Pacifico

Bahia del Kino ir samērā relaksēta pilsētele, bišķi pretstats mūsu pirmās Meksikas nakts piedzīvojumiem, kādēļ nolemjam tur uzkavēties ilgāk. Sarunājam pa lēto vietu treileru parkā pie pašas jūras (esam vienīgie viesi visā parkā) un nolemjam nedarīt neko, vienkārši atpūsties no visas braukšanas. Tā nu divas dienas tusējamies pa jūras krastu, laiks ir karsts un mitrs, visu laiku tāds kā pirts efekts, kas nebūtu nemaz tik slikti, ja jūrā varētu atveldzeties, bet nevar... ūdens silts kā vannā. Labākais veldzējums ir alus, kas te ir topā pie tam samērā nedārgs un tīri labs arī priekš Latvijas standartiem. Vēl pilsētelē var paēst kādā no diez gan daudzajiem restorāniem, kas visi stāv tukši, bet piedāvā visādas jūras veltes, no tām arī pārtiekam abas dienas, kuras pavadam Kino. Kopumā rodas iespaids, ka viss miests ir pus beigts un atdzīvojas tikai pa ziemu, kad te ierodas visi amerikāņu penči, kuriem te sapirkti īpašumi. Popularitāte aiz ziemeļu robežas šķiet darījusi savu arī naktsmītņu cenu lauciņā, un pie istabas te pa lēto vis tikt nevar, par švakas kvalitātes ūķīti prasa tik pat cik štatos, bet mūs tas nesatrauc, jo dodamies talāk. Nākamā pietura Alamos, kas ir viens no meksikānīgākajiem miestiem Meksikas ziemeļos. Miests kā miests, tikai n-tās mājas nopirkuši amerikāņi un miestā ir informācijas centrs.... kurš nedarbojas. Diez gan liela daļa no pilsēteles ir tā saucamā koloniālā arhitektūra, kādēļ arī meksikāņi ir uzsākuši akciju, kurai būtu jātiek galā ar elektrības un telefona vadiem, kas ir vienīgais šķērslis iekļūšanai UNESCO kultūrmantojuma supersarakstā. Atjaunotās mājas ir baigi smukās, katrai mājai ir iekšpagalms, kurā kā likums aug pa kādai palmai vai citam zaļumam, apkārt ielas terases, kas ļauj paslepties no saules un strūklakas, kas vismaz iedomās dod kādu vēsumiņu vasaras mēnešos. Šķiet ar vienu dienu Alomos pietiek un atkal braucam tālāk, liekas esam jau apraduši ar Meksikas ceļiem un satiksmi, tā ka uz priekšu tiekam diez gan raiti, vienīgais starpgadījums sanāk kādā džunglīgākā ceļa posmā, kur mums neizdodas izvairīties no milzu ķirzakas, kas izdomājusi šķērsot ceļu tieši mirklī, kad mēs tur braucam garām. Šķērsojam ķirzaku un tropu loku pirms Mazatlan, kas ne pēc pašu vēlmes kļūst par mūsu mītni uz pāris dienām. Lai arī sākumā dikti fanojam par meksikāņu ēdieniem, ēdieni “iegāž” Jāni, kurš uz pāris dienām nomokās pa istabiņu un par vietējo ēdienu vairs nevēlas pat iedomāties. Tikmēr Laura nedaudz izpēta apkārtni un joprojām bauda ēdienus un dzērienus. Bet par ēdieniem un dzērieniem droši vien būs jāuzraksta atsevišķa nodaļa, jo patreiz mēs ne viens, ne otrs par ēdieniem daudz nedomājam, ja nu vienīgi par saldējumu un tekilu, jo kā reizi esam apmetušies Tekilas ciematā (no tejienes nāk visa tā garšīgā manta), bet ēdiens..... tagad ir “iegāzis” Lauru.