Aklimatizācija

Dalī
Dali ir pirmā jēdzīgā pilsēta, kurā nonākam pēc ilgajiem pārbraucieniem. Pēdz Guangdzhou 10h busā uz Nanning, no Nanning 14h vilcienā uz Kunming (Nanning bija labs parciņš, kurā vietējie masām vien dejo ķīniešu modernās dejas, pie vienas mūzikas tiek dejots valsis, tango, rumba, ko nu kurš tajā mirklī izvēlas dejot). Ātri sameklējam superjauku hosteli par superjauku cenu un esam svētlaimē. Šoreiz esam priecīgi redzēt pārējos tūristus (lai gan no viņiem lielākā daļa ir paši ķīnieši) vismaz ir izredzes ieraudzīt ēdienkarti angliski. Pilsēta ir relaksēta, kas ir tieši tas, kas mums šobrīd ir vajadzīgs. Pēc gardām un pikantām pusdienām, kuras iebaudam uiguru ģimenes restorānā, apstaigājam pilsētu, pareizāk laikam teikt pilsētas veco daļu, kas ir samērā liela. Var just, ka tūrisms uz šejieni ir atnācis, lielākoties gan tas ir vietējais tūrisms (turīgākie ķīnieši no pilsētām dodas apskatīt laukus), bet kopā ar tūrismu ir atnākusi arī tīrība, kaudze ar ēstuvēm un hosteļiem, visvisādi veikali, riteņu nomas un pilsēta ir tikusi pie atjaunotas vecpilsētas. Protams, tā nav īstā Ķīna, bet patīkami pēc visām tām miljonu pilsētām. Nākamajā dienā iznomājam riteņus un braucam uz tuvējo ezeru, kas ir septītais lielākais visā Ķīnā. Ceļš uz ezeru iet caur vietējo dārziņiem, kuros gan pārsvarā sastādīti rīsi, bet gar ezeru viss notiek zem zvejniecības karoga. Pavērojam vietējos, kas šķiet nav vēl pagaidām diez ko iespaidojušies no tūrisma, piemēram sievietes bieži vien nēsā traicionālos Bai cilts tautas tērpus, večiem arī paskats nereti kā tādiem skolotājiem no 80to gadu karatē grāvējfilmām. Diez gan ātri izbesī braukāšana ar riteni, varbūt tāpēc, ka esam divus km virs jūras līmeņa, un laižam atpakaļ uz pilsētu, kur vakarpusē vēl šo to iepērkam un garšīgi pavakariņojam pie mūsu čomiem uiguriem. Nākamajā rītā jau esam ceļā uz Lijiang, kas nav pārāk tālu, vismaz Ķīnas mērogiem nē, un pēc piecām stundām esam galā. Izskatās, ka pilsētas vecā daļa ir kļuvusi par pašu galveno galamērķi vietējiem tūristiem, viss ir pakārtots tikai un vienīgi ciemiņu labsajūtai, grūti iedomāties, ka Lijiang vispār vairs varētu normāli pastāvēt bez tiem pilsētnieku pūļiem, kas reizēm tūristīguma ziņā pārspēj savus Eiropas kolēģus, visi viņi pērk vienādus suvenīrus, fotografējas ik pa diviem metriem pie katra sū..., ko pamana, vai ko gids piemin. Nerodas pārliecība, ka jelkad tā vecpilsēta vispār ir bijusi tik grezna un kārtīga, tāpat negribas ticēt, ka visas tās sievietes tautastērpos tiešām ir Naxi cilts dāmas, vienvārdsakot, tāda kā ķīniešu tūrisma meka. Starpcitu, UNESCO kaut kad nesen draudēja, ka viņus izmetīs no kultūrmantojuma saraksta, ja viņi bišku nepiebremzēs, jo izrādas, ka pilsētas uzņēmēji bija izdomājuši uztaisīt kaut kādu gigantisku disnejlendas atrakciju parku un “vecpilsēta” izplešas ārpus tās vēsturiskajām robežām. Neskatoties uz visu to pārtūristīgumu reti kurš runā angliski, tie kas runā, reti saprot vairāk kā “How Much?”. Mēs atrodam diez gan sakarīgu naktsmītni, kuru apsaimnieko pavecs naxi pārītis, kas pazīstami ceļotāju aprindās kā mama un baba, izpalīdzīgi un jauki cilvēki. Tā kā esam pavirzījušies tuvāk saulei par vēl nepilnu km un tuvojamies 3000mvjl, arī ēdienkartē parādās visādi jaunumi, kas saistās ar augstkalniem. Protams, jaks, mūsu favorīts ir jaka piena jogurts, riktīgi labais, neslikta ir arī žāvēta jaka gaļa, kaltēta jaka gaļa un vietējie kārtainās mīklas plāceņi. Lijiang akcents tiek likts uz tīrību, tik daudz atkritumu spaiņu droši vien nekur citur Ķīnā nav un šur tur uz sienām rakstīts, ka civilizēti pilsoņi negružo. Pilnas atkritumu kastes rada daudz darba atkritumu izvedējiem, kas kļūst par galveno Lijiang hailaitu..... Pa ielu brauc atkritumu savācēji, kuri pievērš iedzīvotāju uzmanību un ziņo par savu tuvošanos nemitīgi skandinot sintētisku “Happy Birthday to You” melodiju! Tā kā gadījumā, ja jāsvin dzimene un kompānijā ir kāds, kurš grib dziedāt “Happy Birthday to You”, pa priekšu jānočeko vai tuvumā nav kāds Lijiang iedzīvotājs, kurš visu var nedaudz pārprast.
Tā kā Lijiang arī nesavaldzina mūs pa īstam, jau otro rītu pēc kārtas sākam ar kāpšanu autobusā. Šoreiz braucam uz Zhongdian, kuru mūsdienās ķīnieši sauc par ShangriLa. Nosaukumu, protams, ir izdomājuši tūrisma propogandētāji, kas arī cenšas tikt līdzi Lijiang un Dali panākumiem. Ceļš atkal ved uz augšu un droši vien ir riktīgi smuks, bet mums diez ko neveicas ar laika apstākļiem, un lielāko daļu no ceļa pavadam mākoņos un lietū. Ar ierašanos Šangrila esam nonākuši kalnu un tibetiešu valstībā, kaut arī ārpus Tibetas liela daļa no apkārtnes un pašas pilsētas iedzīvotājiem ir tibetieši, ko var labi pamanīt papētot arhitektūru un cilvēkus uz ielām. Kaut arī esam tikai 3200mvjl, ārā ir diez gan auksts, kādi pieci grādi virs nulles un diez ko vazāties apkārt pa pilsētu nevelk, un patiesībā tā skatāmā daļa arī nemaz nav tik liela. Vecpilsēta arī šeit ir uzposta, bet tas nav tāds mākslīgais antīkums, kuru var pa pilnam “apbrīnot” Lijiang, te jau parādās antīkā miksiņš ar mūsdienu vajadzībām, šur tur var manīt gadsimtiem vecās mājās ierīkotas mājīgas kafejnīcas, arī viesnīcas nemēģina iestāstīt, ka te tev būs autentiska Tibetas pieredze, viss iet līdzi ar laiku. Aizlaižam uz tirgu, kurā tirgo visādu augstkalnu stafu un tur mēs sastopam jaka sieru, kas laikam ir viens no piena produktiem, kurus es varētu “nobaudīt” tikai, ja būtu saderējis uz lielāku summiņu. Ja kāds saka, ka Latvijas siers, Rokfors vai Bakšteins smird, jūs maldāties, tas ir tikai patīkams aromiņš, jaka siera tirgones tur mutei un degunam priekšā aizsēju un apkārtne nes pa gabalu, nav brīnums, ka vieta sieriņam ierādīta ārpus pavilijona. Vakarā nejauši nonākam vietējo ikvakara deju pasākumā, kur kā juni tā veci, ar un bez tautas tērpiem, izdanco visādas tibetiešu dejas pašā pilsētas centrālajā laukumā. Ja ir vēlme, var pieslēgties, bet mēs kaut kā pasējam un izvēlamies paskatīties no malas. Pirms gulēt iešanas vēl noskatos kaut kādu filmu par īru un angļu attiecībām starp abiem pasaules kariem, laba filma ja kas, uz seansu ierodas pat pāris vietējās žurkas, kas te netiek uztvertas kā baigā nelaime vai nesmukums. Pa lielam visu Šangrila tūrisma spožumu esam apskatījuši un esam gatavi no rīta pamest Junanu, lai ierastos Sičuanas provincē, kur pirmā pietura mums būs Xiangcheng.

