Brīvdiena! juhuuu
Pirmdienu izlēmām paņemt brīvu, jo pēdējās dienās gribējās vairāk slinkot, līdz ar to arvien vairāk laika pavadīju mandeļkoku dārzā, meklējot pagājušā gada mandeles, (īstenībā tās tur ir pa pilnam). Šoreiz devāmies uz Sayalonga (netālu mūsu pašreizējai dzīvesvietai eoša maza plsētiņa). Izgājām tikai ap 12iem, pa taisnāko ceļu, kas ved līkumu līkumiem augšā, augsā un augšā kalnā. Bija kasrts, ļoti karsts, bet šausmīgi skaisti arī!
Kad pēc 2 stundām esam klāt, pirmā doma – jāatrod lielveikals (esam izslāpuši pēc kāda vēsa sidra), bet tā kā pilsēta ir maza un mēs sākam šaubīties, vai vispār te ir arī kāds mazveikals, mūsu domas novirza norāde uz tūrisma informācijas biroju. Jā, mazai pilsētai ir savas priekšrocības – viss atrodas ļoti tuvu. Ir arī mīnusi! Kad pie infobiroja bijām gaidījuši kādas 15 minītes, kamēr informācijas sniedzēja runāja pa telefonu (protams, privāta saruna), izrādījās, ka viņa nerunā angliski un pilsētas karte ir jāpērk. Nu ok, dodamies tālāk paši pēc savām izjūtām, jo izskatās, ka pilsēta ir tik maza, ka grūti būs ko palaist garām. Beidzot piesēžam un uzēdam Tīnas iedotās pusdienas (izradās arī netu te varnoķert),apskatam savdabīgos kapus (ir grūti aprakstīt, tādēļ jāskatās bildes), iedzeram vietējā bārā kādu dzērienu un... jādodas atpakaļ.... bet.... Jā, kā jau minēju, gandrīz viss ceļš līdz pilsētai bija kalnā augšā, vienīgi pēdējie kilometri bija no kalna lejā.... līdz ar to mājupceļš būtu jāsāk ar kāpienu augšup kalnā.... Atkal!!! Kaut kā baigi nevelk... Un prātā nāk ideja doties līdz Competai (pilsēta 7km attālumā), no kuras mums ir zināms mājupceļš (un tas ir diezgan līdzens = )) Ieraugot autobusa pieturu, saprotam, ka jāatmet doma par došanos tālāk ar autousu. Loģiski – jāstopē! Izredzes gan neliekas daudzsološas, tādēļ nolemjam stopēt 10 mašīnas, ja nekas nesanāk, esam gatavi doties mājup kājām. Pēc 5tās mašīnas aiz muguras mums uzpīpina balta mazītiņa mašīnīte “ A Competa?” “Si, a Competa” un lecam iekšā! Pat es knapi tādā varēju iekāpt = )) Šoferis ir spānis, fonā skan spāņu radio un aiz mašīnas loga kalni, kalni, kalni un mazās baltās pilsētiņas, un iekšā mašīnā divi laimīgi stopētāji, kuri cenšas saprast, ko šoferītis mums grib pateikt. Sparatis, ka spāniski zinam tikai “pokito, pokito”, šoferītis vienalga vēlas ar mums komunicēt. No mūsu sarunas sapratām, ka viņš ir dziedātājs, viņam ir māja augšā kalnā = )) un viņš no mums saprata, ka mēs nedodamies uz Competas centru, bet gan pie draugiem laukos.
Kad pārnākam mājās, mūs sagaida šausmīgi mīliegie dzīvnieki. Tīna gatavo vakariņas un ir izcepusi atkal 2 jaunas kūkas. Jauki!!!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru