ceturtdiena, 2008. gada 24. aprīlis

Wellcome to Luxor

19.04.2008.

No rīta pa taisno no gultas nonākam autenē, kur pēc kāda laika arī tiekam pie takša, jo esam nedaudz izbesīti, negribam vairs riskēt ar kaut kādiem extra plāniem, braukšanu uz Safagu un tādā garā, nospriežam, ka pēc pavisam īsas kaulēšanās (neesam uzdevumu augstumos) piedāvātā cena 350 viņu naudas (Ls 35) par mašīnu uz Luxoru (300km) mums der. Dīleris, paskaidro, ka lētāk cenu nevar laist, jo viņš maksājot par to, ka mašina brauc ārpus konvoja, bet ak vai kādi mēs lētticīgi, pie pirmā kontrolpunkta noskaidrojas, ka īstie kukuļdevēji būsim mēs paši, un katrs šķiramies no trīs latiem, nākošajā kontrolpunktā, kas par laimi ir arī pēdējais, šķiramies no vēl diviem latiem katrs. Tur manai pacietīabai punktu pieliek tualetes apmeklējuma cena (50s, kas ir kaudze ar tēju vai piecas paciņas ar čipšiem vai trīs kolas, vai brauciens ar pilsētas taksi), gandrīz eksplodēju, un jau sāk likties, ka mani Ēģipte besī. Pa ceļam vismaz daži interesanti dabas skati, netālu no jūras ir veci klinšaini kalni, kuri ir stāvi un izskatās, ka visu laiku viņi drūp. Šoferis ik pa laikam prasa vai viņš ir labs draivers un cenšoties to pierādīt izspiež 190km/h, kas nu galīgi nav nekas īpašs uz taisnas, tukšas, līdzenas šosejas tuksnesī. Pagriezienus viņš rāda tikai tad, kad ir līkums, jo no līkumiem viņi baidās vairāk kā no apdzīšanas pa neesošu joslu, jo tad jau var izlīdzināties ar avareiku ieslēgšanu vai pīpināšanu. Kad esam jau tuvu Luxorai, uz šofera mobīlo zvana viesnīcas īpašnieks, kurš grib runāt ar mani, noprotu, ka nevarēsim tik vienkārši tikt uz iecerēto hoteli, jo taksists mūs vedīs uz viesnīcu, no kuras bija zvans, uz kuru atbildot, es saku, ka esam jau nobukojušies citur. Iebraucot Luxorā, kas ir visai zaļa pilsēta, jūtams Nīlas tuvums, mūs jau sagaida viesnīcnieks uz moča, kurš sazinās ar taksistu zīmju valodā braucot un ved mūs uz savu hoteli. Sākam protestēt, sakam, ka vajag uz valūtas maiņu, kura man patīk, jo tur iekšā ir onkuļi ar automātiem, tiklīdz piestājam, viesnīcnieks sāk savu mārketingu, rāda bildes, sola zemu cenu, brokastis, bet mēs sakam, ka gribam uz savu hoteli, kura apraksts likās labāks, un kuram gaidā zemāka cena. Taksists uzvilcies sāk prasīt naudu, tā kā esam Luxorā, iedodam arī, bet šis nikns, ka nav dzeramnaudas, kaut arī viņš nav pelnījis neko, jo esam uzmesti abos kontrolposteņos un viņš mums ir piedāvājis savus pakalpojumus arī par dolāriem, nosaucot pilnīgi nejēdzīgu ciparu, tā gribot atkal apčakarēt eiropiešus, apsolam viņam latu, ja aizvedīs uz hoteli, kuru gribam. Finālā nonakam kaut kādā krustojumā (pie mums zināmā viesnīcnieka iestādes), kur tālāk braukt nevarot, kaut arī citi brauc, tur mūs sagaida cits onkulis, kuram ir flaijers no mūsu izvēlētās viesnīcas, viņš sauc nejēdzīgas cenas un sola aizvest uz to viesnīcu, man nolaižas rokas, jo es negribu vairs ar viņiem haslot, Laura ar Lāsmu piekrīt uzmest aci tai lētajai viesnīcai, kuru mums sola, izkāpjam no mašīnas, un te es arī pakāšu savu iemīļoto melno blociņu. Hotelis izliekas pat ļoti jauks, ieturēts Rasta/BobMarley stilā, bet es joprojām nespēju noticēt, ka te nav kāds āķis, kā var būt 1.5Ls no cilvēka par istabu ar dušu, brokastīm, welcome alu, internetu... Nu laiks rādīs. Konstatēju, ka neesmu Ēģiptē uztaisījis vēl nevienu bildi, un dodamies ielās. Cilvēki te nav tik traki uz nerviem krītoši un ir vieglāk atsienami, daudzi pat šķiet jauki, jo pēc teksta Welcome to Luxor neseko nekāds cits teksts. Izstaigājam tirgu, iepērkam augļus, apēdam felafes, nočekojam Nīlu un ejam mājās. Diemžēl istabā ir nenormāli karsts, ventilators saplīsis, un ejam gulēt uz jumta, tur pat kur apēdām arbūzu un iedzērām vakara alu.

Nav komentāru: