Vankuvera uz kādu mirkli pārtop par mūsu biroju, notiek milzu izpēte saistībā ar darbiem un ziemas sezonu, tomēr visai veikli nonākam pie secinājuma, darbs pagaidīs... braucam uz dienvidiem.
Pirmā pēcpusdien paiet šķērsojot Vašingtonu, sanāk vien caurbraucot uzmest aci Sietlai, kas atstāj samērā labu pirmo iespaidu, gan jau citreiz apskatīsim tuvāk. Otrā diena tiek veltīta Oregonas piekrastei, gandrīz visu dienu braucam pa klasisko Route 101, kas nenoliedzami ir skaists ceļš vienīgi uz priekšu tikt diez ko ātri nesanāk, jo ik pa laikam nākas braukt cauri mazākiem miestiem, apdzīšana kalnainākajos ceļa posmos nav no vieglākajiem manevriem un ātruma ierobežojumi kā mājās. Piestājam pusdienlaikā pie jūras un pavisam negaidīti ietaupam pārsimts dolārus, nesamaksājot par vaļu tūri, jo pavisam tuvu krastam dzīvojās kādi trīs vai četri pelēkie vaļi. No klints baigi labi sanāk pavērot kā valis izelpo, tad parādās mugura, un tad milzu aste, kas nemaz nav tik milzīga salīdzinoši ar visu pārējo rumpi, kas viegli salīdzināms ar autobusa izmēriem.
Pēcpusdienā šķērsojam Kalifornijas robežas, kur mums liek deklarēt svaigos augļus, šķiramies no viena apelsīna, kurus štatā ievst nav ļauts. Trešās dienas kurss tiek uzņemts uz rietumiem, uz Josemithe nacionālo parku, tomēr iekuļamies visādos satiksmes sarežģījumos, ne visi mazākie ceļi ir labi marķēti, jo sevišķi pilsētās, tā nu nomaldamies pa pāris mazpilsētām un parkā ierodamies tikai vēlā pēcpusdienā. Parks ir ok, un ieleja ir iespaidīga, bet šķiet esam ieradušies nelaikā, jo visur pa pilnam ar cilvēkiem, tā nu jau pa tumsu braucam ārā no parka. Ceturtā diena ir karstuma diena, dodamies tuksnesī uz Nāves ieleju, kas ir riktīgi iespaidīgs parks, vienīgi karstums dara pāri ne vien mums, bet arī fordam, kas sāk nemitīgi pārkarst. Tā nu nākas braukt pavisam lēnām, pāris reizes pat stāties malā atdzišanai, bet daba te ir forša, tā ka īpaši neiespringstam un ap pusdienlaiku sākam ripināties Las Vegasas virzienā.
Neilgi pēc tam, kad kārtējo reizi esam stājuši malā dzesēt motoru esam liecinieki citam neveiksminiekam, kura svaigais GT Mustangs ir pārkarsis un aizdedzies vien pus kilometru no ugunsdzēsēju depo. Las Vegasā nočekojam kas par vainu un pašu spēkiem savedam mašīnu kārtībā. Jāatzīst, ka nevar nepamanīt, ka esam Las Vegasā, jo viens no pirmajiem skatiem, ko ieraugam, ir laulību cereminija nelielā laukumiņā, kur mācītāja lomā ir neviens cits ka Elviss!!! Laulību kapellas te nevar nepamanīt, tās ir uz katra stūra, tāpat kā kazino un visādi prostitūcijas aģitātori un bāri, kuros var tikt pie dažādiem superkokteiļiem. Nav jau gluži tā, ka pilsēta ir pagrimusi vai izvirtusi, visi izskatās laimīgi, sapošas un dodas vakara gaitās.
Ir padomāts par katru, pilsētas centrā vari izbraukt pa amerikāņu kalniņiem vai pavadīt kādu stundu M&M's veikalā, kas izpleties pa četriem stāviem, un kas pats dīvainākais 90% no veikala apmeklētājiem ir pieauguši cilvēki nevis bērni. No kazino izdodas atvadīties ar pozitīvu bilanci un tai pat vakarā šķērsot Arizonas robežu. Piektā diena tiek veltīta Grand Canyon, kas ir tiešām iespaidīgs dabas brīnums, iespaidīgāks kā bildēs un filmās. Bet ceļš ved tālāk uz dienvidiem... Fēniksa un Tuksona. Vēl vienu dienu pavadam Tuksonā, kas ir samērā jauka pilsēta tuksneša vidū ar spāniska paskata veco pilsētas daļu. Pārlaižam nakti Seguaro nacionālajā parkā kempingā starp kaktusiem, kas te tiešām ir milzīgi.
Kaktusi te ir aizsargāti ar likumu, jo izrādās paiet vismaz 75 gadi līdz seguaro kaktuss vispār sāk audzēt savu pirmo “rociņu”. Pirmdiena sākas ar vilšanos, jo izrādās, ka štatos mēs fordu tik vienkārši pārdot nevaram, nepieciešams kārtot visas importēšanas formalitātes, kas nav ne ātri padarāmas, ne lētas, tā ka nonākam izvēles priekšā, pamest mašīnu Arizonā vai doties tālāk...
Pirmā pēcpusdien paiet šķērsojot Vašingtonu, sanāk vien caurbraucot uzmest aci Sietlai, kas atstāj samērā labu pirmo iespaidu, gan jau citreiz apskatīsim tuvāk. Otrā diena tiek veltīta Oregonas piekrastei, gandrīz visu dienu braucam pa klasisko Route 101, kas nenoliedzami ir skaists ceļš vienīgi uz priekšu tikt diez ko ātri nesanāk, jo ik pa laikam nākas braukt cauri mazākiem miestiem, apdzīšana kalnainākajos ceļa posmos nav no vieglākajiem manevriem un ātruma ierobežojumi kā mājās. Piestājam pusdienlaikā pie jūras un pavisam negaidīti ietaupam pārsimts dolārus, nesamaksājot par vaļu tūri, jo pavisam tuvu krastam dzīvojās kādi trīs vai četri pelēkie vaļi. No klints baigi labi sanāk pavērot kā valis izelpo, tad parādās mugura, un tad milzu aste, kas nemaz nav tik milzīga salīdzinoši ar visu pārējo rumpi, kas viegli salīdzināms ar autobusa izmēriem. 
Pēcpusdienā šķērsojam Kalifornijas robežas, kur mums liek deklarēt svaigos augļus, šķiramies no viena apelsīna, kurus štatā ievst nav ļauts. Trešās dienas kurss tiek uzņemts uz rietumiem, uz Josemithe nacionālo parku, tomēr iekuļamies visādos satiksmes sarežģījumos, ne visi mazākie ceļi ir labi marķēti, jo sevišķi pilsētās, tā nu nomaldamies pa pāris mazpilsētām un parkā ierodamies tikai vēlā pēcpusdienā. Parks ir ok, un ieleja ir iespaidīga, bet šķiet esam ieradušies nelaikā, jo visur pa pilnam ar cilvēkiem, tā nu jau pa tumsu braucam ārā no parka. Ceturtā diena ir karstuma diena, dodamies tuksnesī uz Nāves ieleju, kas ir riktīgi iespaidīgs parks, vienīgi karstums dara pāri ne vien mums, bet arī fordam, kas sāk nemitīgi pārkarst. Tā nu nākas braukt pavisam lēnām, pāris reizes pat stāties malā atdzišanai, bet daba te ir forša, tā ka īpaši neiespringstam un ap pusdienlaiku sākam ripināties Las Vegasas virzienā. 
Neilgi pēc tam, kad kārtējo reizi esam stājuši malā dzesēt motoru esam liecinieki citam neveiksminiekam, kura svaigais GT Mustangs ir pārkarsis un aizdedzies vien pus kilometru no ugunsdzēsēju depo. Las Vegasā nočekojam kas par vainu un pašu spēkiem savedam mašīnu kārtībā. Jāatzīst, ka nevar nepamanīt, ka esam Las Vegasā, jo viens no pirmajiem skatiem, ko ieraugam, ir laulību cereminija nelielā laukumiņā, kur mācītāja lomā ir neviens cits ka Elviss!!! Laulību kapellas te nevar nepamanīt, tās ir uz katra stūra, tāpat kā kazino un visādi prostitūcijas aģitātori un bāri, kuros var tikt pie dažādiem superkokteiļiem. Nav jau gluži tā, ka pilsēta ir pagrimusi vai izvirtusi, visi izskatās laimīgi, sapošas un dodas vakara gaitās. 
Ir padomāts par katru, pilsētas centrā vari izbraukt pa amerikāņu kalniņiem vai pavadīt kādu stundu M&M's veikalā, kas izpleties pa četriem stāviem, un kas pats dīvainākais 90% no veikala apmeklētājiem ir pieauguši cilvēki nevis bērni. No kazino izdodas atvadīties ar pozitīvu bilanci un tai pat vakarā šķērsot Arizonas robežu. Piektā diena tiek veltīta Grand Canyon, kas ir tiešām iespaidīgs dabas brīnums, iespaidīgāks kā bildēs un filmās. Bet ceļš ved tālāk uz dienvidiem... Fēniksa un Tuksona. Vēl vienu dienu pavadam Tuksonā, kas ir samērā jauka pilsēta tuksneša vidū ar spāniska paskata veco pilsētas daļu. Pārlaižam nakti Seguaro nacionālajā parkā kempingā starp kaktusiem, kas te tiešām ir milzīgi. 
Kaktusi te ir aizsargāti ar likumu, jo izrādās paiet vismaz 75 gadi līdz seguaro kaktuss vispār sāk audzēt savu pirmo “rociņu”. Pirmdiena sākas ar vilšanos, jo izrādās, ka štatos mēs fordu tik vienkārši pārdot nevaram, nepieciešams kārtot visas importēšanas formalitātes, kas nav ne ātri padarāmas, ne lētas, tā ka nonākam izvēles priekšā, pamest mašīnu Arizonā vai doties tālāk...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru