Palenke ir tikai 220km attālumā no San Cristobal, bet optimistiskākās prognozes paredz, ka šis priekš Meksikas niecīgais attālums veicams piecās stundās. Nav jau arī nekāds brīnums, jo ceļš ir šaurs, līkumains un vijas cauri kalniem un neskaitāmiem mikromiestiem, kas visi lepojas ar n-tajiem guļošajiem policistiem, bonusā vēl lēni braucoši kravinieki, kādēļ arī pilnīgi loģiski pusceļā gribas piestāt kādā vietā, kuras apraksts atbilst Agua Azul, miestam, kurš atrodas pie milzigas ūdenskritumu kaskādes, pa kuru lejup gāžas zils jo zils ūdens, aicinādams uz peldi.
Domāts, darīts, griežam nost no lielceļa un cauri džungļiem tuvojamies sen gaidītajai pauzei. Esam jau lasijuši, ka par ieeju nacionālajā parkā jāmaksā, kādēļ neesam pārsteigti par karodziņiem rotātu trosi un onkuļiem, kas tirgo biļetes, īstais pārsteigums seko, kad tiekam pie vēl viena tāda paša posteņa, kur jāmaksā atkal, tik šoreiz tas esot oficiāli. Izrādās pirmo biļeti mums notirgojuši vietējie revolucionāri Zapatistas, kas ir gandrīz vai zīmols visam Chiapas reģionam. Zapatistas ir plaši pazīstami arī ārpus Meksikas, un pat tādi superstāri kā Rage Against the Machines ir Zapatistas atbalstītāju lokā. Kā gan lai dusmojas uz cīnītājiem, kas par savu galveno ienaidnieku uzskata globalizāciju, tik vien nosmejam un dodamies uz ūdenskritumiem. Nevar teikt, ka mūs sagaida vilšanās, vien patiesība izrādas nedaudz citāda kā tā aprakstita mūsu LP gidā, ūdenskritumi nav diez ko zili (pie vainas esot lietus sezona) un ap upi sabūvēti n-tie ūķīši, kas orientējas uz tūrisma biznesu, tirgojot visu sākot ar omleti un maiju gobelēniem, beidzot ar AA tipa baterejām un Ķīnā ražotiem lakatiem, par ko it nemaz nav jābrīnas, jo tūristu šeit netrūkst, veseliem autobusiem, no visas plašās pasaules.. vienīgais, par ko var pabrīnīties – ko viņi visi šeit dara. Daba kļūst baudāmāka, kad paejam kādu kilometru uz augšu no ūdenskritumiem, neviena tirgoņa, neviena tūrista... Pēc pāris stundām dodamies tālāk un atkal mūs panāk meksikāņu riepu melnās maģijas lāsts,
šoreiz pārsprāgst priekšējā riepa. Neko darīt, ar jau ietrenētu veiklību nomainam ratu un īsi pēc tumsas iestāšanās ierodamies Palenkē. Nolemjam, ka labāk palikt nevis pašā pilsētā bet viesnīcu ciematiņā netālu no pašam maiju galvaspilsētas drupām. Vien neit tik viegli ar ciematiņa atrašanu, pirmā pietura, viesnīca pārpildīta ar visai snobiska paskata Gringo, otrajā vietā mūs sagaida viesnīcnieks, kuru esot intervējušas LNT ziņas (saistībā ar maiju pareģojumiem), pats viņš esot maijs, bet džungļos šeit augot ap 60 dažādām sēnēm, kuras esot ļoti spēcīgi halucinogēnas, un katru nakti pusnaktī te notiekot tusiņš... atvadamies no sēņu maija un turpinam apskatīt visādu dīvaiņu divainās iestādes līdz beidzot atrodam Margaritas un Eda viesnīcu, kas ir pavisam jauka, vien esam tik izbesīti, ka nav pat spēka iet vakariņās. No rīta ignorējam padomu, kas saka, ka labāk apskatīt palenki no rīta, pirms diena “iesilusi”, un kārtīgi izguļamies, bez steigas paēdam brokastis un ejam uz drupām.
Diena ir tiešām karsta, bet tas nekas, jo ir nozuduši visi rīta pūļi, kurus ap mūsu ierašanās laiku savāc autobusi. Palenkes drupas ir samērā iespaidīgas, vien nedaudz traucē tas Meksikai neraksturīgais uzkopums, un uzfrišinājums, vēl arī gribētos tikt iekšā kādā templī, nevis aprobežoties ar pāris atļautajām telpiņām, bet kopumā ir smuki... un karsti. Tā nu mēs vienas dienas laikā esam izpildijuši savu Palenkes plānu un esam gatavi doties tālāk uz Gvatemalu, vien jāmēģina notirgot mašīna, pie kā arī ķeramies jau nakošās dienas rītā. Nav grūti atrast pircēju, jo cenu nolaižam diez gan zemu jau uzreiz, vienīgi neviens negrib čakarēties ar importēšanu, kādēļ nākas cenu nolaist pavisam zemu, uz ko uzķeras kāds vietējais boss. Tad nu seko pus dienas tūre pa visu pilsētu importēšanas patiesības meklējumos, pa visādiem birojiem un somu veikaliem, aiz kuru nevainīgās izkārtnes slēpjas Palenkes mašīnu biznesa guru, kurš it kā saprot visu no angliski rakstītiem papīriem, kuram pilnībā uzticas mūsu auto pircējs. Kad somu pārdevējs dod savu piekrišanu, sākas nākamais etaps, kaulēšanās, tomēr mēs ieņemam stīvu pozīciju “kaulēšanās ir beigusies ar mirkli, kad mēs cenu nolaidām otrreiz”. Paiet stunda līdz meksikānis piekāpjas un pēc neliela līkumiņa pie stūres, saka, ka mašīnu ņem pa mūsu cenu.
Tad arī “nokrīt priekškars” un uz skatuves parādās visa meksikāņu ģimene, mamma no mājas iznes naudu, visi vai staro aiz laimes, ka tikuši pie tik lētas mašinas un arī mēs neesam bēdīgi, jo labāk taču zīle rokā nekā mednis kokā.
Vēl tik piestājam lielveikalā Super Che un esam gatavi svinībām, trīs vienā, mašīna pārdota, atvadamies no mūsu itāļu draugiem, kas tālāk dodas uz Jukatanu un varam beidzot ķerties pie Jāņa dzimšanas dienas atzīmēšanas. Tik jāatceras, ka sešos no rīta mums jāsēžas autobusā, kas vedīs uz upi, kuras otrā pusē jau plīvo Gvatemalas karogi.
Domāts, darīts, griežam nost no lielceļa un cauri džungļiem tuvojamies sen gaidītajai pauzei. Esam jau lasijuši, ka par ieeju nacionālajā parkā jāmaksā, kādēļ neesam pārsteigti par karodziņiem rotātu trosi un onkuļiem, kas tirgo biļetes, īstais pārsteigums seko, kad tiekam pie vēl viena tāda paša posteņa, kur jāmaksā atkal, tik šoreiz tas esot oficiāli. Izrādās pirmo biļeti mums notirgojuši vietējie revolucionāri Zapatistas, kas ir gandrīz vai zīmols visam Chiapas reģionam. Zapatistas ir plaši pazīstami arī ārpus Meksikas, un pat tādi superstāri kā Rage Against the Machines ir Zapatistas atbalstītāju lokā. Kā gan lai dusmojas uz cīnītājiem, kas par savu galveno ienaidnieku uzskata globalizāciju, tik vien nosmejam un dodamies uz ūdenskritumiem. Nevar teikt, ka mūs sagaida vilšanās, vien patiesība izrādas nedaudz citāda kā tā aprakstita mūsu LP gidā, ūdenskritumi nav diez ko zili (pie vainas esot lietus sezona) un ap upi sabūvēti n-tie ūķīši, kas orientējas uz tūrisma biznesu, tirgojot visu sākot ar omleti un maiju gobelēniem, beidzot ar AA tipa baterejām un Ķīnā ražotiem lakatiem, par ko it nemaz nav jābrīnas, jo tūristu šeit netrūkst, veseliem autobusiem, no visas plašās pasaules.. vienīgais, par ko var pabrīnīties – ko viņi visi šeit dara. Daba kļūst baudāmāka, kad paejam kādu kilometru uz augšu no ūdenskritumiem, neviena tirgoņa, neviena tūrista... Pēc pāris stundām dodamies tālāk un atkal mūs panāk meksikāņu riepu melnās maģijas lāsts, 
šoreiz pārsprāgst priekšējā riepa. Neko darīt, ar jau ietrenētu veiklību nomainam ratu un īsi pēc tumsas iestāšanās ierodamies Palenkē. Nolemjam, ka labāk palikt nevis pašā pilsētā bet viesnīcu ciematiņā netālu no pašam maiju galvaspilsētas drupām. Vien neit tik viegli ar ciematiņa atrašanu, pirmā pietura, viesnīca pārpildīta ar visai snobiska paskata Gringo, otrajā vietā mūs sagaida viesnīcnieks, kuru esot intervējušas LNT ziņas (saistībā ar maiju pareģojumiem), pats viņš esot maijs, bet džungļos šeit augot ap 60 dažādām sēnēm, kuras esot ļoti spēcīgi halucinogēnas, un katru nakti pusnaktī te notiekot tusiņš... atvadamies no sēņu maija un turpinam apskatīt visādu dīvaiņu divainās iestādes līdz beidzot atrodam Margaritas un Eda viesnīcu, kas ir pavisam jauka, vien esam tik izbesīti, ka nav pat spēka iet vakariņās. No rīta ignorējam padomu, kas saka, ka labāk apskatīt palenki no rīta, pirms diena “iesilusi”, un kārtīgi izguļamies, bez steigas paēdam brokastis un ejam uz drupām. 
Diena ir tiešām karsta, bet tas nekas, jo ir nozuduši visi rīta pūļi, kurus ap mūsu ierašanās laiku savāc autobusi. Palenkes drupas ir samērā iespaidīgas, vien nedaudz traucē tas Meksikai neraksturīgais uzkopums, un uzfrišinājums, vēl arī gribētos tikt iekšā kādā templī, nevis aprobežoties ar pāris atļautajām telpiņām, bet kopumā ir smuki... un karsti. Tā nu mēs vienas dienas laikā esam izpildijuši savu Palenkes plānu un esam gatavi doties tālāk uz Gvatemalu, vien jāmēģina notirgot mašīna, pie kā arī ķeramies jau nakošās dienas rītā. Nav grūti atrast pircēju, jo cenu nolaižam diez gan zemu jau uzreiz, vienīgi neviens negrib čakarēties ar importēšanu, kādēļ nākas cenu nolaist pavisam zemu, uz ko uzķeras kāds vietējais boss. Tad nu seko pus dienas tūre pa visu pilsētu importēšanas patiesības meklējumos, pa visādiem birojiem un somu veikaliem, aiz kuru nevainīgās izkārtnes slēpjas Palenkes mašīnu biznesa guru, kurš it kā saprot visu no angliski rakstītiem papīriem, kuram pilnībā uzticas mūsu auto pircējs. Kad somu pārdevējs dod savu piekrišanu, sākas nākamais etaps, kaulēšanās, tomēr mēs ieņemam stīvu pozīciju “kaulēšanās ir beigusies ar mirkli, kad mēs cenu nolaidām otrreiz”. Paiet stunda līdz meksikānis piekāpjas un pēc neliela līkumiņa pie stūres, saka, ka mašīnu ņem pa mūsu cenu. 
Tad arī “nokrīt priekškars” un uz skatuves parādās visa meksikāņu ģimene, mamma no mājas iznes naudu, visi vai staro aiz laimes, ka tikuši pie tik lētas mašinas un arī mēs neesam bēdīgi, jo labāk taču zīle rokā nekā mednis kokā. 
Vēl tik piestājam lielveikalā Super Che un esam gatavi svinībām, trīs vienā, mašīna pārdota, atvadamies no mūsu itāļu draugiem, kas tālāk dodas uz Jukatanu un varam beidzot ķerties pie Jāņa dzimšanas dienas atzīmēšanas. Tik jāatceras, ka sešos no rīta mums jāsēžas autobusā, kas vedīs uz upi, kuras otrā pusē jau plīvo Gvatemalas karogi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru