Happy Walley tā sauc vienu no 87 tējas plantācijām, kas ražo slaveno Dārdželingas tēju, īpaša viņa ir ar to, ka ir visaugstāk virs jūras līmeņa esošā ražotne šajā kategorijā un ražo tikai bioloģisko produkciju, kas pilnīgi visa tiek eksportēta uz Eiropu. Paiet gan kāds mirklis kamēr tiekam līdz laimīgajai ielejai, bet tas ir to vērts, ceļmalā esošās mājas, drīz vien nomaina tējas krūmi, kas noklāj lielo daļu ielejas, kas nu ir redzama, jo esam nonākuši zem mākoņa. Šur tur mana arī tējas vācējas.
Pati ražotne nav nemaz tik liela, divstāvīga ēka, kas nav diez ko iespaidīga. Ieradušies gan esam pareizajā laikā, jo uz pusdienu pauzi no lauka atgriežas dāmas ar tējas groziem. Esam liecinieki tējas svēršanai un izklāšanai uz žāvējamajiem galdiem. Viss novākšanas process ir roku darbs, un Happy Walley nodarbina ap 180 vācējām. Interesanti, ka ne visām vācējām jānovāc vienāds tējas daudzums, lai tiktu pie algas. Jaunākajām sievietēm dienā jāsaplūc 6 kilogrami, precētajām 4, bet vecākās dāmas var čubināt lenām, un ieskaitīti tiek arī 2 kilogrami. Ja nu izdodas savākt vairāk, darbojas bonusu sistēma! Dienā viņas nostrādā vien astoņas stundas, un bauda pusotru stundu garu pusdienu pauzi. Alga ar nav slikta, ja tu neizmanto kompānijas piedāvātās ērtības, kā naktsmītne, ēdiens u.tt., dienā bez bonusiem vari tikt pie 275 rūpijām, kas rupji rēķinot ir Ls 3.30. Liekas maz!? Ne Indijā! Par 275Rs tu mierīgi vari samaksāt par savu viesu māju (domājams, ka vācējas nedzīvo blakus viesnīcā), kārtīgi paēst no rīta un vakarā, vēl pa dienu apēst kādu našķi, nopirkt vairākas pudeles ar dzeramo ūdeni, pavadīt stundu internetā un vēl aiziet uz tējas plantāciju tūrē. Tomēr, šādi darbi pa velti apkārt nemētājas, vai nu tu to darbu manto, vai nopērc. Izrādās, tad, kad kāda no kundzēm pieņem lēmumu doties pensijā, viņa savu vietu var pārdot.
Cenas nav no zemajām 15-20 tūkstoši rūpiju, kas sanāk kaut kur ap 200 latiem. Vēl mums izrāda žāvējamās iekārtas un rulējamo mašīnu, kas funkcionē kopš 1854.gada, un nemaz neizskatās baisi vecmodīga, tik nomainījuši tvaika ģeneratoru uz elektromotoru. Fermentācija šeit nenotiek superkontrolējamā kambarī, bet gan paverot logu, pa kuru ieplūst Himalaju gaiss. Vesela telpa atvēlēta šķirotājām, kas šeit ir viskvalificētākās darbinieces, atkal roku darbs un gala rezultātā tiekam pie tējas, kuru Eiropa šogad pērk par 6-20 latiem kilogramā, pa cik viņi tirgo tālāk, nav ne jausmaz, bet tie nav gluži Dilmah maisiņi! Pat vietējā tējas namā vari rēķināties, ka maksāsi par ekstra kvalitātes tējas krūzīti tik pat cik par gultu lētā gala viesu namā. Atgriežamies centrā un ieklīstam vienīgajā lielveikalā, kas pats par sevi nav nekas īpašs, bet baigi pārsteidz apģērbu nodaļa, kurā daudz lielākā klāstā par gatavo produkciju ir audumi, kas jau attiecīgi nomērīti un sagriezti, lai varētu pašūt sev interesējošo gabalu. Piemēram, iespējams izvēlēties starp kādiem piecdesmit bikšu audumu veidiem, pie kuriem piekabinātas zīmītes – 58 izmērs, garums 78cm, utt. Nes tik pie šuvēja un lieta darīta. Vēl plašāka izvēle ir kreklu pakām, nemaz nerunājot par sari. Smieklīgi, ka veikalā reklāmas skan tikai angliski “Buy one, get one”.. tāpat ar uzrakstiem pie cenām.
Starpcitu, runājot par Dārdželingu, Edmunda Hilarija šerpa, tas pats, kas kāpa ar viņu Everestā, visu savu mūžu nodzīvojis tepat, netālu no Dārdželingas bānīša stacijas, tagad gan biznesu ir pārņēmis viņa dēls, kurš rīko un organizē profesionālas kalnu ekspedīcijas.
Nav jau nekāds brīnums, jo skaidrā laikā apkārtnes ainavā dominē pasaules trešā augstākā (Indijas augstākā) virsotne Khangčendzonga (8598m v.j.l.)
P.S Pusē astoņos atkal pazūd elektrība, cerams, ka būs atpakaļ pus desmitos, tā pat kā vakar.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru