Rakstu pirmajā aprīlī, bet par aizvakardienu un dienu vēl pirms aizvakardienas. Tā nu tas ir, ka ne vienmēr var paspēt visu uzreiz uzrakstīt, bet varbūt, ka tas nemaz nav slikti, jo nosēžas visi biezumi, un paliek pāri spilgtākie iespaidi.
Aizaizvakar pa visu šo laiku pirmo reizi bijām pašā Cōmpetā dienas laikā. Kad uz šejieni atbraucām, bija jau tumšs, un neko daudz pamanīt nevarēja, jāatzīst, ka autoosta (pietura ne lielāka kā Dzeņi, Auziņas vai Kārļu kalns) arī nav pašā centrā, kādēļ jaunus iespaidus varējām sasmelties pa pilnam. Uz pilsēteli braucām ar domu iegriezties tirgus placī, Tīnai vajadzēja vēl šo to pastā, un tad nu vēl iečekot kāda ta īsti Competa ir. Tirgus placis smieklīgs, pārsvarā vietējie komersanti tirgo austrumnieciskas izcelsmes (Turcija, Polija u.tml) šmotkas, apšauāmas izcelsmes kompaktdiskus un vietējas izcelsmes augļi/dārzeņi paliek tikai otrajā vietā. Tīna nopērk redīsus un vēl kaut ko tur, un paskaidro, ka šmotkas atlaižu sezonā lētāk var dabūt normālos veikalos, kuri liek domāt par augstāku kvalitāti, sezonas beigās bikini ejot pat par pāris eiro, es gan neprasīju vai jauni vai lietoti visu sezonu. Tālāk jau seko pasta apmeklējums, smieklīgi maziņš tas pastiņš Competā salīdzinoši ar milzu ēkām, kuras var palepoties gan ar vecumu, gan arhitektoniskām vērtībām, kurās iemitinājušies Heresas un Kadizas pasta kantori. Nav jau arī ko brīnīties, jo Competā dzīvojot tikai 3000 iedzīvotāju, ko gan nevar pateikt pēc bāru skaita, kas škiet tikai pietiekams, visur mana pa kādam cilvēkam. Ja pieņemam, ka Raunā ir tik pat vai pat vairāk iedzīvotāju, tad visās tajās ēkās ap centrālo apli būtu jābūt pa kādam krodziņam. Vēl iespaidīgāka par krogu skaitu ir Competas baznīca, kas redzama jau pa gabalu, tuvojoties pilsētai, kas atrodas ielejā. Pie baznīcas sēž pensijas vecuma onkas, kam škiet sestdienas dienā nekā prātīgāka ko darīt nav, un baigi forši, ka tā var atlaist. Nu labi, onkas jau ir tikai daļa no pilsētas, kurā pa sestdienu sabrauc krājumu papildinātāji no visas apkaimes, lielā daļa no cilvēkiem uz ielām ir briti, visi runā angliski. Pīts stāstīja, ka šī nav visangliskākā Spānijas pilsētele, jo esot pat tādas vietas, kuras pilnībā pārņēmuši briti, no kuriem lielākā daļa nemāk un nemācās spāņu valodu. Tā kā Tīna un Pīts Spānijā ir jau gadus piecpadsmit, viņi valodu māk, bet nu tas akcentiņš, pat mēs ar Lauru sākam vīpsnāt, kaut paši neesam nekādi superprecīzās izrunas speciālisti. Vēl apstaigājam pilsētu, kurā ir arī specializētās britu bodes un šur tur var redzēt arī vietējā vīna tirgotavas un dodamies mājup. Pie vakariņām noskaidrojam, ka vietējais vīns nav nekas diži baudāms, esot smagi saldināts, man uzreiz nāk prātā Kagors, un atmetu domu par Competas vīna iegādi, kaut arī litru var dabūt zem trīs eiro.
Pie vakariņu galda nonākam arī līdz interesantai spāņu kultūras sastāvdaļai, proti, tualetes lietošanai. Šoreiz ar vārdu tualete es domāju to vietu, kur parasti durvīm ir krampītis. Visinteresantākais – tualetšu kultūra Spānijā pirms gadiem piecpadsmit, kad viņi šeit ieradās. Izrādās, ka tualete mūsdienu izpratnē tajos laikos bijusi diez gan reta parādība Spānijā, un spāņi, kas dzīvojuši tuvāk jūrai, izlīdzējušies ar smiltiņām, nu apmēram tā kā kaķi. Smieklīgākie ir stāsti no pieredzes, piemēram, mūsu paziņas iet pa pludmali, nu romantika baigā, bet spāņi dara savas lietas, un nemaz arī nemulst, jo tas taču normāli. Citreiz viņi brauc ar mašīnu un skatās, ka viens spāņu onka visticamāk ir vecu sardīni dabūjis un cenšas tikt līdz pludmalei, kas acīmredzot ir otrā pusē ceļam, diemžēl viņam ātrums nav pietiekošs, un nekautrējoties no mašinas, ceļa mala top par senjora pagaidu glābiņu. Vēl labāk, viņiem tajā laikā vietējie ieteikuši pludmalē apaļus akmeņus neaiztikt, jo papīrs īsteniem “marīnistiem – kakātājiem” nav vajadzīgs.
Nākošajā dienā, pa dienu bišķi pastrādajam un pēcpusdienā ar Pītu dodamies uz Solobreņu, kas ir piekrastes pilsēta ar baigo mauru pili centālās klints virsotnē. Pīts spēlē mūziku vietējā baznīcā, kurā tusē vietējie ticīgie briti, kas nav katoļi, kamēr viņš spēlē, mēs varam izložņāt pilsētu. Sākam izložņāšanu ar interneta atrašanu, jo neesam sen tikuši pie laba ātruma, tā nu paiet pusotra stunda. Ja godīgi, svētdienas Spānijas ielas padara tukšākas, jo visi respektē Bībelē teikto, par atpūtu. Pilsēta... nu tā, smuki protams visi tie baltie nami un šaurās ielas, bet mani baigi nepārsteidz un neiejūsmo, liekas baigi parastā pilsēta. Tiekam līdz tai mauru pilij, katrs noliekam trīs eiro un ejam izpētīt.. Neko diži izpētīt arī nevar, jo var pastaigāties tikai pa mūriem, nekādu aprakstu un nekādu eksponātu, skati protams jauki. Ejam lejā, atpakaļ uz vietu, kur jātiekas ar Pītu, un ieslīdam pa ceļu vienā krodziņā, kurā strādājošā bārmene izskatās kā tikko no Voroņežas vai Irkutskas, pie tam ieradusies ar īpaši lēno vilcienu, jo mode brauciena laikā ir nedaudz pamainījusies. Nenočekojam viņas krievu valodas zināšanas, tik konstatējam, ka viņai mēs un mūsu ideja iedzert neliekas interesanti. Aizejam uz citu krodziņu, un iekuļamies tradicionālajā stāstā, kuru esam dzirdējuši arī no Tīnas – spāņi nemāk izteikties īsi!! Tā kā esmu iemācījies diez gan raiti pasūtīt dzērienus, bārmenis notur mūs par vietējiem, vai vismaz valodas zinātājiem un sāk kaut ko gari un plaši stāstīt, par laimi neko svarīgu, kādēļ galvas māšana un “si, si” izbeidz sarunu, no kuras es neko nesapratu. Ceru gan, ka saruna bija par futolu, kuru skatījās bārmeņa čomi, bet otrs ekrāns teletext režīmā ļāva sekot arī pārējām līgas spēlēm, un mana piekrišana tikai liecināja par sapratni otrās līgas aktualitātēs. Drīz vien arī Pīts ir atpakaļ no baznīcas un laižam uz vakariņām, kuru gatavošanai Pīts padod startu pa telefonu jau no Solobreņas. Pa ceļam izrunājam visādas ar reliģiju saistītas lietas un aizskaram visādus citādus filosofiskus tematus, sakarīgs cilvēks tas Pīts! :))
Vakar bijām pārgājienā uz Sayalongu, bet par to jau Laura solījās uzrakstīt! Ja kas, Sayalongā alus lētāks kā Solobreņā, tas tā – to viņa noteikti nepamanīja un netaisās rakstīt, tāpēc es jau tagad nopostoju tādu svarīgu faktu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru