Aswan

21.04.2008.

No rīta ejam meklēt feluku ar kuru doties ceļojumā pa Nīlu, iepriekš apzinam cenu stratēģiju tūrisma informācijas birojā un prom uz krastmalu. Sākam ar kluso galu un jau drīz sēžam smukā laivā un vēl pēc kāda laiciņa esam stūrītī iespieduši Mustafu, nokaulējuši viņa cenu līdz līmenim, kad pašiem jau sāk palikt neērti (10Ls no cilvēka par 2dienu/2nakšu ceļojumu, iekļautas atļaujas un ēdiens). Dienas laikā te ir baigā svelme un baigi gribas dzert, savukārt uz tualeti var arī neiet, jo mitrums ķermeni pamet pa citiem ceļiem, otra lieta ko konstatējam karstuma sakarā, galīgi negribas ēst! Es pat sāku raizēties vai arbūzu diēta vispār nāk par labu veselībai.
Vakariņas nolemjam ieturēt kādā glaunākā vietā, jo ielas ēdiens šeit neuzrunā un tomēr gribas kaut ko siltu. Izvelamies restorānu no grāmatas, jo to ieteica arī viesmīlīgais onkulis tūrisma informācijas centrā, viņš gan teica ka neesot tādu vietējo restorānu, jo vietējie ēd savās ieskrietuvēs un ielas ēstuvēs, tāpēc lai neceram tur uz baigo autentisko iestādījumu. Onkam izrādās taisnība, visi apmeklētāji ir tūristi, bet man vienalga, jo pie pašas upes vakara pusē parādījies vēsums, kas atdzīvinājis apetīti. Vakariņas sākam ar visādiem vēsajiem dzēriniem (alkohols te nav, un viesmīlis paskaidro “no good for you”), turpinās arī jauki ar zivi, tažīnu, koftu, balodi... līdz ierodas mums nesimpatizējošais kapteinis, kura vārdu es nezinu, bet kurš vadā hoteļa savervētos tūristus, aiz sevis velkot mūsu kapteini Mustafu un paziņo, ka Mustafam mums kas esot jāsaka. Štruntīgākās prognozes ir piepildījušās, kaut kas ir nogājis greizi un skaidrs, ka tūlīt mūs sāks tīt ap pirkstu. Mustafa izskatās baigi sanervozējies un saka, ka navigācijas centrā viņam nav iedota atļauja vest mūs tripā, jo viņš sen nav prasījis atļauju lielajai laivai uz garajiem gabaliem, kādēļ viņa licence anulēta. Kādā sakarā ieradies otrs kapteinis ir skaidrs, jo hoteļa piedāvājums ir izdevīgāks pārvadātājam, ne mums, bet kā viņi mūs atrada un vai tiešām problēma ir tikai mūsēja čoma licencē, īsti nesapratu. Pavadam ilgāku laiku diskusijās par visādām stulbām alternatīvām, līdz beidzot nonākam pie dīla, Mustafa mums atradīs citu labu kapteini un iepriekšējie noteikumi paliek spēkā, ceļā dosimies rīt no rīta. Tā nu beidzam vakariņas diez gan pozitīvā noskaņojumā, jo ir cerība, ka rītdienas ceļojums izdosies, vēl tik jānopērk kaut kas, ko likt uz āķa, bet Laura grib nopirkt dželabu. Dželabas meklējumi mūs aizved pie visādiem tirgoņiem, un tā kā man nav jākaulējas, parasti piesēžu aprunāties ar mazāk svarīgajiem vai kaimiņu tirgoņiem. Kaut kā novirzamies no tirgus rajona un pēkšņi esam nonākuši pie baigā vietējo tusiņa, esam ieinteresēti kas notiek un piestājam, palūrēt pa durvīm, kas stāv līdz galam vaļā, klāt nāk onka labā noskaņojumā un saka, ka tās ir kāzas. Welcome! Iepazīstamies ar jaunā pāra vecākiem, katrs pie durvīm saņemam pa pudelītei kolas vai spraita, vai fantas un tiekam vesti iekšā. Vislielāko sajūsmu mūsu ierašanās rada tieši sīko vidū, kas vienkārši bariem mūs apsēduši un grib, lai mēs ar viņiem ejam dejot, bet kaut kā neparakstamies. Es jau nu točna nevaru iet dejot, jo dejas notiek tajā zāles daļā, kurā pulcējas sievietes, un tas nebūtu forši, ka cilvēks no malas sāktu graut tradīcijas, nu labi, patiesībā tā ir ļoti laba atruna, jo man ne pārāk gribas dejot ar veselu baru mazu arābiņu. Nu jā, otrā zāles daļā izvietoti dīvāntipa beņķi, kuros sēž veči un dzer......... kolu. Mēs kaut kā nobāzējāmies pa vidu, bet pēc tam, kad bijām izdzēruši savus dzērienus, nolēmām doties prom, jo jaunais pāris vēl nebija ieradies, sīkie auroja arvien skaļāk un nebija neviena pieaugušā, kas par mums izrādītu vērā ņemamu interesi, izņemot vienu pavisam konservatīva paskata dāmu (ne kvadrātmilimetrs ādas neapsegts), kura vienā mirklī izdzenāja sīčus un skaidrā angļu valodā atvainojās. Visus labā vēlējumus nododam jaunā pāra vecākiem un pēc mirkļa esam atpakaļ uz tirgus ielas. Tā kā esam diez gan pozitīvi uzlādēti, ieejam diez gan daudzos veičos, un kamēr dāmas mēra, kaulējas un pēta, esmu atradis veselu kaudzi draugu, sācis apgūt arābu valodu, pārrunājis visādus nācijas atšķirošo lietu jautājumus un pat esmu iepazinies ar Muhamedu, kas ir viens no galvenajiem večiem tirgū (liela daļa no tirgotavām ņem preces no viņa un maksā komisijas) un kura rīcībā ir reāla mūmija, kuru džeki nesen izlaupījuši no kapenēm (vērtība varētu būt ap 2M$). Vēl iepazinos ar vienu no turīgākajiem tirgus varoņiem, misteru Zabiru (viņam ir vēl n-tās kļičkas), kurš vārtās pa zemi, par kuru visi ierēc, bet tai pat laikā respektē, ļoti vienkārši, viņš ir narkobarons. Abi kungi nerunā angļu mēlē, bet ar žestu no ielas pasauc jebkuru, lai patulko, kad mēs nevaram saprasties. Tā nu es pavadu laiku, kamēr Laura ir pie šuvējiem, kas saīsina dželabu, bet tagad jau esam atpakaļ hotelī, jo ir jau ar pavēls, pāri pusnaktij katrā ziņā! Dzīvība gan te, uz galvenās tirgus ielas, nerimst visu nakti un man uz nerviem vistrakāk spēlē gāzes balonu vadātājs, kurš no rīta ar atslēgu sit pa baloniem, lai visi zina, ka viņš ir tuvumā, kā diez viņa ēzelis to var izturēt?