Rītu sākam ar Kalkutas birokrātiju, kas ir fantastiska, nu kaut kas līdzīgs filmām, vai Čehova stāstiem. Tas ir apbrīnojami cik stīvi un pašpārliecināti ir valsts ierēdņi, kuri tikuši pie tik svarīgiem darbiem, kā lodziņa apkalpošana ārzemnieku reģistrācijas birojā. Jāpiebilst, ka uz biroju dodamies pēc atļaujām, kas ļautu apskatīt Sikkim provinci, bet esam piecēlušies pa agru, svarīgākie pilsētas vīri darbu nesāk ātrāk kā pusē vienpadsmitos. Kamēr pusotru stundu gaidam uz biroja atvēršanas “svētkiem”, atklājam mūsu dienas top ēdienu – alu, kas nav dzēriens, bet gan kaut kas līdzīgs samosām, kārtainās mīklas pīrāgs, pildīts ar kariju un cepts eļļā. Vēl pagadās saplēst vienu iešļūceni, bet uz vietas tā tiek salabota indiešu McGiver stilā, sākotnēji ar tukšu cigarešu paciņu, vēlāk jau ar manu pēdējo studenta apliecību. Atgriežoties pie birokrātiem, birojs atrodas diez gan labi koptā postkoloniālā stila ēkā ar visu dārzu. Sekretāre ir visai laipna un nosūta mūs uz pareizo kabinetu, kuru apdzīvo vismaz pieci indiešu klerki, kuri gan vienlaicīgi aiz letes visticamāk nekad neatrodas. Vienlaicīgi ne vairāk kā divi, tas ir likums. Bez vārdiem, mums tiek norādīts, ka jāuzgaida. Mums nav nekas pretī, nekur nesteidzamies, un tā ir lieliska iespēja pavērot vīrus darbā. Grūti vārdos aprakstīt to mīmiku, ar kādu tiek pavadīta katras lapas pāršķiršana. Saraukta piere, pie nākošās lapas, sašķobītas ūsas, tad tiek piepūsti vaigi un tas viss notiek kapa klusumā, tikai neliela ventilatora dūkoņa. Paši birokrāti ir gludi skūti, izņemot rūpīgi ieveidotās ūsas un perfekti noglauztos matus, krekla krūšu kabatā iesprausta pildspalva, kuras izņemšana un ieklikšķināšana rakstīšanas režīmā vien varētu būt kā labs pirmais cēliens jebkurai lugai par birojiem. Tā nu labas piecas minūtes ierēdnis pārlapo kaut kādu mapi, acīmredzami nelasa, vien pārbauda sekretāres prasmi saskavot lapas, kas regulāri tiek atdalītas un saskavotas no jauna ar tādu rūpību, kuru tu nevari sagaidīt pat no neiroķirurga. Kad mape nolikta malā, laiks atpūtai, kas izpaužas vienkāršā sēdēšanā, nekādas sarunas ar kolēģiem, kolēģi savā starpā pat nesasveicinās, kapa klusums, tiesa gan darba biedri arī ir aizņemti, jo vienam jātīra brilles, bet otrs cīnās ar speciālā monitora pārsega noņemšanu no datora, kas visticamāk ir biroja altārs, ap kuru valda nevainojama tīrība. Kad paiet vēl desmit minūtes, pēkšņi tiekam aicināti pie galda, tiek palūgtas mūsu pases un jautāts, ko tad mums īsti vajag. Un izrādās, ka esam bijuši spiesti visu šo teātri noskatīties tikai tāpēc lai izdzirdētu, ka viņš var mums iedot to atļauju, bet tas maksās 15latus. Tomēr... ir viena cita vieta, kur to var izdarīt pa velti. Nekadi tālāki jautāumi netiek atbildēti, esam veiksmīgi novirzīti uz citu biroju, problēma atrisināta, bingo. Jāpiebilst, ka pat viņu pašu cenrādī mums vajadzīgā atļauja ir bezmaksas. Neko darīt, dodamies uz nākošo biroju, kur Sikkim reģiona pārstāvji ir pretimnākošāki un atļauju mums sola jau pēc dažām stundām.
Parējā diena paiet slīdot cauri Kalkutas vecākajai daļai. Esam nedaudz pārrēķinājuši savus spēkus, jo nosoļot piecus, sešus kilometrus nemaz nav tik viegli, mežonīgā suta dara savu un drīz vien esam pamatīgi noguruši. Piesēžam iepretim valdības ēkām, kur kā reizi policijas busiņos tiek krauti kārtējie politiskie nemiernieki. Kaut kā nepaveicas ar maršruta izvēli un sanāk tā, ka mirklī, kad suta pāraug lietū, mums nav kur paslēpties. Normali salīstam, bet nav arī tik traki, jo lietus, kaut arī samērā stiprs, ir silts un, kā parasti, pāriet jau pēc desmit minūtēm. Galveno skādi nokrišņi nodara manām iešļūcenēm un esmu spiest pirkt jaunas. Kaut kā sanāk, ka pirmais apavu veikals, kas pagadās pa ceļam tirgo tradicionālās indiešu sandales. Cik nu viņas tradicionālas, grūti spriest, jo nevienu indieti ar tādām kājās neesam manījuši. Tieku pie pirmās iespējas kaulēties Indijā, un jau pēc dažām minūtēm dodos prom jaunās kamieļādas tupelēs. Laura gan saka, ka es kaulējos pārāk agresīvi un neatstāju nabaga tirgonim nekādas iespējas, un var jau būt ka tā arī ir, bet pie tā jāvaino arābi, kas mani tādu ir padarījuši. Pāragri spriest par visu Indiju, bet liekas, ka kaulēšanās nebūs tik aizraujoša, jo tā šeit nav spēle, bet gan cenas nosišana. Nezinu vai man tagad jājūtas vainīgam, ka nopirku tupeles pa latu. Pēc vakara atpūtas dodamies atpakaļ ielās, iestājies vakariņu laiks, šoreiz testējam bahji (jaunais Lauras karijveidīgais favorīts) ar paw (maizi), tad muri (aukstais rīsa pārslu un garšvielu miksējums), tad ķeramies pie zupas bumbiņām (aizmirsu nosaukumu), kas ir auksta buljonveidīga zupa, kuru iepilda olas formas kraukšķīgā, čipsīgā bumbiņā, tad pagaršojam kartupeļu, turku zirņu kariju, vēl lasi (jogurta dzēriens), atkal tējas un vēl kaut kādu pelmeņveidīgo, kas cepts eļļā... Viss garšīgs, vienīgi tās zupas bumbiņas ne pārāk, jo man negaršo svaigas koriandra lapas. Vēl pamanam, ka vakariņu laiks ir diez gan īss, sākas pēc sešiem un jau ap desmitiem visi vācas nost. Bet nav jau ar ko ēst tik vēlu vakarā.
Pec vakariņu festivāla vēl apstaigājam vietējos tūraģentus un tiekam pie vilciena biļetēm uz Jalpaiguri, kas būs mūsu pirmais Indijas dzelzceļa piedzīvojums, kurā metamies jau rītvakar.