Pāris stundas autobusā un esam jau Frontera Corozal, kas ir neliels miests Rio Usumacinta krastā. Tur raušamies laivā un vēl stundu kuģojam pa Usumacinta, kas ir diez gan strauja, atvaraina un brūna upe, kura šķir Gvatemalu no Meksikas, gar krastiem vien džungļi un pa retam divu māju ciematiņam, nedaudz atgādina Mekongu. Kad piestājam krastā, nonākam naudas mainītāju ielenkumā, un secinam, ka neesam bijuši uzdevumu augstumos, nenočekojot kāds ir normālais kurss, nākas vien samainīt dažus peso uz Gvatemalas kecaliem, jo pēc dažiem kilometriem lauka vidū ir robežsardzes/migrācijas dienesta postenis, kur nākas nomaksāt nelielu nodevu par zīmogu, kurš it kā derot iebraukšanai arī Salvadorā, Hondurasā un Nikaragvā, kā smejas paši robežsargi – Centrālamerikas Šengena. Diez gan vecs buss mūs vizina pa lauku ceļiem vēl kādas četras stundas, bet mums nav iebildumu, jo nav ne par ko jādomā, esam beidzot tikuši vaļā no ceļazīmju rēbusa un stūrēšanas. Beidzot var uzlikt kādu labu mūzikas gabalu un atslābt, izbaudot ainavu. Austiņās skan āfrikāņu blūzs un mierīgi var iztēloties, ka autobuss mūs ved pa Rietumāfrikas ceļiem, džungļiem apauguši apuguri, mūļu apstrādāta zeme, daži milzu koki ganību vidū...
Galamērķis, Flores, vis neatgādina Āfriku, koloniāla paskata ciemats, kas izvietojies uz salas ezera vidū. Katrā otrajā mājā viesnīca, katrā trešajā restorāns (tukšs), pārējās veikali ar tūristiem pielāgotām cenām un neafišētu iespēju samainīt savus meksikāņu peso uz kecaliem pēc ne pārāk izdevīga kursa, kurš tāpat liekas pieņemams, jo bankas nedēļas nogalē ir ciet. Vakarā apskatam pilsēteli, vienā no tukšajiem restorāniem paēdam mazas vakariņas (diemžēl porcijas Gvatemalā nav lielākas kā Meksikā) un jau jāiet gulēt, jo no rīta jādodas uz Tikalu. Laura izdomā, ka paliks Flores, un es jau piecos kāpju autobusā uz džungļiem, kas gadu simteņiem ilgi no ārpasaules ir slēpuši Tikalu, vienu no lielākajām maiju pilsetām. Nonāku galā pirms septiņiem, kas ir īstais laiks, lai satiktu visus džungļu iemītniekus, kas joprojām apdzivo cilvēku sen pamesto pilsētu. Nopērku pāris pudeles ūdens un dodos uz ieeju pilsētā, pa ceļam vēl satieku kautrīgu krokodilu, kas fiksi pazūd zem ūdens, tiklīdz pamana mani, pat napaspēju fočiku pie acs pielikt. Bet nepatīkams pārsteigums mani sagaida pie biļešu kases, kur no ārzemniekiem tiek iekasēta sešreiz lielāka maksa par biļeti nekā no vietējiem. Pēc visas mūsu ievāktās informācijas, tajā skaitā no viesnīcnieka iepriekšējā vakarā, biļetei nebūtu jāmaksā vairāk kā trešajai daļai no tā, kas tagad tiek no manis prasīts, bet pats stulbākais ir tas, ka man nemaz tik daudz naudas nav līdzi. Vēl no rīta rēķināju, ka sanāk biļete, sanāk ūdens, sanāk pusdienas un vēl paliek pāri, bet kuru tagad vainot!?!? Atpakaļ tikt nav iespējams, jo pirmais autobuss uz Flores iet tikai ap pusdienlaiku, moš' apiet kontroli caur džungļiem? Izrēķinu, ka biļete man tomēr sanāktu, ja es nebūtu nopircis ūdeni, kuru vēl neesmu sācis patērēt, tā nu eju atpakaļ uz kafūzi un mēģinu sarunāt ar džekiem, lai paņem ūdeni atpakaļ, tie izrādās pavisam saprotoši, un man pat nav tik dikti jāsarkst. Tā nu tieku pie padsmit latu vērtas ieejas biļetes un sāku kruīzu pa seno maiju pilsētu.
Džungļi sāk tikai mosties, visu vēl pārklāj migla un neskaitāmās putnu, zvēru skaņas izklausās vēl iespaidīgāk. Iesākumam izvēlos garākās takas uz mazāk nozīmīgajiem tempļiem, un tā vairāku kilometru garumā nesatieku nevienu pat cilvēku tik vien kā džungļu jenotus un zirnekļpērtiķus, kas diez ko no manis neraustās. Arī pirmos tempļus apskatu vienatnē, rodas tāda sajūta it kā tu viņus bez maz vai esi atklājis, tas vairs nav muzejs kā Palenke, tas ir gandrīz vai vesels piedzīvojums. Vēl lielāks piedzīvojums templis ar nosaukumu “piektais”, kas ir aptuveni četrdesmit metrus augsta piramīda, pie tam nenormāli stāva piramīda. Augšā tikt var tikai pa koka trepēm, kas uzbūvētas oriģinālajā stāvumā blakus nodilušajām un ne pārāk drošajām akmens trepēm. No augšas diez ko tālu redzēt nevar, jo migla joprojām apsedz visu pilsētu, vien apzinies, ka esi virs koku galotnēm un tie mazie lejā ir citi cilvēki. Nekādas barjeras, nekādi ierobežojumi, un liekas pat, ka es zaudēju pārliecibu par sevi, neskatoties uz to, ka no augstuma īpaši nebīstos. Pamestā pilsēta ir padsmit mazāku piramīdu komplekss, līdz kuram citi Tikalas ciemiņi šorīt vēl nav tikuši, tā ka to sanāk izpētīt kopā ar jenotu bandu, kas šķiet šo pilsētas daļu uzskata par pašu mājīgāko. Četrpadsmitajā templī nonāku īstajā mirklī, kad saule tikusi galā ar miglu un no augšas, kas ir vēl augstāka kā piektā pirmamīda, paveras fantastisks skats, visapkārt džungļi, no kuriem iznirušas vien pāris augstāko piramīdu virsotnes. Sāk palikt karsts un es neveltu pārāk daudz laika pilsētas galvenajam laukumam ar visu valdnieka pili un dvīņu piramīdām, kuras sķiet ir populārākais, tūrgrupu mērķis, bet dodos uz attālāko ziemeļu “priekšpilsetu”, kurā atkal esmu viens pats un varu pasēdēt kādas piramīdas virsotnē esošajā templī patikamā vēsumiņā, kas šķiet patīk arī ķirzakām, kuras ir diez gan smieklīgas.
Vēl izmetu pāris lokus, satieku baurojošos pērtiķus, kas skaņu taisa lielāku par pašu skaņas radītāju un bēdīgi slaveni ar savu paradumu kārnīt cilvēkiem uz galvas. Karstums sāk palikt pavisam neizturams un šķiet, ka lielā daļa ir izpētīta, jau pēcpusdienā esmu atpkaļ Flores. Apspriežamies un nolemjam, ka par spīti faktam, ka esam samaksājuši arī par nākošo nakti viesnīcā, nav jēgas palikt vēl venu dienu tik garlaicīgā vietā kā šī un labāk doties tālāk, nakts autouss uz Antigvu ir mūsu jaunais plāns.
Galamērķis, Flores, vis neatgādina Āfriku, koloniāla paskata ciemats, kas izvietojies uz salas ezera vidū. Katrā otrajā mājā viesnīca, katrā trešajā restorāns (tukšs), pārējās veikali ar tūristiem pielāgotām cenām un neafišētu iespēju samainīt savus meksikāņu peso uz kecaliem pēc ne pārāk izdevīga kursa, kurš tāpat liekas pieņemams, jo bankas nedēļas nogalē ir ciet. Vakarā apskatam pilsēteli, vienā no tukšajiem restorāniem paēdam mazas vakariņas (diemžēl porcijas Gvatemalā nav lielākas kā Meksikā) un jau jāiet gulēt, jo no rīta jādodas uz Tikalu. Laura izdomā, ka paliks Flores, un es jau piecos kāpju autobusā uz džungļiem, kas gadu simteņiem ilgi no ārpasaules ir slēpuši Tikalu, vienu no lielākajām maiju pilsetām. Nonāku galā pirms septiņiem, kas ir īstais laiks, lai satiktu visus džungļu iemītniekus, kas joprojām apdzivo cilvēku sen pamesto pilsētu. Nopērku pāris pudeles ūdens un dodos uz ieeju pilsētā, pa ceļam vēl satieku kautrīgu krokodilu, kas fiksi pazūd zem ūdens, tiklīdz pamana mani, pat napaspēju fočiku pie acs pielikt. Bet nepatīkams pārsteigums mani sagaida pie biļešu kases, kur no ārzemniekiem tiek iekasēta sešreiz lielāka maksa par biļeti nekā no vietējiem. Pēc visas mūsu ievāktās informācijas, tajā skaitā no viesnīcnieka iepriekšējā vakarā, biļetei nebūtu jāmaksā vairāk kā trešajai daļai no tā, kas tagad tiek no manis prasīts, bet pats stulbākais ir tas, ka man nemaz tik daudz naudas nav līdzi. Vēl no rīta rēķināju, ka sanāk biļete, sanāk ūdens, sanāk pusdienas un vēl paliek pāri, bet kuru tagad vainot!?!? Atpakaļ tikt nav iespējams, jo pirmais autobuss uz Flores iet tikai ap pusdienlaiku, moš' apiet kontroli caur džungļiem? Izrēķinu, ka biļete man tomēr sanāktu, ja es nebūtu nopircis ūdeni, kuru vēl neesmu sācis patērēt, tā nu eju atpakaļ uz kafūzi un mēģinu sarunāt ar džekiem, lai paņem ūdeni atpakaļ, tie izrādās pavisam saprotoši, un man pat nav tik dikti jāsarkst. Tā nu tieku pie padsmit latu vērtas ieejas biļetes un sāku kruīzu pa seno maiju pilsētu. 
