Shake Hand

20.04.2008.

No rīta pirmā dzīvība, kā jau ierasts austrumu valstīs, ir džeki, kas no mošejām aicina uz rīta lūgšanos, vēl pat nav gaišs, tad seko putni, no kuriem vismanāmākie ir gaiļi, bet pēc tam visi pārējie. Izrādās, ka mūsu hotelis ir blakus meiteņu vidusskolai, kurā rīts sākas ar rītarosmi. Interesanti pavērot no jumta skolas pagalmā notiekošo, sākuma ir ierinda, pa klasēm, manāmas arī klases vecākās, tad visādu izsaucienu pavadīta notiek plaukškināšana un knapi manāma līgošanās, beigu beigās nodzied himnu un pa klasēm. Izrādās, ka hoteļa piedāvātās brokastis ir realitāte, un jau pēc kruāsāna esam ceļā uz rietumu krastu, kur atrodas visi izslavētie tempļi, valdnieku ieleja u.c. objekti, par kuriem uzzinām vēstures stundās vai šķirstot tēmai veltītus izdevumus. Pāri upei tiekam ar motoreni, katrs par to noliekot desmit santīmus, tieši tik pat cik braucot ar publisko transportu – prāmi. Iespējams, ka tā bija mūsu kļūda, iespējams veiksme, negribas par to tagad domāt. Sākuma plāns bija braukt pa visiem objektiem ar īrētiem riteņiem, kas maksā aptuveni latu dienā, bet laivas brigāde ir rūdīti hasleri un viņi mūs pārliecina, ka braukt ar riteņiem 35 grādu svelmē nav īsti prātīgi, savukārt prātīgi ir nolikt deviņus latus par taksi uz visu dienu. Iepērkam biļetes uz Ramzesa un vēl divu onkuļu atdusas vietām, bet atstājam tās saldajam ēdienam un triecam uz valdnieku ieleju, kur priekšā jau ir bars ar turistiem un hasleriem. Čakarēšana notiek arī oficiāli, piemēram rotaļu tipa vilcieniņš solās aizvest turp atpakaļ uz kapenēm, bet patiesībā viņš aizved kādus 300 metrus aiz līkuma, kur ir pirmā no kapenēm, tālāk saviem spēkiem, četrdesmit santīmi jau nav daudz, bet tomēr sajūta neforša. Otrs joks, izrādās ieeja ielejā sevī ietver tikai trīs kapeņu aplūkošanu, ko mēs nezinot iesperamies ne pārāk interesantajā Ramzesa VII kapenē, apmeklējam arī interesantākas vietas, un ieraugām savām acīm visu to par ko bērnībā lasīts, par ko rakstīja Ē. fon Dēnikens, taksists pat mums parāda māju, kurā ekspedīcijas laikā dzīvoja Kārters. Ja nebūtu tik karsts un tik daudz tūristu, būtu foršāk, bet tās ir divas lietas, kuras dzīvo līdzsvarā un mums jāpriecājas, ka neesam ietrāpījuši tūrisma sezonā, kad gaiss vēsāks, bet tūrisms karstāks. Pēc Ramzesa tempļa aplūkošanas (iespaidīgs veidojums, bet arī tur var sastapt laipnos gidus, dzeramnaudu pelnītājus), nolemjam uz valdnieču ieleju nebraukt, jo tur publikai atvērtas kopā tikai trīs kapenes un negribas par maksu mīcīties kopā ar grupām, atgriežamies atpakaļ austrumu krastā un pieņemam lēmumu doties uz Asuānu jau piecos ar vilcienu. Pirms tam paēdam vakariņas (atkal grib mūs apkāst), sakrāmējam somas un prom uz staciju. Ir gadījies Rīgā braukt ar taksi, kam krīt ārā durvis, bet te durvis busiņtipa tekšiem ventilācijas nolūkos tiek turētas vaļā. Vilciens, protams, kavējas, kad nu iekāpjam savā pirmajā klasē, izrādās, ka mums ir otrās klases biļetes, bet vagonā saimniekojošais onkulītis par latu nokārto konduktoru labvēlību, protams, neprasot mums, vai tāda maz vajadzīga. Pēc mirkļa blakus sēdošais onka nokārto mums tējas, arī neprasot vai tādas vajadzīgas. Vēlāk, kad tējas jau izdzertas, onka par viņām arī samaksā, un atsakās no mūsu piedāvātās naudas. Finālā izrādās, ka Abdels ir grāmatvedis no Kairas, un viņš tikai grib būt viesmīlīgs. Tiešām sirsnīgs cilvēks ap gadiem 50, parunājamies par Ēģipti, tūrismu, pasaules iekārtu, žīdiem u.tml. un apmainamies e-pastiem, viņš iedod arī savu mobīlā numuru, sakot ka līdz ceturtdienai būs Asuānā, un ja mums ir vēlme varam kādu vakaru saskrieties uz tēju, mēs savukārt solamies aizsūtīt kādu bildi ar Latvijas skatiem. Vēl apprasamies par lietām, kas jāredz Asuānā un copi Nīlā. Nu man viss ir skaidrs, vajag iepirkt sieru vai svaigu vistu un nakts laikā uz kādu bedri, bet varot arī šo to daūt pa dienu, no krasta un uz citām ēsmām.
Asuānā hoteli atrodam diez gan fiksi, bet nav viņs nekāds lieliskais, kaut gan pa 1.5ls jau var vienu nakti palikt. Visiem besis tāpēc visus plānus atliekam uz rītu un ejam svīst, jo par gulēšanu to grūti nosaukt.