Ap līci, pie kura atrodas Valdeza uz ceļiem saliktas ceļazīmes un izgaismoti mirgojoši brīdinājumi, kas brīdina par apkaimē esošajiem lāčiem, kuriem nevajagot tuvoties. Arī bez zīmēm lāču klātbūtni var just, jo pēdas un “pārstrādāts lasis” ir atrodamas gar upēm un meža takām. Kaut kā sanāk ieklīst Aļaskas mežu departamentā, kur noskaidrojam visu par apkaimes lāčiem sīkumos, tajā skaitā to, ka vakaros viens melanais nāk lašot pie pašas pilsētas, kur strauta malā uzbūvēta tāda kā platforma, no kuras iespējams vērot lašu nārstu, netraucējot pašus lašus... un arī lāci. Kad sāk jau krēslot ierodamies uz lāča vērošanu un jau pēc kāda laika pie strauta pilnīgi bez jebkādas skaņas ierodas maziņš melnais lācis, bet tik pat veikli cik atnācis paķer vienu lasi un aizslīd atpakaļ zālē. Kad palicis jau pavisam tumšs, lācis jūtas gana komfortabli, lai nāktu ēst īstas vakariņas un pa strautu atbrien līdz pat mūsu platformai. 
Pieļauju, ka viņš juta, ka mēs tur divatā viņu pētam, bet laikam jau dzīvodams tik tuvu pilsētai lācis diez ko neprotestē pret pāris skatītājiem un pāris metru attālumā no mums ķeras pie lašu trenkāšanas. Noķert nārstojošu lasi nav pārāk grūti (tie, kurus ķer makšķernieki, tikai nāk uz nārstošanu), tāpēc lācis ir diez gan izvēlīgs un ēd tikai ikrus, vai gadījumā, ja izdodas noķert tēviņu, vienu kumosiņu no galvas. Citādāk ir ar jūras lauvām, kas mierīgi noķer normāla izmēra sudrabotos lašus, kas vēl nemaz nenārsto. Lauva var ienirt līdz pat piecpadsmit minūtēm ilgi, bet parasti laša noķeršana neprasa tik daudz laika, un milzīgais rumpis izslīd virs ūdens ar aiz astes pakamptu lasi mutē... viena veikla, asa galvas kustība un lasis tiek nosist pret ūdens virsmu, tad gardu muti apēsts, un tas viss notiek tavā acu priekšā, kamēr tu mēģini ar vizuli apmānīt kādu citu sudraboto lasi. 
Roņi ir pārāk kautrīgi, lai ēstu publiski, tomēr gana ziņkārīgi lai izbāztu galvu no ūdens pārdesmit metrus no makšķernieka un kārtīgi novērtētu jaunākās spiningošanas tendences. Vēl jau ir jūras ūdri, kas no cilvēkiem vispār neraustās un demonstrē savu veiklību un zobu asusmu ēdod visādus gliemežus vēl veiklāk kā advancētākie semočku kombaini centrāltirgus apkaimē. Ar lašiem apkrāvušies dodamies tālāk un pēc īsas vizītes Anchorage aizbraucam uz Seward, no kurienes var saorganizēt visprātīgākās vaļu vērošanas tūres un jūras copes izbraucienus. Diemžēl laika apstākļi nav diez ko labvēlīgi un ir iespējams saorganizēt tikai īso tūrīti pa līci, kas mūs īpaši neinteresē, bet makšķerčārteri netaisās iziet no ostas vēl vismaz trīs dienas, jo atklātā jūrā plosoties baisā vētra, tā nu nākas palaist garām iespēju noķert astoņdesmit kilogramīgu buti... dodamies tālāk. Ja kāds dodas uz Aļasku, tad visticamāk ceļojuma mērķis ir apskatīt visu to milzu skarbo ainavu un izbaudīt ziemeļu dabu, un laikam nav labākas vietas, kur to izdarīt kā Denali nacionālais parks (OK, var ar čarterhidroplānu tikt uz attālākām vietām rietumos, bet šeit ir domāts “ar mašīnu”). Parks izveidots pagājušā gadsmita sākumā un kopš tiem laikiem nav piedzīvojis diez ko lielu komercializēšanos un pārtapšanu par taciņu, invalīdu celiņu, kempingu un ekskluzīvu “wildernes lodging” miksli. 
Parks ir milzīgs, šķiet trešais lielākais Z-Amerikā (arī lielākie divi ir Aļaskā), parkā ir tikai viens ceļš, pa kuru satiksme ir stipri ierobežota, publiski ir tikai pirmie 25km, bet atlikušos 100km var braukt ar parka autobusu, no kura var kāpt ārā, kad vien vēlies, rāpties atpakaļ nākošajā, kad atkal vēlies. Taigā nav nevienas taciņas, tā ka maršrutu vari izvēlēties pats, bet pietiekoši iespaidīgus dabas skatus var vērot arī pa autobusa logu, kurš piestāj tiklīdz manāms kāds zvērs, tā nu mēs veselas astoņas stundas braucam pa taigu. Pa ceļam satiekam lūšus, aļņus, karibū, kalnu kazas un protams lāčus. Izskatās dzīvnieki ir pieraduši pie parka autobusiem, kas ir vienīgais pārvietošanās veids parkā jau kopš piecdesmitajiem gadiem un nejūtas traucēti savās ikdienas gaitās. Lāči uz rudeni uzbarojušies tā ka ļum, bet turpina vēl stumt iekšā ogas, kā nekā dienā jāuzņem 35000 kalorijas, kas labi noder ziemas mēnešos. Izdodas lāčus satikt pavisam tuvu, lāču mamma ar šā gada “mazuli” šķērso ceļu, noejot garām tieši mūsu autobusam. Nākošajā rītā jau esam Fairbanks, kurā nedaudz aizkavējamies jo jānoskaidro viss sīkumos par Yukon Quest suņu sacīkstēm, kurās nu jau es esmu gatavs piedalīties, tik vien kā jātiek pie četrpadsmit suņiem, jāizskolo tos suņus, jāsapērk inventārs, jātrenējās gadiem ilgi, jātiek cauri kvalifikācijai un tad tik uz priekšu. Yukon Quest ir simtiem reižu lielāks izaicinājums nekā nobraukt ar laivu pa Jukonu no sākta gala līdz Bēringa jūrai. Sacīkstes notiek katru gadu februārī, un aptuveni 30 komandas cīnās 1000 jūdžu garumā par iepēju nokļūt pirmajiem vai nu Fairbanks vai Whitehorse (virziens mainās ik gadu), bet ātrākajiem tas izdodas aptuveni 10 dienās. Vislabākā daļa no sacensībām ir obligātā atpūta pusceļā, kas ir Dawson City, es varu iedomāties kā dzīve tad mutuļo zeltraču bārā uz trešās ielas.
Vēl ieejam informācijas centrā un apskatam ziemeļblāzmas prognozes, kas izskatās diez gan labas, vienīgi šķiet, ka jāpabrauc nedaudz vēl uz ziemeļiem, lai tiktu pie labākajiem skatiem. Domāts, darīts un pēc cīņas ar pārsimts kilometriem zeminieka esam aiz polārā loka... Ceļš ir ļoti skaists un ir baigi jauki pasēdēt pie ugunskura, iedzert kādu dzērienu siltumam un gaidīt ziemeļblāzmu, ja vien vakarā neparādītos visi tie mākoņi, kas aizsedz debesis un sagrauj mūsu cerību uz ziemeļblāzmas vērošanu aiz polārā loka. Laikam šeit pa lielam beidzas mūsu Aļaskas superceļojums, jo sākam virzīties atpakaļ Kanādas virzienā, vēl tik piestājam miestā ar nosaukumu North Pole, kur visa dzīve grozās ap tūrismu un visādām lietām par un ap ziemassvētku vecīti, kurš it kā dzīvojot tajā miestā. Lauras dzimšanas dienas kūku ēdam Aļaskā, bet vakara bankets jau tiek rīkots Jukonā pie upes, ballīte sanāk varena, tik daudz viesu diez vai kādreiz Laurai ir bijis – uz tekilu esmu ieradies es un tūkstošiem odu, kas liek mums vilkt galvā cepures, saulenes, cimdus, lakatus u.tml. Whitehorse nomainam riepas, kas ir jau labi padilušas un dodamies dienvidu virzienā. 
Daile, daile, daile un lāči, daži no kuriem ir riktīgi smieklīgi, pēta mašīnu, tad bēg, cits šķērso sešas joslas pilsētas pievārtē daudz prasmīgāk kā mazdārziņu īpašnieki Jūrmalas šosejas tuvumā. Apskatam Whistleru, kur pa lielam risināsies 2010. gada spēles un esam nonākuši pašos Kanādas dienvidos, Vankuveras salā, kas ir skaista sala, bez šaubām, bet lielpilsētas tuvums ir jūtams, tūrsma komercdvaša pakausī, ik uz soļa, pat par pašu primitīvāko kempingu jāmaksā uz pusi vairāk kā citur, nemaz nerunājot par kempingiem ap Tofino, kas prasa tik pat cik hosteļi Vankuveras centrā. Nedēļas nogale paiet samērā relaksēti un pēc Viktorijas apskates, atgriežamies punktā, kurā pirms trim mēnešiem uzsākām savas gaitas Kanādā – Vankuverā. Ir pienācis laiks pieņemt lēmumus, ko darīsim ziemā, kur un kādus darbus meklēsim, cik ilgi vēl šeit paliksim...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru