Saigona

Divdesmit divu stundu brauciens izvēršas par divdesmit sešu stundu braucienu, jo pa vidam piedzīvojam riepas boom bastick un kameras līmēšanu ceļmalā, bet ar tumsiņu tomēr nonākam Ho Chi Minh City jeb Saigonā. Milzīga pilsēta ar vēl vairāk motobraucejiem un trakāku satksmi. Gājējiem šeit nav vietas pat uz ietves, jo šeit ir izpletušies vai nu suvenīru tirgotāji vai ir ierīkota motorolleru stāvvieta vai arī motobraucēji ietvi uztver kā papildu joslu. Teorētiski ir gājēju pārejas, bet luksofori ir pagriezti tikai pret braucējiem un praktiski regulē satiksmi tikai braucējiem. Pirmajā dienā apskatam pilsētu, aizejam uz kara muzeju, apspriežam tālāko rīcības plānu un vakarā atzīmējam 23.oktobri kūkas vietā ēdot krabi. Krabis mega labs, un iet kopā ar vietējo alu, bet kara muzejs gan like nedaudz vilties, viss atspoguļots tikai no vjetnamiešu “ierakumu puses”, nu komunisms kā ne kā. Vēl aizdodamies uz pasta kantori, kas ir baigais koloniālā laikmeta kultūras piemineklis, un pie viena nosūtam paku ar uzkrātajiem suvenīriem uz Latviju, paka izrādās ceļošot pa jūru veselus divus mēnešus, ar to šķiet iesaiņojums kļūst vērtīgāks par pašu pakas saturu.
Nākamajā rītā mūs pamodina pērkons un stiprs lietus. Tieši šodien paredzēta ekskursija uz Mekongas deltu. Viss sākas ar braucienu pa Mekongu, vēlāk nomainam laivu un dodamies uz vienu no salām, kur tiek gatavoti kokosriekstu saldumi. Mmmmm silti tikko, gatavoti saldumi garšo lieliski! Skatamies, kā saldumi tiek gatavoti – mīcīti, sagriezti, ietīti... Konfektes ar rokām tiek ietītas divos papīriņos, no kuriem iekšējais - rīsu papīrs ir ēdams. Talāk atkal braukājamies pa deltu, dodamies uz kādām citām salām, paklausamies tradicionālās dziesmas, uzēdam tropiskos augļus.

Uz dienvidiem!

Hue ierodamies bez kaut kādiem konkrētiem mērķiem, vienkārši pilsēta, kura atrodas sasniedzamā attālumā no Hanojas, pie tam dienvidu virzienā. Nu, nekas tāds īpašs, galvenokārt tā vieta slavena ar to, ka līdz 45tajam gadam bijusi galvaspilsēta, bet kara laikā vistuvāk demilitarizētajai zonai esošā Dienvidu pilsēta, abas lietas diez gan labi var redzēt pilsētas vaigā. Ložmetēju ligzdas un karaļa rezidence... Iežogotā pilsētas karaliskā daļa ir puslīdz interesanta, apstaigājam galma teritoriju, pabarojam zivis ar tur pat nopērkamo zivju barību un atgriežamies viesnīcā, kur jau sākam plānot došanos prom no Hue. Tā nu arī tiekam pie biļetēm uz Hoi An jau ar nākamā rīta autobusu.
Hoi An ierodamies rīta pusē un kā vienmēr priekšā hoteļu piedāvātāji,kas aicina doties līdzi. Šoreiz vilinošs sķiet piedāvājums ar peldbaseinu par 7 dolāriem, par kuru bijām jau dzirdējuši Hue, tā nu tur arī paliekam, un izrādās, ka hotelī tiktiešām ir baseins. Tā kā pedējās dienās esam diezgan daudz staigājuši un nu jau esam nedaudz apraduši ar Vjetnamas trako satiksmi, nolemjam izīrēt riteņus. Juhuu!!! Tik laba sajūta! Kad esi uz riteņa, uz tevi pārējie braucēji jau skatās kā uz satiksmes dalībnieku, vairs nepīpina! Un tagad arī mēs varam izbaudīt satiksmes noteikumu pārkāpšanu – braukt pie sarkanās gaismas, braukt pa pretējo joslu utt., neviens uz tevi dusmīgi neskatās, tas šeit ir pilnīgi normāli! Jā, šeit nepastāv tāds jēdziens kā galvenais celš, ja kāds brauc ārā no kādas mazas ieliņas, Tagad iviņš vienkārši uzpīpina, lai pārējie zina. Tagad mēs izbaudam to, par ko iepriekš šausminājāmies = )))) Mums patīk Hoi An! Visjaukākā pilsēta Vjetnamā, ko esam redzējuši. Nav ļoti uzbāzīgu cilvēku un ēdiens ir vienkārši lielisks. Brokastīs nobaudam šīs pilsētas tradicionālo ēdienu – resnas nūdeles ar visādiem zaļumiem, kraukšķiem, asniņiem un gaļu pēc izvēlēs. Viens no gardākajiem ēdieniem, ko esam līdz šim nobauījuši Āzijā. Tā arī pavadam divas dienas – braukājoties ar riteņiem apskatam pilsētu un baudam garšīgos ēdienus. Jā, nevar nepieminēt visādus kičīgos suvenīrus, apģērbus un apavus, ko var pasūtīt pēc savas gaumes, un stundas laikā jau gatavas tavas Nike kedas! Pēc šīm jaukajām dienām seko 22 stundu brauciens guļamautobusā uz Vjetnamas dienvidiem.

Ha Long

Arī nākošā diena Hanojā paiet uz “easy” viļņa, aizejam līdz tirgum, kas nav tā iedvesmojošākā vai skatāmākā Hanojas vieta, apskatam tirgus apkaimi, kur tirgoņi sadalījuši ietekmes sfēras pa ielām, piemēram, audumi uz vienas, papīrs uz otras, skrūves/naglas uz citas, nu nekas jauns, bet tāpat nepierasti priekš eiropiešiem. Pa dienu ieslīdam vēl pāris tūraģentūrās, jo ir doma doties “kruīzā” pa Halongas līci.. cenas ir dažādas, bet tirgoņi vēl dažādāki, viens pat pamanās mani kārtīgi saniknot, tā nu nonākam pie secinājuma, ka lētākie un labākie piedāvājumi nāk tieši no mūsu pašu viesnīcas, kur tiekam pie biļetēm uz divu dienu tūri pa slaveno līci.
Līcis atrodas relatīvi tuvu Vjetnamas galvaspilsētai, tomēr dodamies ceļā jau ap astoņiem no rīta, jo galā tikšana aizņem apmēram četras stundas. Tā kā esam pēdējie pasažieri, kuriem pakaļ ieradies busiņš, tiekam pie neērtākajām vietām un tās četras stundas šķiet gaaaaras. Nonākot Halongas ostā secinam, ka tūristu vidū džonku atrakcija ir krietni populārāka kā var iedomāties, desmitiem laivu gaida savus pasažierus, un sāk jau likties, ka nekas jauks no tā “kruīza” nesanāks. Pēc pusdienām, kas tiek ieturētas jau uz klāja, dodamies uz salu, kur apskatāmas kārtējās alas, raugamies uz šādu superapskates objektu skeptiski, bet tomēr izplūstam cauri vienai no alām tūristu straumē (izskatās, ka visas laivas šeit piestāj apmēram vienā laikā), viss izgaismots un iekšā pat strūklaka ierīkota... vienīgais, kas škiet ievērības cienīgs ir caurums alas griestos, pa kuru iespīd saule, nu tāds riktīgi izteikts staru kūlis. Dodamies tālāk, un kaut kā pamanamies atdalīties no citu laivu pūļa, droši vien neredzam tās laivas, jo visapkārt ir n-tās salas, un salas ir tiešām iespaidīgas, atkal liek padomāt cik gan dažāda var būt viena un tā pati Zeme, tiešām vēl viena vieta, kuru aprakstīt neņemamies. Tā nu visu pēcpusdienu slīdam gar salām un klintīm, bet iestājoties krēslai noenkurojamies klinšainu salu ieskautā līcī, kuru par bāzi izvēlējušās vēl vesela kaudze laivu.. Ieturam vakariņas, kāds alus, paskatamies uz visapkārt redzamajām gaismiņām, un dodamies gaidīt rītdienu.
Rīts sākas ar kajakošanu, tā nu ar kajaku apbraukājam dažas salas, viss tāds mierīgs, un karstums arī vēl nav pamodies, nu riktīgi kā no tādas filmas, filmas ar labām beigām, jo neskatoties uz to, ka abi sēžam kajakā pirmo reizi, tiekam galā sausi un priecīgi. Pēc brokastīm piestājam uz peldi, kuru gan jau pēc pārdesmit minūtēm izjauc vietējie kārtības sargi, izrādās peldēt “no laivas” nedrīkst, tā nu pa lielam mūsu brauciens pa līci ir beidzies, vēl tik paēdam restorānā nu jau uz sauszemes, un laižam atpakaļ uz Hanoju, kur uzturamies vien divas stundas, jo esam nolēmuši doties dienvidu virzienā. Tā nu pēc labām vakariņām un pāris alus kausiņiem vietējā lokālā šķiramies no lielpilsētas, ar kuras satiksmes bijām jau teju apraduši un ielas šķērsošana motociklu burzmā vairs nelikās tik traģiska.

Ha Noi

Hanojā ierodamies pēcpusdienā, bišķi noskurinamies palūkojoties uz satiksmi un ar astoto autobusu dodamies centra virzienā. Kartē nospraužam mērķi, pāris lētākās viesnīcas, un nekļūdamies, jo viesnīcas ap to kvartālu netrūkst, cenas ir nedaudz augstākas kā kaimiņvalstīs, bet visiem viesnīcniekiem ir “otra viesnīca divu minūšu attālumā”, kurā ir lētākas istabas, tomēr visbiežāk otrajā viesnīcā ir švaka kvalitāte un cena nemaz neatškiras, beigu beigās atmetam supertaupību un nospriežam, ka labāk tomēr cenas rēķināt latos, un tiekam pie pavisam labas istabas. Vakarā izmetam pāris līkumus pa apkārtni, kas liekas biš' neierasta, n-tie mototaksisti un velotaksisti, kas grib tevi visur vest, diez gan pamatīga netīrība, ja salīdzinām ar kaimiņiem, bet pa vidu pa kādam zīda un suvenīru veikalam. Nākošo dienu pavadam riņķojot pa vecāko pilsētas daļu, lieki neiespringtam un baisos mērķus neuzstādam, un nav nemaz slikti, atrodam feinas ēstuves (tīri garšīgi, nav uz pusi tik asi kā Taizemē), salabojam pie kurpnieka sandales, iepērkam pa kādam auglītim.. nu tā! Pēc launaga atpūtas atkal dodamies ielās, paēdam un nobāzējamies jau iepriekšējā vakarā pārbaudītā alus “bārā”.. Alus nav diez ko garšīgs, bet pāris kausiņi pa 10 santīmiem gabalā pirms gulētiešanas jau netraucē.

Wellcome to Vietnam!

Rīts pirms Vjetnamas iesākas tāds gauss, jo līdz pusdienlaikam mums nav īsti ko iesākt, izmetam vēl līkumu pa tirgu, iepērkam banānus un tiekam pie kaut kādiem kukurūzas nūjiņu tipa šokolādes piegaršas našķiem un nobāzējamies autoostā. Pēc kādas stundas arī sagribas ēst, bet galīgi nekārojas vietējie labumi, kas lielokoties izskatās it kā vienreiz jau kāds būtu tos ēdis, finālā paķeram rīsus, un drīz jau arī rāpjamies iekšā autobusā, kurš sola mūs vizināt līdz pat Vinh, kas uz kartes izskatās diez gan paliela vjetnamiešu pilsēta, par kuru diemžēl mūsu rīcībā citas informācijas nav, tikai nosaukums. Autobusā esam vienīgie īstie pasažieri, jo pārējie pieci cilvēki ir pavadoņi precēm, ar kurām ir piekrauts viss autobuss. Līdz robežai tiekam bez jelkādiem sarežģījumiem, bet pati robeža ir bišķi bardaks. Laosas pusē tiekam cauri veikli, bet Vjetnama ir citāda.. Robežsargi liekas ir slinkākie pasaulē, visi sūta viens pie otra, nespēj pateikt nevienu vārdu, beigu beigās izrādas, ka mums jāaizpilda kaut kādas formas, kuras vienkārši izbeigušās, bet to jau neredz, ja snauduļo patālāk no lodziņa atlaidies beņķītī. Kad tiekam ar visu galā, un pases jau sazīmogotas, no mums tiek prasīts dolārs... nav jau daudz, bet par ko?? Beigās jau samaksājam, jo vietējie dara tāpat, tomēr kremt, ka tur sēž tādi tefteļi, kas nevar ne pakustēt, bet mums viņiem jāmaksā par to, ka viņi dara darbu, kurš jau vienreiz apmaksāts. Pirmo iespaidu par Vjetnamu vēl pamatīgāk sačakarē skats, ko ieraugām turpat uz robežas, vjetnamieši no Laosas ved iekšā suņus, bet suņus Vjetnamā ēd, kādēļ jautājumi par to, uz kurieni tie dodas, nerodas! Suņi ir sastūķēti salocītos un saņurcītos būrīšos, tā ka neatliek vietas pakustēt, daži smilkst, daži rej, bet lielā daļa izskatās beigti vai vienkārši padevušies liktenim, kuru izskatās viņi tīri labi nojauš. Gan Taizemē, gan Laosā ir kaudzēm suņu, kuri vazājas pa ielām, bet neviens no tiem suņiem nav agresīvs, domājams nedarītu pāri pat kaķim, ja tas izdomātu nocelt kaulu no deguna priekšas. Kad nonākam pirmajā VJetnamas ciematā, izrādās, ka šeit jāmaina autobuss, tiekam pārsēdināti citā busā, un gaidam kādu stundu līdz tas sāks kustēt. Kamēr gaidam varam labi novērot vjetnamiešu dzīvesveidu, precīzāk, sievietes strādā, bet veči atpūšas, iedzer, uzpīpē, uzspēlē kārtis. Nu jā... ierodas arī suņu mašīna, no kuras tiek vilkts ārā melns suns, laikam pircējs to ir riktīgi noskatījis vai pasūtījis, pārējie pieci suņi kofera izmēra būrī tiek brutāli ar lomiku vandīti malā un skats nav no jaukajiem arī tad, kad vainīgais suns tiek nodots pircējam, kurš sašņorē kājas un purnu, ieliek maisā, uz rollera un prom. Neko skaistāku VJetnamu nepadara arī turienes satiksme, kas ir vienkārši vājprātīga, to ko Latvjā sauc par “avārijas situācija”, tur ir reizi minutē kā minimums. Noprotam, ka esam nonākuši Vinh, bet neviens jau nerunā citā valodā kā savējā un tik vīlē tālāk ar tekstu “Hanoi, Hanoi..”, līdz mēs palūdzam, lai laiž mūs ārā. Kaut kādā brīnumainā kārtā tiekam pie viesnīcas, dargajā galā, tomēr jāpiebilst, ka nekur nav izkartnes “hotel”, viss tikai vietējā valodā, arī personāls nespēj iebraukt nekādos žestos, nevar izrunāt vārdu pase u.tml.
Nākošā diena iesākas interesanti – pieceļamies un mēģinam doties uz autoostu. Pilsētas kartes mums nav un neizdodas arī satikt kādu, kas runātu kādā no valodām, ko zinam mēs. Tomēr tas netraucē vismaz kādiem 20 taksistiem uz motorolleriem piedāvāt mūs aizvizināt uz jebkurieni (mēs gan joprojām nesaprotam, kā viņi iztēlojās mūs divus ar milzigām somām uzsēdināt uz sava rollera). Pēc kādām 20 minūtēm esam taksī un, kad ierodamies autoostā un kāpjam ārā, kādi piecpadsimt cilvēki momentā ir klāt un aiz rokas velk katrs uz savu pusi (ar Maroku pat nevar salīdzināt). Vienam no piecpadsmit izdodas mums paziņot cenu un mēs sekojam viņam uz Hanojas autobusu. Protams, autobusā mums prasa citu cenu, bet mēs jau esam nedaudz rūdīti šajā ziņā. Brauc viņi pilnīgi traki un visu laiku pīpinādami apdzenot simtiem riteņbraucēju un motorolleristu. Kad pēc trīs stundu brauciena ir ēšanas pauze, arī mēs izdomājam ko iekost, biļešu pārdevējs no autobusa saka, ka viss ir lēts un garšīgs. Vieta, kā jau pārsvarā visas šī reģiona vietējās iestādes, izskatās diezgan.... vienkārša = ))) Mēs paņemam uz diviem rīsus un vistu. Lielākais pārsteigums, kad mums beigās nosauc cenu, dārgākie rīsi mūsu mūžā (jā, paši vainīgi, no kļūdām nemācamies, un šoreiz viss notika tik ātri, ka negribējām sākt čakarēties ar prasīšanu, cik kas maksā, jo tas paņem ļoti ilgu laiku, kamēr sameklē kalkalatoru vai kādu rakstāmo, kamēr izdomā cenu, kamēr uzraksta...). Mums, protams, šoks. Labākais tas, ka mūs neviens nesaprot. Beigās jau saruna izvēršas visas kafenīcas līmenī, vietējie noskatās, kā īpašnieks mūs čakarē un... izčakarē.
Kad esam tikuši līdz Hanojai, uz ielas mani viens vietējais aiz somas brutāli pagrūž, jo nereaģēju uz viņa superpiedāvājumu par hosteli, vēl pēc laiciņa man uzbrauc virsū divas riteņbraucējas. Welcome to Vietnam!

Miests

Tao dai?
Sestdienas rītā jau pkst.10 ar visām somām esam Vientjanas informācijas birojā (pirmo reizi šāda veida iestadījumā DA Āzijā), kur pieņemam lēmumu, ka šodien dosimies uz Pakkading nevis uz Paxan, kas pēc darbinieces teiktā ir daudz mazāks miests un tur var arī nebūt neviena hosteļa vai viesu mājas. Mūsu plāns ir doties uz kādu vietu, kas nav minēta ceļvedī, īdz ar to varētu būt mazāk tūristiska. Pēc nepilnas stundas jau esam ceļā un vēl pēc dažām stundām esam miestā, kur mums jāmaina autobuss pret pikapu. Nesaprotam, vai tas atiet 50 minūtes pēc plkst. 14 vai tieši pēc 50 minūtēm, bet tā kā esam izsalkuši, atstājam mantas mašīnā un dodamies meklēt ēdamo, jo, ja kas – šoferis zina, kurā virzienā esam aizgājuši. Pēc pusstundas dodamies ceļā un, kad mums paziņo, ka esam klāt, esam nedaudz pārsteigti. Izskatās, ka ciemā ir tikai dažas ielas, bet vispār mums jābūt priecīgiem, jo šeit ir viena viesu māja.
Vairāk kā 75% Laosas iedzīvotāju dzīvo ciematos, tad nu arī mēs šo pēcpusdienu pavadām vienā no daudzajiem ciemiem, kur katras mājas pirmajā stāvā ierīkoti veikali ar dažām čipsu pakām, dzērieniem un visvisādām saimniecības precēm vai arī kāds kafūzis. Tā kā mūsu hostelī ir tv, tad pārmaiņu pēc šo vakaru pavadam uzjautrinoties par ceļojumu kanālu un tur sniegto informāciju.
Nākamajā rītā jau pēc piecem mūs modina gaiļi, kuri dzied nonstopā, līdz ar to jau astoņos esam uz ceļa, kur mēģinam nostopēt pikapu. Ilgi nav jāgaida, var jau sadzirdēt pa gabalu, jo cauri ciemiem un pilsētām viņi brauc pīpinādami. Mūsuprāt, šoreiz tiek prasīta pārāk liela summa, tādēļ sakam, ka mēs nebrauksim, bet tad šoferis un biļešu tirgone izlec no mašīnas un nāk ar mums runāt, sarodas vēl pāris cilvēku apkārt mums un notiek kaulēšanās. Mēs neiespringstam, jo zinam, ka pēc kāda laiciņa brauks nākamā mašīna un šorīt mums nav kur steigties. Beigās cenu nokaulējam gandrīz uz pusi un kāpjam iekšā mašīnā, kura šoreiz ir piebāzta nevis ar rīsiem, bet visādiem dārzeņiem un garšaugiem. Ceļā pavadām kādas četras stundas un brīžiem šķiet, ka vietējie mašīnā par mums uzjautrinās, jo viņu vidū ir kaut kāds robežsarga ar sirpi un āmuru pie krūts, kuram atrodas pa jokam un stāstam skatoties kaut vai uz paša kurpju šņorēm. Atkal jāsaka, ka ainavas pa ceļam ir baigi iespaidīgās, sanāk braukt virs spicām klinšu korēm, un aplūkot lietus sezonas sastrādāto, ar ko cīņu uzsākušas ceļinieku brigādes, šur tur pazudusi viena josla no asfaltētā ceļa, vienviet pat var manīt kā izskatās zemes nogruvums, baisi – koki ar saknēm tiek aiznesti pa kalnu lejā līdz ar ceļu, akmeņiem un visu, kas cits pagadās priekšā. Droši vien jau uz Vietnamu dotos šodien, ja vien mūsu vīzas nebūtu derīgas tikai no rītdienas, tāpēc arī nobāzējamies Lak Ksao (burtiski tulkojot “divdesmitais kilometrs”), atrodam viesu māju un konstatējam, ka LP ceļvedī teiktais ir taisnība, nekā ievērības cienīga te nav, tomēr, tā ir Laosa, un tieši tā no malas izskatās lielākā daļa mikromiestu, kas sabāzējušies ap galvenajiem ceļiem, pa kuriem tad uz pilsētām aizplūst apkārtnes zemkopju ražojumi. Šovakar paliekam bez vakariņām, jo nūdeļu zupu jau ēdam brokastīs un nav vēlēšanās to pašu ēst vēlreiz.

Sabai dee

Piektdiena, 10. oktobris! Ārā laiciņš tāds, ka nepateiksi “oktobris”, pa dienu riktīgi spiež pie zemes un velk uz kādu alus dārzu, un par laimi alus dārzu Vientjanā netrūkst, bet iesākumam laikam jāizstāsta kā mums gāja pa VangVieng.
Miests, kas kartē izskatās pēc lielas pilsētas atrodas pusceļā starp Luang Prabang un Vientjanu, taču ne tāpēc tas kļuvis par tūristu upuri un pārvērties par lielu diskotēku, pie vainas it kā ir megalieliskais skats, kas paveras pār upi, kuras krastos tad arī sadrūzmējušās visas viesu mājas un bāri, un tuvējos kalnos vairumā esošās alas. Arī mēs tiekam pie krasta masīvā esošas viesu mājas ar tīri jauku terasīti un jau aprakstīto dušu, un arī mūsu plānos ir alu apskate, kas sevī ietver arī nokļūšanu līdz alām, vienvārdsakot, ne pa kapeiku neatšķiramies no pārējās tūristu/ceļotāju masas, kas gandrīz vienādā ātrumā plūst no Taizemes uz Luang Prabang, tad VangVieng, tad Vientjana, tad Pakse.... Nu par pus kapeiku varbūt tomēr atšķiramies, jo nolemjam neiesaistīties tūbingā un neejam uz bāriem, kuros skan trīs gadus vecu bumciku parāde. (Tūbings ir laosiešu mega izgudrojums, vienkārši iesēdina tevi piepūstā mašīnas kamerā un palaiž pa upi, ik pa laikam izklaidējot ar alkoholisku programmiņu, un tā divas stundas.) Lai nu tūbings un bāri, mēs izdomājam, ka dieniņu var veltīt alām un apkārtnei, kas tiešām ir gana iespaidīga. Tiekam pie nomas reiteņiem un dodamies alu virzienā. Sākam ar tuvāko, kas arī laikam vispopulārākā, pie ieejas apkārt esošajā parciņā šķiramies no simboliskiem četriem tūkstošiem kipu katrs, bet nonākot pie ieejas pašā alā atduramies pret nākošo kasīti, kurā jau nu tiek prasīti piecpadsmit tūkstoši no katra. Sanāk bišķi vilties, jo būtu jau jauki, ja viņi tos 19 000 paprasītu uzreiz nevis maldinātu ar kaut kādām mazākām naudiņām, kasierei nekautrējamies apjautāties vai būs jāmaksā arī par prom došanos, bet valodu barjera piebeidz gandrīz jau nobriedušo konfliktu. Pati ala ir diez gan augstu kalnā, tā ka līdz tai vēl labs gabals jārāpjas pa trepēm, bet iekšā nekādi pārsteigumi nesagaida, ala kā ala, elektrikso spuldzīšu apgaismojums un iekārtotas gājēju taciņas, stalaktīti un stalagmīti... tiekam galā divdesmit minūtēs, pie sevis nospriežot ka alas gan laikam visā pasaulē pa lielam vienādas. Nākošo pārsteigumu sarūpē tilta šķērsošana, par kuru atkal nākas maksāt, šoreiz gan iedziļinamies darījuma sastāvdaļās un nonākam pie tā, ka biļete derīga arī atpakaļceļā. (Jāpiebilst, ka visas summas ir nelielas, runa ir tikai par principu un veidu, kā viņas tiek prasītas, tā ka nav stresa, tikai saviļņojums!) Kad pametam pilsētu metam pie malas karti un minam cauri rīsu laukiem, ignorējot visādas tur norādes uz alām pa malu malām, līdz nonākam vietējo miniciematā, kurā manām visai ticamu norādi uz alu, kurai bonusā nāk “lagoon”, un tieši tas mums šķiet vajadzīgs, jo arī vakardienu par vēsu nenosauksi. Pēc vēl kāda kilometriņa esam klāt, noprecizējam atkal visas detaļas saistībā ar biļeti, un apgādājušies ar lukturīti (komplektā normāls 2kg akumulators) dodamies uz alu. Šoreiz trepes nav, ir tikai mežonīgi stāvs kāpiens pa klinti, ko vieglāku nepadara ne aķis, ne soma, ne kājās esošās sandalītes. Jau slapju kreklu nonākam pie ieejas, kas neliek vilties, nekāda elektriba, nekāda “trotuāra”, viss ko var redzēt gaismas staru apspīdētajā pleķītī ir guļošs buda. Liekam lietā lampu un dodamies iekšā... Foršākā ala, kurā nācies būt, pilnīgs klusums, tikai pilieni no alas griestiem, neviena cita dzīva dvēsele, tikai lielie zirnekļi savos tīkos kaut kur nostūrīšos, un pēc pārvarētiem klinšu bluķiem tiekam milzgā zālē, kura neviļus liek aizdomāties par visādām apslēptajām mantām un citām muļķībām, kas mums no Žila Verna un viņa domubiedriem Holivudā atnākušas. Ceļš lejā pa klinti nav diži vieglāks, bet ir motivācija - upe.. Zils ūdens, pārliecies kaut kāds džungļu koks un virve ar kuru laisties iekšā, izklausās labi, bet zskatās vēl labāk, tomēr, visu pārspēj tā feinā sajūta, kas pārņem ielecot vēsajā ūdenī... Krietnu laiku pavadam pa upi, bet nākas jau arī atgriezties pilsētā. Pa ceļam vēl piestājam uz vakariņām vietējā ēstuvē, kuras ēdienkartē vislabāk izskatās Beerlao, un pirms tumsas jau esam atpakaļ savā viesu namā, lai no rīta celtos ar jaunu mērķi, Laosas galvaspilsētu – Vientjanu.
Galā tiekam pārsteidzoši ātri, tikai trīs ar pus stundas, kaut arī dzirdēti stāsti par piecām stundām un vairāk, kas galīgi neizbrīna, jo ceļš, kurš uz kartes izskatās pēc galvenās maģistrāles valstī, brīžiem zaudē asfaltu, bet citu brīdi liek atcerēties grantēto ceļu jaukumu, tajos tomēr nav bedres ar tik asām kantēm. Galvaspilsētā hoteļu izvēle nemaz nav tik plaša, kā varētu sagaidīt un cenas drusku pārsteidz negatīvā nozīmē, tomēr atceramies, ka tā desmitiem tūkstošu lielā starpība, pārvēršot latos neko diži liela nemaz nav, tādēļ paliekam bezpersoniskā iestādījumā, ar domu, ka ilgi šeit neuzkavēsimies. Pirmās pāris stundas Vientjanā nav uz mums atstājušas pašu jaukāko iespaidu! Izmetam pāris lokus pa pilsētu, papētam vietējo aktivitātes krastmalā, kurā visi gatavojas un atzīmē faktu, ka pēc nedēļas sāksies laivu sacīkstes. Ieslīdam vēl kādā krastmalas kafūzī uz alu, kur satiekam jau pazīstamu vācu džeku un meiteni no Šveices, kura mūs atceroties no vakardienas (mēs viņu nē), un nonākam pie secinājuma, ka jādodas..... gulēt, bet rīt tālāk vai nu uz Paksanu vai Ponsavanu, ta jau manīs.