Atpakal uz Luxoru

24.04.2008.
No rīta jau liekas, ka esam uzmesti, jo mūsu buss neatnak laikā un līdz Komombo templim nonākam atsevišķi piemaksājot latu par cita takša pakalpojumiem. Tur paliekam gaidot konvoju, kuram mums jāpievinojas, apskatamies arī krokodiļu templi, kas ir diez gan iespaidīgs, bet pilns ar tūristiem, kas te nonākuši ar kruīzkuģiem, kuri pa Nīlu peld viens pēc otra, satiksme tiešām dramatiska. Konvoja busiņos ir kaut kādas problēmas ar vietām, laikam sanāk tā, ka mums jābrauc vieniem atsevišķā busā, kāpēc tiekam iestūķēti bagāžas nodalījumā ierīkotajā ekstra sēdekļu rindā, tā kā neviens neesam supergari, nekādas baigās neērtības tas nesagādā, bet pa ceļam piedzīvojam īstu svēlmi, kondicionieris nav, tāpēc logi stāv vaļā, bet tas neko nepalīdz, jo gaisa plūsma svilina kā pirtī. Nonākam Luxorā, un tur busiņā ielien mums jau zināmais Šerifa hoteļa dīleris, kurš visus grib aizvilināt uz mūsu veco hoteli, bet loģiski, neviens negrib turp doties, jo domā, ka tas ir kaut kāds čakarētājs, kurš dabūs procentus par viņu pievilināšanu, tieši tik daudz procentu apmērā ari palielinoties summai, ko viņi maksās par hoteli. Tad nu mēs paziņojam, ka džeks nav kārtējais čakarētājs un rekomendējam palikt tajā viesnīcā, pēkšņi visi arī piekrīt un esam pievilinājuši viesnīcai kādus septiņu klientus, par ko mums netiek liegta iespēja viesnīcā bez maksas uzturēties līdz vakara vilcienam, ar kuru plānojam doties uz Kairu. Protams, duša, normāla tualete, internets, kondiciopnēts gaiss...... Tad arī saprotam, kāpēc ir tik karsts, izrādās Luxorā gaisa temperatūra ir 47 grādi, diez cik bija uz dienvidiem esošajā Asuānā! Pa dienu nopērkam vilciena biļetes, padzeram tējas, kolas, ūdeņus, sulas u.tt., bet vakarā uz vilcienu. Pirmajā klasē ir kupejas, pa sešām sēdvietām katrā, kas gan nav īpaši ērtas, bet vismaz ir kondicionēts gaiss. Satiekam arī vienu vietējo, kas arī dzīvoja Šerifā, Mahmuds izrādās strādā tūrfirmā, kādēļ var dot vērtīgus padomus mūsu tālākajiem plāniem Ēģiptē, un pat piedāvā pievienoties viņa grupai piramīdu un Ēģiptes muzeja apmeklējumos, taču tas plānots tikai parīt kādēļ sakam, ka vēl nezinam vai piedalīsimies. Laikam biežak jāizmanto dzelzceļa pakalpojumi, jo te ir visnormālākie cilvēki, pat stacijā Laura atrod sev jaunus draugus, sīkos, kas interesējas kā mums iet un no kuriens mēs esam!