Gluži kā amerikāņu filmās par Vjetnamas karu, pamostos ievainots zem helikoptera, nenormālākajā karstumā.... Nu labi, nav jau tik traki, bet pimā nakts Kalkutā, nepaliks manā gaišākajā atmiņā, ventilators pie griestiem ir vienkārši uber skaļš, pie kā vēl varētu pierast, bet pierast pie nemitīga uzbrukuma blakšu izpildījumā nav iespējams, nakts paiet cīņā par miega minūtēm, un rīts paiet gaidot modinātāja zvanu. Diez gan neizgulējušies, bet izsalkuši esam gatavi doties jaunas viesu mājas un brokastu meklējumos. Pagaidām īgnums neliek par sevi manīt, bet pazīstot sevi kombinācijā ar pāris negulētām naktīm, kāds nabaga taksists vai uzmācīgāks tirgonis var šodien piedzīvot ļaunā Jāņa visļaunāko uzbrukumu.
Iečekojamies nākošajā viesnīcā, kas liek domāt, ka tagad katru reizi šim pasākuma būs jāvelta laba pus stunda un jāapgādājas ar pases kopijām, kuras tiek pieprasītas katrā viesnīcā, papildus detalizētai informācijai par ceļojumu, pases datiem un pat vecāku vārdiem. Var jau piešauties pie formu pildīšanas, bet viesnīcnieki šķiet ir dikti lepni par savu lasit un rakstītprasmi, kādēļ izburto visu vēlreiz skaļi, pēc katra no jautājumiem gaidot apstiprinošu “Jā”. Interneta salonos procedura ir līdzīga, vēl tik papildus tiekam nofotogrāfēti.
Svētdienas rīts Kalkutā liekas diez gan mierīgs, izskatās, ka Indija nav nekāds izņēmums un līdzīgi kā citās tropu zemēs arī šeit dzīve sākas pēcpusdienā. Tas gan netraucē mums izmest līkumu pa apkaimi, tā teikt, nostabilizēt savas topogrāfiskās zināšanas par rajonu. Rīta cēliens ir laba iespēja pamanīt to, cik daudz cilvēku dzīvo vienkārši tā, uz ielas, daudzi vēl guļ, citi mazgājas, dažs mazgā veļu, gatavo ēst, lako nagus... Pārsvarā viņi ir okupējuši ietves, līdz ar to pārējie gājēji ir spiesti izmantot ceļu, kur visu laiku pīpinādami triecas garām dažādi transporta līdzekļi. Iepazīstamies ar atsevišķiem ubagiem, kas parādīsies mūsu dienas gaitās ik pa laikam, ar tiem pašiem tekstiem un tieši to pašu uzmācības formu, kas lielākoties gan beidzas ar sekošanu, kas nebūt nav tik traki, tik jāiemācās ignorēt. Bet kopumā visi te ir pārsteidzoši neuzbāzīgi, protams, tā nav Eiropa, bet ja gribi kārtīgu skolu cīņā ar tirgoņiem, ubagiem, taksistiem u.tt., tad Kalkuta nav īstā vieta.
Jau pa lidmašinas logu nevarēja nepamanīt, cik viss šeit ir zaļš, daudz palmu un citu koku, kas pārvietojoties pa pilsētu ne tikai lieliski palīdz cīņā ar karstumu, bet padara šo pilsētu acij daudz pievilcigāku.
Liekas par dienas atklājumu jāatzīst tējas tirgoņi, kas savu vārījumu pasniedz mazos māla trauciņos, kas ir vienreizlietojami un tiek mesti ārā pēc katras tējas, liekas ka tā ir daudz labāka alternatīva plastmasas traukiem. Bet ne jau trauciņi liek mums atgriezties pēc papildus devas. Tēja ir riktīgi garda, bet recepte vienkārša, vārītā pienā liekam svaigu ingveru, cukuru un kardamonu, tad pievienojam melno tēju un vāram, kamēr viss maisījums ir pareizajā krāsā. Pusdienas ēdam pie ielas tirgoņiem, garšīgas, bet trauku tirība (netīrība) ir apbrīnojama, netīrumi ir acīmredzami, laikam jau arī pie tā ir jāpierod, jo vietējie diez ko nešķobās par šādiem sīkumiem. Un ja nu kas, ielu malās itin bieži atrodamas bezmaksas publiskās tualetes, pēdiņas virs rensteles, kas nav pat īsti norobežotas,pāris skaidu plates plāksnes ir ok. Un nevarētu teikt, ka tas tik tā, vietējie labierīcības izmanto, par ko liecina gan specifiskais odoriņš, gan šad tad manāmie pakalpojuma izmantotāji.
Tā arī atlikušo dienas devu pavadam lēnā garā klaiņojot pa apkārtni un turpinot eksperimentus ar vietējiem gardumiem. Vistas gaļas rullīši izrādās riktīgi gardi un arī saldais jogurta dzēriens lasi neliek vilties. Šķiet rīt jāiziet uz kādiem jaudīgākiem eksperimentiem.