Ziemeljaraabija

07.05.2008.

Esam jau divas dienas pavadījuši Aleppo, kas ir Sīrijas ziemeļu lielākā pilsēta! Vakardienu sākām ar pārbraucienu no Damaskas (Laura solījās kaut ko uzrakstīt par Damasku, kur arī padzīvojāmies nepilnas trīs dienas). Kaut arī Sīrija ir izvēlējusies patstāvīgas un patiesi neatkarīgas valsts ceļu, par ko arī ieguvusi nesmuku nokrāsu Eiropas masu mēdijos un teroristu perēkļa statusu amerikāņu oficiālajos info avotos, braucam ar VIP autobusu, ērti sēdekļi tikai trīs rindās, pa pilnam vietas kājām, bezmaksas ūdens, končas, filmas, kondicionēts gaiss un piecas stundas paskrien ātri. Arī pa ceļam neizskatās, ka šeit būtu pasaules mala, no kuras visi novērsušies, diez gan normāla irigācijas sistēma un lauksaimniecība šķiet ir topā. Nu protams, ir pa vidam arī akmeņains tuksnesis, kas nav diez ko iespaidīgs, ja salīdzina ar Ēģipti vai Jordāniju, bet ne jau uz tuksnesi braucam.
Aleppo atšķiras no Damaskas, patīkami atšķiras, liekas mājīgāka. Kaut arī Damaska sevi lepni sauc par pasaules vecāko galvaspilsētu, Aleppo ir tāds bišķi viduslaiku piesitiens. Pirmkārt jau tirgus te ir kārtīgs tirgus nevis lēto drēbju bodītes kā Damaskā, viss kā nākas, sākot ar paklāju tirgoņiem un beidzot ar kurpniekiem, pie tam sākumcenas arī netiek šaušalīgi pārspīlētas un tirgus atmosfēru var tīri labi izbaudīt, jo pārdevēji ir tik pat neuzāzīgi kā Damaskā, bet ja reiz sāc sarunu, tad vari būt drošs, ka nekas tev netiks uzspiests un interese par to, no kurienes esi ir neviltota. Dažiem jau sākām mācīt latviešu valodu, jo paskaidrojumu, ka uzrunāt mūs krieviski būtu tas pats kas viņus ivritā, džeki ņem nopietni.
Faktiski tirgus jeb tirgi un citadele, kas ir milzīgs cilvēku mākslīgi veidots nocietināts kalns, ir galvenie Aleppo apskates objekti, tādēļ šodien uzrāpāmies arī vecajos nocietinājumos. Paši nocietinājumi nav saglabājušies pilnībā, bet gana iespaidīgs ir ceļš augšup un skati uz pilsētu no augšas. Kaut paši dzīvojam netālu no tirgus, šodien izmetām loku arī pa pilsētas jaunāko daļu, kas ir diez gan moderna un pat eiropeiska, visādi veikali un tā.
Par veikaliem runājot – saldumi un maize šeit ir lielā cieņā, tāpēc minētajiem veičiem paiet garām nav viegli, saldumu veikalu skatlogi ir meistardarbi (paši saldumi gan ir pārsaldi priekš mums, tāpēc lietojami pavisam nelielās devās), bet maizes tirgotavas vilina ar savu smaržu, un garša neliek vilties. Katru dienu svaiga maize, kas no rītiem vēl mīksta un silta, protams, n-tie veidi. Vēl interesanti, ka veikali mēdz grupēties pēc tirgojamajām precēm, piemēram, ir iela pašā centrā, kur tirgo riepas, vēl ir visādu ziepju iela, tad nu ir dārzeņu kvartāls, pat sulu tirgoņi izvēlējušies okupēt vienu stūri pa visiem, kurpes līdzīgi, neliels kvartāliņš lampām, cits atkal vadiem.. Viesnīcas un ēstuves sadzīvo puslīdz vienā rajoniņā, kurā atrodas arī supersmalkā viesnīca Riga Hotel**** (redzam pa savējās Al Rawda logu). Neesam šeit vēl paprovējuši ēst pie galda, jo cienam ielu ēdienu, pankūkmaizē ietin visu ko, kebabtipa vista vai aita iet pa kādiem 50 santīmiem, bet veģetārais pildījums ar felafel manā iecienītākajā vietā Alfaiha, kuru pie dzīvības uztur Mohameds Alšarifs Džazairi un viņa dēli, kā arī neskaitāmie klienti, maksā vien 15 santīmus, tikko gan biški pārdozēju asos piparus, kurus var krāmēt pats cik vien kuņģis tur, bet tējas glāze skatoties Arābu līgas futbola maču salika visu savās vietās. Nu futbols ir atsevišķs stāsts.... iedomājaties līdzjutēju pūli, visi baltās dželabās un sarkanos Arafata lakatos. :))))