Miests, kas kartē izskatās pēc lielas pilsētas atrodas pusceļā starp Luang Prabang un Vientjanu, taču ne tāpēc tas kļuvis par tūristu upuri un pārvērties par lielu diskotēku, pie vainas it kā ir megalieliskais skats, kas paveras pār upi, kuras krastos tad arī sadrūzmējušās visas viesu mājas un bāri, un tuvējos kalnos vairumā esošās alas. Arī mēs tiekam pie krasta masīvā esošas viesu mājas ar tīri jauku terasīti un jau aprakstīto dušu, un arī mūsu plānos ir alu apskate, kas sevī ietver arī nokļūšanu līdz alām, vienvārdsakot, ne pa kapeiku neatšķiramies no pārējās tūristu/ceļotāju masas, kas gandrīz vienādā ātrumā plūst no Taizemes uz Luang Prabang, tad VangVieng, tad Vientjana, tad Pakse....
Nu par pus kapeiku varbūt tomēr atšķiramies, jo nolemjam neiesaistīties tūbingā un neejam uz bāriem, kuros skan trīs gadus vecu bumciku parāde. (Tūbings ir laosiešu mega izgudrojums, vienkārši iesēdina tevi piepūstā mašīnas kamerā un palaiž pa upi, ik pa laikam izklaidējot ar alkoholisku programmiņu, un tā divas stundas.) Lai nu tūbings un bāri, mēs izdomājam, ka dieniņu var veltīt alām un apkārtnei, kas tiešām ir gana iespaidīga. 
Tiekam pie nomas reiteņiem un dodamies alu virzienā. Sākam ar tuvāko, kas arī laikam vispopulārākā, pie ieejas apkārt esošajā parciņā šķiramies no simboliskiem četriem tūkstošiem kipu katrs, bet nonākot pie ieejas pašā alā atduramies pret nākošo kasīti, kurā jau nu tiek prasīti piecpadsmit tūkstoši no katra. Sanāk bišķi vilties, jo būtu jau jauki, ja viņi tos 19 000 paprasītu uzreiz nevis maldinātu ar kaut kādām mazākām naudiņām, kasierei nekautrējamies apjautāties vai būs jāmaksā arī par prom došanos, bet valodu barjera piebeidz gandrīz jau nobriedušo konfliktu. Pati ala ir diez gan augstu kalnā, tā ka līdz tai vēl labs gabals jārāpjas pa trepēm, bet iekšā nekādi pārsteigumi nesagaida, ala kā ala, elektrikso spuldzīšu apgaismojums un iekārtotas gājēju taciņas, stalaktīti un stalagmīti... tiekam galā divdesmit minūtēs, pie sevis nospriežot ka alas gan laikam visā pasaulē pa lielam vienādas. 
Nākošo pārsteigumu sarūpē tilta šķērsošana, par kuru atkal nākas maksāt, šoreiz gan iedziļinamies darījuma sastāvdaļās un nonākam pie tā, ka biļete derīga arī atpakaļceļā. (Jāpiebilst, ka visas summas ir nelielas, runa ir tikai par principu un veidu, kā viņas tiek prasītas, tā ka nav stresa, tikai saviļņojums!) Kad pametam pilsētu metam pie malas karti un minam cauri rīsu laukiem, ignorējot visādas tur norādes uz alām pa malu malām, līdz nonākam vietējo miniciematā, kurā manām visai ticamu norādi uz alu, kurai bonusā nāk “lagoon”, un tieši tas mums šķiet vajadzīgs, jo arī vakardienu par vēsu nenosauksi. Pēc vēl kāda kilometriņa esam klāt, noprecizējam atkal visas detaļas saistībā ar biļeti, un apgādājušies ar lukturīti (komplektā normāls 2kg akumulators) dodamies uz alu. Šoreiz trepes nav, ir tikai mežonīgi stāvs kāpiens pa klinti, ko vieglāku nepadara ne aķis, ne soma, ne kājās esošās sandalītes. Jau slapju kreklu nonākam pie ieejas, kas neliek vilties, nekāda elektriba, nekāda “trotuāra”, viss ko var redzēt gaismas staru apspīdētajā pleķītī ir guļošs buda. Liekam lietā lampu un dodamies iekšā... Foršākā ala, kurā nācies būt, pilnīgs klusums, tikai pilieni no alas griestiem, neviena cita dzīva dvēsele, tikai lielie zirnekļi savos tīkos kaut kur nostūrīšos, un pēc pārvarētiem klinšu bluķiem tiekam milzgā zālē, kura neviļus liek aizdomāties par visādām apslēptajām mantām un citām muļķībām, kas mums no Žila Verna un viņa domubiedriem Holivudā atnākušas. Ceļš lejā pa klinti nav diži vieglāks, bet ir motivācija - upe.. Zils ūdens, pārliecies kaut kāds džungļu koks un virve ar kuru laisties iekšā, izklausās labi, bet zskatās vēl labāk, tomēr, visu pārspēj tā feinā sajūta, kas pārņem ielecot vēsajā ūdenī... Krietnu laiku pavadam pa upi, bet nākas jau arī atgriezties pilsētā. Pa ceļam vēl piestājam uz vakariņām vietējā ēstuvē, kuras ēdienkartē vislabāk izskatās Beerlao, un pirms tumsas jau esam atpakaļ savā viesu namā, lai no rīta celtos ar jaunu mērķi, Laosas galvaspilsētu – Vientjanu. 
Galā tiekam pārsteidzoši ātri, tikai trīs ar pus stundas, kaut arī dzirdēti stāsti par piecām stundām un vairāk, kas galīgi neizbrīna, jo ceļš, kurš uz kartes izskatās pēc galvenās maģistrāles valstī, brīžiem zaudē asfaltu, bet citu brīdi liek atcerēties grantēto ceļu jaukumu, tajos tomēr nav bedres ar tik asām kantēm. Galvaspilsētā hoteļu izvēle nemaz nav tik plaša, kā varētu sagaidīt un cenas drusku pārsteidz negatīvā nozīmē, tomēr atceramies, ka tā desmitiem tūkstošu lielā starpība, pārvēršot latos neko diži liela nemaz nav, tādēļ paliekam bezpersoniskā iestādījumā, ar domu, ka ilgi šeit neuzkavēsimies.
Pirmās pāris stundas Vientjanā nav uz mums atstājušas pašu jaukāko iespaidu! Izmetam pāris lokus pa pilsētu, papētam vietējo aktivitātes krastmalā, kurā visi gatavojas un atzīmē faktu, ka pēc nedēļas sāksies laivu sacīkstes. Ieslīdam vēl kādā krastmalas kafūzī uz alu, kur satiekam jau pazīstamu vācu džeku un meiteni no Šveices, kura mūs atceroties no vakardienas (mēs viņu nē), un nonākam pie secinājuma, ka jādodas..... gulēt, bet rīt tālāk vai nu uz Paksanu vai Ponsavanu, ta jau manīs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru