Púpolsvétdiena Heresá - 16.03.2008

Pēc vakardienas nakts piedzīvojumiem jau likās, ka Heresa man ne visai patīk, bet rīts škiet pamainīja skatu uz pilsētu. Mūsu naktsmītne, kura nu jau ir naktsmītne arī uz rītdienu, atgādina Maroku un to, ka līdz pat rekonkistai lielā daļa Spānijas bija mauru jeb arābu teritorija. Hostelis iekārtots tādā kā marokāņu pilsētas mājā – vidus tukšs, apkārt istabas, augšā terase, pat flīzes, lampas, kāpnes, galdiņi reģistrācijā un logi ir akurāti tādi paši kā tajos hosteļos, kuros esam nakšņojuši Marokā. Viena gan lieta neļauj pilnībā iztēloties, ka esam otrā pusē gibraltāram, tie ir kristiešu svētie, kuru attēlojumi manāmi pat bāros, kur nu vēl hostelī. Var jau būt, ka tas tikai tagad, kad iesākusies svētā nedēla, jeb kā saka Spānijā – Semana Santa, bet es ticu tam, ka tā ir vienmēr. No rīta saprotam, ka iepriekšējā diena bijusi bagāta piedzīvojumiem, bet visai trūcīga ēšanas ziņā, baisi gribas kaut ko apēst, un Laura atceras izslavētos spānu churros, kas ir kaut kas līdzīgs britu donuts vai mazāk, bet tomēr, līdzīgs mūsu pončikiem, vienvārdsakot, mīklas izstrādājums cepts eļļā, tad nu sapošamies un dodamies pārtikas meklējumos. Jāsaka, ka churros ir bez maz vienīgā iespēja kaut ko iekost, jo svētdienas rītā viss ir ciet. Ir taču pūpolsvētdiena, ko nevar nepamanīt, visi ir uzcirtušies, tiešām saposušies, bet sapošanās šeit ir gaumīga, prieks skatīties un arī pašam liekas, ka nebūtu slikti ietērpties uzvalkā, citādi tāds hipisks uz pārējo fona var izrādities, bet fočiks kaklā mani attaisno – es esmu ārzemnieks. Kā jau var iedomāties Spānijā pūpolu nav pārāk daudz, un tos viņi ir aizstājuši ar olīvjkoku zariņiem. Visu procedūru vēl skaistāku un eksotiskāku padara tas, ka zied apelsīni, kuri te gar ielu malām un pa laukumiem netrūkst. Ja Mārtiņš Rītiņš ceļoja ar garšu, bet Zveja ar autobusu un Silvestru Sīli, tad es varētu ceļot ar smaržu, jo ja tā padomā, katrai vietai sava smarža, ar kuru tā vieta arī vēlāk asociēsies. Blakus vienai no centra baznīcām atrodam churros iestādi, kura ir pārpildīta, droši vien baznīcas tuvums ir biznesa veiksmes pamatā. Nopērkam 250g churros, šokolādi, kurā mērcēt tos churros un dzērienu, nostājamies pie letes (citur vietu nemaz nav) unātri konstatējam, ka nav gluži mūsu gaumē, bet vieta pie letes ir OK, jo var novērot cilvēkus, gan tos, kas ieturas pie galdiņiem, gan tos, kas viņus apkalpo, pie galdiņiem pārsvarā pusmūža un vecāki ģimenes cilvēki, pīpē, ēd savus churros, dzer kafiju un kaut ko spriež svētdienas noskaņojumā, pie letes ne tik ļoti ģimeniskas personas svētdienas rīta cēlienam izvēlas alu, kas šķiet nav pārāk dārgs (būs jāatgriežas), bet vislielākās sajūsmas vērti ir tie džeki (meitenes bāros šķiet nav pārāk daudz, ko var arī saprats), kas strādā aiz letes un pie galdiņiem, viņi tiešām STRĀDĀ, nevis darbosjas vai skaitās, visu laiku kaut ko dara, kā viņiem muguras to tur, nezinu, bet škiet, ka izturēt viņi iztur ne jau pirmo sezonu, jo visi ir virs 30, dažs šķiet pat virs 50. Pēc churros apmeklējuma, saprotam, ka esam nokļuvuši Spānijas dienvidos pareizajā laikā, centrālā iela ir norobežota, jo turpmāko nedēlu katru vakaru te notiks Jēzus gaitām veltīta “parāde”, kura arī šodien sākas 17.00, bet beidzas jau 23.00, ir ko turet tiem brālību večiem, kuriem uz saviem pleciem nesamas visas tās statujas u.tt. Iesim šovakar skatīties. Tagad sēžam uz hosteļa jumta un spriežam, ka vajag apēst zivi un tikt pie saulenēm, jo sažmiegtas acis ne pie kā laba nenovedīs. Vakarā centīsimies tikt pie labām bildēm. Varbūt nopirkt taurīti un bundziņas, kuras te tagad tirgo pa ielu malām, lai var saplūst ar masu? :))
______________________

Esam atpakaļ hostelī, bet procesija veltīta Jēzus ciešanām turpinās, tā teikt bībeles stāstu ekranizējums viduslaiku gaumē. Noskaījāmies dažas stundas un nonācu pie secinājuma, ka reliģjai te ir milzu spēks, kuru pastiprina brālību būšana un tradīciju konservatīvisms. Tas “ainiņas”, kuras uz pleciem iznēsā vietējie vīri un jaunekļi ir ne tikai anormāli smagas, bet arī supergreznas, liekas nekas nav žēlots, lai tikai attiecīgā “ainiņa” būtu iespaidīgāka par citai brālībai piederošajām. Neatpaliek arī paši spāņi, kuri par godu svētkiem ir pamatīgi sapucējušies, salīdzinājumam varu teikt, ka Z un A Eiropas biznesa etiķetei vēl jāpacenšas, lai tiktu līdzi spāņu pensionāriem vai vēl vairāk, lai pietuvotos viņu biznesa onkām. Par dāmām gan es neizteikšos, bet Laura kā stila lietpratēja novērtēja pat ļoti atzinīgi, un man pat prātā nenāk oponēt. Jāpiemin arī bērnu ģērbšanos, jo to nevar nepamanīt, it sevišķi, ja ģimenē sīkie vairāki, visiem saskaņotu krāsu kostīmiņi, kas visbiežāk arī iederas vecāku stiliņā, nu baigie ģimenes cilvēki, vienvārdsakot. Nu jā, kas vēl šeit dīvains, neredz nekādus pankus, hipijus, rastas, metaļorus un citus ārēji pamanāmu subkultūru pārstāvjus, kas tik bieži manāmi Rīgā, ja lūkojamies uz pusaudžiem, visi te tādi klasiski un pieklājīgi, nu labi nomalēs rolleru braukātāji un moš' arī kāds futbola ultru sttrāvojums, par ko gan atgādina tikai reti uzraksti uz sienām (arī retums), bet citādi klusums.
Par to procesiju droši vien varētu stāstīt daudz visādas nianses, kuras pamanījām, bet nu ne jau mēs būsim tie lietpratēji, kuriem bārstīt pirmos iespaidus kā absolūtas patiesības pērles. Viss pasākums tiek translēts tiešraidē pa teļļuku, un bāri arī reliģiozos andalūziešus neapbēdina, rāda visu procedūru tiem, kam alus garšo labāk par stāvēšanu ielas malā. Un alus nemaz nav tik peļams, paguvu kādus trīs “Cruzcampo” izdzert (0.25l), nu, protams, nav jau tērvetnieks, bet “Aldari” sit pušu bez piepūles. Vienā no iestādēm, paķērām arī kaut kādus salātveidīgus zivju izcelsmes našķus, tapu kategorijā, arī neslikti un cenas latviskas, bez jebkādiem pārsteigumiem. :)) Tas nu tā, īsumā par vakara cēlienu.. Jāsaka, ka kopumā diena feina, iegūts pirmais iedegums un atsvaidzināta vecā pieredze par ēdieniem Spānijā – nevajag žēlot pāris eiro, lai tiktu pie kaut kā garšīga, jo tie pāris eiro visbiežāk ir starpība starp saldētu un svaigu ēdienu, un saldētie kā zināms der tikai kuņģa piepildīšanai, nevis garšas kārpiņu tracināšanai vai kultūras baudīšanai, tā teikt ar līdzīgiem panākumiem var apceļot Spāniju blenžot TV ekrānā.