Nīhau!

Ķīna sākas ar Šenženu, kas ir robežpilsēta turpat Hongkongas pievārtē. Neko vairāk gan kā autoostu un dzelzceļa staciju (viens un tas pats kantoris) neapskatam, bet šādas tādas lietas iekrīt acī uzreiz. Izskatās, ka pilsēta, nu vismaz transporta mezgls pilnībā atkarīgs no HongKongas iedzīvotāju maciņiem, kur šeit atveras, lai iegādātos visādus medicīnas līdzekļus, kā tradicionālus, tā ne tik tradicionālus, puse no autoostas, kas nav maza, izskatās pēc milzīgas aptiekas, kuras plauktos dominē Viagra un Cialis, arī tradicionālais stafs orientēts uz attiecīgo spēju “pacelšanu”, pārējā kvadratūra, kurā neatrodas pa kādai ēstuvei vai preses kioskam ir zobārstu valstība, tā teikt, nomainīs tev kaut visu žokli turpat uz perona arī bez iepriekšēja pieraksta, un izskatās, ka bizness iet, jo hongkongieši brauc uz Šenženu pēc lētākas veselības aprūpes. No norādēm, reklāmām, info stendiem un citām publiskām izkārtnēm gandrīz kā uz burvju mājiena pazūd angļu valoda un arī cilvēki ne pārāk saprot to, ko es gribu viņiem pateikt savā mandarīna akcentā. Kaut kā tomēr izdodas noskaidrot, ka lētāk un ērtāk (par to ērtumu gan var diskutēt) uz Guangžou var nokļūt ar autobusu, kurš divas stundas mūs ved cauri visādām priekšpilsētām, kas attāli atgādina Purciemu vai Salaspili un īsi pirms galamērķa ņem un nomirst. Par laimi diez gan operatīvi ierodas glāējvāģis un autobusu ar visiem pasažieriem pavelk kādus 100 metrus, kur mēs tiekam pārsēdināti citā busā. Guangžou nav gluži mazpilsēta, tagad viņa ir mājas kādiem 11 miljoniem ķīniešu, un uz vienu nakti kādreizējā Kantona kļūst arī par mūsu mājām. Paliekam pa nakti uz Šiaman salas, kas savulaik ir bijusi eiropiešu tirgoņu kvartāls, vismaz arhitektūra nedaudz atgādina mājas. Vakarā izmetam vēl pāris lokus pa naksnīgo pilsētu, kas gar Pērļu upi mirdz vienā neonā, bet zem tiltiem pazaudē savu mirdzumu starp neskaitāmiem gulošiem “bomžiem”, kas ieradušies celt triecienceltnes no attālākām provincēm, cerot uz labāku dzīvi. Atrodam arī galvenos tirdzniecības punktus, Laura šo to jau paspēj iepirkt, bet nosolamies atgriezties nākamajā dienā, jo ir jau vēls. Protams, nevar nepadalīties dienas spilgtākajos iespaidos – tā ir Guangžou policija. Policisti (protams, ne jau visi) pārvietojas uz pagājušā gadsimta vidū ražotiem velosipēdiem, kuriem piemontētas funkcionējošas zili sarkanas LED tipa bākugunis. Pirmais rīts, kad mostamies Ķīnā, sakrāmējam somas, atstājam viesnīcas glabātuvē un laižam riņķot pa pilsētu. Iepirkšanās te ir citā frekvencē nekā jebkur citur. Galvenās iezīmes – lai cik liels