Īgni un neizgulējušies izkāpjam no autobusa Dahabā. Kā jau vienmēr mūs sagaida bariņš uzmācīgu taksistu. Atkal cenšamies neuzķerties uz viņu piedāvājumu un apgalvojumiem, ka mūsu izvēlētais hotelils atrodas 5km no autoostas nevis 1km, kā izskatās grāmatas kartē. Beigās tomēr iesēžamies taksī un nobraucam kādus pāris km. Ātri iekārtojamies hotelī (ļoti inčīga vieta – pagalmā daudz palmu un zem tām iekārtotas atpūtas vietas ar spilveniem un paklājiem) un dodamies uz pludmali.
Hmmm.... nonākot pludmalē vairs nezinam uz kuru pusi doties, jo tā īsti nav piekļuves pie pašas jūras, izskatās, ka viens pēc otra te ir iekārtoti kafūži vai privātas sauļošanās vietas viesnīcām. Kādu gaaliņu tālāk tomēr atrodam jauku vietiņu nomalē un par nelielu naudiņu izīrējam 2 sauļošanās krēslus. Ar māsu esam pārlaimīgas, jo par šo brīdi esam sapņojušas kopš ieradāmies Ēģiptē un sākām izjust 40 grādu svelmi pilsētā. Jānis, protams, nevar nosēdēt mierā un dodas snorkelēt. Nepaiet ne stunda un viņš izskrien ārā un sajūsmināts stāsta par rifu un zivīm, ko ir redzējis. Izklausās iespaidīgi un es dodos pēc savām pleznām, zābakiem, trubas un maskas. Esam zem ūdens. O jaa, rifs izskatās iespaidīgs, pirmos redzu jūras ežus, kalmārus, mazās zivis... un tad mēs nonākam līdz rifa malai.... to ir grūti izstāstīt, vēl tagad nespēju noticēt, ka esmu ko tādu redzējusi. Pirmā asociācija, kas nāk prātā, ir multfilma “Haizivs stāsts”. Vienādās zivis peld kopā milzigos baros, dazas tusējas pa pašu rifu, krāsainās lielās peld tik tuvu, ka var ar roku aizķert, garenā spocigā arī aizpeld gar manu sānu. Vienkārši neapraksāmi un iespaidīgi!
Vakarā atkal uznākusi svelme, nedaudz pasaigājam pa pilsētu, esam nedaudz apmulsuši, jo pārdevēji gandrīz vai neuzbāžas ar aicinājumu ienākt un apskatīt preci viņu veikalā. Iedzeram pa kādam dzērienam hoteļa pagalmā un dodamies gulēt. Jē, šoreiz mūsu istabiņā ir gaisa kondicionieris, kurš strādā!!!
otrdiena, 2008. gada 29. aprīlis
Kaira
25.04.2008.
Pamostamies ap astoņiem, kad mums it kā būtu jānonāk Kairas centrālajā jeb Ramzesa stacijā, bet vēl tik braucam un braucam. Kā vēlāk izrādās, tieši šajā naktī Ēģipte pārgājusi uz vasaras laiku un mūsu pulksteņos tas radījis nobīdi. Autoostā noskaidrojam, ka ir nakts autobuss uz Dahabu, kas mums pavisam labi der, kadēļ par viesnīcām pat nedomājam. Atrodam centrā telefonu iestādi, sazvanam Sīrijas vēstniecību Polijā un pārliecinamies, ka mums nav jāpieprasa vīza šeit, bet uz robežas, kur esot lielākas izredzes viņu dabūt, kādēļ šaubas par palikšanu Kairā/braukšanu uz Dahabu ir zudušas pa visam. Kairā mums ir tikai viens lielais mērķis, uz kuru arī dodamies pēc pusdienām Ēģiptē vislabākās ēstuves apmeklējuma. Ēstuvē var dabūt garšīgu košerij ar švarmu (rīsu, makaronu, lēcu maisījums un kebabtipa gaļa) pa 60 santīmiem, bet uz piramīdām laižam ar metro, kas ir baigi interesants – izrādās ir vagoni tikai priekš sievietēm, un es paspēju nejauši tādā nokļūt, nekāda vaina. Meitenes pat paspēj vagonā iepazīties ar dāmu, kura apskaidro kā jābrauc tālāk un cik vajag/nevajag maksāt. Pa divdesmit sančiem sēžamies taksī, kas ir vecs vw busiņš, kuru vada par mašinu jaunāks draivers, kaut arī var redzēt, ka viņš mašīnu mīl (pus salonu aizņem sabvufers un citas audio sistēmas daļas), pirms dodamies ceļā viņš ieskrien gan akmenī, gan nošvīkājas gar citu taksi, kura īpašniekam tas nerada nekādas emocijas. Pa ceļam iepazīstamies ar vietējo skolotāju, kuram līdz galam gan neuzticamies, bet tomēr paklausam un ejam uz staļļiem pēc zirgiem, uz kuriem it kā lētāk un foršāk apskatīt septīto pasaules brīnumu, bet cenas un menedžeris mūs ne visai iepatīkas un tā iekuļamies vienā sekojoša dīvainī, kurš jau cenas laiž mīnusos un beigu beigās nosauc mani par stulbeni. Piramīdas šķiet iespaidīgas, bet tūristu masas vēl iespaidīgākas, kādēļ apmierinamies ar skatu no malas un laižam atpakaļ uz Kairas centru, kurš man nu jau ir iepaticies. Kairā ir krietni mazāk visādu uzbāzīgu cilvēku un atrodas pat ļoti patīkami cilvēki, kā smaržu un eļļu tirgonis Karms vai policijas virsnieks, kura vārdu gan es neuzzināju, bet kurš atvainojās kurpju tīritāja vietā, kad es lūdzu atļauju viņus kopā nofočēt, jāpiebilst, ka policistam iebildumu nebija nekādu. Atrodu arī alkohola veikalu, kurā nopērku mazu pudelīti ar vietējo dzērienu, kas esot grādīgs, bet kas tas par dzērienu nav ne jausmas, jo viss rakstīts tikai arābu burtiem, vēlāk izrādās, ka tas ir anīsa šņabis. Alkoveikala plaukti pildīti ar saturu, kurš tikpat labi iederētos padomju laika bāriņos, visādi liķierīši, abu simbels, rums ar nēģerieni uz šiltes, nu labi ir jau arī Chivas Regal un Gordons, bet tie pārējie točna atsauc atmiņā senākas dienas. Drīz dodamies arī uz autoostu, kas ir milzīga, bet gandrīz tukša celtne, kurā ēģiptieši grasās ieviest tos pašus tīrības standartus, kas jau valda metro, jo visādu veidu tīrītāju brigādes te netrūkst. Tiesa gan viņu izpratne par tīrīšanu lielākoties saistīta ar procesu nevis rezultātu. Vissmieklīgākais no visiem tīrītājiem ir viens autobusa šoferis, kurš logus savam busam tīra ūdeni uz tiem izpūšot caur savu muti, nu gandrīz kā Jarāns savulaik tv raidījumā “Imanta, Babīte atkal pietur” pūta odieri padusēs. Mēs šeit visu laiku tiekam pieskatīti, jo autoostā latvieši laikam tomēr vēl ir eksotika, kas patīkami, jo paziņojumi skan tikai arābu valodā. Nu jā, vēl iepazīstos ar vēl vienu Mahmudu (nenormāli populārs vārds), kurš runā puslīdz krievu valodā, ko apguvis universitātē, nepajautāju, ko viņš studējis, bet jūtams, ka viņš ir diez gan liels utopists un moš pat komunists, jo saka, ka mēs neesam redzējuši skaistāko Ēģipti, bet atbildot uz jautājumu, kur tad ir visskaistāk, viņš saka, ka visskaistāko pilsetu vēl viņi neesot uzbūvējuši. Nu, cerēsim, cerēsim, ka tā nebūs vēl viena Hurgada!
Pamostamies ap astoņiem, kad mums it kā būtu jānonāk Kairas centrālajā jeb Ramzesa stacijā, bet vēl tik braucam un braucam. Kā vēlāk izrādās, tieši šajā naktī Ēģipte pārgājusi uz vasaras laiku un mūsu pulksteņos tas radījis nobīdi. Autoostā noskaidrojam, ka ir nakts autobuss uz Dahabu, kas mums pavisam labi der, kadēļ par viesnīcām pat nedomājam. Atrodam centrā telefonu iestādi, sazvanam Sīrijas vēstniecību Polijā un pārliecinamies, ka mums nav jāpieprasa vīza šeit, bet uz robežas, kur esot lielākas izredzes viņu dabūt, kādēļ šaubas par palikšanu Kairā/braukšanu uz Dahabu ir zudušas pa visam. Kairā mums ir tikai viens lielais mērķis, uz kuru arī dodamies pēc pusdienām Ēģiptē vislabākās ēstuves apmeklējuma. Ēstuvē var dabūt garšīgu košerij ar švarmu (rīsu, makaronu, lēcu maisījums un kebabtipa gaļa) pa 60 santīmiem, bet uz piramīdām laižam ar metro, kas ir baigi interesants – izrādās ir vagoni tikai priekš sievietēm, un es paspēju nejauši tādā nokļūt, nekāda vaina. Meitenes pat paspēj vagonā iepazīties ar dāmu, kura apskaidro kā jābrauc tālāk un cik vajag/nevajag maksāt. Pa divdesmit sančiem sēžamies taksī, kas ir vecs vw busiņš, kuru vada par mašinu jaunāks draivers, kaut arī var redzēt, ka viņš mašīnu mīl (pus salonu aizņem sabvufers un citas audio sistēmas daļas), pirms dodamies ceļā viņš ieskrien gan akmenī, gan nošvīkājas gar citu taksi, kura īpašniekam tas nerada nekādas emocijas. Pa ceļam iepazīstamies ar vietējo skolotāju, kuram līdz galam gan neuzticamies, bet tomēr paklausam un ejam uz staļļiem pēc zirgiem, uz kuriem it kā lētāk un foršāk apskatīt septīto pasaules brīnumu, bet cenas un menedžeris mūs ne visai iepatīkas un tā iekuļamies vienā sekojoša dīvainī, kurš jau cenas laiž mīnusos un beigu beigās nosauc mani par stulbeni. Piramīdas šķiet iespaidīgas, bet tūristu masas vēl iespaidīgākas, kādēļ apmierinamies ar skatu no malas un laižam atpakaļ uz Kairas centru, kurš man nu jau ir iepaticies. Kairā ir krietni mazāk visādu uzbāzīgu cilvēku un atrodas pat ļoti patīkami cilvēki, kā smaržu un eļļu tirgonis Karms vai policijas virsnieks, kura vārdu gan es neuzzināju, bet kurš atvainojās kurpju tīritāja vietā, kad es lūdzu atļauju viņus kopā nofočēt, jāpiebilst, ka policistam iebildumu nebija nekādu. Atrodu arī alkohola veikalu, kurā nopērku mazu pudelīti ar vietējo dzērienu, kas esot grādīgs, bet kas tas par dzērienu nav ne jausmas, jo viss rakstīts tikai arābu burtiem, vēlāk izrādās, ka tas ir anīsa šņabis. Alkoveikala plaukti pildīti ar saturu, kurš tikpat labi iederētos padomju laika bāriņos, visādi liķierīši, abu simbels, rums ar nēģerieni uz šiltes, nu labi ir jau arī Chivas Regal un Gordons, bet tie pārējie točna atsauc atmiņā senākas dienas. Drīz dodamies arī uz autoostu, kas ir milzīga, bet gandrīz tukša celtne, kurā ēģiptieši grasās ieviest tos pašus tīrības standartus, kas jau valda metro, jo visādu veidu tīrītāju brigādes te netrūkst. Tiesa gan viņu izpratne par tīrīšanu lielākoties saistīta ar procesu nevis rezultātu. Vissmieklīgākais no visiem tīrītājiem ir viens autobusa šoferis, kurš logus savam busam tīra ūdeni uz tiem izpūšot caur savu muti, nu gandrīz kā Jarāns savulaik tv raidījumā “Imanta, Babīte atkal pietur” pūta odieri padusēs. Mēs šeit visu laiku tiekam pieskatīti, jo autoostā latvieši laikam tomēr vēl ir eksotika, kas patīkami, jo paziņojumi skan tikai arābu valodā. Nu jā, vēl iepazīstos ar vēl vienu Mahmudu (nenormāli populārs vārds), kurš runā puslīdz krievu valodā, ko apguvis universitātē, nepajautāju, ko viņš studējis, bet jūtams, ka viņš ir diez gan liels utopists un moš pat komunists, jo saka, ka mēs neesam redzējuši skaistāko Ēģipti, bet atbildot uz jautājumu, kur tad ir visskaistāk, viņš saka, ka visskaistāko pilsetu vēl viņi neesot uzbūvējuši. Nu, cerēsim, cerēsim, ka tā nebūs vēl viena Hurgada!
svētdiena, 2008. gada 27. aprīlis
Atpakal uz Luxoru
24.04.2008.
No rīta jau liekas, ka esam uzmesti, jo mūsu buss neatnak laikā un līdz Komombo templim nonākam atsevišķi piemaksājot latu par cita takša pakalpojumiem. Tur paliekam gaidot konvoju, kuram mums jāpievinojas, apskatamies arī krokodiļu templi, kas ir diez gan iespaidīgs, bet pilns ar tūristiem, kas te nonākuši ar kruīzkuģiem, kuri pa Nīlu peld viens pēc otra, satiksme tiešām dramatiska. Konvoja busiņos ir kaut kādas problēmas ar vietām, laikam sanāk tā, ka mums jābrauc vieniem atsevišķā busā, kāpēc tiekam iestūķēti bagāžas nodalījumā ierīkotajā ekstra sēdekļu rindā, tā kā neviens neesam supergari, nekādas baigās neērtības tas nesagādā, bet pa ceļam piedzīvojam īstu svēlmi, kondicionieris nav, tāpēc logi stāv vaļā, bet tas neko nepalīdz, jo gaisa plūsma svilina kā pirtī. Nonākam Luxorā, un tur busiņā ielien mums jau zināmais Šerifa hoteļa dīleris, kurš visus grib aizvilināt uz mūsu veco hoteli, bet loģiski, neviens negrib turp doties, jo domā, ka tas ir kaut kāds čakarētājs, kurš dabūs procentus par viņu pievilināšanu, tieši tik daudz procentu apmērā ari palielinoties summai, ko viņi maksās par hoteli. Tad nu mēs paziņojam, ka džeks nav kārtējais čakarētājs un rekomendējam palikt tajā viesnīcā, pēkšņi visi arī piekrīt un esam pievilinājuši viesnīcai kādus septiņu klientus, par ko mums netiek liegta iespēja viesnīcā bez maksas uzturēties līdz vakara vilcienam, ar kuru plānojam doties uz Kairu. Protams, duša, normāla tualete, internets, kondiciopnēts gaiss...... Tad arī saprotam, kāpēc ir tik karsts, izrādās Luxorā gaisa temperatūra ir 47 grādi, diez cik bija uz dienvidiem esošajā Asuānā! Pa dienu nopērkam vilciena biļetes, padzeram tējas, kolas, ūdeņus, sulas u.tt., bet vakarā uz vilcienu. Pirmajā klasē ir kupejas, pa sešām sēdvietām katrā, kas gan nav īpaši ērtas, bet vismaz ir kondicionēts gaiss. Satiekam arī vienu vietējo, kas arī dzīvoja Šerifā, Mahmuds izrādās strādā tūrfirmā, kādēļ var dot vērtīgus padomus mūsu tālākajiem plāniem Ēģiptē, un pat piedāvā pievienoties viņa grupai piramīdu un Ēģiptes muzeja apmeklējumos, taču tas plānots tikai parīt kādēļ sakam, ka vēl nezinam vai piedalīsimies. Laikam biežak jāizmanto dzelzceļa pakalpojumi, jo te ir visnormālākie cilvēki, pat stacijā Laura atrod sev jaunus draugus, sīkos, kas interesējas kā mums iet un no kuriens mēs esam!
No rīta jau liekas, ka esam uzmesti, jo mūsu buss neatnak laikā un līdz Komombo templim nonākam atsevišķi piemaksājot latu par cita takša pakalpojumiem. Tur paliekam gaidot konvoju, kuram mums jāpievinojas, apskatamies arī krokodiļu templi, kas ir diez gan iespaidīgs, bet pilns ar tūristiem, kas te nonākuši ar kruīzkuģiem, kuri pa Nīlu peld viens pēc otra, satiksme tiešām dramatiska. Konvoja busiņos ir kaut kādas problēmas ar vietām, laikam sanāk tā, ka mums jābrauc vieniem atsevišķā busā, kāpēc tiekam iestūķēti bagāžas nodalījumā ierīkotajā ekstra sēdekļu rindā, tā kā neviens neesam supergari, nekādas baigās neērtības tas nesagādā, bet pa ceļam piedzīvojam īstu svēlmi, kondicionieris nav, tāpēc logi stāv vaļā, bet tas neko nepalīdz, jo gaisa plūsma svilina kā pirtī. Nonākam Luxorā, un tur busiņā ielien mums jau zināmais Šerifa hoteļa dīleris, kurš visus grib aizvilināt uz mūsu veco hoteli, bet loģiski, neviens negrib turp doties, jo domā, ka tas ir kaut kāds čakarētājs, kurš dabūs procentus par viņu pievilināšanu, tieši tik daudz procentu apmērā ari palielinoties summai, ko viņi maksās par hoteli. Tad nu mēs paziņojam, ka džeks nav kārtējais čakarētājs un rekomendējam palikt tajā viesnīcā, pēkšņi visi arī piekrīt un esam pievilinājuši viesnīcai kādus septiņu klientus, par ko mums netiek liegta iespēja viesnīcā bez maksas uzturēties līdz vakara vilcienam, ar kuru plānojam doties uz Kairu. Protams, duša, normāla tualete, internets, kondiciopnēts gaiss...... Tad arī saprotam, kāpēc ir tik karsts, izrādās Luxorā gaisa temperatūra ir 47 grādi, diez cik bija uz dienvidiem esošajā Asuānā! Pa dienu nopērkam vilciena biļetes, padzeram tējas, kolas, ūdeņus, sulas u.tt., bet vakarā uz vilcienu. Pirmajā klasē ir kupejas, pa sešām sēdvietām katrā, kas gan nav īpaši ērtas, bet vismaz ir kondicionēts gaiss. Satiekam arī vienu vietējo, kas arī dzīvoja Šerifā, Mahmuds izrādās strādā tūrfirmā, kādēļ var dot vērtīgus padomus mūsu tālākajiem plāniem Ēģiptē, un pat piedāvā pievienoties viņa grupai piramīdu un Ēģiptes muzeja apmeklējumos, taču tas plānots tikai parīt kādēļ sakam, ka vēl nezinam vai piedalīsimies. Laikam biežak jāizmanto dzelzceļa pakalpojumi, jo te ir visnormālākie cilvēki, pat stacijā Laura atrod sev jaunus draugus, sīkos, kas interesējas kā mums iet un no kuriens mēs esam!
Pa Niilu zem buras
22.04.2008.
No rīta kārtojot somas, atrodu savējā aļņa desu, desa no Stalbes pagasta ir aizceļojusi uz Āfriku! :)) Sanāk neliels pārpratums ar tikšanās vietu, bet beigās viss nokārtojas un esam uz felukas ar nosaukumu “Moon Rever”, kapteini sauc Džamals, bet viņa palīgu Saads. Drīz arī sākam ceļu, lēnā garā, bez steigas, tieši tas kas vajadzīgs. Cope ne visai veicas, pareizāk sakot neveicas, kaut arī redzam dažus milzīgus eksemplārus. Pa ceļam var apskatīties uz Ēģipti citām acīm, it kā no malas, bet esot klāt – dažs lūgšanu laikā lūdzas tur pat upes maliņā, citi ar ēzelīšiem dodas uz peldi, cits sēž uz sūkņa un dzied korānu, dažs atkal pārsiien citā vietā govi. Vēl pirms pusdienām paspējam apēst no rīta pirkto arbūzu, kuram pat miza salda, un kārtīgi nopeldēties, sēžot uz kuģa stūres vai turoties tauvā aiz braucošas laivas. Pusdienās dabūnam vēl vienu arbūzu un viņu tradicionālās maizītes, apaļa pankūka pārgriezta uz pusēm, vidus tukšs, sanāk tāda kā laiviņa, kurā var ielikt salātiņus, sieru vai citu pildījumu. Protams, tēja tiek dzerta samērā bieži, un vārīta uz tur pat uz klāja uzštellētā prīmusa. Vakariņas ieturam un tumsu sagaidam pie tādas kā milzu kāpas, es vēl izprovēju visādus gruntenes trikus, Džamals sadabū kaut kādas dūņas un saka, ka tās baigi labās uz samiem, es gan esmu skeptisks, un prakse apliecina manas skepses pamatotību. Vēlu vakarā mūsu tuksnesītī ierodas vēl viena feluka, uz kuras ir padsmit austrāliešu tūristu, kas dzer un skaļi uzvedas, vienu brīdi liekas, ka viņi nedraudzējas ar prātu vispār, jo iet pa vairākiem lāgiem uz tuvējām saimniecībām, kuru suņi, protam, uzbrūk viņiem, un tad bēg pāri kāpai uz laivu. Pēc vakariņām ar kapteini uzraujam ēģiptiešu kāršu spēli, laikam saucas “105”, kas ievelkas uz trim vai četrām stundām. Baigi iespadīgi uzlec mēness, kura apgaismojumā vēl pirms gulētiešanas nopeldamies pasaules garākajā upē.
23.04.2008. - Uz Komombo
Noķeru pirmo Nīlas asari, tiesa gan ar rokām, kamēr peldamies kādā pludmalītē, kur bijām piestājuši uz rīta tualeti. Šķiet, ka ir atgriezies arī karstums, kas nav tik ļoti manāms uz upes, bet krasta smiltis nenormāli dedzina kājas, kapteinis saka, ka varētu būt ap 40 grādiem, kam mēs ne visai ticam. Runājot par mūsu kapteini – viņš ir 42 gadus vecs, ko gan pēc skata nepateiksi, liekas ka onkam jau pie sešdesmit, nenormāli kaulains, ko varētu izskaidrot viņa mazēšana, kuru savukārt es skaidrotu ar to, ka viņam ir tikai divi zobi, no kuriem viens ir bleķa. Džamals izrādās kopš bērnības, kad ieradies no Sudānas ir uz laivas, bet pa vasarām piešancē par tuksneša ceļvedi, palīdzot tautiešiem atdzīt kamieļus uz Ēģipti, kur tiem pavisam cita cena, pats lielās, ka zin visus sudāniešu tautas medicīnas noslēpumus un pie daktera bijis tikai vienreiz, kad bijis armijām, un šo sakodis suns. Suddānas medicīna tomēr nevar īsti palīdzēt Saadam, kurš no mums nokāš ibumetīnu, jo baigi sāpot nesen pārciestā prostatas operācija. Palīgs izskatās pēc totāla sliņķa, ko pastiprina zāles daudzums, ko viņš ikdienā nopīpe, grūti pat iedomāties cik viņi pa abiem kaņepes patērē dienas laikā, toties viņš ir vietējais ēģiptietis.
Ap pusdienlaiku esam nonākuši pavisam tuvu Komombo, un izrādās ka tur uz salas ir diez gan liels ciemats, kura pamatiedzīvotāji ir sudānieši, un tur mitinās arī Džamala ģimene. Piestājam un ejam iepazīties, nu tas ir vēl viens mirklis, par kuru var teikt, kaut ko tādu esmu redzējis tikai filmās.... Visās malās aug mango un citādi eksotiski augi, palmas jau pats par sevi, kad esam izgājuši cauri piekrastes zaļumam, nonākam pēc izskata tukšā ciemā, kurā mājas būvētas no dubļiem un salmiem, sajūta tāda kā pirmatklājējam, nevar zināt ko ieraudzīsi nākošo. Vienā no mājām dodamies iekšā, tur dzīvo Džamala māsa ar savu ģimeni. Mājai nav jumta, tikai pāris palmu zari pārmesti pāri, istabā vairākas gultas, viens galdiņš un pa lielam viss, varbūt vēl kāda bilde pie bezlogu sienām. Piesēžam, bet nekāda parunāšanās nesanāk, jo viņi nerunā mūsu valodā, taču atstāj ļoti draudzīgu cilvēku iespaidu. Tad apskatamies paša kapteiņa māju, kas izskatās apmēram tā pat, un dodamies uz lielo dzimtas māju, tur gan ir interesants iekšpagalms ar virtuvi, maizes krāsni, ūdens toveriem un vietu kur piesēst. Džamala māsas meita atnes garšīgu tēju un vietējo maizi, kas garšo labāk nekā veikalā dabūnamā, vēl biški patusējam, un tad jau sarodas kapteiņa radi un draugi, kuri sen nav ar šo sapīpējuši, sarunājam, ka mēs izmetīsim līkumu pa ciematu, bet šie lai pīpē. Ciemats tukšs kā izslaucīts, un ja nu kāds parādās, tad nāk uzreiz klāt un grib komunicēt, lai arī valoda mūs nevieno, man jau liekas tas tāpēc, ka sievietes no Eiropas, šeit ir retums. Pēc pusdienām dodamies tālāk, bet Sudānas dvaša mūs nepamet, pēkšņi debesis paliek brūnas un ir ieradies sliktais vējš jeb, pareizāk, bezvējš no Sudānas, visas felukas uzreiz notinas uz krastu, arī mūsējā nolaiž buru un abi komandas džeki ķeras pie airiem. Tas biezais gaiss nāk arvien tuvāk, un es pat nezinu, ko no tāda lai gaida, bet finālā nekas nenotiek, ir tikai bezvējš un nenormāls karstums. Tāpat airējot nonākam līdz Komombo piestātnei, kas ir galīgi nepievilcīga vieta, un peldēties te vairs negribas. Nepatīk arī tas, ka te apkārt slaistās visādi tipi, no kuriem neko nekad nevar zināt un ir pilns ar odiem, visi gan viņi nekož, bet ar vienu plaukstas sasitienu nositu veselus vienpadsmit. Džamals saka, ka te malārija neesot, es arī neko tādu neesmu dzirdēji, tāpēc atslābstam. Noprotu, ka rīt mums pakaļ ieradīsies tieši uz šejieni, lai vestu tālāk uz Luxoru, un paliek bišķi žēl, ka laivas brauciens ir beidzies, jo tas ir baigi forši pavadīts laiks, tā teikt kārtīgs atslābums. Kaut arī vieta nav pati pievilcīgākā, te uz nakšnošanu ierodas vēl viena feluka, kuras pasažieri ar taksi (moci uz trīs ratiem) dodas prom, bet kapteinis paliek šo to piekopt. Tad nu notiek ārkārtas kāzuss ar otras laivas kapteini, šim kājā iekož kobra. Kāda nu tur kobra, maza kobriņa, bet tomēr mūsējie rīkojas zibenīgi, skalošana, viegls žņaugs, čalis pār plpecu un prom pie daktera. Par laimi te ir slimnīca, kādēļ stresa nav. Izrādās, kobra pie upes atnākusi pēc ūdens, jo ir baigais karstums, lielās kobras tā nekad nedarot, bet mazās vēl dumas un grūti pamanāmas, kādēļ arī vajagot tās iešlūcenes nēsāt, lai uzkāpjot nesanāk sū.. kā tam otrās felukas kapteinim. Pa nakti kaut kur netālu dzird trokšņojam kāziniekus, vēl piebrauc pāris citas laivas, bet tās pat dzirdēt nevar, jo arī to pasažieri ir noguruši un likušies uz auss.
ceturtdiena, 2008. gada 24. aprīlis
Aswan
21.04.2008.
No rīta ejam meklēt feluku ar kuru doties ceļojumā pa Nīlu, iepriekš apzinam cenu stratēģiju tūrisma informācijas birojā un prom uz krastmalu. Sākam ar kluso galu un jau drīz sēžam smukā laivā un vēl pēc kāda laiciņa esam stūrītī iespieduši Mustafu, nokaulējuši viņa cenu līdz līmenim, kad pašiem jau sāk palikt neērti (10Ls no cilvēka par 2dienu/2nakšu ceļojumu, iekļautas atļaujas un ēdiens). Dienas laikā te ir baigā svelme un baigi gribas dzert, savukārt uz tualeti var arī neiet, jo mitrums ķermeni pamet pa citiem ceļiem, otra lieta ko konstatējam karstuma sakarā, galīgi negribas ēst! Es pat sāku raizēties vai arbūzu diēta vispār nāk par labu veselībai.
Vakariņas nolemjam ieturēt kādā glaunākā vietā, jo ielas ēdiens šeit neuzrunā un tomēr gribas kaut ko siltu. Izvelamies restorānu no grāmatas, jo to ieteica arī viesmīlīgais onkulis tūrisma informācijas centrā, viņš gan teica ka neesot tādu vietējo restorānu, jo vietējie ēd savās ieskrietuvēs un ielas ēstuvēs, tāpēc lai neceram tur uz baigo autentisko iestādījumu. Onkam izrādās taisnība, visi apmeklētāji ir tūristi, bet man vienalga, jo pie pašas upes vakara pusē parādījies vēsums, kas atdzīvinājis apetīti. Vakariņas sākam ar visādiem vēsajiem dzēriniem (alkohols te nav, un viesmīlis paskaidro “no good for you”), turpinās arī jauki ar zivi, tažīnu, koftu, balodi... līdz ierodas mums nesimpatizējošais kapteinis, kura vārdu es nezinu, bet kurš vadā hoteļa savervētos tūristus, aiz sevis velkot mūsu kapteini Mustafu un paziņo, ka Mustafam mums kas esot jāsaka. Štruntīgākās prognozes ir piepildījušās, kaut kas ir nogājis greizi un skaidrs, ka tūlīt mūs sāks tīt ap pirkstu. Mustafa izskatās baigi sanervozējies un saka, ka navigācijas centrā viņam nav iedota atļauja vest mūs tripā, jo viņš sen nav prasījis atļauju lielajai laivai uz garajiem gabaliem, kādēļ viņa licence anulēta. Kādā sakarā ieradies otrs kapteinis ir skaidrs, jo hoteļa piedāvājums ir izdevīgāks pārvadātājam, ne mums, bet kā viņi mūs atrada un vai tiešām problēma ir tikai mūsēja čoma licencē, īsti nesapratu. Pavadam ilgāku laiku diskusijās par visādām stulbām alternatīvām, līdz beidzot nonākam pie dīla, Mustafa mums atradīs citu labu kapteini un iepriekšējie noteikumi paliek spēkā, ceļā dosimies rīt no rīta. Tā nu beidzam vakariņas diez gan pozitīvā noskaņojumā, jo ir cerība, ka rītdienas ceļojums izdosies, vēl tik jānopērk kaut kas, ko likt uz āķa, bet Laura grib nopirkt dželabu. Dželabas meklējumi mūs aizved pie visādiem tirgoņiem, un tā kā man nav jākaulējas, parasti piesēžu aprunāties ar mazāk svarīgajiem vai kaimiņu tirgoņiem. Kaut kā novirzamies no tirgus rajona un pēkšņi esam nonākuši pie baigā vietējo tusiņa, esam ieinteresēti kas notiek un piestājam, palūrēt pa durvīm, kas stāv līdz galam vaļā, klāt nāk onka labā noskaņojumā un saka, ka tās ir kāzas. Welcome! Iepazīstamies ar jaunā pāra vecākiem, katrs pie durvīm saņemam pa pudelītei kolas vai spraita, vai fantas un tiekam vesti iekšā. Vislielāko sajūsmu mūsu ierašanās rada tieši sīko vidū, kas vienkārši bariem mūs apsēduši un grib, lai mēs ar viņiem ejam dejot, bet kaut kā neparakstamies. Es jau nu točna nevaru iet dejot, jo dejas notiek tajā zāles daļā, kurā pulcējas sievietes, un tas nebūtu forši, ka cilvēks no malas sāktu graut tradīcijas, nu labi, patiesībā tā ir ļoti laba atruna, jo man ne pārāk gribas dejot ar veselu baru mazu arābiņu. Nu jā, otrā zāles daļā izvietoti dīvāntipa beņķi, kuros sēž veči un dzer......... kolu. Mēs kaut kā nobāzējāmies pa vidu, bet pēc tam, kad bijām izdzēruši savus dzērienus, nolēmām doties prom, jo jaunais pāris vēl nebija ieradies, sīkie auroja arvien skaļāk un nebija neviena pieaugušā, kas par mums izrādītu vērā ņemamu interesi, izņemot vienu pavisam konservatīva paskata dāmu (ne kvadrātmilimetrs ādas neapsegts), kura vienā mirklī izdzenāja sīčus un skaidrā angļu valodā atvainojās. Visus labā vēlējumus nododam jaunā pāra vecākiem un pēc mirkļa esam atpakaļ uz tirgus ielas. Tā kā esam diez gan pozitīvi uzlādēti, ieejam diez gan daudzos veičos, un kamēr dāmas mēra, kaulējas un pēta, esmu atradis veselu kaudzi draugu, sācis apgūt arābu valodu, pārrunājis visādus nācijas atšķirošo lietu jautājumus un pat esmu iepazinies ar Muhamedu, kas ir viens no galvenajiem večiem tirgū (liela daļa no tirgotavām ņem preces no viņa un maksā komisijas) un kura rīcībā ir reāla mūmija, kuru džeki nesen izlaupījuši no kapenēm (vērtība varētu būt ap 2M$). Vēl iepazinos ar vienu no turīgākajiem tirgus varoņiem, misteru Zabiru (viņam ir vēl n-tās kļičkas), kurš vārtās pa zemi, par kuru visi ierēc, bet tai pat laikā respektē, ļoti vienkārši, viņš ir narkobarons. Abi kungi nerunā angļu mēlē, bet ar žestu no ielas pasauc jebkuru, lai patulko, kad mēs nevaram saprasties. Tā nu es pavadu laiku, kamēr Laura ir pie šuvējiem, kas saīsina dželabu, bet tagad jau esam atpakaļ hotelī, jo ir jau ar pavēls, pāri pusnaktij katrā ziņā! Dzīvība gan te, uz galvenās tirgus ielas, nerimst visu nakti un man uz nerviem vistrakāk spēlē gāzes balonu vadātājs, kurš no rīta ar atslēgu sit pa baloniem, lai visi zina, ka viņš ir tuvumā, kā diez viņa ēzelis to var izturēt?
No rīta ejam meklēt feluku ar kuru doties ceļojumā pa Nīlu, iepriekš apzinam cenu stratēģiju tūrisma informācijas birojā un prom uz krastmalu. Sākam ar kluso galu un jau drīz sēžam smukā laivā un vēl pēc kāda laiciņa esam stūrītī iespieduši Mustafu, nokaulējuši viņa cenu līdz līmenim, kad pašiem jau sāk palikt neērti (10Ls no cilvēka par 2dienu/2nakšu ceļojumu, iekļautas atļaujas un ēdiens). Dienas laikā te ir baigā svelme un baigi gribas dzert, savukārt uz tualeti var arī neiet, jo mitrums ķermeni pamet pa citiem ceļiem, otra lieta ko konstatējam karstuma sakarā, galīgi negribas ēst! Es pat sāku raizēties vai arbūzu diēta vispār nāk par labu veselībai.
Vakariņas nolemjam ieturēt kādā glaunākā vietā, jo ielas ēdiens šeit neuzrunā un tomēr gribas kaut ko siltu. Izvelamies restorānu no grāmatas, jo to ieteica arī viesmīlīgais onkulis tūrisma informācijas centrā, viņš gan teica ka neesot tādu vietējo restorānu, jo vietējie ēd savās ieskrietuvēs un ielas ēstuvēs, tāpēc lai neceram tur uz baigo autentisko iestādījumu. Onkam izrādās taisnība, visi apmeklētāji ir tūristi, bet man vienalga, jo pie pašas upes vakara pusē parādījies vēsums, kas atdzīvinājis apetīti. Vakariņas sākam ar visādiem vēsajiem dzēriniem (alkohols te nav, un viesmīlis paskaidro “no good for you”), turpinās arī jauki ar zivi, tažīnu, koftu, balodi... līdz ierodas mums nesimpatizējošais kapteinis, kura vārdu es nezinu, bet kurš vadā hoteļa savervētos tūristus, aiz sevis velkot mūsu kapteini Mustafu un paziņo, ka Mustafam mums kas esot jāsaka. Štruntīgākās prognozes ir piepildījušās, kaut kas ir nogājis greizi un skaidrs, ka tūlīt mūs sāks tīt ap pirkstu. Mustafa izskatās baigi sanervozējies un saka, ka navigācijas centrā viņam nav iedota atļauja vest mūs tripā, jo viņš sen nav prasījis atļauju lielajai laivai uz garajiem gabaliem, kādēļ viņa licence anulēta. Kādā sakarā ieradies otrs kapteinis ir skaidrs, jo hoteļa piedāvājums ir izdevīgāks pārvadātājam, ne mums, bet kā viņi mūs atrada un vai tiešām problēma ir tikai mūsēja čoma licencē, īsti nesapratu. Pavadam ilgāku laiku diskusijās par visādām stulbām alternatīvām, līdz beidzot nonākam pie dīla, Mustafa mums atradīs citu labu kapteini un iepriekšējie noteikumi paliek spēkā, ceļā dosimies rīt no rīta. Tā nu beidzam vakariņas diez gan pozitīvā noskaņojumā, jo ir cerība, ka rītdienas ceļojums izdosies, vēl tik jānopērk kaut kas, ko likt uz āķa, bet Laura grib nopirkt dželabu. Dželabas meklējumi mūs aizved pie visādiem tirgoņiem, un tā kā man nav jākaulējas, parasti piesēžu aprunāties ar mazāk svarīgajiem vai kaimiņu tirgoņiem. Kaut kā novirzamies no tirgus rajona un pēkšņi esam nonākuši pie baigā vietējo tusiņa, esam ieinteresēti kas notiek un piestājam, palūrēt pa durvīm, kas stāv līdz galam vaļā, klāt nāk onka labā noskaņojumā un saka, ka tās ir kāzas. Welcome! Iepazīstamies ar jaunā pāra vecākiem, katrs pie durvīm saņemam pa pudelītei kolas vai spraita, vai fantas un tiekam vesti iekšā. Vislielāko sajūsmu mūsu ierašanās rada tieši sīko vidū, kas vienkārši bariem mūs apsēduši un grib, lai mēs ar viņiem ejam dejot, bet kaut kā neparakstamies. Es jau nu točna nevaru iet dejot, jo dejas notiek tajā zāles daļā, kurā pulcējas sievietes, un tas nebūtu forši, ka cilvēks no malas sāktu graut tradīcijas, nu labi, patiesībā tā ir ļoti laba atruna, jo man ne pārāk gribas dejot ar veselu baru mazu arābiņu. Nu jā, otrā zāles daļā izvietoti dīvāntipa beņķi, kuros sēž veči un dzer......... kolu. Mēs kaut kā nobāzējāmies pa vidu, bet pēc tam, kad bijām izdzēruši savus dzērienus, nolēmām doties prom, jo jaunais pāris vēl nebija ieradies, sīkie auroja arvien skaļāk un nebija neviena pieaugušā, kas par mums izrādītu vērā ņemamu interesi, izņemot vienu pavisam konservatīva paskata dāmu (ne kvadrātmilimetrs ādas neapsegts), kura vienā mirklī izdzenāja sīčus un skaidrā angļu valodā atvainojās. Visus labā vēlējumus nododam jaunā pāra vecākiem un pēc mirkļa esam atpakaļ uz tirgus ielas. Tā kā esam diez gan pozitīvi uzlādēti, ieejam diez gan daudzos veičos, un kamēr dāmas mēra, kaulējas un pēta, esmu atradis veselu kaudzi draugu, sācis apgūt arābu valodu, pārrunājis visādus nācijas atšķirošo lietu jautājumus un pat esmu iepazinies ar Muhamedu, kas ir viens no galvenajiem večiem tirgū (liela daļa no tirgotavām ņem preces no viņa un maksā komisijas) un kura rīcībā ir reāla mūmija, kuru džeki nesen izlaupījuši no kapenēm (vērtība varētu būt ap 2M$). Vēl iepazinos ar vienu no turīgākajiem tirgus varoņiem, misteru Zabiru (viņam ir vēl n-tās kļičkas), kurš vārtās pa zemi, par kuru visi ierēc, bet tai pat laikā respektē, ļoti vienkārši, viņš ir narkobarons. Abi kungi nerunā angļu mēlē, bet ar žestu no ielas pasauc jebkuru, lai patulko, kad mēs nevaram saprasties. Tā nu es pavadu laiku, kamēr Laura ir pie šuvējiem, kas saīsina dželabu, bet tagad jau esam atpakaļ hotelī, jo ir jau ar pavēls, pāri pusnaktij katrā ziņā! Dzīvība gan te, uz galvenās tirgus ielas, nerimst visu nakti un man uz nerviem vistrakāk spēlē gāzes balonu vadātājs, kurš no rīta ar atslēgu sit pa baloniem, lai visi zina, ka viņš ir tuvumā, kā diez viņa ēzelis to var izturēt?
Shake Hand
20.04.2008.
No rīta pirmā dzīvība, kā jau ierasts austrumu valstīs, ir džeki, kas no mošejām aicina uz rīta lūgšanos, vēl pat nav gaišs, tad seko putni, no kuriem vismanāmākie ir gaiļi, bet pēc tam visi pārējie. Izrādās, ka mūsu hotelis ir blakus meiteņu vidusskolai, kurā rīts sākas ar rītarosmi. Interesanti pavērot no jumta skolas pagalmā notiekošo, sākuma ir ierinda, pa klasēm, manāmas arī klases vecākās, tad visādu izsaucienu pavadīta notiek plaukškināšana un knapi manāma līgošanās, beigu beigās nodzied himnu un pa klasēm. Izrādās, ka hoteļa piedāvātās brokastis ir realitāte, un jau pēc kruāsāna esam ceļā uz rietumu krastu, kur atrodas visi izslavētie tempļi, valdnieku ieleja u.c. objekti, par kuriem uzzinām vēstures stundās vai šķirstot tēmai veltītus izdevumus. Pāri upei tiekam ar motoreni, katrs par to noliekot desmit santīmus, tieši tik pat cik braucot ar publisko transportu – prāmi. Iespējams, ka tā bija mūsu kļūda, iespējams veiksme, negribas par to tagad domāt. Sākuma plāns bija braukt pa visiem objektiem ar īrētiem riteņiem, kas maksā aptuveni latu dienā, bet laivas brigāde ir rūdīti hasleri un viņi mūs pārliecina, ka braukt ar riteņiem 35 grādu svelmē nav īsti prātīgi, savukārt prātīgi ir nolikt deviņus latus par taksi uz visu dienu. Iepērkam biļetes uz Ramzesa un vēl divu onkuļu atdusas vietām, bet atstājam tās saldajam ēdienam un triecam uz valdnieku ieleju, kur priekšā jau ir bars ar turistiem un hasleriem. Čakarēšana notiek arī oficiāli, piemēram rotaļu tipa vilcieniņš solās aizvest turp atpakaļ uz kapenēm, bet patiesībā viņš aizved kādus 300 metrus aiz līkuma, kur ir pirmā no kapenēm, tālāk saviem spēkiem, četrdesmit santīmi jau nav daudz, bet tomēr sajūta neforša. Otrs joks, izrādās ieeja ielejā sevī ietver tikai trīs kapeņu aplūkošanu, ko mēs nezinot iesperamies ne pārāk interesantajā Ramzesa VII kapenē, apmeklējam arī interesantākas vietas, un ieraugām savām acīm visu to par ko bērnībā lasīts, par ko rakstīja Ē. fon Dēnikens, taksists pat mums parāda māju, kurā ekspedīcijas laikā dzīvoja Kārters. Ja nebūtu tik karsts un tik daudz tūristu, būtu foršāk, bet tās ir divas lietas, kuras dzīvo līdzsvarā un mums jāpriecājas, ka neesam ietrāpījuši tūrisma sezonā, kad gaiss vēsāks, bet tūrisms karstāks. Pēc Ramzesa tempļa aplūkošanas (iespaidīgs veidojums, bet arī tur var sastapt laipnos gidus, dzeramnaudu pelnītājus), nolemjam uz valdnieču ieleju nebraukt, jo tur publikai atvērtas kopā tikai trīs kapenes un negribas par maksu mīcīties kopā ar grupām, atgriežamies atpakaļ austrumu krastā un pieņemam lēmumu doties uz Asuānu jau piecos ar vilcienu. Pirms tam paēdam vakariņas (atkal grib mūs apkāst), sakrāmējam somas un prom uz staciju. Ir gadījies Rīgā braukt ar taksi, kam krīt ārā durvis, bet te durvis busiņtipa tekšiem ventilācijas nolūkos tiek turētas vaļā. Vilciens, protams, kavējas, kad nu iekāpjam savā pirmajā klasē, izrādās, ka mums ir otrās klases biļetes, bet vagonā saimniekojošais onkulītis par latu nokārto konduktoru labvēlību, protams, neprasot mums, vai tāda maz vajadzīga. Pēc mirkļa blakus sēdošais onka nokārto mums tējas, arī neprasot vai tādas vajadzīgas. Vēlāk, kad tējas jau izdzertas, onka par viņām arī samaksā, un atsakās no mūsu piedāvātās naudas. Finālā izrādās, ka Abdels ir grāmatvedis no Kairas, un viņš tikai grib būt viesmīlīgs. Tiešām sirsnīgs cilvēks ap gadiem 50, parunājamies par Ēģipti, tūrismu, pasaules iekārtu, žīdiem u.tml. un apmainamies e-pastiem, viņš iedod arī savu mobīlā numuru, sakot ka līdz ceturtdienai būs Asuānā, un ja mums ir vēlme varam kādu vakaru saskrieties uz tēju, mēs savukārt solamies aizsūtīt kādu bildi ar Latvijas skatiem. Vēl apprasamies par lietām, kas jāredz Asuānā un copi Nīlā. Nu man viss ir skaidrs, vajag iepirkt sieru vai svaigu vistu un nakts laikā uz kādu bedri, bet varot arī šo to daūt pa dienu, no krasta un uz citām ēsmām.
Asuānā hoteli atrodam diez gan fiksi, bet nav viņs nekāds lieliskais, kaut gan pa 1.5ls jau var vienu nakti palikt. Visiem besis tāpēc visus plānus atliekam uz rītu un ejam svīst, jo par gulēšanu to grūti nosaukt.
No rīta pirmā dzīvība, kā jau ierasts austrumu valstīs, ir džeki, kas no mošejām aicina uz rīta lūgšanos, vēl pat nav gaišs, tad seko putni, no kuriem vismanāmākie ir gaiļi, bet pēc tam visi pārējie. Izrādās, ka mūsu hotelis ir blakus meiteņu vidusskolai, kurā rīts sākas ar rītarosmi. Interesanti pavērot no jumta skolas pagalmā notiekošo, sākuma ir ierinda, pa klasēm, manāmas arī klases vecākās, tad visādu izsaucienu pavadīta notiek plaukškināšana un knapi manāma līgošanās, beigu beigās nodzied himnu un pa klasēm. Izrādās, ka hoteļa piedāvātās brokastis ir realitāte, un jau pēc kruāsāna esam ceļā uz rietumu krastu, kur atrodas visi izslavētie tempļi, valdnieku ieleja u.c. objekti, par kuriem uzzinām vēstures stundās vai šķirstot tēmai veltītus izdevumus. Pāri upei tiekam ar motoreni, katrs par to noliekot desmit santīmus, tieši tik pat cik braucot ar publisko transportu – prāmi. Iespējams, ka tā bija mūsu kļūda, iespējams veiksme, negribas par to tagad domāt. Sākuma plāns bija braukt pa visiem objektiem ar īrētiem riteņiem, kas maksā aptuveni latu dienā, bet laivas brigāde ir rūdīti hasleri un viņi mūs pārliecina, ka braukt ar riteņiem 35 grādu svelmē nav īsti prātīgi, savukārt prātīgi ir nolikt deviņus latus par taksi uz visu dienu. Iepērkam biļetes uz Ramzesa un vēl divu onkuļu atdusas vietām, bet atstājam tās saldajam ēdienam un triecam uz valdnieku ieleju, kur priekšā jau ir bars ar turistiem un hasleriem. Čakarēšana notiek arī oficiāli, piemēram rotaļu tipa vilcieniņš solās aizvest turp atpakaļ uz kapenēm, bet patiesībā viņš aizved kādus 300 metrus aiz līkuma, kur ir pirmā no kapenēm, tālāk saviem spēkiem, četrdesmit santīmi jau nav daudz, bet tomēr sajūta neforša. Otrs joks, izrādās ieeja ielejā sevī ietver tikai trīs kapeņu aplūkošanu, ko mēs nezinot iesperamies ne pārāk interesantajā Ramzesa VII kapenē, apmeklējam arī interesantākas vietas, un ieraugām savām acīm visu to par ko bērnībā lasīts, par ko rakstīja Ē. fon Dēnikens, taksists pat mums parāda māju, kurā ekspedīcijas laikā dzīvoja Kārters. Ja nebūtu tik karsts un tik daudz tūristu, būtu foršāk, bet tās ir divas lietas, kuras dzīvo līdzsvarā un mums jāpriecājas, ka neesam ietrāpījuši tūrisma sezonā, kad gaiss vēsāks, bet tūrisms karstāks. Pēc Ramzesa tempļa aplūkošanas (iespaidīgs veidojums, bet arī tur var sastapt laipnos gidus, dzeramnaudu pelnītājus), nolemjam uz valdnieču ieleju nebraukt, jo tur publikai atvērtas kopā tikai trīs kapenes un negribas par maksu mīcīties kopā ar grupām, atgriežamies atpakaļ austrumu krastā un pieņemam lēmumu doties uz Asuānu jau piecos ar vilcienu. Pirms tam paēdam vakariņas (atkal grib mūs apkāst), sakrāmējam somas un prom uz staciju. Ir gadījies Rīgā braukt ar taksi, kam krīt ārā durvis, bet te durvis busiņtipa tekšiem ventilācijas nolūkos tiek turētas vaļā. Vilciens, protams, kavējas, kad nu iekāpjam savā pirmajā klasē, izrādās, ka mums ir otrās klases biļetes, bet vagonā saimniekojošais onkulītis par latu nokārto konduktoru labvēlību, protams, neprasot mums, vai tāda maz vajadzīga. Pēc mirkļa blakus sēdošais onka nokārto mums tējas, arī neprasot vai tādas vajadzīgas. Vēlāk, kad tējas jau izdzertas, onka par viņām arī samaksā, un atsakās no mūsu piedāvātās naudas. Finālā izrādās, ka Abdels ir grāmatvedis no Kairas, un viņš tikai grib būt viesmīlīgs. Tiešām sirsnīgs cilvēks ap gadiem 50, parunājamies par Ēģipti, tūrismu, pasaules iekārtu, žīdiem u.tml. un apmainamies e-pastiem, viņš iedod arī savu mobīlā numuru, sakot ka līdz ceturtdienai būs Asuānā, un ja mums ir vēlme varam kādu vakaru saskrieties uz tēju, mēs savukārt solamies aizsūtīt kādu bildi ar Latvijas skatiem. Vēl apprasamies par lietām, kas jāredz Asuānā un copi Nīlā. Nu man viss ir skaidrs, vajag iepirkt sieru vai svaigu vistu un nakts laikā uz kādu bedri, bet varot arī šo to daūt pa dienu, no krasta un uz citām ēsmām.
Asuānā hoteli atrodam diez gan fiksi, bet nav viņs nekāds lieliskais, kaut gan pa 1.5ls jau var vienu nakti palikt. Visiem besis tāpēc visus plānus atliekam uz rītu un ejam svīst, jo par gulēšanu to grūti nosaukt.
Wellcome to Luxor
19.04.2008.
No rīta pa taisno no gultas nonākam autenē, kur pēc kāda laika arī tiekam pie takša, jo esam nedaudz izbesīti, negribam vairs riskēt ar kaut kādiem extra plāniem, braukšanu uz Safagu un tādā garā, nospriežam, ka pēc pavisam īsas kaulēšanās (neesam uzdevumu augstumos) piedāvātā cena 350 viņu naudas (Ls 35) par mašīnu uz Luxoru (300km) mums der. Dīleris, paskaidro, ka lētāk cenu nevar laist, jo viņš maksājot par to, ka mašina brauc ārpus konvoja, bet ak vai kādi mēs lētticīgi, pie pirmā kontrolpunkta noskaidrojas, ka īstie kukuļdevēji būsim mēs paši, un katrs šķiramies no trīs latiem, nākošajā kontrolpunktā, kas par laimi ir arī pēdējais, šķiramies no vēl diviem latiem katrs. Tur manai pacietīabai punktu pieliek tualetes apmeklējuma cena (50s, kas ir kaudze ar tēju vai piecas paciņas ar čipšiem vai trīs kolas, vai brauciens ar pilsētas taksi), gandrīz eksplodēju, un jau sāk likties, ka mani Ēģipte besī. Pa ceļam vismaz daži interesanti dabas skati, netālu no jūras ir veci klinšaini kalni, kuri ir stāvi un izskatās, ka visu laiku viņi drūp. Šoferis ik pa laikam prasa vai viņš ir labs draivers un cenšoties to pierādīt izspiež 190km/h, kas nu galīgi nav nekas īpašs uz taisnas, tukšas, līdzenas šosejas tuksnesī. Pagriezienus viņš rāda tikai tad, kad ir līkums, jo no līkumiem viņi baidās vairāk kā no apdzīšanas pa neesošu joslu, jo tad jau var izlīdzināties ar avareiku ieslēgšanu vai pīpināšanu. Kad esam jau tuvu Luxorai, uz šofera mobīlo zvana viesnīcas īpašnieks, kurš grib runāt ar mani, noprotu, ka nevarēsim tik vienkārši tikt uz iecerēto hoteli, jo taksists mūs vedīs uz viesnīcu, no kuras bija zvans, uz kuru atbildot, es saku, ka esam jau nobukojušies citur. Iebraucot Luxorā, kas ir visai zaļa pilsēta, jūtams Nīlas tuvums, mūs jau sagaida viesnīcnieks uz moča, kurš sazinās ar taksistu zīmju valodā braucot un ved mūs uz savu hoteli. Sākam protestēt, sakam, ka vajag uz valūtas maiņu, kura man patīk, jo tur iekšā ir onkuļi ar automātiem, tiklīdz piestājam, viesnīcnieks sāk savu mārketingu, rāda bildes, sola zemu cenu, brokastis, bet mēs sakam, ka gribam uz savu hoteli, kura apraksts likās labāks, un kuram gaidā zemāka cena. Taksists uzvilcies sāk prasīt naudu, tā kā esam Luxorā, iedodam arī, bet šis nikns, ka nav dzeramnaudas, kaut arī viņš nav pelnījis neko, jo esam uzmesti abos kontrolposteņos un viņš mums ir piedāvājis savus pakalpojumus arī par dolāriem, nosaucot pilnīgi nejēdzīgu ciparu, tā gribot atkal apčakarēt eiropiešus, apsolam viņam latu, ja aizvedīs uz hoteli, kuru gribam. Finālā nonakam kaut kādā krustojumā (pie mums zināmā viesnīcnieka iestādes), kur tālāk braukt nevarot, kaut arī citi brauc, tur mūs sagaida cits onkulis, kuram ir flaijers no mūsu izvēlētās viesnīcas, viņš sauc nejēdzīgas cenas un sola aizvest uz to viesnīcu, man nolaižas rokas, jo es negribu vairs ar viņiem haslot, Laura ar Lāsmu piekrīt uzmest aci tai lētajai viesnīcai, kuru mums sola, izkāpjam no mašīnas, un te es arī pakāšu savu iemīļoto melno blociņu. Hotelis izliekas pat ļoti jauks, ieturēts Rasta/BobMarley stilā, bet es joprojām nespēju noticēt, ka te nav kāds āķis, kā var būt 1.5Ls no cilvēka par istabu ar dušu, brokastīm, welcome alu, internetu... Nu laiks rādīs. Konstatēju, ka neesmu Ēģiptē uztaisījis vēl nevienu bildi, un dodamies ielās. Cilvēki te nav tik traki uz nerviem krītoši un ir vieglāk atsienami, daudzi pat šķiet jauki, jo pēc teksta Welcome to Luxor neseko nekāds cits teksts. Izstaigājam tirgu, iepērkam augļus, apēdam felafes, nočekojam Nīlu un ejam mājās. Diemžēl istabā ir nenormāli karsts, ventilators saplīsis, un ejam gulēt uz jumta, tur pat kur apēdām arbūzu un iedzērām vakara alu.
No rīta pa taisno no gultas nonākam autenē, kur pēc kāda laika arī tiekam pie takša, jo esam nedaudz izbesīti, negribam vairs riskēt ar kaut kādiem extra plāniem, braukšanu uz Safagu un tādā garā, nospriežam, ka pēc pavisam īsas kaulēšanās (neesam uzdevumu augstumos) piedāvātā cena 350 viņu naudas (Ls 35) par mašīnu uz Luxoru (300km) mums der. Dīleris, paskaidro, ka lētāk cenu nevar laist, jo viņš maksājot par to, ka mašina brauc ārpus konvoja, bet ak vai kādi mēs lētticīgi, pie pirmā kontrolpunkta noskaidrojas, ka īstie kukuļdevēji būsim mēs paši, un katrs šķiramies no trīs latiem, nākošajā kontrolpunktā, kas par laimi ir arī pēdējais, šķiramies no vēl diviem latiem katrs. Tur manai pacietīabai punktu pieliek tualetes apmeklējuma cena (50s, kas ir kaudze ar tēju vai piecas paciņas ar čipšiem vai trīs kolas, vai brauciens ar pilsētas taksi), gandrīz eksplodēju, un jau sāk likties, ka mani Ēģipte besī. Pa ceļam vismaz daži interesanti dabas skati, netālu no jūras ir veci klinšaini kalni, kuri ir stāvi un izskatās, ka visu laiku viņi drūp. Šoferis ik pa laikam prasa vai viņš ir labs draivers un cenšoties to pierādīt izspiež 190km/h, kas nu galīgi nav nekas īpašs uz taisnas, tukšas, līdzenas šosejas tuksnesī. Pagriezienus viņš rāda tikai tad, kad ir līkums, jo no līkumiem viņi baidās vairāk kā no apdzīšanas pa neesošu joslu, jo tad jau var izlīdzināties ar avareiku ieslēgšanu vai pīpināšanu. Kad esam jau tuvu Luxorai, uz šofera mobīlo zvana viesnīcas īpašnieks, kurš grib runāt ar mani, noprotu, ka nevarēsim tik vienkārši tikt uz iecerēto hoteli, jo taksists mūs vedīs uz viesnīcu, no kuras bija zvans, uz kuru atbildot, es saku, ka esam jau nobukojušies citur. Iebraucot Luxorā, kas ir visai zaļa pilsēta, jūtams Nīlas tuvums, mūs jau sagaida viesnīcnieks uz moča, kurš sazinās ar taksistu zīmju valodā braucot un ved mūs uz savu hoteli. Sākam protestēt, sakam, ka vajag uz valūtas maiņu, kura man patīk, jo tur iekšā ir onkuļi ar automātiem, tiklīdz piestājam, viesnīcnieks sāk savu mārketingu, rāda bildes, sola zemu cenu, brokastis, bet mēs sakam, ka gribam uz savu hoteli, kura apraksts likās labāks, un kuram gaidā zemāka cena. Taksists uzvilcies sāk prasīt naudu, tā kā esam Luxorā, iedodam arī, bet šis nikns, ka nav dzeramnaudas, kaut arī viņš nav pelnījis neko, jo esam uzmesti abos kontrolposteņos un viņš mums ir piedāvājis savus pakalpojumus arī par dolāriem, nosaucot pilnīgi nejēdzīgu ciparu, tā gribot atkal apčakarēt eiropiešus, apsolam viņam latu, ja aizvedīs uz hoteli, kuru gribam. Finālā nonakam kaut kādā krustojumā (pie mums zināmā viesnīcnieka iestādes), kur tālāk braukt nevarot, kaut arī citi brauc, tur mūs sagaida cits onkulis, kuram ir flaijers no mūsu izvēlētās viesnīcas, viņš sauc nejēdzīgas cenas un sola aizvest uz to viesnīcu, man nolaižas rokas, jo es negribu vairs ar viņiem haslot, Laura ar Lāsmu piekrīt uzmest aci tai lētajai viesnīcai, kuru mums sola, izkāpjam no mašīnas, un te es arī pakāšu savu iemīļoto melno blociņu. Hotelis izliekas pat ļoti jauks, ieturēts Rasta/BobMarley stilā, bet es joprojām nespēju noticēt, ka te nav kāds āķis, kā var būt 1.5Ls no cilvēka par istabu ar dušu, brokastīm, welcome alu, internetu... Nu laiks rādīs. Konstatēju, ka neesmu Ēģiptē uztaisījis vēl nevienu bildi, un dodamies ielās. Cilvēki te nav tik traki uz nerviem krītoši un ir vieglāk atsienami, daudzi pat šķiet jauki, jo pēc teksta Welcome to Luxor neseko nekāds cits teksts. Izstaigājam tirgu, iepērkam augļus, apēdam felafes, nočekojam Nīlu un ejam mājās. Diemžēl istabā ir nenormāli karsts, ventilators saplīsis, un ejam gulēt uz jumta, tur pat kur apēdām arbūzu un iedzērām vakara alu.
Kurortpilseta nekurienes vidu
18.04.2008.
Hurgadā esam nonākuši 18tajā aprīlī, bet ceļš sākās jau 17tajā, kad ar vilcienu devāmies no Westonas uz Mančestras lidostu. Lidosta kā lidosta, tikai liela un pārsvarā lidojumi ir uz siltajām zemēm, pārņēmušas otro terminālu, no kura lidojām, tūrkompanijas. Pa nakti palikām lidostā, bet es kaut kā nevarēju īsti iemigt, jo ik pa dažām minūtēm skan tie paziņojumi, kas tracina, reizēm izbiedē, reizēm vienkārši uzdzen dusmas, nu var jau būt, Hurgadas lidosta atrodas nekurienes vidū, kādus 10km no pilsētas, tādā kā akmeņainā tuksnesī. Vīzas dabūšana ir vienkārši novelcenes nopirkšana, bet problēma ir taksis (autobusu nav), tie nelieši izmanto to, ka ne katrs var vadāt cilvēkus no lidostas un ir izveidojuši tādu kā savu monopoliņu. Pirmais kadrs grib mūs apkrāpt sakot, ka taksis būs pa 20 mārciņām, bet pēc tam jau paziņoja, ka nevis ēģiptiešu, bet gan britu, protams, pasūtījām viņus, bet nākošais nebija diži labāks, un pat pēc kaulēšanās tikām uz Hurgadu par visiem 8 latiem. Nu Hurgada kā jau bijām dzirdējuši ir pē... neko neizsakoša pludmale, pie visiem veikaliem, aptiekām, tūrfirmām uzraksti krieviski, un katrs sevi cienošs tirgonis māk vismaz pāris standartfrāzes krieviski. Izmetām līkumu pa pilsētu, visi tie tirgoņi ir baigi uzmācīgie, bet samērā viegli atšujami, izskatās, ka viņus vairāk par tirdzniecību interesē sievišķā dzimuma tūristes, arī Laura un Lāsma. Bijām kafūzī ar nosaukumu Saba Digital, kas ir visparastākais kafūzis pilsētā, paņēmām pa tējai un ūdenspīpi (kopā 1.5ls). Saba Digital izklausās labi, bet tas jau nav viss klāsts, nosaukumi tur ir labu labiem - valūtas maiņa Fantasy Exchange, kāzu salons Tattoo Rasta, kafejnīca Love Story, vienkārši feins uzraksts Habby New Year, tukšs veikals Dress Code, international perfume shop KETCHUP.
Kaut arī esam samaksājuši katrs Ls2 par viesnīcu, izlemjam, ka uz Asuānu, no kurienes gribam braukt ar feluku pa Nīlu, labāk braukt ar nakts autobusu, jo astoņas stundas dienas svelmē pavadīt autobusā nav vēlmes. Ar taksi dodamies uz auteni, sarunājam taksi pa 50santīmiem, bet izrādās, ka taksistam nav ne jausmas par to, kur atrodas tā autoosta. Rezultātā pa 50 sančiem izbraukajam teju pus pilsētu un iepazīstamies ar satiksmes noteikumiem ēģiptiešu gaumē. Visu laiku jāsignalizē, jo tas aizstāj skatīšanos spogulī, no kuras tāpat nav jēgas, jo gaismas ieslēgtas ne katram, pīpinot tiek malā padzīti arī gājēji un satiksmes regulētāji, vispār noderīga lieta, sarkanais signāls luksaforā ir mudakiem, braukšana pa pretī braukšanas virzienam ir attaisnojama, apļos priekšroka ir visiem, ir manāmi arī takši ar migalkām, ieraudzījām arī pelēka plušķainu lapsu, kas skrēja pāri ielai pilsētā. Noskaidrojam, ka autobuss ir pusnaktī un tizli uzraujamies uz lēto vakariņu āķa, labi, ka tikai 1.5Ls vista, alus tā neko. Atgriežamies autenē, autobuss kavējas, iepazīstamies ar vietejo šerifu, un tiekam pie sliktām ziņām – ārzemnieki bez konvoja uz dienvidiem braukt nevar, arī nākošā autobusa šoferis saka to pašu, neko darīt, izdomājam, ka nakošajā dienā brauksim ar autobusu uz Safagu, no turienes mēģināsim sarunāt taksi konvojā. Ap diviem atgriežamies hotelī, ejam gulēt.
Hurgadā esam nonākuši 18tajā aprīlī, bet ceļš sākās jau 17tajā, kad ar vilcienu devāmies no Westonas uz Mančestras lidostu. Lidosta kā lidosta, tikai liela un pārsvarā lidojumi ir uz siltajām zemēm, pārņēmušas otro terminālu, no kura lidojām, tūrkompanijas. Pa nakti palikām lidostā, bet es kaut kā nevarēju īsti iemigt, jo ik pa dažām minūtēm skan tie paziņojumi, kas tracina, reizēm izbiedē, reizēm vienkārši uzdzen dusmas, nu var jau būt, Hurgadas lidosta atrodas nekurienes vidū, kādus 10km no pilsētas, tādā kā akmeņainā tuksnesī. Vīzas dabūšana ir vienkārši novelcenes nopirkšana, bet problēma ir taksis (autobusu nav), tie nelieši izmanto to, ka ne katrs var vadāt cilvēkus no lidostas un ir izveidojuši tādu kā savu monopoliņu. Pirmais kadrs grib mūs apkrāpt sakot, ka taksis būs pa 20 mārciņām, bet pēc tam jau paziņoja, ka nevis ēģiptiešu, bet gan britu, protams, pasūtījām viņus, bet nākošais nebija diži labāks, un pat pēc kaulēšanās tikām uz Hurgadu par visiem 8 latiem. Nu Hurgada kā jau bijām dzirdējuši ir pē... neko neizsakoša pludmale, pie visiem veikaliem, aptiekām, tūrfirmām uzraksti krieviski, un katrs sevi cienošs tirgonis māk vismaz pāris standartfrāzes krieviski. Izmetām līkumu pa pilsētu, visi tie tirgoņi ir baigi uzmācīgie, bet samērā viegli atšujami, izskatās, ka viņus vairāk par tirdzniecību interesē sievišķā dzimuma tūristes, arī Laura un Lāsma. Bijām kafūzī ar nosaukumu Saba Digital, kas ir visparastākais kafūzis pilsētā, paņēmām pa tējai un ūdenspīpi (kopā 1.5ls). Saba Digital izklausās labi, bet tas jau nav viss klāsts, nosaukumi tur ir labu labiem - valūtas maiņa Fantasy Exchange, kāzu salons Tattoo Rasta, kafejnīca Love Story, vienkārši feins uzraksts Habby New Year, tukšs veikals Dress Code, international perfume shop KETCHUP.
Kaut arī esam samaksājuši katrs Ls2 par viesnīcu, izlemjam, ka uz Asuānu, no kurienes gribam braukt ar feluku pa Nīlu, labāk braukt ar nakts autobusu, jo astoņas stundas dienas svelmē pavadīt autobusā nav vēlmes. Ar taksi dodamies uz auteni, sarunājam taksi pa 50santīmiem, bet izrādās, ka taksistam nav ne jausmas par to, kur atrodas tā autoosta. Rezultātā pa 50 sančiem izbraukajam teju pus pilsētu un iepazīstamies ar satiksmes noteikumiem ēģiptiešu gaumē. Visu laiku jāsignalizē, jo tas aizstāj skatīšanos spogulī, no kuras tāpat nav jēgas, jo gaismas ieslēgtas ne katram, pīpinot tiek malā padzīti arī gājēji un satiksmes regulētāji, vispār noderīga lieta, sarkanais signāls luksaforā ir mudakiem, braukšana pa pretī braukšanas virzienam ir attaisnojama, apļos priekšroka ir visiem, ir manāmi arī takši ar migalkām, ieraudzījām arī pelēka plušķainu lapsu, kas skrēja pāri ielai pilsētā. Noskaidrojam, ka autobuss ir pusnaktī un tizli uzraujamies uz lēto vakariņu āķa, labi, ka tikai 1.5Ls vista, alus tā neko. Atgriežamies autenē, autobuss kavējas, iepazīstamies ar vietejo šerifu, un tiekam pie sliktām ziņām – ārzemnieki bez konvoja uz dienvidiem braukt nevar, arī nākošā autobusa šoferis saka to pašu, neko darīt, izdomājam, ka nakošajā dienā brauksim ar autobusu uz Safagu, no turienes mēģināsim sarunāt taksi konvojā. Ap diviem atgriežamies hotelī, ejam gulēt.
Lokacijas mai'na
15.04.2008.
Pagājušajā ziņā, nepateicām, kur tad īsti esam, tikai to, ka vairs neesam Malagā! Smieklīgi, bet neesam vairs Spānijā! :)) Nolēmām, ka sezona Spānijā vēl nav sākusies, kādēļ arī nav jēgas uzsākt intensīvus darba meklējumus, bet varētu to visu darīt pēc kāda mēneša. Ko lai iesāk mēnesi? Tā kā budžeta saīsināšanās bez darba ir neizbēgama, vajag to padarīt patīkamu – esam pie Lāsmas Anglijā, bet jau parīt dodamies uz Ēģipti, no kuras centīsimies tālāk tikt uz Jordāniju, Sīriju un Turciju. Starpcitu, tuvo austrumu apceļošanā mums piebiedrosies Lauras māsa.
Anglija kā jau Anglija, nezinu, nav nekādu īpašo iespaidu, ja nu vienīgi, uz labo pusi ir mainījies mans viedoklis par “fish & chips” un diskotēkām. Piekrastes pilsētā zivs ar kartupeļiem ir garšīgāka nekā tā, ko esmu iepriekš pagaršojis Herefordā, un cilvēki disenē ir vienkārši “cirks”, tur tādus kadrus var atrast, var pavadīt vakaru nezaudējot smaidu sejā ne uz mirkli. Kas vēl? Nu pludmale te ir nekam nederīga, kaut kādas dūņas, neredz nevienu makšķernieku, bet tas skarbumiņš arī ir smuks.
Pagājušajā ziņā, nepateicām, kur tad īsti esam, tikai to, ka vairs neesam Malagā! Smieklīgi, bet neesam vairs Spānijā! :)) Nolēmām, ka sezona Spānijā vēl nav sākusies, kādēļ arī nav jēgas uzsākt intensīvus darba meklējumus, bet varētu to visu darīt pēc kāda mēneša. Ko lai iesāk mēnesi? Tā kā budžeta saīsināšanās bez darba ir neizbēgama, vajag to padarīt patīkamu – esam pie Lāsmas Anglijā, bet jau parīt dodamies uz Ēģipti, no kuras centīsimies tālāk tikt uz Jordāniju, Sīriju un Turciju. Starpcitu, tuvo austrumu apceļošanā mums piebiedrosies Lauras māsa.
Anglija kā jau Anglija, nezinu, nav nekādu īpašo iespaidu, ja nu vienīgi, uz labo pusi ir mainījies mans viedoklis par “fish & chips” un diskotēkām. Piekrastes pilsētā zivs ar kartupeļiem ir garšīgāka nekā tā, ko esmu iepriekš pagaršojis Herefordā, un cilvēki disenē ir vienkārši “cirks”, tur tādus kadrus var atrast, var pavadīt vakaru nezaudējot smaidu sejā ne uz mirkli. Kas vēl? Nu pludmale te ir nekam nederīga, kaut kādas dūņas, neredz nevienu makšķernieku, bet tas skarbumiņš arī ir smuks.
sestdiena, 2008. gada 12. aprīlis
Wí no Krokozija!
12.04.2008.
Esam pavadījuši laiku no pirmdienas līdz vakardienai Malagā un nu esam nomainījuši lokācijas vietu. Malaga mums ne pārāk iepatikās, lai arī pašā centrā ir viens riktīgi labs krodziņš, kurā gandrīz vienīgā mēbele ir gara lete, aiz kuras pie milzu vīna mucām tusē onkas baltos halātos, liedami vietējos izstrādājumus mazās glāzītēs. Viss tas puspagras smaržo pēc vīna, par ko nav jābrīnās, jo iestādījums savas durvis vēris jau 1840 gadā. Interesanti, ka izdzerto glāžu skaitu atzīmē ar krītu uz letes iepretim katram dzērājam. Nav pārāk dārgi, bet daudz to vīnu izdzert nevar, jo viņš ir baisi salds, pat grūti ar kaut ko salīdzināt – gandrīz liķieris, kurš labi “ietu” omas vārda dienas pasākumā, bet cilvēku pa pilnam.
Labākais stāsts, tiesa gan vēl no Tīnas mājas – vienu vakaru ierodas Tīnas meita (jocīga 28 gadus veca jauniete), skatamies teļļuku, un viņa pēkšņi saka, ka vakar redzējusi filmu par mūsu valsti, mēs protams esam ieinteresēti un prasam, kas tā par tādu filmu! Izrādās jaunkundze iepriekšējā vakarā skatījusies filmu “Lidosta” (Terminal) ar Tomu Henku galvenajā lomā, kurā viņš attēlo pusmūža vīrieti no Krokozijas, kas iesprūdis laikam Čikāgas lidostā, jo viņa valsts pārtraukusi diplomātiskās attiecīabas ar USA sakarā ar asiņainu pilsoņu karu. Mēs sakam, ka tā filma nav pa mūsu valsti, bet viņa prasa no kuras valsts tad mēs īsti esam, kad sakam, ka no Latvijas, viņa saka, ka točna tā filma esot par Latviju. Kad mēs paskaidrojam, ka runa ir par Krokoziju, kas vispār nepastāv, izskatās, ka viņa ir nedaudz vīlusies. Pēc tam iedomājamies, kā diez viņa saviem draugiem, pie kuriem skatījās filmu, stāstīja, ka mēs esam no Krokozijas, pamatīgi ierēcam un cenšamies sarunāties krokoziešu valodā! :)) Laikam jau tā ir, ka Lielo valstu iedzīvotāji vēl ilgi nezinās, kādā nomalē atrodas Latvija. :(
Lūk tā, lūk tā – apnikusi maizes ēšana, kas spāņiem tik populāra!
Esam pavadījuši laiku no pirmdienas līdz vakardienai Malagā un nu esam nomainījuši lokācijas vietu. Malaga mums ne pārāk iepatikās, lai arī pašā centrā ir viens riktīgi labs krodziņš, kurā gandrīz vienīgā mēbele ir gara lete, aiz kuras pie milzu vīna mucām tusē onkas baltos halātos, liedami vietējos izstrādājumus mazās glāzītēs. Viss tas puspagras smaržo pēc vīna, par ko nav jābrīnās, jo iestādījums savas durvis vēris jau 1840 gadā. Interesanti, ka izdzerto glāžu skaitu atzīmē ar krītu uz letes iepretim katram dzērājam. Nav pārāk dārgi, bet daudz to vīnu izdzert nevar, jo viņš ir baisi salds, pat grūti ar kaut ko salīdzināt – gandrīz liķieris, kurš labi “ietu” omas vārda dienas pasākumā, bet cilvēku pa pilnam.
Labākais stāsts, tiesa gan vēl no Tīnas mājas – vienu vakaru ierodas Tīnas meita (jocīga 28 gadus veca jauniete), skatamies teļļuku, un viņa pēkšņi saka, ka vakar redzējusi filmu par mūsu valsti, mēs protams esam ieinteresēti un prasam, kas tā par tādu filmu! Izrādās jaunkundze iepriekšējā vakarā skatījusies filmu “Lidosta” (Terminal) ar Tomu Henku galvenajā lomā, kurā viņš attēlo pusmūža vīrieti no Krokozijas, kas iesprūdis laikam Čikāgas lidostā, jo viņa valsts pārtraukusi diplomātiskās attiecīabas ar USA sakarā ar asiņainu pilsoņu karu. Mēs sakam, ka tā filma nav pa mūsu valsti, bet viņa prasa no kuras valsts tad mēs īsti esam, kad sakam, ka no Latvijas, viņa saka, ka točna tā filma esot par Latviju. Kad mēs paskaidrojam, ka runa ir par Krokoziju, kas vispār nepastāv, izskatās, ka viņa ir nedaudz vīlusies. Pēc tam iedomājamies, kā diez viņa saviem draugiem, pie kuriem skatījās filmu, stāstīja, ka mēs esam no Krokozijas, pamatīgi ierēcam un cenšamies sarunāties krokoziešu valodā! :)) Laikam jau tā ir, ka Lielo valstu iedzīvotāji vēl ilgi nezinās, kādā nomalē atrodas Latvija. :(
Lūk tā, lūk tā – apnikusi maizes ēšana, kas spāņiem tik populāra!
trešdiena, 2008. gada 9. aprīlis
otrdiena, 2008. gada 8. aprīlis
Torox y Nerja
05.04.08.
Vakar bijām izbraukuši uz Torox un Nerja. Tīna ar Pītu devās uz Torox, lai iepirktos, mēs protams nelaidām garām iespēju apskatīt pilsētu. Tā kā viņi dzīvo kalnos, veikala apmeklējums ir īpašāks nekā vienkārši izskriet pēc maizes uz tuvējo bodi. Mašinā ieliek pat mazu ledusskapīti, liela daļa somas ir vēsumu noturošas, nu var noprast, ka bagāžnieks būs pilns, un labumiem jāpietiek ilgākam laikam. Ceļu uz Toroxu jau zinam, pat sāk viņš besīt, jo tie n-tie līkumi pat mūsu kunģus grib apgriezt otrādi, visu dienu pa tādu trasi braukāt negribētos. Torox'a ir tuvākā pilsēta, kurā ir kaut kādi lielveikali, tāpēc arī pārtikas iegāde notiek tur. Astaigājām kādu daļu no pilsētas – nekas īpašs, daudzstāvenes pie jūras, promenāde pilna ar restorāniem, bet ko viņi tur dod ēst nav īsti zināms, kā jau visur, kamēr nenopirksi, neuzzināsi. Pagaršojam vienu sidru, ko pēc Eroski veikalu tīkla pasūtījuma taisa Basku zemē, nonāku pie secinājuma, ka te ir divu veidu tie sidri – vieni, kas nāk šampja pudelēs vei pudelītēs ar alus korķīti, otri, kas nāk visādās pudelēs un ciet aiztaisīti ar vīna korķi, atšķiras viņi diez gan lielā mērā. Šampja pudelēs esošie ir līdzīgāki franču darinājumiem (pieļauju, ka tiek izmantota saldēšana vai vismaz tiek imitēts saldēšanas efekts), bet ar vīna korķīti aizdarītie ir mazāk dzirkstoši, skābāki un velk uz britu stilu. Laura izteicās, ka dažs labs no pēdējās LV degustācijas esot pat labāks par spāņu mazdzirkstošajiem, es piekrītu, mūsējie ir “bagātāki”. Toroxā redzēju diez gan daudz makšķerniekus, kā nekā piektdienas vakars, nekādus lomus nemanīju, tik nonācu pie secinājuma, ka man ar savu makšķeres imitāciju jāizvairās no populārākajām copes vietām, sāks vēl ņirgāties par mani. :)) Kad šopings cauri, dodamies pa jau zināmo ceļu uz Nerja vakariņās, pa ceļam var manīt vēl vairāk makšķernieku, kas darbadienās tur manāmi nav. Nerhā vēl apskatam centru un saucamo Eiropas balkonu, no kura paveras skats uz jūru, godīgi sakot, nekas īpašs, vienīgi nedaudz nostāk var manīt klintī iebūvētu dzīvesvietu, tā teikt, pašā pludmalē, un var pabrīnīties par kaķu baru, kas tusē apstādījumos pie smalkākajiem restorāniem. Visi kaķi izskatās diez gan labi kopti un krietni paēduši, bet patiesībā tie ir vietējie bomži, kurus ik pa laikam aizved uz vet klīniku un regulāri baro gan restorāni, gan kaut kāda mistiska kaķu aizsardzības organizācija. Visiem tiem kaķiem ausī robiņš, kas nozīmē, ka šie ir neitralizēti, ja runājam par dzimtas turpināšanu. Vispār, tādu dzīvnieku mīlestību diez vai organizē paši spāņi, kuri drīzāk varētu tos kaķus likvidēt uz vietas, nevis vēl barot. Protams, Nerhā uz katra stūra dzird angļu valodu, bet Toroxā bij pa pilnam vāciešu. Pa šito krastu vien pastāvīgi dzīvo ap 250 000 britu, nezinu cik vēl vāciešu, īru, dāņu u.tml. Tā kā mēs pārsvarā skatamies britu TV, tad tur ir pat raidījums “Costa del Crime”, kas veltīts noziedzīgajai pasaulei šeit. Vienu vakaru varējām pat apskatīties arī Nerhu, kur trīs britu jaunskungi, bija tā pasmagāk pielējušies un klaiņoja tērpti apenēs. Kas interesanti, spāņu policisti šiem palūdza atdot mašīnas atslēgas, kuras nākošajā rītā varot saņemt iecirknī, palūdza apģērbties un pēc tam, kad šie apsolījās iet tūlīt gulēt (uz soliņa tur pat blakus), pameta Essexas kadrus. Ai nu labi, atpakaļ pie mūsu brauciena – paēdām vienā no Pīta un Tīnas sen pārbaudītajām vietām, riktīgi gardi un jāsaka pat lēti, jo diez vai Rīgā tādu kaudzi ar ēdienu var dabūt pa deviņiem evrikim. Mājup atkal līkumanainais ceļš, kas izbesī pieēstu kunģi vēl vairāk. Nu tā lūk.
Vakar bijām izbraukuši uz Torox un Nerja. Tīna ar Pītu devās uz Torox, lai iepirktos, mēs protams nelaidām garām iespēju apskatīt pilsētu. Tā kā viņi dzīvo kalnos, veikala apmeklējums ir īpašāks nekā vienkārši izskriet pēc maizes uz tuvējo bodi. Mašinā ieliek pat mazu ledusskapīti, liela daļa somas ir vēsumu noturošas, nu var noprast, ka bagāžnieks būs pilns, un labumiem jāpietiek ilgākam laikam. Ceļu uz Toroxu jau zinam, pat sāk viņš besīt, jo tie n-tie līkumi pat mūsu kunģus grib apgriezt otrādi, visu dienu pa tādu trasi braukāt negribētos. Torox'a ir tuvākā pilsēta, kurā ir kaut kādi lielveikali, tāpēc arī pārtikas iegāde notiek tur. Astaigājām kādu daļu no pilsētas – nekas īpašs, daudzstāvenes pie jūras, promenāde pilna ar restorāniem, bet ko viņi tur dod ēst nav īsti zināms, kā jau visur, kamēr nenopirksi, neuzzināsi. Pagaršojam vienu sidru, ko pēc Eroski veikalu tīkla pasūtījuma taisa Basku zemē, nonāku pie secinājuma, ka te ir divu veidu tie sidri – vieni, kas nāk šampja pudelēs vei pudelītēs ar alus korķīti, otri, kas nāk visādās pudelēs un ciet aiztaisīti ar vīna korķi, atšķiras viņi diez gan lielā mērā. Šampja pudelēs esošie ir līdzīgāki franču darinājumiem (pieļauju, ka tiek izmantota saldēšana vai vismaz tiek imitēts saldēšanas efekts), bet ar vīna korķīti aizdarītie ir mazāk dzirkstoši, skābāki un velk uz britu stilu. Laura izteicās, ka dažs labs no pēdējās LV degustācijas esot pat labāks par spāņu mazdzirkstošajiem, es piekrītu, mūsējie ir “bagātāki”. Toroxā redzēju diez gan daudz makšķerniekus, kā nekā piektdienas vakars, nekādus lomus nemanīju, tik nonācu pie secinājuma, ka man ar savu makšķeres imitāciju jāizvairās no populārākajām copes vietām, sāks vēl ņirgāties par mani. :)) Kad šopings cauri, dodamies pa jau zināmo ceļu uz Nerja vakariņās, pa ceļam var manīt vēl vairāk makšķernieku, kas darbadienās tur manāmi nav. Nerhā vēl apskatam centru un saucamo Eiropas balkonu, no kura paveras skats uz jūru, godīgi sakot, nekas īpašs, vienīgi nedaudz nostāk var manīt klintī iebūvētu dzīvesvietu, tā teikt, pašā pludmalē, un var pabrīnīties par kaķu baru, kas tusē apstādījumos pie smalkākajiem restorāniem. Visi kaķi izskatās diez gan labi kopti un krietni paēduši, bet patiesībā tie ir vietējie bomži, kurus ik pa laikam aizved uz vet klīniku un regulāri baro gan restorāni, gan kaut kāda mistiska kaķu aizsardzības organizācija. Visiem tiem kaķiem ausī robiņš, kas nozīmē, ka šie ir neitralizēti, ja runājam par dzimtas turpināšanu. Vispār, tādu dzīvnieku mīlestību diez vai organizē paši spāņi, kuri drīzāk varētu tos kaķus likvidēt uz vietas, nevis vēl barot. Protams, Nerhā uz katra stūra dzird angļu valodu, bet Toroxā bij pa pilnam vāciešu. Pa šito krastu vien pastāvīgi dzīvo ap 250 000 britu, nezinu cik vēl vāciešu, īru, dāņu u.tml. Tā kā mēs pārsvarā skatamies britu TV, tad tur ir pat raidījums “Costa del Crime”, kas veltīts noziedzīgajai pasaulei šeit. Vienu vakaru varējām pat apskatīties arī Nerhu, kur trīs britu jaunskungi, bija tā pasmagāk pielējušies un klaiņoja tērpti apenēs. Kas interesanti, spāņu policisti šiem palūdza atdot mašīnas atslēgas, kuras nākošajā rītā varot saņemt iecirknī, palūdza apģērbties un pēc tam, kad šie apsolījās iet tūlīt gulēt (uz soliņa tur pat blakus), pameta Essexas kadrus. Ai nu labi, atpakaļ pie mūsu brauciena – paēdām vienā no Pīta un Tīnas sen pārbaudītajām vietām, riktīgi gardi un jāsaka pat lēti, jo diez vai Rīgā tādu kaudzi ar ēdienu var dabūt pa deviņiem evrikim. Mājup atkal līkumanainais ceļš, kas izbesī pieēstu kunģi vēl vairāk. Nu tā lūk.
Sayalonga 31.03.2008.
Brīvdiena! juhuuu
Pirmdienu izlēmām paņemt brīvu, jo pēdējās dienās gribējās vairāk slinkot, līdz ar to arvien vairāk laika pavadīju mandeļkoku dārzā, meklējot pagājušā gada mandeles, (īstenībā tās tur ir pa pilnam). Šoreiz devāmies uz Sayalonga (netālu mūsu pašreizējai dzīvesvietai eoša maza plsētiņa). Izgājām tikai ap 12iem, pa taisnāko ceļu, kas ved līkumu līkumiem augšā, augsā un augšā kalnā. Bija kasrts, ļoti karsts, bet šausmīgi skaisti arī!
Kad pēc 2 stundām esam klāt, pirmā doma – jāatrod lielveikals (esam izslāpuši pēc kāda vēsa sidra), bet tā kā pilsēta ir maza un mēs sākam šaubīties, vai vispār te ir arī kāds mazveikals, mūsu domas novirza norāde uz tūrisma informācijas biroju. Jā, mazai pilsētai ir savas priekšrocības – viss atrodas ļoti tuvu. Ir arī mīnusi! Kad pie infobiroja bijām gaidījuši kādas 15 minītes, kamēr informācijas sniedzēja runāja pa telefonu (protams, privāta saruna), izrādījās, ka viņa nerunā angliski un pilsētas karte ir jāpērk. Nu ok, dodamies tālāk paši pēc savām izjūtām, jo izskatās, ka pilsēta ir tik maza, ka grūti būs ko palaist garām. Beidzot piesēžam un uzēdam Tīnas iedotās pusdienas (izradās arī netu te varnoķert),apskatam savdabīgos kapus (ir grūti aprakstīt, tādēļ jāskatās bildes), iedzeram vietējā bārā kādu dzērienu un... jādodas atpakaļ.... bet.... Jā, kā jau minēju, gandrīz viss ceļš līdz pilsētai bija kalnā augšā, vienīgi pēdējie kilometri bija no kalna lejā.... līdz ar to mājupceļš būtu jāsāk ar kāpienu augšup kalnā.... Atkal!!! Kaut kā baigi nevelk... Un prātā nāk ideja doties līdz Competai (pilsēta 7km attālumā), no kuras mums ir zināms mājupceļš (un tas ir diezgan līdzens = )) Ieraugot autobusa pieturu, saprotam, ka jāatmet doma par došanos tālāk ar autousu. Loģiski – jāstopē! Izredzes gan neliekas daudzsološas, tādēļ nolemjam stopēt 10 mašīnas, ja nekas nesanāk, esam gatavi doties mājup kājām. Pēc 5tās mašīnas aiz muguras mums uzpīpina balta mazītiņa mašīnīte “ A Competa?” “Si, a Competa” un lecam iekšā! Pat es knapi tādā varēju iekāpt = )) Šoferis ir spānis, fonā skan spāņu radio un aiz mašīnas loga kalni, kalni, kalni un mazās baltās pilsētiņas, un iekšā mašīnā divi laimīgi stopētāji, kuri cenšas saprast, ko šoferītis mums grib pateikt. Sparatis, ka spāniski zinam tikai “pokito, pokito”, šoferītis vienalga vēlas ar mums komunicēt. No mūsu sarunas sapratām, ka viņš ir dziedātājs, viņam ir māja augšā kalnā = )) un viņš no mums saprata, ka mēs nedodamies uz Competas centru, bet gan pie draugiem laukos.
Kad pārnākam mājās, mūs sagaida šausmīgi mīliegie dzīvnieki. Tīna gatavo vakariņas un ir izcepusi atkal 2 jaunas kūkas. Jauki!!!
Pirmdienu izlēmām paņemt brīvu, jo pēdējās dienās gribējās vairāk slinkot, līdz ar to arvien vairāk laika pavadīju mandeļkoku dārzā, meklējot pagājušā gada mandeles, (īstenībā tās tur ir pa pilnam). Šoreiz devāmies uz Sayalonga (netālu mūsu pašreizējai dzīvesvietai eoša maza plsētiņa). Izgājām tikai ap 12iem, pa taisnāko ceļu, kas ved līkumu līkumiem augšā, augsā un augšā kalnā. Bija kasrts, ļoti karsts, bet šausmīgi skaisti arī!
Kad pēc 2 stundām esam klāt, pirmā doma – jāatrod lielveikals (esam izslāpuši pēc kāda vēsa sidra), bet tā kā pilsēta ir maza un mēs sākam šaubīties, vai vispār te ir arī kāds mazveikals, mūsu domas novirza norāde uz tūrisma informācijas biroju. Jā, mazai pilsētai ir savas priekšrocības – viss atrodas ļoti tuvu. Ir arī mīnusi! Kad pie infobiroja bijām gaidījuši kādas 15 minītes, kamēr informācijas sniedzēja runāja pa telefonu (protams, privāta saruna), izrādījās, ka viņa nerunā angliski un pilsētas karte ir jāpērk. Nu ok, dodamies tālāk paši pēc savām izjūtām, jo izskatās, ka pilsēta ir tik maza, ka grūti būs ko palaist garām. Beidzot piesēžam un uzēdam Tīnas iedotās pusdienas (izradās arī netu te varnoķert),apskatam savdabīgos kapus (ir grūti aprakstīt, tādēļ jāskatās bildes), iedzeram vietējā bārā kādu dzērienu un... jādodas atpakaļ.... bet.... Jā, kā jau minēju, gandrīz viss ceļš līdz pilsētai bija kalnā augšā, vienīgi pēdējie kilometri bija no kalna lejā.... līdz ar to mājupceļš būtu jāsāk ar kāpienu augšup kalnā.... Atkal!!! Kaut kā baigi nevelk... Un prātā nāk ideja doties līdz Competai (pilsēta 7km attālumā), no kuras mums ir zināms mājupceļš (un tas ir diezgan līdzens = )) Ieraugot autobusa pieturu, saprotam, ka jāatmet doma par došanos tālāk ar autousu. Loģiski – jāstopē! Izredzes gan neliekas daudzsološas, tādēļ nolemjam stopēt 10 mašīnas, ja nekas nesanāk, esam gatavi doties mājup kājām. Pēc 5tās mašīnas aiz muguras mums uzpīpina balta mazītiņa mašīnīte “ A Competa?” “Si, a Competa” un lecam iekšā! Pat es knapi tādā varēju iekāpt = )) Šoferis ir spānis, fonā skan spāņu radio un aiz mašīnas loga kalni, kalni, kalni un mazās baltās pilsētiņas, un iekšā mašīnā divi laimīgi stopētāji, kuri cenšas saprast, ko šoferītis mums grib pateikt. Sparatis, ka spāniski zinam tikai “pokito, pokito”, šoferītis vienalga vēlas ar mums komunicēt. No mūsu sarunas sapratām, ka viņš ir dziedātājs, viņam ir māja augšā kalnā = )) un viņš no mums saprata, ka mēs nedodamies uz Competas centru, bet gan pie draugiem laukos.
Kad pārnākam mājās, mūs sagaida šausmīgi mīliegie dzīvnieki. Tīna gatavo vakariņas un ir izcepusi atkal 2 jaunas kūkas. Jauki!!!
Cómpeta y Salobreńa
Rakstu pirmajā aprīlī, bet par aizvakardienu un dienu vēl pirms aizvakardienas. Tā nu tas ir, ka ne vienmēr var paspēt visu uzreiz uzrakstīt, bet varbūt, ka tas nemaz nav slikti, jo nosēžas visi biezumi, un paliek pāri spilgtākie iespaidi.
Aizaizvakar pa visu šo laiku pirmo reizi bijām pašā Cōmpetā dienas laikā. Kad uz šejieni atbraucām, bija jau tumšs, un neko daudz pamanīt nevarēja, jāatzīst, ka autoosta (pietura ne lielāka kā Dzeņi, Auziņas vai Kārļu kalns) arī nav pašā centrā, kādēļ jaunus iespaidus varējām sasmelties pa pilnam. Uz pilsēteli braucām ar domu iegriezties tirgus placī, Tīnai vajadzēja vēl šo to pastā, un tad nu vēl iečekot kāda ta īsti Competa ir. Tirgus placis smieklīgs, pārsvarā vietējie komersanti tirgo austrumnieciskas izcelsmes (Turcija, Polija u.tml) šmotkas, apšauāmas izcelsmes kompaktdiskus un vietējas izcelsmes augļi/dārzeņi paliek tikai otrajā vietā. Tīna nopērk redīsus un vēl kaut ko tur, un paskaidro, ka šmotkas atlaižu sezonā lētāk var dabūt normālos veikalos, kuri liek domāt par augstāku kvalitāti, sezonas beigās bikini ejot pat par pāris eiro, es gan neprasīju vai jauni vai lietoti visu sezonu. Tālāk jau seko pasta apmeklējums, smieklīgi maziņš tas pastiņš Competā salīdzinoši ar milzu ēkām, kuras var palepoties gan ar vecumu, gan arhitektoniskām vērtībām, kurās iemitinājušies Heresas un Kadizas pasta kantori. Nav jau arī ko brīnīties, jo Competā dzīvojot tikai 3000 iedzīvotāju, ko gan nevar pateikt pēc bāru skaita, kas škiet tikai pietiekams, visur mana pa kādam cilvēkam. Ja pieņemam, ka Raunā ir tik pat vai pat vairāk iedzīvotāju, tad visās tajās ēkās ap centrālo apli būtu jābūt pa kādam krodziņam. Vēl iespaidīgāka par krogu skaitu ir Competas baznīca, kas redzama jau pa gabalu, tuvojoties pilsētai, kas atrodas ielejā. Pie baznīcas sēž pensijas vecuma onkas, kam škiet sestdienas dienā nekā prātīgāka ko darīt nav, un baigi forši, ka tā var atlaist. Nu labi, onkas jau ir tikai daļa no pilsētas, kurā pa sestdienu sabrauc krājumu papildinātāji no visas apkaimes, lielā daļa no cilvēkiem uz ielām ir briti, visi runā angliski. Pīts stāstīja, ka šī nav visangliskākā Spānijas pilsētele, jo esot pat tādas vietas, kuras pilnībā pārņēmuši briti, no kuriem lielākā daļa nemāk un nemācās spāņu valodu. Tā kā Tīna un Pīts Spānijā ir jau gadus piecpadsmit, viņi valodu māk, bet nu tas akcentiņš, pat mēs ar Lauru sākam vīpsnāt, kaut paši neesam nekādi superprecīzās izrunas speciālisti. Vēl apstaigājam pilsētu, kurā ir arī specializētās britu bodes un šur tur var redzēt arī vietējā vīna tirgotavas un dodamies mājup. Pie vakariņām noskaidrojam, ka vietējais vīns nav nekas diži baudāms, esot smagi saldināts, man uzreiz nāk prātā Kagors, un atmetu domu par Competas vīna iegādi, kaut arī litru var dabūt zem trīs eiro.
