26.03.2008.
Vakar pabeidzām cīņu ar vīģu atbrīvošanu no visām tām nezālēm. Visi apkārtnē savus stādījumus nomiglo, un lieta darīta, bet tāpēc jau mēs esam bioloģiskajā saimniecībā, ka te ķīmiju nelieto, izplēsām ar rokām visu to apkārt vīģēm saaugušo floru. Prasīju Tīnaii, kāpēc vispār tās nezāles jārauj ārā zem kokiem, ja jau viņas sākoties vasarai tāpat nokaltīs, izrādās, ka tad viņas sarodas ar katru gadu arvien vairāk, un sāk tad viņās visādi brīnumi mitināties, tajā skaitā čūskas, kuras viņa esot pašā sākumā ne mazums manījusi, jo sevišķi pirmajā saimniekošanas gadā. Tā kā visa nezāļu iznīcināšana notiek ziemas sezonā, čūskas esot vēl gulējušas... vienīgo Eiropas indīgo slieku, odzi, gan neesot manījusi, tik teica, ka tās pārējās neindīgās mēdz būt izmēros iespaidīgākas par odzēm, kādēļ arī nealkstu satikt kādu no viņām. Ā, vienīgais no kā esot jāuzmanās ir kaut kāds simtkājim līdzīgs, sprīdi garš, mošķis, kurš dzīvo zem akmeņa, bet baigi ātri bēgot un parasti ar cilvēkiem nekontaktējoties (šķiet šodien viens tāds no manis neaizbēga), kad tas iekožot, tad sāpe esot aptuveni skorpiona kodiena cienīga, bet ilgstot vairākas nedēļas, katrā ziņā nekas nāvējošs. Iespaidīgākie kukaiņi, kurus esam manījuši, ir ērgļi, kuri te šad tad lidinās, esot lieli kaķu ienaidnieki.
Šodien esam nomainījuši profilu, pieķērāmies pie vīnogām. Nemaz nezināju, ka viņas katru sezonu tiek aprieztas pēc ražas, un pavasarī (tagad) atkal apgrieztas, ko tad nu arī daram. Paši tie vīnogkoki ir baigi maziņi, tādi kā celmiņi, no kuriem lien ārā jaunie dzinumi, tad nu mēs viņus visus griežam virs pirmā pumpura nost, bet atstājam tikai vienu, kurš nu liekas visstiprākais, bišķi pairdinam apkārt, novācam nezāles, kas augstāk kalnā ir mazāk un vājākas pretinieces, nu un tad jau var gaidīt ražu. Ja neapgriež tos jaunos dzinumus, tad vīnogulājs pārvēršas par mežoni un atpakaļ ceļa vairs nav. Vīnogulāji, ar kuriem tagad strādājam ir baigi vecie, kādēļ daži sāk panīkt, viņu vietās droši vien nāks vīģes, kuras ir pieticīgas prasību ziņā un izdevīgas un realizācijas viedokļa. Latvijā Malagas reģiona vīni nav paši populārākie, bet cik atminos atzinīgi tika vērtēti Dimā “Grāfā Monte Kristo”, vienvārdsakot, jānoskaidro kā īsti sauc šito mikroreģionu ap Competu, un nākošgad jāmēģina iepirkt kāds no tejienes nācis Moscatell vīns.
Pēcpusdienā uznāca nenormālais vējš, mani gandrīz aizpūta prom pa kalnu, tieši tāpēc arī šodien neejam nekādā pārgājienā un baseins ar vien pats pa pagalmu tusē. Vismaz sanāk laika kaut ko uzrakstīt priekš bloga, sazin kad to uzrakstīto izdosies nopostot.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru