Sikkim

Nākamais rits iesākas ar nelielu gaidīšanu džipu stacijā, pēc kādas stundas džips, kurā saspiežas 13 cilvēku (dažiem gan jāsēž uz jumta un šoferim knapi pietiek vietas) ir piepildījies un dodamies ceļā uz Peling, kur mūs jau gaida Ale un Katja. Pēc kādām 20 minūtēm transporta lidzeklis jānomaina, jo ceļu sķērso nogruvums, kas kā vēlāk izrdīsies šeit nav nekas neparasts. Raušamies ārā no džipa, savācam savas pauniņas un kādus simtes metrus noejam kājām. Otrā pusē akmeņu kaudzei mūs jau gaida nākošais džips Ceļš, protams, ir līkumains, šaurs un stāvs, tomēr ļoti, ļoti interesants, lai arī daudz ko vairāk par tuvumā esošajām tējas plantācijām un tējas novākšanas procesu mēs nespējam novērot, jo joprojām esam mākonī, kas atrodas apmēram 1500m virs jūras līmeņa. Kad tiekam līdz ielejas apakšai, grūti noticēt, ka iespējama tik liela atšķirība laikapstākļu ziņā starp Dardželingu un 1000 metrus zemāk esošo Džortangu. Manāmi tikai daži mākoņi, ir diez gan silts, lai neteiktu karsts un tik šausmīgais mitrums arī vairs nav manāms. Esam oficiāli ieradušies Sikkim, kas ir viena no mazākajām Indijjas provincēm, kura robežojas ar Nepālu, Tibetu (Ķīnu) un Butānu. Līdz pat 1975. gadam Sikkima bija neatkarīga valsts, bet šķiet karalis ne pārāk labi tika galā ar kalnu pārvaldīšanu un Indija kaut kādā veidā “nopirka” sev jaunu provinci. Nepaliekam Džortangā pārāk ilgi un pēc pus stundas jau atkal sēžam džipā, kas mūs atkal ved kalnā. Divarpus stundas un esam Pelling, kas ir baigā tūrisma citadele, par ko nerodas šaubas ieraugot visas viesnīcas un restorānus, kuri gan šobrīd stāv tukši, kas neizbrīna, jo esam atgriezušies mākonī. Šoreiz gan par mākoni īpaši nesatraucamies, jo satiekam mūsu vecos draugus, ar kuriem tad arī pavadam atlikušo dienas daļu, jo labi ilgi neesam tikušies.
Nākošajā rītā dodamies uz budistu klosteri, kas neko īpaši mūs neiespaido, ir redzēti nopietnāki, varenāki un interesantāki klosteri. Laiks ar nekļūst labāks, un par spīti lietum izdomājam iet uz deviņus kilometrus attālo kaimiņpilsētu Geizingu, kurā todien notiek tirgus. Ceļš ir tā vērts, jo tirgus ir neliels, bet diez gan interesants. Pa pilnam ar vietējiem sikkimiešiem, kas no kalniem sanesuši visādus augus, saknes, augļus un dārzeņus, par kuru eksistenci mums iepriekš nebija ne jausmas. Protams, turpat ir arī atslēgu un kedu tirgotāji, lietussargu meistars (ļoti pieprasīts pakalpojums), rīsu un lēcu maisi, garšvielu pakas u.tt. Pašu tirgu var izstaigāt trīs minūtēs, bet mēs pakavejamies ilgāk, pavērojam cilvēkus. Kā jau tas nereti gadās tirgos, visinteresantākās ir vecās tirgus tantes, kas par spīti saviem gadiem nes milzu paunas un uzpīpē vietējo džungļu tabaku un rotājās ar visai ekstrēmiem pīrsinga gabaliem.
Vakarā nolemjam, ka par spīti tam, ka Sikkim ir viena no skaistākajām Indijas ziemeļu provincēm (tā daudzi saka), mēs te nevaram ilgāk uzturēties, jo mākonis aizsedz skatu uz Himalaju augstākajām virsotnēm, un mitrums ir diez gan neizturams, kaut vai tāpēc, ka dvieļi pēc dušas nav izžāvējami un pamazām slapjas paliek arī tās mantas, kuras vēl nemaz neesam ņēmuši ārā no somām. Plāns ir gatavs, jau rīt atkāpjamies uz Kalimpong, lai tālāk dotos karstajā un saulainajā virzienā.
Vēl gan satiekam viesu mājas īpašnieku, kas ir visai kareivīgi noskaņots sikkimiešu seperātists, kurš mums izskaidro šo to no provinces vēstures, kultūras un attiecībām ar Indiju. Laikam visspilgtākais citāts no viņa puses, kuru būs grūti aizmirst, bija kaut kas līdzīgs šim... “Tā vairs nav cīņa par teritoriju vai cīņa par rīsiem, bet gan cīņa par rasismu!” Jautājam, vai tad Indijā ir baigais rasisms? “Nē, nav, bet mēs, baltie (sikkimieši ir vairāk līdzīgi ķīniešiem nekā indiešiem), negribam, lai melnie ienāk mūsu teritorijā!”