Džalpaiguri stacija nav pārāk liela, apmaldīties nevar un vēl vieglāk atrast transportu uz Dardželingu, jo n-tie džipi un to komandas koncentrējas ap stacijas ieeju. Apzinam piedāvājumu, saprotam cenu situāciju un pat atrodam vispilnāko džipu dažās minūtēs. Pilnākais džips ir svarīgs tāpēc, ka viņi nekur nekustas, kamēr nav savākuši savus desmit pasažierus. Nav ilgi jāgaida, kad esam ceļā. Izbraucam cauri Siliguri, kas ir vēl viens Indijas satiksmes vājprāta pierādījums, pie apdzīšanas manevriem šeit ir jāpierod.
Papildus močiem, džipiem, superlēniem smagajiem, autobusiem un tačkām te vēl kursē svētās govis. Dažas no govīm ir svētākas par citām, un tās tiek uzstutētas uz izrotātiem ratiem, kurus velk mazāk svētas govis. Tad tējas plantācijas, tad mežs, kurā ir izvietojusies armijas bāze, kuru apsēduši mērkaķi, un beidzot uzsākam ceļu augšup. Trīs ar pus stundas tikai augšup... Ceļš ir skaists, labi skati uz lejā paliekošo līdzenumu un vietējo dzīvi, bet jau drīz, kad sasniedzam mākoņu robežu, ceļš vairs nav izturams. Nekad mūžā man nav palicis slikti no braukšanas pa kalnu ceļiem vai šūpošanās uz jūras, bet nu šis laikam ir kas īpašs.. Ceļš ir pietiekoši plats lai varētu samainīties divi džipi ar nolocītiem spoguļiem, pietiekoši līkumains, lai katrā otrajā, ik pēc 100 metriem sekojošajā, līkumā stūre būtu jāsagriež līdz galam un pietiekoši bedrains, lai būtu jāturās pie beņķa.
Šoferis gan šķiet pieradis un pedāli no grīdas negrib atlaist, kas nozīmē daudz jaudīgākas izjūtas bedrēs un daudz straujāku bremzēšanu pirms līkumiem, kuru pavada jau tradicionālā pīpināšana, bonusā redzamība nav vairāk kā 30 metri, jo braucam burtiski cauri mākonim. Nedaudz pēc pusceļa esmu gatavībā liekties ārā pa logu un darīt lietu, bet kaut kā tomēr valdos līdz esam jau Dardželingā. Balts, trīcošs un knapi kustošs izlienu no džipa, tālāk par pirmo restorānu nevaram aizvilkties. Atpūšamies nedaudz un ejam meklēt naktsmītni, nenākas pārāk grūti, un tiekam vēl pie nesezonas atlaides. Nav jau arī grūti saprast kāpēc ir nesezona, jo joprojām atrodamies tajā mākonī, kurā pirms pāris stundām ieskrējām, un neizskatās, ka viņš tik drīz pazudīs.
Dzīve pilsētā rit biezā miglā, un ik pa brīdim trotuārus noskalo viegls lietutiņš, kas nav vairs tik silts un jauks, kā Kalkutas pēcpusdienas gāziens. Apstaigājam pašu centru un izpētam restorānu piedāvājumu, jo pagaidām neesam atraduši nekādas ielu ēstuves. Atklājam vienu diez gan labu dienvidindiešu ēstuvi un esam gatvi interneta stundai. Interneta salons ir ierīkots tādā kā pieliekamajā aiz aptiekas telpām, kas mūs pārāk nesatrauc, bet plānus izjauc tas, ka tiklīdz esam ieslēguši kompjus visā pilsētā pazūd elektrība. Laikam nekas neparasts, jo vietējie jau zin, ka pusē desmitos būs atpakaļ un viesnīcnieks mūs sagaida ar sveci, kuras gaismā vēl izkaļam nākamās dienas plānus un ejam gulēt.
Papildus močiem, džipiem, superlēniem smagajiem, autobusiem un tačkām te vēl kursē svētās govis. Dažas no govīm ir svētākas par citām, un tās tiek uzstutētas uz izrotātiem ratiem, kurus velk mazāk svētas govis. Tad tējas plantācijas, tad mežs, kurā ir izvietojusies armijas bāze, kuru apsēduši mērkaķi, un beidzot uzsākam ceļu augšup. Trīs ar pus stundas tikai augšup... Ceļš ir skaists, labi skati uz lejā paliekošo līdzenumu un vietējo dzīvi, bet jau drīz, kad sasniedzam mākoņu robežu, ceļš vairs nav izturams. Nekad mūžā man nav palicis slikti no braukšanas pa kalnu ceļiem vai šūpošanās uz jūras, bet nu šis laikam ir kas īpašs.. Ceļš ir pietiekoši plats lai varētu samainīties divi džipi ar nolocītiem spoguļiem, pietiekoši līkumains, lai katrā otrajā, ik pēc 100 metriem sekojošajā, līkumā stūre būtu jāsagriež līdz galam un pietiekoši bedrains, lai būtu jāturās pie beņķa. 
Šoferis gan šķiet pieradis un pedāli no grīdas negrib atlaist, kas nozīmē daudz jaudīgākas izjūtas bedrēs un daudz straujāku bremzēšanu pirms līkumiem, kuru pavada jau tradicionālā pīpināšana, bonusā redzamība nav vairāk kā 30 metri, jo braucam burtiski cauri mākonim. Nedaudz pēc pusceļa esmu gatavībā liekties ārā pa logu un darīt lietu, bet kaut kā tomēr valdos līdz esam jau Dardželingā. Balts, trīcošs un knapi kustošs izlienu no džipa, tālāk par pirmo restorānu nevaram aizvilkties. Atpūšamies nedaudz un ejam meklēt naktsmītni, nenākas pārāk grūti, un tiekam vēl pie nesezonas atlaides. Nav jau arī grūti saprast kāpēc ir nesezona, jo joprojām atrodamies tajā mākonī, kurā pirms pāris stundām ieskrējām, un neizskatās, ka viņš tik drīz pazudīs. 
Dzīve pilsētā rit biezā miglā, un ik pa brīdim trotuārus noskalo viegls lietutiņš, kas nav vairs tik silts un jauks, kā Kalkutas pēcpusdienas gāziens. Apstaigājam pašu centru un izpētam restorānu piedāvājumu, jo pagaidām neesam atraduši nekādas ielu ēstuves. Atklājam vienu diez gan labu dienvidindiešu ēstuvi un esam gatvi interneta stundai. Interneta salons ir ierīkots tādā kā pieliekamajā aiz aptiekas telpām, kas mūs pārāk nesatrauc, bet plānus izjauc tas, ka tiklīdz esam ieslēguši kompjus visā pilsētā pazūd elektrība. Laikam nekas neparasts, jo vietējie jau zin, ka pusē desmitos būs atpakaļ un viesnīcnieks mūs sagaida ar sveci, kuras gaismā vēl izkaļam nākamās dienas plānus un ejam gulēt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru