22.04.2008.
No rīta kārtojot somas, atrodu savējā aļņa desu, desa no Stalbes pagasta ir aizceļojusi uz Āfriku! :)) Sanāk neliels pārpratums ar tikšanās vietu, bet beigās viss nokārtojas un esam uz felukas ar nosaukumu “Moon Rever”, kapteini sauc Džamals, bet viņa palīgu Saads. Drīz arī sākam ceļu, lēnā garā, bez steigas, tieši tas kas vajadzīgs. Cope ne visai veicas, pareizāk sakot neveicas, kaut arī redzam dažus milzīgus eksemplārus. Pa ceļam var apskatīties uz Ēģipti citām acīm, it kā no malas, bet esot klāt – dažs lūgšanu laikā lūdzas tur pat upes maliņā, citi ar ēzelīšiem dodas uz peldi, cits sēž uz sūkņa un dzied korānu, dažs atkal pārsiien citā vietā govi. Vēl pirms pusdienām paspējam apēst no rīta pirkto arbūzu, kuram pat miza salda, un kārtīgi nopeldēties, sēžot uz kuģa stūres vai turoties tauvā aiz braucošas laivas. Pusdienās dabūnam vēl vienu arbūzu un viņu tradicionālās maizītes, apaļa pankūka pārgriezta uz pusēm, vidus tukšs, sanāk tāda kā laiviņa, kurā var ielikt salātiņus, sieru vai citu pildījumu. Protams, tēja tiek dzerta samērā bieži, un vārīta uz tur pat uz klāja uzštellētā prīmusa. Vakariņas ieturam un tumsu sagaidam pie tādas kā milzu kāpas, es vēl izprovēju visādus gruntenes trikus, Džamals sadabū kaut kādas dūņas un saka, ka tās baigi labās uz samiem, es gan esmu skeptisks, un prakse apliecina manas skepses pamatotību. Vēlu vakarā mūsu tuksnesītī ierodas vēl viena feluka, uz kuras ir padsmit austrāliešu tūristu, kas dzer un skaļi uzvedas, vienu brīdi liekas, ka viņi nedraudzējas ar prātu vispār, jo iet pa vairākiem lāgiem uz tuvējām saimniecībām, kuru suņi, protam, uzbrūk viņiem, un tad bēg pāri kāpai uz laivu. Pēc vakariņām ar kapteini uzraujam ēģiptiešu kāršu spēli, laikam saucas “105”, kas ievelkas uz trim vai četrām stundām. Baigi iespadīgi uzlec mēness, kura apgaismojumā vēl pirms gulētiešanas nopeldamies pasaules garākajā upē.
23.04.2008. - Uz Komombo
Noķeru pirmo Nīlas asari, tiesa gan ar rokām, kamēr peldamies kādā pludmalītē, kur bijām piestājuši uz rīta tualeti. Šķiet, ka ir atgriezies arī karstums, kas nav tik ļoti manāms uz upes, bet krasta smiltis nenormāli dedzina kājas, kapteinis saka, ka varētu būt ap 40 grādiem, kam mēs ne visai ticam. Runājot par mūsu kapteini – viņš ir 42 gadus vecs, ko gan pēc skata nepateiksi, liekas ka onkam jau pie sešdesmit, nenormāli kaulains, ko varētu izskaidrot viņa mazēšana, kuru savukārt es skaidrotu ar to, ka viņam ir tikai divi zobi, no kuriem viens ir bleķa. Džamals izrādās kopš bērnības, kad ieradies no Sudānas ir uz laivas, bet pa vasarām piešancē par tuksneša ceļvedi, palīdzot tautiešiem atdzīt kamieļus uz Ēģipti, kur tiem pavisam cita cena, pats lielās, ka zin visus sudāniešu tautas medicīnas noslēpumus un pie daktera bijis tikai vienreiz, kad bijis armijām, un šo sakodis suns. Suddānas medicīna tomēr nevar īsti palīdzēt Saadam, kurš no mums nokāš ibumetīnu, jo baigi sāpot nesen pārciestā prostatas operācija. Palīgs izskatās pēc totāla sliņķa, ko pastiprina zāles daudzums, ko viņš ikdienā nopīpe, grūti pat iedomāties cik viņi pa abiem kaņepes patērē dienas laikā, toties viņš ir vietējais ēģiptietis.
Ap pusdienlaiku esam nonākuši pavisam tuvu Komombo, un izrādās ka tur uz salas ir diez gan liels ciemats, kura pamatiedzīvotāji ir sudānieši, un tur mitinās arī Džamala ģimene. Piestājam un ejam iepazīties, nu tas ir vēl viens mirklis, par kuru var teikt, kaut ko tādu esmu redzējis tikai filmās.... Visās malās aug mango un citādi eksotiski augi, palmas jau pats par sevi, kad esam izgājuši cauri piekrastes zaļumam, nonākam pēc izskata tukšā ciemā, kurā mājas būvētas no dubļiem un salmiem, sajūta tāda kā pirmatklājējam, nevar zināt ko ieraudzīsi nākošo. Vienā no mājām dodamies iekšā, tur dzīvo Džamala māsa ar savu ģimeni. Mājai nav jumta, tikai pāris palmu zari pārmesti pāri, istabā vairākas gultas, viens galdiņš un pa lielam viss, varbūt vēl kāda bilde pie bezlogu sienām. Piesēžam, bet nekāda parunāšanās nesanāk, jo viņi nerunā mūsu valodā, taču atstāj ļoti draudzīgu cilvēku iespaidu. Tad apskatamies paša kapteiņa māju, kas izskatās apmēram tā pat, un dodamies uz lielo dzimtas māju, tur gan ir interesants iekšpagalms ar virtuvi, maizes krāsni, ūdens toveriem un vietu kur piesēst. Džamala māsas meita atnes garšīgu tēju un vietējo maizi, kas garšo labāk nekā veikalā dabūnamā, vēl biški patusējam, un tad jau sarodas kapteiņa radi un draugi, kuri sen nav ar šo sapīpējuši, sarunājam, ka mēs izmetīsim līkumu pa ciematu, bet šie lai pīpē. Ciemats tukšs kā izslaucīts, un ja nu kāds parādās, tad nāk uzreiz klāt un grib komunicēt, lai arī valoda mūs nevieno, man jau liekas tas tāpēc, ka sievietes no Eiropas, šeit ir retums. Pēc pusdienām dodamies tālāk, bet Sudānas dvaša mūs nepamet, pēkšņi debesis paliek brūnas un ir ieradies sliktais vējš jeb, pareizāk, bezvējš no Sudānas, visas felukas uzreiz notinas uz krastu, arī mūsējā nolaiž buru un abi komandas džeki ķeras pie airiem. Tas biezais gaiss nāk arvien tuvāk, un es pat nezinu, ko no tāda lai gaida, bet finālā nekas nenotiek, ir tikai bezvējš un nenormāls karstums. Tāpat airējot nonākam līdz Komombo piestātnei, kas ir galīgi nepievilcīga vieta, un peldēties te vairs negribas. Nepatīk arī tas, ka te apkārt slaistās visādi tipi, no kuriem neko nekad nevar zināt un ir pilns ar odiem, visi gan viņi nekož, bet ar vienu plaukstas sasitienu nositu veselus vienpadsmit. Džamals saka, ka te malārija neesot, es arī neko tādu neesmu dzirdēji, tāpēc atslābstam. Noprotu, ka rīt mums pakaļ ieradīsies tieši uz šejieni, lai vestu tālāk uz Luxoru, un paliek bišķi žēl, ka laivas brauciens ir beidzies, jo tas ir baigi forši pavadīts laiks, tā teikt kārtīgs atslābums. Kaut arī vieta nav pati pievilcīgākā, te uz nakšnošanu ierodas vēl viena feluka, kuras pasažieri ar taksi (moci uz trīs ratiem) dodas prom, bet kapteinis paliek šo to piekopt. Tad nu notiek ārkārtas kāzuss ar otras laivas kapteini, šim kājā iekož kobra. Kāda nu tur kobra, maza kobriņa, bet tomēr mūsējie rīkojas zibenīgi, skalošana, viegls žņaugs, čalis pār plpecu un prom pie daktera. Par laimi te ir slimnīca, kādēļ stresa nav. Izrādās, kobra pie upes atnākusi pēc ūdens, jo ir baigais karstums, lielās kobras tā nekad nedarot, bet mazās vēl dumas un grūti pamanāmas, kādēļ arī vajagot tās iešlūcenes nēsāt, lai uzkāpjot nesanāk sū.. kā tam otrās felukas kapteinim. Pa nakti kaut kur netālu dzird trokšņojam kāziniekus, vēl piebrauc pāris citas laivas, bet tās pat dzirdēt nevar, jo arī to pasažieri ir noguruši un likušies uz auss.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru