ceturtdiena, 2009. gada 26. novembris

Pērļu lagūna

Kā vēlāk noskaidrojam sestdienas laiva uz Corn Islands tika atcelta, jo saplīsis laivas dzinējs, tā kā laivas kursē divreiz nedēļā, mums ir iespēja gaidīt trešdienu. Šoreiz mums nav liela izvēle, kurp doties, satiksme ar laivām ir nedaudz ierobežota un arī Nikaragvas Karību jūras piekraste nav ļoti apdzīvota. Tā mēs svētdienas rītā dodamies uz Pērļu lagūnu, kas ir pusotras stundas brauciena attālumā. Par vietu mums nav gandrīz nekādas informācijas, esam priecīgi, ka atrodam hosteli ar izpalīdzīgiem saimniekiem. Jaukas pārmaiņas, ka gandrīz visi šeit runā angliski, saprasties un visu noskaidrot ir daudz vieglāk. Gandrīz visi iedzīvotāji ir melnie, kas pārsvarā savu laiku pavada sēžot pie mājas savos šūpuļkrēslos un vērojot uz ielas notiekošo nesteidzīgo plūsmu. Hosteļa saimniece mums iesaka gidu Orlando, kurš var palīdzēt, ja gribam doties kādās eksursijās un ko apskatīt. Tā kā Jānim ir vēlme doties makšķerēt, tad dodamies uz pāris km attālo ciemu, kur dzīvo Orlando. Jau pašā ceļa sākumā mums vairāki vietējie piedāvā savus gida pakalpojumus, brīdinot, ka ceļš ir krūmains un var būt bīstams. Katram savs bizness! Ceļš uz Awas ciemu ir interesants, tas iet gar upi, kur vietām tajā tiek mazgātas drēbes, vietām “ierīkotas” mazgāšanās vietas. Tuvojoties apkārtnes ciemiem, mājas kļūst arvien vienkāršākas un mēs brīnamies kā visuļvētra tām neko nav nodarījusi. Kad esam Awas, Orlondo mums nav jāmeklē, viņš jau mūs laipni sagiada un stāsta par savu ciemu, kurā gandrīz visi ir viņa radinieki. No makšķerēšanas gan nekas labs nesanāks, jo nav īstā sezona, tā nu mēs sarunājam, ka rīt nāksim uz pusdienām nobaudīt ciema tradiionālo ēdienu – rondon. Pēspusdiena paiet turpat pludmalē, jo mēs satiekam īstu rastu (vairs neatceros viņa vārdu), kurš tikko atgriezies no zvejas un kurš mums stāsta interesantus stāstus par savu dzīvi un rāda savas paštaisītās rotas. Līdz ar tumsu mēs esam atpakaļ Lagūnā, kad pēkšņi visā ciemā pazūd elektrība. Labi, ka vienā no diviem kafūžiem ir pašiem savs ģenerators un mēs tiekam pie gardām vakariņām. Pēc vakariņām, mēs nevaram paiet garām baznīcai... Notiek svētdienas dievkalpojums, iekšā visi dzied tik skaļi un skaisti! Mācītāja sprediķi pavada mūzika, klausītāji bieži applaudē un ik pa laikam tik izsaucas: “Aleluja”!!! Pati baznīca gan vēl nav pabeigta, ir tikai sienas un jumts, kas piedod īpašu gaisotni. Nākamajā rītā gāž kā ar spaiņiem, ap pusdienas laiku nedaudz noskaidrojas un mēs dodamies uz pusdienām pie Orlando. Rondon ir zupa, kas tiek gatavota no zivs, kokosrieksta, banāna un jukas (sakne). Visas sastāvdaļas ir viegli atrodamas turpat apkārtnē. Zupa ir garšīga un arī pārējiem ciema iedzīvotājiem tiek pa kausam. Atpakalceļā nogaršojam kokosriekstu maizītes un baudam pēcpusdienu uz hosteļa terases, jo atkal līst. Līst ari nākamajā rītā, kad jau pirms sešiem esam laivu piestātnē cerībā noķert pirmo laivu uz Blūfīlds, lai trešdienu varētu doties uz Corn Islands. Diemžēl, pirmā laiva aizbrauc bez mums, izrādās, biļetes vajadzēja iepirkt dienu iepriekš. Nekas, pēc pusstundas mēs sēžam nākamajā laivā un priecīgi tiekam galā sausi. Kad mēģinam noskaidrot par rītdienas laivu uz salām, vietējie mums rāda zvejas kuģi, kas burtiski pirms minūtes ir devies ceļā un rītdienas prāmis atcelts – jorpojām tiek labots dzinējs. Noskaidrojam, ka zvejas laiva ir uzņēmusi arī dažus pasažierus un mums ir iespēja to noķert piestātnē pie ieejas atklātā jūrā, kur tam jāpiestāj un jāsaskaņo plāni ar ostas priekšniecību. Tā nu mēs skriešus dodamies uz citu laivu piestātni, diemžel esam tikai 3 pasažieri pagaidām, lai laiva attietu, tai jābūt pilnai – ar 12 pasažieriem. Pēc kādas pusstundas, kad vairs nav laika gaidīt, kopā ar vēl diviem vāciešiem, kuri arī grib paspēt uz to pašu laivu, samaksājam par trūksošajiem un esam ceļā. Kad jau sākam priecāties, ka esam paspējuši un liekas, ka tūlit kāpsim laivā, kapteinis pēc sarunas ar ostas šefiem, paziņo, ka zvejas kuģim nav atļauts uzņemt vairāk kā 6 pasažierus. Tas ir nopietni, jo septītais (liekais) pasažieris mūsu klātbūnē tiek izsēdināts un mēs visi kopā atgriežamies Blūfīlds, kur sākās mūsu rīta skrējiens. Neko darīt, brauksim uz salām nākamreiz, kad būsim Nikaragvā. Dodamies uz Ramu, kur pārlaižam nakti, lai nākamajā dienā dotos uz Matagalpu.

1 komentārs:

ap.lv teica...

njaaa.... izklausas, ka kāda valstī ir vēl sliktāk ar "sabiedrisko" transportu neka LV:))