Pie vakariņu galda nonākam arī līdz interesantai spāņu kultūras sastāvdaļai, proti, tualetes lietošanai. Šoreiz ar vārdu tualete es domāju to vietu, kur parasti durvīm ir krampītis. Visinteresantākais – tualetšu kultūra Spānijā pirms gadiem piecpadsmit, kad viņi šeit ieradās. Izrādās, ka tualete mūsdienu izpratnē tajos laikos bijusi diez gan reta parādība Spānijā, un spāņi, kas dzīvojuši tuvāk jūrai, izlīdzējušies ar smiltiņām, nu apmēram tā kā kaķi. Smieklīgākie ir stāsti no pieredzes, piemēram, mūsu paziņas iet pa pludmali, nu romantika baigā, bet spāņi dara savas lietas, un nemaz arī nemulst, jo tas taču normāli. Citreiz viņi brauc ar mašīnu un skatās, ka viens spāņu onka visticamāk ir vecu sardīni dabūjis un cenšas tikt līdz pludmalei, kas acīmredzot ir otrā pusē ceļam, diemžēl viņam ātrums nav pietiekošs, un nekautrējoties no mašinas, ceļa mala top par senjora pagaidu glābiņu. Vēl labāk, viņiem tajā laikā vietējie ieteikuši pludmalē apaļus akmeņus neaiztikt, jo papīrs īsteniem “marīnistiem – kakātājiem” nav vajadzīgs.
Nākošajā dienā, pa dienu bišķi pastrādajam un pēcpusdienā ar Pītu dodamies uz Solobreņu, kas ir piekrastes pilsēta ar baigo mauru pili centālās klints virsotnē. Pīts spēlē mūziku vietējā baznīcā, kurā tusē vietējie ticīgie briti, kas nav katoļi, kamēr viņš spēlē, mēs varam izložņāt pilsētu. Sākam izložņāšanu ar interneta atrašanu, jo neesam sen tikuši pie laba ātruma, tā nu paiet pusotra stunda. Ja godīgi, svētdienas Spānijas ielas padara tukšākas, jo visi respektē Bībelē teikto, par atpūtu. Pilsēta... nu tā, smuki protams visi tie baltie nami un šaurās ielas, bet mani baigi nepārsteidz un neiejūsmo, liekas baigi parastā pilsēta. Tiekam līdz tai mauru pilij, katrs noliekam trīs eiro un ejam izpētīt.. Neko diži izpētīt arī nevar, jo var pastaigāties tikai pa mūriem, nekādu aprakstu un nekādu eksponātu, skati protams jauki. Ejam lejā, atpakaļ uz vietu, kur jātiekas ar Pītu, un ieslīdam pa ceļu vienā krodziņā, kurā strādājošā bārmene izskatās kā tikko no Voroņežas vai Irkutskas, pie tam ieradusies ar īpaši lēno vilcienu, jo mode brauciena laikā ir nedaudz pamainījusies. Nenočekojam viņas krievu valodas zināšanas, tik konstatējam, ka viņai mēs un mūsu ideja iedzert neliekas interesanti. Aizejam uz citu krodziņu, un iekuļamies tradicionālajā stāstā, kuru esam dzirdējuši arī no Tīnas – spāņi nemāk izteikties īsi!! Tā kā esmu iemācījies diez gan raiti pasūtīt dzērienus, bārmenis notur mūs par vietējiem, vai vismaz valodas zinātājiem un sāk kaut ko gari un plaši stāstīt, par laimi neko svarīgu, kādēļ galvas māšana un “si, si” izbeidz sarunu, no kuras es neko nesapratu. Ceru gan, ka saruna bija par futolu, kuru skatījās bārmeņa čomi, bet otrs ekrāns teletext režīmā ļāva sekot arī pārējām līgas spēlēm, un mana piekrišana tikai liecināja par sapratni otrās līgas aktualitātēs. Drīz vien arī Pīts ir atpakaļ no baznīcas un laižam uz vakariņām, kuru gatavošanai Pīts padod startu pa telefonu jau no Solobreņas. Pa ceļam izrunājam visādas ar reliģiju saistītas lietas un aizskaram visādus citādus filosofiskus tematus, sakarīgs cilvēks tas Pīts! :))
Vakar bijām pārgājienā uz Sayalongu, bet par to jau Laura solījās uzrakstīt! Ja kas, Sayalongā alus lētāks kā Solobreņā, tas tā – to viņa noteikti nepamanīja un netaisās rakstīt, tāpēc es jau tagad nopostoju tādu svarīgu faktu.
Aizaizvakar pa visu šo laiku pirmo reizi bijām pašā Cōmpetā dienas laikā. Kad uz šejieni atbraucām, bija jau tumšs, un neko daudz pamanīt nevarēja, jāatzīst, ka autoosta (pietura ne lielāka kā Dzeņi, Auziņas vai Kārļu kalns) arī nav pašā centrā, kādēļ jaunus iespaidus varējām sasmelties pa pilnam. Uz pilsēteli braucām ar domu iegriezties tirgus placī, Tīnai vajadzēja vēl šo to pastā, un tad nu vēl iečekot kāda ta īsti Competa ir. Tirgus placis smieklīgs, pārsvarā vietējie komersanti tirgo austrumnieciskas izcelsmes (Turcija, Polija u.tml) šmotkas, apšauāmas izcelsmes kompaktdiskus un vietējas izcelsmes augļi/dārzeņi paliek tikai otrajā vietā. Tīna nopērk redīsus un vēl kaut ko tur, un paskaidro, ka šmotkas atlaižu sezonā lētāk var dabūt normālos veikalos, kuri liek domāt par augstāku kvalitāti, sezonas beigās bikini ejot pat par pāris eiro, es gan neprasīju vai jauni vai lietoti visu sezonu. Tālāk jau seko pasta apmeklējums, smieklīgi maziņš tas pastiņš Competā salīdzinoši ar milzu ēkām, kuras var palepoties gan ar vecumu, gan arhitektoniskām vērtībām, kurās iemitinājušies Heresas un Kadizas pasta kantori. Nav jau arī ko brīnīties, jo Competā dzīvojot tikai 3000 iedzīvotāju, ko gan nevar pateikt pēc bāru skaita, kas škiet tikai pietiekams, visur mana pa kādam cilvēkam. Ja pieņemam, ka Raunā ir tik pat vai pat vairāk iedzīvotāju, tad visās tajās ēkās ap centrālo apli būtu jābūt pa kādam krodziņam. Vēl iespaidīgāka par krogu skaitu ir Competas baznīca, kas redzama jau pa gabalu, tuvojoties pilsētai, kas atrodas ielejā. Pie baznīcas sēž pensijas vecuma onkas, kam škiet sestdienas dienā nekā prātīgāka ko darīt nav, un baigi forši, ka tā var atlaist. Nu labi, onkas jau ir tikai daļa no pilsētas, kurā pa sestdienu sabrauc krājumu papildinātāji no visas apkaimes, lielā daļa no cilvēkiem uz ielām ir briti, visi runā angliski. Pīts stāstīja, ka šī nav visangliskākā Spānijas pilsētele, jo esot pat tādas vietas, kuras pilnībā pārņēmuši briti, no kuriem lielākā daļa nemāk un nemācās spāņu valodu. Tā kā Tīna un Pīts Spānijā ir jau gadus piecpadsmit, viņi valodu māk, bet nu tas akcentiņš, pat mēs ar Lauru sākam vīpsnāt, kaut paši neesam nekādi superprecīzās izrunas speciālisti. Vēl apstaigājam pilsētu, kurā ir arī specializētās britu bodes un šur tur var redzēt arī vietējā vīna tirgotavas un dodamies mājup. Pie vakariņām noskaidrojam, ka vietējais vīns nav nekas diži baudāms, esot smagi saldināts, man uzreiz nāk prātā Kagors, un atmetu domu par Competas vīna iegādi, kaut arī litru var dabūt zem trīs eiro.
Pie vakariņu galda nonākam arī līdz interesantai spāņu kultūras sastāvdaļai, proti, tualetes lietošanai. Šoreiz ar vārdu tualete es domāju to vietu, kur parasti durvīm ir krampītis. Visinteresantākais – tualetšu kultūra Spānijā pirms gadiem piecpadsmit, kad viņi šeit ieradās. Izrādās, ka tualete mūsdienu izpratnē tajos laikos bijusi diez gan reta parādība Spānijā, un spāņi, kas dzīvojuši tuvāk jūrai, izlīdzējušies ar smiltiņām, nu apmēram tā kā kaķi. Smieklīgākie ir stāsti no pieredzes, piemēram, mūsu paziņas iet pa pludmali, nu romantika baigā, bet spāņi dara savas lietas, un nemaz arī nemulst, jo tas taču normāli. Citreiz viņi brauc ar mašīnu un skatās, ka viens spāņu onka visticamāk ir vecu sardīni dabūjis un cenšas tikt līdz pludmalei, kas acīmredzot ir otrā pusē ceļam, diemžēl viņam ātrums nav pietiekošs, un nekautrējoties no mašinas, ceļa mala top par senjora pagaidu glābiņu. Vēl labāk, viņiem tajā laikā vietējie ieteikuši pludmalē apaļus akmeņus neaiztikt, jo papīrs īsteniem “marīnistiem – kakātājiem” nav vajadzīgs.
Nākošajā dienā, pa dienu bišķi pastrādajam un pēcpusdienā ar Pītu dodamies uz Solobreņu, kas ir piekrastes pilsēta ar baigo mauru pili centālās klints virsotnē. Pīts spēlē mūziku vietējā baznīcā, kurā tusē vietējie ticīgie briti, kas nav katoļi, kamēr viņš spēlē, mēs varam izložņāt pilsētu. Sākam izložņāšanu ar interneta atrašanu, jo neesam sen tikuši pie laba ātruma, tā nu paiet pusotra stunda. Ja godīgi, svētdienas Spānijas ielas padara tukšākas, jo visi respektē Bībelē teikto, par atpūtu. Pilsēta... nu tā, smuki protams visi tie baltie nami un šaurās ielas, bet mani baigi nepārsteidz un neiejūsmo, liekas baigi parastā pilsēta. Tiekam līdz tai mauru pilij, katrs noliekam trīs eiro un ejam izpētīt.. Neko diži izpētīt arī nevar, jo var pastaigāties tikai pa mūriem, nekādu aprakstu un nekādu eksponātu, skati protams jauki. Ejam lejā, atpakaļ uz vietu, kur jātiekas ar Pītu, un ieslīdam pa ceļu vienā krodziņā, kurā strādājošā bārmene izskatās kā tikko no Voroņežas vai Irkutskas, pie tam ieradusies ar īpaši lēno vilcienu, jo mode brauciena laikā ir nedaudz pamainījusies. Nenočekojam viņas krievu valodas zināšanas, tik konstatējam, ka viņai mēs un mūsu ideja iedzert neliekas interesanti. Aizejam uz citu krodziņu, un iekuļamies tradicionālajā stāstā, kuru esam dzirdējuši arī no Tīnas – spāņi nemāk izteikties īsi!! Tā kā esmu iemācījies diez gan raiti pasūtīt dzērienus, bārmenis notur mūs par vietējiem, vai vismaz valodas zinātājiem un sāk kaut ko gari un plaši stāstīt, par laimi neko svarīgu, kādēļ galvas māšana un “si, si” izbeidz sarunu, no kuras es neko nesapratu. Ceru gan, ka saruna bija par futolu, kuru skatījās bārmeņa čomi, bet otrs ekrāns teletext režīmā ļāva sekot arī pārējām līgas spēlēm, un mana piekrišana tikai liecināja par sapratni otrās līgas aktualitātēs. Drīz vien arī Pīts ir atpakaļ no baznīcas un laižam uz vakariņām, kuru gatavošanai Pīts padod startu pa telefonu jau no Solobreņas. Pa ceļam izrunājam visādas ar reliģiju saistītas lietas un aizskaram visādus citādus filosofiskus tematus, sakarīgs cilvēks tas Pīts! :))
Vakar bijām pārgājienā uz Sayalongu, bet par to jau Laura solījās uzrakstīt! Ja kas, Sayalongā alus lētāks kā Solobreņā, tas tā – to viņa noteikti nepamanīja un netaisās rakstīt, tāpēc es jau tagad nopostoju tādu svarīgu faktu.
Abonēt:
Ziņas (Atom)