vai mazs nebūtu veikals, pārdevēju skaits ir vienāds ar kvadrātmetru skaitu dalītu ar divi, visbiežāk pārdevēji ir vairāk kā pircēji, un nav tā ka pietrūktu klientu. Vēl ir plaudētāji, kas pie veikala ieejas stāv uz beņķīšiem un monotoni izsaucot veikala labākos piedāvājumus sit plaukstas, bet ar tiem jau darīšana nesanāk, atšķirībā no pārdevējiem. Ja reiz tu esi iegājis veicī, tev zibenīgi tiek “piešūts” pārdevējs, kas velkas līdzi, neruna angliski un piedāvā nopirkt pilnīgi visu neņemot vērā tavu gaumi, vecumu, izskata īpatnības, iebildumus vai jebkādus citus faktorus, vienkārši tiek ņemts plaukts un viss tajā atrodamais tiek krāmēts secīgi tev priekšā. Nedod Dievs tu izrādi interesi par kādu no precēm, tas pārdevēja prāt par kādiem 90% jau liecina, ka tu to lietu pirksi. Tā kā cenas nav no augstajām, varbūt arī varētu kaut ko iepirkt, bet tavu nelaimi, lielākā daļa no tirgotavām tādu ekstru kā pielaikošana nepazīst. Vēl dīvaināk ir ar kurpju bodēm, kas pārņēmušas veselu kvartālu un pārbāztas ar da jebkādiem apaviem – veikalā ir tikai 36 vai 37 izmērs, ja tu gribi kaut ko lielāku, zvēri, ka pirksi, mēs tev 20 minūšu laikā sagādāsim. Tā nu ar to šopingu, bet iepirkšanās jau nav vienīgais lauciņš kurā piedzīvot nelielu kultūršociņu, diez gan jautra padarīšana ir arī ēdināšanas iestāžu apmeklēšana. Pirmkārt, 90% no iestādēm ir ēdienkarte tikai ķīniešu valodā, un tur kur viņa ir angliski, ne vienmēr var saprast, kas sagaidāms, pasūtot to vai šito, tāpēc mēs cenšamies izvēlēties ēdienu tur, kur ēdienkartē ir bildītes, vai ēdienu var redzēt pirms viņš tiek krāmēts uz šķīvja. Lielākoties vizuālais nepiečakarē, bet ir izņēmumi, lielāks izaicinājums ir provēt visādas ne tik ļoti vilinošas paskata lietas, un bieži vien arī tās nemaz nav sliktas. Vispār jau ķīnieši ēd pilnīgi visu, jo nenormālāk, jo lielāka delikatese vai labākas dziednieciskās spējas. Tirgū var tikt pie skorpioniem, vabolēm un visādiem citādiem brīnumiem, bet visādos jūras velšu iestādijumos atrodamas visneiedomājamākās lietas, sākot ar sūkļiem, kāpuriem, krupjiem, jūras gurķiem, beidzot ar krokodiliem un bruņurupučiem, un cenas nav tās lētākās. Cita lieta ir tas kā viņi ēd, “Eiropa mūs nesapratīs”, mierīgi to var attiecināt uz ķīniešu galda kultūru, kaulus spļaujam uz galda, ēdam nenormāli skaļi un ātri, un ja neiet tik fiksi, kā gribētos, turam muti 5cm attālumā no trauka, ja šito var visu ievērot, tu esi savējais. Tādas nu ir mūsu atziņas pēc pirmajām dienām Guangžou, redzēs, kā ies tālāk, jo vakarā rāpjamies guļambusā, kas 10 stundas mūs vedīšot uz Nanning.

HongKong

Honkongā ierodamies īsi pirms deviņiem vakarā, liekas, ka jau kādu desmito reizi aizpildam veselības deklerācju, kas tiek rūpīgi pārbaudīta, tiek izmērīta mums temperatūra un mēs steidzmies pieteikties Ķīnas vīzai turpat lidostā. Ceļā no lidostas uz centru autobusam pārsprāgst riepa, tā nu hostelī iečkojamies tikai ap pusnakti un dodamies gulēt. Pirmais pārsteigums – divpadsmitos naktī tirdzniecības centri un citi veikali ir atvērti, ielas ir pilnas ar cilvēkiem. Ilgi uzturēties Hongkongā neplānojam, vīzai jabūt gatavai nākamajā dienā un aiznākamajā jau gribam doties uz Ķīnu, tādēļ jau desmitos no rita mēs dodamies skatīt pilsētu, ir doma iegādāties arī kādas vajadzīgas lietas (pirmkārt jau datora lādētāju), bet izrādās, ka ap vienpadsmitiem lielākā daļa veikalu vēl ir slēgti, tā nu pastaigājam pa pilsētu, ko pafočējam, bet tomēr neko no vajadzīgajām lietām neatrodam, tādēļ pēpusdienā Jānis dodas uz elektronikas tirgu, bet es dodos uz lidostu pakaļ pasēm. Kad lidostā priecīga sanemu pases ar Ķīnas vīzu pa visu lapu, konstatēju, ka mums ir piešķirta 30 dienu Ķīnas vīza, kas stājas spekā no izdošanas datuma nevis no iebraukšanas valstī, kā iepriekšējā vakarā mums tika teikts. Līdz ar to vīza jau ir stājusies spēkā, bet lidojums mums ir pēc 31 dienas!!! Man jau, protams,saka, ka valstī var uzturēties vēl 3 dienas pēc vīzas derīguma termiņa, vēl piedāvā mainīt lidojuma datumu. Pēc stundas viņi sola, ka vīzas ar vajadzīgajiem datumiem būs gatavas rīt (un ir arī). Tikmēr Jānis jau šo to iepircis tirdziņā un beidzot varam doties vakariņās! Jau ar Ķīnas vīzām kabatā nolemjam palikt HK vēl vienu dienu, kuru gandrīz pilnība veltam visādu tirgu un veiču apskatīšanai un šāda tāda stafa iepirkšanai. Vispār jau mīts par superlēto elektroniku un foto gadžetiem izrādās bišku maldīgs, bet apģērbi vietejo zīmolu veičos un tirgos ir daudzkārt lētāki kā Latvijā. Tirgus kā jau tirgus, nav diez ko daudz tradicionālā stafa, vairāk visādi loriņi, kas ievesti no Ķīnas, pavisam nedaudz rokdarbu un necilas bet dārgas ēstuves. Runājot par ēšanu, HongKongā badā nenomirsi, jo cenas Eiropas standartiem ir samērā lētas un ēdienkarte gandrīz visur ir arī angliski. Lai arī Honkongā uzturējāmies pāris dienas, mums patika, varētu pat ielikt to vietu sarakstā, uz kurām ir vērts atgriezties!

Kuala Kuala Lumpur

Trīs dienas Malaizijā izklausās pēc iepriekšējā ieraksta par Melburnu. Kuala Lumpura ir mūsu kārtējais pitstops... Pirmais iespaids pēc ielidošanas, BAIGAIS KARSTUMS. Viesnīcas izvēle paliek vieglāka, jo vajag numuru ar kondicionieri, tādu arī atrodam, paliekam ķīniešu kvartālā, kas ir pašā centrā, tā teikt, jāiesildās pirms došanās uz Ķīnu. Kvartāla galvenais lepnums ir pāris iepirkšanās ielas, kas pa īstam atdzīvojas vakaros, kas arī ir gandrīz vienīgais laiks, kad var pārvietoties bez sajūtas, ka esi saunā. Tirgo viņi visu ko, bet galvenais akcents ir uz pulksteņiem, somiņām, saulenēm un kedām. Ar angļu valodu tirgoņiem neiet gluži tā kā vajadzētu kārtojot pilsonības eksāmenus Anglijā vai Austrālijā, bet puiši necieš no pārlieku lieliem kompleksiem un liek lietā no galvas iekaltās frāzes pie katras izdevības. “Watch this”, “What's this?”, “What is?” ir tas pats “Watches!”, un tādus var dzirdēt ik uz soļa. Mēs gan pārsvarā izejam uz augļiem un vietējo virtuvi. Esam pat atraduši vietu, kur dodamies brokastot visus rītus, cenas varbūt nav tik zemas kā pārējā Dienvidaustrumāzijā, bet ēdiens ir ok un par izvēli sūdzēties ar nevar, vienīgi tas ko viņi sauc par asu Taizemes vai Laosas mērogiem ir ļoti maigs, tā ka nav ko bīties un droši jālūdz bonusā čilī trauks. Ja reiz esam Kuala Lumpurā, jādodas arī uz Petronas dvīņu torņiem, ko arī izdaram, vienīgi neizdodas mums tikt augšā, jo biļetes tiek pa velti dalītas agri no rīta un apmeklētāju skaits ir ierobežots. Neko darīt, paklaiņojam pa viņu tirdzniecības centriem, kas galīgi ne ar ko neizceļas, izmetam loku pa vienu no centrālajiem parkiem, kas veidots pēc iespējas līdzīgs īstiem džungļiem (ir arī mērkaķi) un uz vispārējā atslābuma viļņa tusējamies tālāk pa ķīniešu kvartālu. Turpinam virzīties ziemeļu virzienā un ceturtdienas pēcpusdienā jau esam ceļā uz Hong Kongu.

Trīs dienas Austrālijā

Trīs dienas Melburnā, tas ir nākošais atskaites punkts pēc Jaunzēlandes. Vispār jau mēs esam diez gan iespaidojušies no Flight of the Concords humoriņa, kas regulāri skar austrāliešus un no Bila Braisona “Down Under”, kas arī nekautrējas ķengurus raksturot kā nedaudz dīvainus, tādēļ no Austrālijas pat nezinām īsti ko sagaidīt. Sākas jau viss ar muitu (robežsardze izrādās pilnīgi miermīlīga), kas konfiscē Laurai mandarīnus, un ilgi domā vai konfiscēt manā somā iestūķēto kaula gabalu (abus bijām deklarējuši), vēl beigās nokrata pirkstu, ka vajadzēja mani štrāfēt, kā es ar savu izglītību neiedomājos, ka Austrālijā nevar ievest augļus. Viesnīcu ilgi nemeklējam, jo palikt taisamies vien divas naktis, atrašanās vieta der, cena der, paliekam. Vēlāk gan sāk likties, ka vajadzēja pameklēt ilgāk, jo bardaks iestādījumā valda gandrīz tik pat mežonīgs kā ritms, kas piektdienas vakarā bungojas caur sienu, kas hosteli šķir no kaut kāda visai populāra kluba, bet tā nu ir cena kuru maksājam par vietiņu centrā. Melburnas centrs ir visai kompakts un orientēties galīgi nav grūti pat bez kartes. Austrālieši izrādās vairāk līdzinās Braisona laipnajam tēlam, cenšas izpalīdzēt un nekautrējas aprunāties, nu līdzīgi kā ar jaunzēlandiešiem. Kaut gan ko mēs par to varam spriest pēc trim dienām vienā pilsētā. Viena lieta gan te ir biškucīt savādāk kā NZ, nacionālais sastāvs ir raibu raibais, pa pilnam aziātu, ķīnieši, turki, indieši, pakistāņi, pat eiropejiskas izcelsmes austrālietim var piemeklēt izskatam atbilstošu valsti, dažkārt pat nav jāliek lietā iztēle, var dzirdēt poļu, grieķu, pat krievu valodas....... redzējām arī vienu aborigēnu. Visa tā ainiņa liekas loģiska pēc imigrācijas muzeja apmeklējuma. Muzejs ir patiešām interesants, baigi sen nebija gadījies muzejā pavadīt veselu pēcpusdienu un doties prom, pēc tam, kad personāls ziņo par slēgšanu. Starpcitu muzejā atvēlēta vieta arī informācijai par latviešiem, kas uz ielām gan netika manīti. Vēl viens no iespaidīgākajiem hailaitiem ir Karalienes Viktorijas tirgus, kurā var iepirkt gandrīz visu ko sirds vai vēders kāro, tur arī pamanamies iefiltrēties Viktorijas štata policijas rokgrupas fanu pūlī, kas ieradušies uz bezmaksas koncertu. Tā nu mēs arī aizvadam Austrālijas dienas, neko īpašu nedaram, vazājamies pa pilsētu, izmetam kādu līkumu ar bezmaksas tūristu busu, aizejam vēl uz Budas dienām, kuras sarīkojuši vietējie “budisti” un budisti... Pirmdienas rītā esam gatavi doties tālāk, bet domājam, ka kaut kad vēl jāatbrauc būs papētīt Austrālijas jautājumu tā pamatīgāk, citādi neērti uzšūt AUS karodziņu uz mugursomas!

Pēdējās dienas NZ

Laimīgā otrdiena
Kad vēl bija atlikušas pēdējās 3 dienas līdz ābolu sezonas beigām, uznāca lietus. Par lietu mēs būtu priecīgi jekurā brīdī, lasot ābolus, bet ne, kad viss jau tuvojas beigām un ir nepārvarama vēlme pēc iespejas ātrak doties prom no Motuekas. Vienu dienu kaut kā novilkām, lasot pāris kokos palikušos ābolus (jo trešais lasījums jau), bet nākamajā rītā gāza kā ar spaiņiem, tādēļ rīta pusē dodamies uz centru, lai nokārtotu vēl pārs lietas pirms dodamies prom. Ap pusdenas laiku lietus jau ir nedaudz norimis, kad negaiditi saņemam sms no bosa, ka jāsāk strādāt pēc stundas. Diezgan negaidīti, nav arī īpaši patīkami lasīt ābolus, kad koki vēl pilnīgi slapji, bet, jo ātrāk nolasam visu, jo labāk. Kad esam klāt, izrādās, ka vsi nemaz nav ieradušies, mēs jau sākam spriest, varbūt pārējie jau citā blokā un rēķinam, cik dienas vēl tas mums paņems, lai visu nolasītu. Kad ātri piebeidzam kasti, ko iepriekšējā dienā sākām, izrādās, vairs nav, ko lasīt un boss mums paziņo,ka tas arī šajai sezonai viss, jo dēļ lietus pārējie ābolīši vel nav gatavi, un tos lasīs tikai kaut kad pēc nedēļas un nodos sulām nevis eksportam, Pilnīgi negaidīti!!! Neizbaudījām pēdējo kasti!! Esam starā un nespējam noticēt!!! Dodamies uz veikalu pēc kāda dzēriena, lai nosvinētu. Rīt pie bosa mājās bbq!!! juhuuuu!!! Paziņojam Klērai un Kregam, ka mūsu ābolu ciešanas ir beigušās un nosvinam to ar Jāņa gatavotām vakariņam - štovētiem kāpostiem ar desiņām un Klēras gatavu šokolādes musu un vakarā vēl noskatamies vienu no “Flight of the Conchords” sērijām.
Līksmā trešdiena
No paša rīta jau sākam kravāt mantas, kopš mums ir mašīna, mantu mums kļūst arvien vairāk. Un jau ap pusdienslaiku esam klāt uz ābolu sezonas noslēguma atvadu ballti, kur vispirms Mērija, kura jau ir jautrā prātā, pasniedz visiem dāvanas. Visu, kas un kā tur notka nemaz nevar izstāstīt, bet bija jautri, varbut mums nebija tik jautri kā Mērijai, kura šo pasākumu bija uztvērusi ļoti nopietni (viņa bija ieradies garā vakarkleitā un pieskaņotā milzigā cepurē un ik pa laikam nekautrējās izvilkt no savas mugursomas kādu stiprāku dzērienu, ko iemalkot starp alu un vīnu), nebija mums arī tik jautri kā Filam, kurš uzdeva bosam un viņa sievai visādus jautājums, par to, kā un kur viņi iepazinušies pēc tam izsakot viena veida komentārus, bet bija interesanti. Protams, visi apsprieda savu ābolu lasīšanas ātrumu, mums tur nebija ko teikt...
Priecīgā ceturtdiena
Jeee, mēs dodamies prom no Motuekas!Mums vēl ir atlikušas tieši 2 nedēļas Jaunzēlandē. Pirms došanās uz Kraistčērču, no kurienes mums ir lidojums tālāk, vēl ir laiks paceļot! Pēc pāris pavadītām dienām Blenheimā, dodamies uz Austrumu piekrasti, Jānis jau ir papildinājis savus makšķerēšanas piederumus un gatavojas uz lielo copi. Motuekā bijām iesprūduši tik ilgi, ka bijām jau aizmirsuši, cik Jaunzēlande ir skaista. Mūsu ceļš ved caur kalniem, gar jūru, spīd saule un mēs atkal fanojam par visu šo skaistumu. Tomēr es atceros dažas smieklīgas ķibeles, nezinu, kādēļ, bet šajā dienā tās mūs piemeklēja vairāk kā parasti = ))) Kad no rīta gribējām paēst brokastis un uzvārīt tēju, konstatējām, ka palicis viens sērkociņš. Par spīti milzīgam vējam, izdodas aizdedzināt deglīti, bet tā kā tējkannā bija ieliets parāk daudz ūdens, tad... neliels šļaksiens pieliek punktu cerībām uz tēju (protams, mēs esam burvīgā vietā pie jūras kilometriem talu no kādas apdzīvotas vietas). Nākamā ķibele – Jānis jau pēc pāris minūtēm makšķerējot norauj visu savu jauno inventāru un nenoķer lielo zivi.Un vēl viena, ko atceros - vakarpusē, kad esam atraduši jauku vietu pie juras, kur nakšņot un konstatējuši, ka pāris metrus no mums jau guļ roņveidīgs milzenis, mēs, pārvietojot mašīnu, pārbraucam pāri un saspiežam tējkannu = ))) Gan jau bija vēl kas = )))
Pārējas dienas
Nākamā diena iesākas daudz veiksmīgāk un jau ap pusdienaslaiku esam tikuši pie sviesta zivs vakariņām. Dodamies Hanmer Springs karsto avotu virzienā un atkal baudam kalnus. Vakarā atrodam vietu pie upes, kur nakšņot, iekurinam ugunskuru, uzcepam zivi. No rīta pieceļamies nosaluši, bet visapkārt milzīga migla – skaisti! Steidzam vārīt tēju, bet tā kā gāze iet uz beigām, tas paņem kādas 25 minūtes, saslidīties neisdodas, tas nekas, saslidīsimies karstajos avotos! Ceļš ir atkal pasakains, spīd saule, kokos lapas kļuvušas dzeltenīgas, kalnos var redzēt sniegu! Pēc kādas stundas jau esam klāt! Pa apmēram Ls5 baseinos var mērcēties kaut visu dienu. Sākumā ir grūti nomainīt biezās drēbes pret peldkostīmu un doties ārā, jo ir diezgan auksts, bet tas ir tikai līdz iekāp pirmajā baseinā. Ūdens ir karsts no 39-41 grādiem, kā kurā baseinā, pāris sekundēs, lai pārskrietu no viena baseina uz citu var paspēt nosalt. Kopā ir 9 dažādi baseini. Vienkārši fantstiski!!! Var sēdēt un vērot, kā mainās cilvēku sejas, kad viņi iekāpj pirmajā baseinā!
Turpmākajās pāris dienās izbaudam iekšzemes maršrutu līdz Rietumkrastam un tad pa citu ceļu atkal pāri kalniem dodamies uz Kraistčērču. Šoreiz, kad esam augstu kalnos, mūs pārsteidz sniegs, laikam pēdējo reizi sniegu redzējām Latvijā, esm izlaiduši vienu ziemu. Jā, es nevaru nepieminēt, ka Jānis noķēra vēl pāris zušus!!!
Kraistčērča
Galvenais uzdevms šajā pilsētā- pārdot mašīnu, tādēļ pimais, ko daram, dodamies uz jau zināmām vietām pačolet, kādas cenas un kāds piedāvājums. Protams, mašīnu ir nenormāli daudz, nāk ziema un visi tūristi dodas prom. Nākamajā dienā izdrukājam un izlīmējam populārākajos hosteļos reklāmas. Aiznākamajā dienā mums ir pirmais zvans, un dienu vēlāk mašīna jau pārdota. Super! Pēdējās paris dienas paiet svinot, ka mašīna pārdota! See you in Australia!

Jauna zinja

Taa kaa esam jau kaadu briidi Kjiinaa un liidz pat 22.juunijam te arii turpinaasim uztureeties, paaraak daudz jaunas zinjas blogaa nav gaidaamas, jo Kjiinas valdiiba blogspotu uzskata par valsts droshiibai neveelamu paraadiibu (taa pat kaa youtube). Centiisimies gan atrast kaadu citu veidu kaa ievietot zinjas blogaa, bet pagaidaam neko soliit nevaram. Ja nu ir kas neatliekams vai vienkaarshi veelme uzrakstiit mees joprojaam lietojam epastu vagabundo.mundo@gmail.com!