Kaira

25.04.2008.
Pamostamies ap astoņiem, kad mums it kā būtu jānonāk Kairas centrālajā jeb Ramzesa stacijā, bet vēl tik braucam un braucam. Kā vēlāk izrādās, tieši šajā naktī Ēģipte pārgājusi uz vasaras laiku un mūsu pulksteņos tas radījis nobīdi. Autoostā noskaidrojam, ka ir nakts autobuss uz Dahabu, kas mums pavisam labi der, kadēļ par viesnīcām pat nedomājam. Atrodam centrā telefonu iestādi, sazvanam Sīrijas vēstniecību Polijā un pārliecinamies, ka mums nav jāpieprasa vīza šeit, bet uz robežas, kur esot lielākas izredzes viņu dabūt, kādēļ šaubas par palikšanu Kairā/braukšanu uz Dahabu ir zudušas pa visam. Kairā mums ir tikai viens lielais mērķis, uz kuru arī dodamies pēc pusdienām Ēģiptē vislabākās ēstuves apmeklējuma. Ēstuvē var dabūt garšīgu košerij ar švarmu (rīsu, makaronu, lēcu maisījums un kebabtipa gaļa) pa 60 santīmiem, bet uz piramīdām laižam ar metro, kas ir baigi interesants – izrādās ir vagoni tikai priekš sievietēm, un es paspēju nejauši tādā nokļūt, nekāda vaina. Meitenes pat paspēj vagonā iepazīties ar dāmu, kura apskaidro kā jābrauc tālāk un cik vajag/nevajag maksāt. Pa divdesmit sančiem sēžamies taksī, kas ir vecs vw busiņš, kuru vada par mašinu jaunāks draivers, kaut arī var redzēt, ka viņš mašīnu mīl (pus salonu aizņem sabvufers un citas audio sistēmas daļas), pirms dodamies ceļā viņš ieskrien gan akmenī, gan nošvīkājas gar citu taksi, kura īpašniekam tas nerada nekādas emocijas. Pa ceļam iepazīstamies ar vietējo skolotāju, kuram līdz galam gan neuzticamies, bet tomēr paklausam un ejam uz staļļiem pēc zirgiem, uz kuriem it kā lētāk un foršāk apskatīt septīto pasaules brīnumu, bet cenas un menedžeris mūs ne visai iepatīkas un tā iekuļamies vienā sekojoša dīvainī, kurš jau cenas laiž mīnusos un beigu beigās nosauc mani par stulbeni. Piramīdas šķiet iespaidīgas, bet tūristu masas vēl iespaidīgākas, kādēļ apmierinamies ar skatu no malas un laižam atpakaļ uz Kairas centru, kurš man nu jau ir iepaticies. Kairā ir krietni mazāk visādu uzbāzīgu cilvēku un atrodas pat ļoti patīkami cilvēki, kā smaržu un eļļu tirgonis Karms vai policijas virsnieks, kura vārdu gan es neuzzināju, bet kurš atvainojās kurpju tīritāja vietā, kad es lūdzu atļauju viņus kopā nofočēt, jāpiebilst, ka policistam iebildumu nebija nekādu. Atrodu arī alkohola veikalu, kurā nopērku mazu pudelīti ar vietējo dzērienu, kas esot grādīgs, bet kas tas par dzērienu nav ne jausmas, jo viss rakstīts tikai arābu burtiem, vēlāk izrādās, ka tas ir anīsa šņabis. Alkoveikala plaukti pildīti ar saturu, kurš tikpat labi iederētos padomju laika bāriņos, visādi liķierīši, abu simbels, rums ar nēģerieni uz šiltes, nu labi ir jau arī Chivas Regal un Gordons, bet tie pārējie točna atsauc atmiņā senākas dienas. Drīz dodamies arī uz autoostu, kas ir milzīga, bet gandrīz tukša celtne, kurā ēģiptieši grasās ieviest tos pašus tīrības standartus, kas jau valda metro, jo visādu veidu tīrītāju brigādes te netrūkst. Tiesa gan viņu izpratne par tīrīšanu lielākoties saistīta ar procesu nevis rezultātu. Vissmieklīgākais no visiem tīrītājiem ir viens autobusa šoferis, kurš logus savam busam tīra ūdeni uz tiem izpūšot caur savu muti, nu gandrīz kā Jarāns savulaik tv raidījumā “Imanta, Babīte atkal pietur” pūta odieri padusēs. Mēs šeit visu laiku tiekam pieskatīti, jo autoostā latvieši laikam tomēr vēl ir eksotika, kas patīkami, jo paziņojumi skan tikai arābu valodā. Nu jā, vēl iepazīstos ar vēl vienu Mahmudu (nenormāli populārs vārds), kurš runā puslīdz krievu valodā, ko apguvis universitātē, nepajautāju, ko viņš studējis, bet jūtams, ka viņš ir diez gan liels utopists un moš pat komunists, jo saka, ka mēs neesam redzējuši skaistāko Ēģipti, bet atbildot uz jautājumu, kur tad ir visskaistāk, viņš saka, ka visskaistāko pilsetu vēl viņi neesot uzbūvējuši. Nu, cerēsim, cerēsim, ka tā nebūs vēl viena Hurgada!