdu, beigu beigās izrādas, ka mums jāaizpilda kaut kādas formas, kuras vienkārši izbeigušās, bet to jau neredz, ja snauduļo patālāk no lodziņa atlaidies beņķītī. Kad tiekam ar visu galā, un pases jau sazīmogotas, no mums tiek prasīts dolārs... nav jau daudz, bet par ko?? Beigās jau samaksājam, jo vietējie dara tāpat, tomēr kremt, ka tur sēž tādi tefteļi, kas nevar ne pakustēt, bet mums viņiem jāmaksā par to, ka viņi dara darbu, kurš jau vienreiz apmaksāts. Pirmo iespaidu par Vjetnamu vēl pamatīgāk sačakarē skats, ko ieraugām turpat uz robežas, vjetnamieši no Laosas ved iekšā suņus, bet suņus Vjetnamā ēd, kādēļ jautājumi par to, uz kurieni tie dodas, nerodas! Suņi ir sastūķēti salocītos un saņurcītos būrīšos, tā ka neatliek vietas pakustēt, daži smilkst, daži rej, bet lielā daļa izskatās beigti vai vienkārši padevušies liktenim, kuru izskatās viņi tīri labi nojauš. Gan Taizemē, gan Laosā ir kaudzēm suņu, kuri vazājas pa ielām, bet neviens no tiem suņiem nav agresīvs, domājams nedarītu pāri pat kaķim, ja tas izdomātu nocelt kaulu no deguna priekšas. Kad nonākam pirmajā VJetnamas ciematā, izrādās, ka šeit jāmaina autobuss, tiekam pārsēdināti citā busā, un gaidam kādu stundu līdz tas sāks kustēt. Kamēr gaidam varam labi novērot vjetnamiešu dzīvesveidu, precīzāk, sievietes strādā, bet veči atpūšas, iedzer, uzpīpē, uzspēlē kārtis. Nu jā... ierodas arī suņu mašīna, no kuras tiek vilkts ārā melns suns, laikam pircējs to ir riktīgi noskatījis vai pasūtījis, pārējie pieci suņi kofera izmēra būrī tiek brutāli ar lomiku vandīti malā un skats nav no jaukajiem arī tad, kad vainīgais suns tiek nodots pircējam, kurš sašņorē kājas un purnu, ieliek maisā, uz rollera un prom. Neko skaistāku VJetnamu nepadara arī turienes satiksme, kas ir vienkārši vājprātīga, to ko Latvjā sauc par “avārijas situācija”, tur ir reizi minutē kā minimums. Noprotam, ka esam nonākuši Vinh, bet neviens jau nerunā citā valodā kā savējā un tik vīlē tālāk ar tekstu “Hanoi, Hanoi..”, līdz mēs palūdzam, lai laiž mūs ārā. Kaut kādā brīnumainā kārtā tiekam pie viesnīcas, dargajā galā, tomēr jāpiebilst, ka nekur nav izkartnes “hotel”, viss tikai vietējā valodā, arī personāls nespēj iebraukt nekādos žestos, nevar izrunāt vārdu pase u.tml.
Nākošā diena iesākas interesanti – pieceļamies un mēģinam doties uz autoostu. Pilsētas kartes mums nav un neizdodas arī satikt kādu, kas runātu kādā no valodām, ko zinam mēs. Tomēr tas netraucē vismaz kādiem 20 taksistiem uz motorolleriem piedāvāt mūs aizvizināt uz jebkurieni (mēs gan joprojām nesaprotam, kā viņi iztēlojās mūs divus ar milzigām somām uzsēdināt uz sava rollera). Pēc kādām 20 minūtēm esam taksī un, kad ierodamies autoostā un kāpjam ārā, kādi piecpadsimt cilvēki momentā ir klāt un aiz rokas velk katrs uz savu pusi (ar Maroku pat nevar salīdzināt). Vienam no piecpadsmit izdodas mums paziņot cenu un mēs sekojam viņam uz Hanojas autobusu. Protams, autobusā mums prasa citu cenu, bet mēs jau esam nedaudz rūdīti šajā ziņā. Brauc viņi pilnīgi traki un visu laiku pīpinādami apdzenot simtiem riteņbraucēju un motorolleristu. Kad pēc trīs stundu brauciena ir ēšanas pauze, arī mēs izdomājam ko iekost, biļešu pārdevējs no autobusa saka, ka viss ir lēts un garšīgs. Vieta, kā jau pārsvarā visas šī reģiona vietējās iestādes, izskatās diezgan.... vienkārša = ))) Mēs paņemam uz diviem rīsus un vistu. Lielākais pārsteigums, kad mums beigās nosauc cenu, dārgākie rīsi mūsu mūžā (jā, paši vainīgi, no kļūdām nemācamies, un šoreiz viss notika tik ātri, ka negribējām sākt čakarēties ar prasīšanu, cik kas maksā, jo tas paņem ļoti ilgu laiku, kamēr sameklē kalkalatoru vai kādu rakstāmo, kamēr izdomā cenu, kamēr uzraksta...). Mums, protams, šoks. Labākais tas, ka mūs neviens nesaprot. Beigās jau saruna izvēršas visas kafenīcas līmenī, vietējie noskatās, kā īpašnieks mūs čakarē un... izčakarē.
Kad esam tikuši līdz Hanojai, uz ielas mani viens vietējais aiz somas brutāli pagrūž, jo nereaģēju uz viņa superpiedāvājumu par hosteli, vēl pēc laiciņa man uzbrauc virsū divas riteņbraucējas. Welcome to Vietnam!