Džungļi sāk tikai mosties, visu vēl pārklāj migla un neskaitāmās putnu, zvēru skaņas izklausās vēl iespaidīgāk. Iesākumam izvēlos garākās takas uz mazāk nozīmīgajiem tempļiem, un tā vairāku kilometru garumā nesatieku nevienu pat cilvēku tik vien kā džungļu jenotus un zirnekļpērtiķus, kas diez ko no manis neraustās. Arī pirmos tempļus apskatu vienatnē, rodas tāda sajūta it kā tu viņus bez maz vai esi atklājis, tas vairs nav muzejs kā Palenke, tas ir gandrīz vai vesels piedzīvojums. Vēl lielāks piedzīvojums templis ar nosaukumu “piektais”, kas ir aptuveni četrdesmit metrus augsta piramīda, pie tam nenormāli stāva piramīda. Augšā tikt var tikai pa koka trepēm, kas uzbūvētas oriģinālajā stāvumā blakus nodilušajām un ne pārāk drošajām akmens trepēm. No augšas diez ko tālu redzēt nevar, jo migla joprojām apsedz visu pilsētu, vien apzinies, ka esi virs koku galotnēm un tie mazie lejā ir citi cilvēki. Nekādas barjeras, nekādi ierobežojumi, un liekas pat, ka es zaudēju pārliecibu par sevi, neskatoties uz to, ka no augstuma īpaši nebīstos. Pamestā pilsēta ir padsmit mazāku piramīdu komplekss, līdz kuram citi Tikalas ciemiņi šorīt vēl nav tikuši, tā ka to sanāk izpētīt kopā ar jenotu bandu, kas šķiet šo pilsētas daļu uzskata par pašu mājīgāko. Četrpadsmitajā templī nonāku īstajā mirklī, kad saule tikusi galā ar miglu un no augšas, kas ir vēl augstāka kā piektā pirmamīda, paveras fantastisks skats, visapkārt džungļi, no kuriem iznirušas vien pāris augstāko piramīdu virsotnes. Sāk palikt karsts un es neveltu pārāk daudz laika pilsētas galvenajam laukumam ar visu valdnieka pili un dvīņu piramīdām, kuras sķiet ir populārākais, tūrgrupu mērķis, bet dodos uz attālāko ziemeļu “priekšpilsetu”, kurā atkal esmu viens pats un varu pasēdēt kādas piramīdas virsotnē esošajā templī patikamā vēsumiņā, kas šķiet patīk arī ķirzakām, kuras ir diez gan smieklīgas. 
Vēl izmetu pāris lokus, satieku baurojošos pērtiķus, kas skaņu taisa lielāku par pašu skaņas radītāju un bēdīgi slaveni ar savu paradumu kārnīt cilvēkiem uz galvas. Karstums sāk palikt pavisam neizturams un šķiet, ka lielā daļa ir izpētīta, jau pēcpusdienā esmu atpkaļ Flores. Apspriežamies un nolemjam, ka par spīti faktam, ka esam samaksājuši arī par nākošo nakti viesnīcā, nav jēgas palikt vēl venu dienu tik garlaicīgā vietā kā šī un labāk doties tālāk, nakts autouss uz Antigvu ir mūsu jaunais plāns.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru