Atliek tikai saslavēt indiešu virtuvi, lai viņa pagrieztu pret tevi savu velnišķīgo kreiso vaigu. Šodienu pa lielam pavadam rehabilitācijas režīmā, ēdam augļus un maizi, jo kaut kā nevelk uz karija tipa ēdieniem, kas šķiet tikai sekmētu atgriešanos sēdus pozā. Augļi šeit liekas baigi dārgi, granātāboli maksā 100 rūpijas kilogramā, kas nozīmē, ka par diviem nelieliem sarkanajiem mēs maksājam tik pat cik par mērenām pusdienām diviem veģetāriešu restorānā (90% restorānu ir veģetāriešu). Lasam “Bengal Post”, ēdam milzu bulciņu, tāda pati kā parastākā smalkmaizīte dzimtenē, tik dauz lielāka (kādi 25cm diametrā), un lādējamies uz Beni's restorāna tējas vārītāju, jo mums liekas, ka tieši viņa brūvējums mūs ir novedis līdz tik nožēlojamam stāvoklim. Diez ko vairāk jau arī padarīt nevar, jo joprojām esam iesprūduši mākonī, kurš neizrāda nekādu vēlmi kaut kur pazust.
Liekas, ka šodien visas pilsētas skolas svin skolotāju dienu, jo centrālajā laukumā pilns ar sīkajiem, kas cenšas veidot tādu kā dzīvo aleju, mums gan nepietiek pacietības sagaidīt šova kulmināciju, bet pieļauju, ka beigās visi skolotāji iziet cauri tai alejai un tiek godināti pašā Dardželingas augstākajā un svētākajā kalnā. Lai nu kā ar to skolotāju dienu, bet izglītības sistēmai šeit ir milzu loma. Kā jau bijušās britu impērijas valstij pienākas, te visi skolnieki valkā formas, kas īpaši nemaz neatšķiras no tām, kuras redzamas angļu, jaunzēlandiešu vai austrāliešu skolās, varbūt vienīgi tās tiek nēsātas ar lielāku lepnumu. Otra lieta, vismaz Dārdželingā lielākā daļa skolu ir iemitinājušās vecajās koloniālajās ēkās, kas vēl vairāk liek aizomāties par līdzībām skolu sistēmās. Un, škiet, ka lielākajā daļā skolu, nu vismaz labakajās skolās, mācības notiek angļu valodā, kas arī labi atainojas uz ielām, kur mums neiet pārāk grūti ar kominikāciju. Nav ne jausmas cik laba ir pamatizglītība vai cik efektīva ir vidējā, bet piedāvājumi studēt visdažādākajās augstākās izglītības programmās ir izlīmēti vai uz katra staba, interesanti, ka nav nekur tālu jābrauc, jo pie sava MBA vai LLM tu vari tikt tepat kalnu mazpilsētā.
Saņemam spēkus un dodamies pavadīt vakaru Saulrieta tējnīcā, tā kā mākonis nekust no vietas, saulrietu nemanam, bet tiekam pie vislabāko Dārdželingas tēju degustācijas. Izvēlamies sešas dažādas melnās tējas, no dažādām kategorijām un cenu grupām. Tiekam arī pie maigākajām pirmās ražas tējām no pagājušā un šī gada, bet laikam Ceilona ir mūsu priekšstatus par labu tēju sagrozījusi tā, ka priekšroku dodam otrās un pat trešās ražas tējām. Tāpat mēs neesam pietiekoši rūdīti tējas cienītāji, lai atzītu “superfine” tējas pārākumu pār vienkāršāko “fine”, kas nav arī tik būtiski, jo galu galā, kas kuram garšo ir visai subjektīvs jautājums. Pedējās tējas glāzes tukšojam jau pēc tējnīcas slēgšanas, kas gan nav diez ko strikts jēdziens, jo vēl pagūstam iegādāties 100 gramus 2009,gada 2.ražas “Giddapahar” muskatell melno tēju. Starpcitu, ja ir vēlme tikt pie kādas no lieliskajām Dārdželingas tējām to var izdarīt arī onlainā www.nathmulltea.com. Tējas cenas noteikti ir pievilcīgākas nekā rietumos, un sūtīšana maksā aptuveni 15ls par pirmo kilogramu (katrs nākamais lētāk), un, kas patīkami, jau pēc piecām dienām vari baudīt īstu mantu.
Tējas vakars beidzas akurāti laikā, kad, kā jau ierasts, pazūd elektrība, atpakaļceļu caur visu pilsētu mērojam pustumsā, ģeneratoru dūkoņas aplenkti. Neviens te vairs sen nebrīnās par divu stundu tumsiņu, kas sākas ap pusē astoņiem. Nopērkam divus ūdeņus, vienu sveci un rullīti papīra, ar cerību, ka līdz rītam pietiks, jo plānojam tikt uz strīpas, lai dotos tālāk kalnos uz Sikkim provinci.