05.04.08.
Vakar bijām izbraukuši uz Torox un Nerja. Tīna ar Pītu devās uz Torox, lai iepirktos, mēs protams nelaidām garām iespēju apskatīt pilsētu. Tā kā viņi dzīvo kalnos, veikala apmeklējums ir īpašāks nekā vienkārši izskriet pēc maizes uz tuvējo bodi. Mašinā ieliek pat mazu ledusskapīti, liela daļa somas ir vēsumu noturošas, nu var noprast, ka bagāžnieks būs pilns, un labumiem jāpietiek ilgākam laikam. Ceļu uz Toroxu jau zinam, pat sāk viņš besīt, jo tie n-tie līkumi pat mūsu kunģus grib apgriezt otrādi, visu dienu pa tādu trasi braukāt negribētos. Torox'a ir tuvākā pilsēta, kurā ir kaut kādi lielveikali, tāpēc arī pārtikas iegāde notiek tur. Astaigājām kādu daļu no pilsētas – nekas īpašs, daudzstāvenes pie jūras, promenāde pilna ar restorāniem, bet ko viņi tur dod ēst nav īsti zināms, kā jau visur, kamēr nenopirksi, neuzzināsi. Pagaršojam vienu sidru, ko pēc Eroski veikalu tīkla pasūtījuma taisa Basku zemē, nonāku pie secinājuma, ka te ir divu veidu tie sidri – vieni, kas nāk šampja pudelēs vei pudelītēs ar alus korķīti, otri, kas nāk visādās pudelēs un ciet aiztaisīti ar vīna korķi, atšķiras viņi diez gan lielā mērā. Šampja pudelēs esošie ir līdzīgāki franču darinājumiem (pieļauju, ka tiek izmantota saldēšana vai vismaz tiek imitēts saldēšanas efekts), bet ar vīna korķīti aizdarītie ir mazāk dzirkstoši, skābāki un velk uz britu stilu. Laura izteicās, ka dažs labs no pēdējās LV degustācijas esot pat labāks par spāņu mazdzirkstošajiem, es piekrītu, mūsējie ir “bagātāki”. Toroxā redzēju diez gan daudz makšķerniekus, kā nekā piektdienas vakars, nekādus lomus nemanīju, tik nonācu pie secinājuma, ka man ar savu makšķeres imitāciju jāizvairās no populārākajām copes vietām, sāks vēl ņirgāties par mani. :)) Kad šopings cauri, dodamies pa jau zināmo ceļu uz Nerja vakariņās, pa ceļam var manīt vēl vairāk makšķernieku, kas darbadienās tur manāmi nav. Nerhā vēl apskatam centru un saucamo Eiropas balkonu, no kura paveras skats uz jūru, godīgi sakot, nekas īpašs, vienīgi nedaudz nostāk var manīt klintī iebūvētu dzīvesvietu, tā teikt, pašā pludmalē, un var pabrīnīties par kaķu baru, kas tusē apstādījumos pie smalkākajiem restorāniem. Visi kaķi izskatās diez gan labi kopti un krietni paēduši, bet patiesībā tie ir vietējie bomži, kurus ik pa laikam aizved uz vet klīniku un regulāri baro gan restorāni, gan kaut kāda mistiska kaķu aizsardzības organizācija. Visiem tiem kaķiem ausī robiņš, kas nozīmē, ka šie ir neitralizēti, ja runājam par dzimtas turpināšanu. Vispār, tādu dzīvnieku mīlestību diez vai organizē paši spāņi, kuri drīzāk varētu tos kaķus likvidēt uz vietas, nevis vēl barot. Protams, Nerhā uz katra stūra dzird angļu valodu, bet Toroxā bij pa pilnam vāciešu. Pa šito krastu vien pastāvīgi dzīvo ap 250 000 britu, nezinu cik vēl vāciešu, īru, dāņu u.tml. Tā kā mēs pārsvarā skatamies britu TV, tad tur ir pat raidījums “Costa del Crime”, kas veltīts noziedzīgajai pasaulei šeit. Vienu vakaru varējām pat apskatīties arī Nerhu, kur trīs britu jaunskungi, bija tā pasmagāk pielējušies un klaiņoja tērpti apenēs. Kas interesanti, spāņu policisti šiem palūdza atdot mašīnas atslēgas, kuras nākošajā rītā varot saņemt iecirknī, palūdza apģērbties un pēc tam, kad šie apsolījās iet tūlīt gulēt (uz soliņa tur pat blakus), pameta Essexas kadrus. Ai nu labi, atpakaļ pie mūsu brauciena – paēdām vienā no Pīta un Tīnas sen pārbaudītajām vietām, riktīgi gardi un jāsaka pat lēti, jo diez vai Rīgā tādu kaudzi ar ēdienu var dabūt pa deviņiem evrikim. Mājup atkal līkumanainais ceļš, kas izbesī pieēstu kunģi vēl vairāk. Nu tā lūk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru