Diena pirms brauciena nav diez ko saspringta, tāpat kursējam šurpu turpu un diez gan ilgu laiku pavadam sēžot pie tirgus, vērojot cilvēkus. Daudzi arī vēro mūs, un daudzi nāk klāt aprunāties, jāatzīmē, ka visā visumā indieši angliski runā samērā ok, citam akcents vairāk, citam mazāk, bet saprast pa lielam var. Aprunājamies ar tirgus veci, kas īstenībā ir no Bikharas un Kalkutā tikai pelna naudu, ko sūtīt mājās ģimenei, tad satiekam veselu bariņu ar kriketeriem no Uttarkhandas, kas atbraukuši uz pārbaudēm Kalkutas kluba aicināti. Vēl sasveicinamies ar vienu vietējo tūristu no Karnatakas, vietējie gan nav diez ko runīgi, viena meitene gan nodod ziņu Laurai no savas mammas, kura esot teikusi, ka Laura ir ļoti skaista. Cilvēki cenšas palīdzēt kā vien var arī tad, ja jautājam, uz kuras ielas esam vai mēģinam noskaidrot kā sauc to vai šito, dažs ielu pavārs ir pat gatavs sniegt nelielu lekciju mums interesējošu ēdienu gatavošanā. Diemžēl rajonā ap parku, jo sevišķi ap tūristu iecienīto Sudder ielu, netrūkst sīko diedelētāju, kas visai agresīvā formā grābj aiz rokas, seko un pat kniebj. Skarbā realitāte ir tāda, ka gandrīz visi no viņiem piedzimst par ubagiem, tie reti kad ir cilvēki, kuri zaudējuši darbu vai kā citādi cietuši un nonākuši bezizejas situācijā. Ubags šeit ir profesija, dzīvesveids un pieļauju arī kāda no n-tajā apakškastām. Bērni ir vajadzīgi, jo tas iežēlina cilvēku sirdis, kāju un roku trūkums ir vēl viens sāpīgs triks kā tikt pie dažām rūpijām. Cits triks ir prasīt, lai nopērk ubadzei-māmiņai pienu, ko dot bērnam, bet skarbā patiesība ir tāda, ka atvērta piena paka viņai neder, jo tādu nevar tālāk pārdot. Sīkie ubadzēni diez ko nekautrējas notriekt savas piecas rūpijas par saldējumu vai košļenēm un prasīt nākamās piecas vēl pirms saldējums apēsts.
Nu labi, atgriežoties pie pozitīvākām lietām, esam pamanījušies kļūt par patstāvīgajiem klientiem vienā tējas tirgotavā un tiekam atpazīti arī pie resnā dāla pavāra, tā ka nevar teikt, ka Kalkuta ir milzīga, kaut arī te ir 14,5 miljoni iedzīvotāju.
Vakars pienāk diez gan ātri un kaut kā mēs nospriežam, ka uz staciju doties vajag pusotru stundu pirms vilciena, kas izrādās ir pareizaiz lēmums, jo ap Sudder ielu neviens sevi cienošs taksists mūs netaisās nekur vest zem lata (piecpadsmit minūšu stāvēšana sastrēgumos), nospriežam, ka varam iziet uz lielākas ielas un tikt pie labākas cenas. Sākam fiksi iet un pieļauju, ka tas no malas izskatās ne sliktāk kā kāda epizode no “Skrējiens pēc miljona”, apkārt tumšs, pa trotuāriem gulšņā bomži un ejam mēs cauri tirgus daļai, kurā tirgo virtuves švammes un tualetes birstes. Kad beidzot tiekam uz “lielās” ielas, tur nav neviena takša, kas ir riktīgi dīvaini – 90% no Kalkutas mašīnām ir takši. Tomēr tiekam pie viena un izbaudam braukšanu stilā, kuru vislabāk raksturo datorspēļu nosaukumi “Need for Speed”, “Carmagedon” vai “Grand Theft Auto”. Galā tiekam sveiki un veseli, neliels bridiens cauri dubļiem un esam stacijā. Jaudīga vieta, pa pilnam ar visādiem braucējiem ir atgūlušies uz grīdas un aizsituši katru placīti, nav kur somu nolikt. Platformas galā ir pielikts saraksts ar pasažieriem, prieks tur ieraudzīt arī savus vārdus, abi esam tikuši pie augšējām lāviņām. Saraksti arī pie vagonu durvīm, tā ka nevar apmaldīties. Kopumā vilciens nemaz nav slikts, ir izvēle starp klasisko un rietumu tualeti, ir lādētājs, kur iesparust savu Nokiu (šikākā manta Indijas mobīlo tirgū) un vagonā valda pieņemama tīrība. Arī visi sīktirgoņi pazūd samērā veikli un varam doties gulēt. Esam nedaudz sabaidīti par zādzībām no guļošiem pasažieriem, un turpat stacijā tirgotās mantu saslēgšanai domātās ķēdes mūs neatstāj vienaldzīgus, tādēļ pakojam somas zem galvas un mierīgi noguļam līdz rītam. Tomēr rīts ievelkas un plānoto 10 stundu vietā vilcienā pavadam 13, kas nav nemaz tik traki, jo pa logu var pavērot lauciniecisko Indiju. Viss ir riktīgi zaļš, pārsvarā tiek audzēti rīsi un kaut kādi citi augi, kurus nemaz neatpazīstam. Ik pa laikam pabraucam garām kādam mazākam ciematiņam, un liekas, ka daudz nekas nav mainījies, kopš laikiem, kad Tagore (Kalkutā dzimis un audzis, starpcitu) rakstīja par dzīvi Rietumbengālijā. Joprojām pat ikdienas gaitās sievietes nēsā tradicionālos, visai krāšņos sari, veči gulšņā ēniņā, bērni spēlējas ar kazām.. Kad rīsa laukus diez gan krasi nomaina tējas plantācijas un tālumā sāk manīt kalnu apveidus ir skaidrs, ka drīz jākāpj ārā, jo Jalpaiguri ir miests, no kura dosimies tālāk kalnos uz Dardželingu, pasaules viskvalitatīvākās tējas dzimteni.