svētdiena, 2009. gada 22. novembris
Pupusa
Hondurasa sākas ar robežu, uz kuras, protams, tiek ignorēts CA-4 līgums, kas ir vietējais Šengenas variants, kas sevī ietver Gvatemalu, Hondurasu, Nikaragvu un Salvadoru. Ātri vien saprotam, ka strīdēties nav vērts un šķiramies no dažiem dolāriem, kas acīmredzami nonāk robežsargu mazajā kasītē. Gandrīz visi no mūsu mazā autobusa šķērso robežu pa vienkāršam, vienigo Hondurasā neielaiž krievu, izrādās Hondurasai ar Krieviju nav bezvīzu režīma. Krievs jāpiemin, jo ir diez gan dīvains, IT specialists no Maskavas, kurš jau divus mēnešus tusējas pa Gvatemalu un nesaprot kāpēc ceļo, nesaprot ko vispār grib, bet domā, ka ir ceļotājs ar lielo burtu, kuram vienkārši vairs nav ko pasaulē ieraudzīt. Piestājam Copan Ruinas, kas slavena ar savām maiju piramīdām, tiesa gan mēs esam redzējuši iespaidīgākas vietas, kādēļ negrasamies maksāt padsmit dolāru ieeju un atlikušo dienas daļu notusējamies pa pilsētu, kas šķiet zeļ tikai uz tūristu rēķina, protams, tā vis nav Antigva, bet dažas tendences iezīmējas arī šeit, lielā daļa viesnīcu un restorānu pieder ārzemniekiem, savukārt tradicionālās ēstuves ka jau visur, pieder vietējiem. Kaut arī esam pie pašas Gvatemalas robežas, ko nevar nepamanīt, jo uz ielām (atsevišķos, labi zināmos krustojumos) notiek aktīva valūtas maiņa, virtuve šeit pamatīgi atšķiras, topa lieta ir pupusas, kas ir tādi kā plāceņi no tās pašas tortiļu mīklas, ar dažādiem pildijumiem, jāatzīst – daudz baudāmāka lieta kā meksikāņu tako. Vēl viena atšķirība, kas uzreiz iekrīt acīs ir apsardzes sistēma, banku durvis šeit apsargā vismaz trīs bruņoti onkuļi pretstatā vienam meksikāņu apsargam un diviem gvatemaliešu drošībniekiem. Nākošā pietura Santa Rosa de Copana, uz kurieni tiekam nakamajā dienā. Pilsēta ne ar ko īpašu neizceļas, ja nu vienīgi ar to, ka nemana pārāk daudz tūristu, kam par spīti centrālā parka vidū ierīkots tūrisma informācijas centrs, kurā sēdošā meitene runā tikai dzimtajā spāņu valodā un nevar ieteikt nevienu lētā gala viesnīcu, bet dārgā gala viesnīcu cenas nepārzina. Pēc ilgākiem meklējumiem atrodam viesnīcu, kuras kvalitātes – cenas attiecība šķiet pieņemama, tad ķeramies pie vēl ilgākiem vakariņu vietas meklējumiem. Viesnīcu trūkums varētu būt izskaidrojams ar tūristu trūkumu, bet arī vietējiem taču gribas ēst! Tiekam pie vistas, kas droši vien ir tik pat nozīmīgs ēdiens hondurasiešu ēdienkartē kā pupusas. Vistu viņi apvārta kaut kāda panējumā un burtiski uzvāra eļļā, un kas dīvaini, pati gaļa nav pārāk piesūkusies ar eļļu. Nākamajā rītā dodamies uz cigāru fabriku, kas arī ir galvenais iemesls, kādēļ esam šeit piestājuši. Fabrika nav pārāk milzīga, bet runājot par cigāru biznesu, galvenais jau nav kvantitāte, bet kvalitāte. Pilnīgi visi cigāri, kas nāk no Flor de Copan fabrikas ir roku darbs, kam mēs varam izsekot no paša sākuma līdz beigām. Fabrikā tiek rullēti cigāri arī priekš tādiem lieliem brendiem kā Romeo y Julieta, Churchill u.tml., bet liela daļa no darba ir specpasūtījumi priekš ekskluzīvākiem tirgoņiem. Tieši no šejienes nāk cigāri, kas pasaules cigāru topā droši dzīvojas pa augšgalu, kas neizbrīna, redzot to rūpību, ar kādu te darbi tiek veikti, nemaz nerunājot par daudzkāršo kvalitātes uzraudzības sistēmu. Vienīgi rodas jautājums, cik cigāru tirgus vērtībā ir rullētāju algas, kuri minūtē uzvirpina teiksim vienu Robust “Flor de Copan”, kuru internetā pa lēto var dabūt samaksājot latus divdesmit. Dodamies tālāk uz Gracias, kas arī nav milzu pilsēta, bet labs pieturas punkts, no kura pavisam netālu atrodas karstie avoti, kuros pamērcējamies labas pāris stundas. Tumšs šeit paliek jau ap pieciem tā kā diez ko daudz dienas laikā pagūt nevar un nakts transporta šeit, tāpat kā citās Centrālamerikas valstīs, nav. No rīta uzņemam kursu uz La Esperanzu, bet nonākot galā konstatējam, ka šī laikam nav tā pilseta, kas mūs uzrunā un aicina palikt, tā kā ir vēl agrs ceturtdienas rīts, nospriežam, ka varam pagūt līdz piektdienas vakaram šķērsot Hondurasu un Nikaragvu, lai pagūtu uz sestdienas rīta laivu, kas no Blūfildas atiet uz Kukurūzas salām (Corn Islands). Sakarā ar politisko situāciju valstī divu stundu brauciens uz galvaspilsētu ievelkas, jo autobuss tiek apturēts, visiem večiem, kas vecāki par 12 gadiem jākāpj laukā, tiekam nostādīti rindā, kuru stingri uzrauga onkuļi formas tērpos ar plintēm pie pleca, un pēc dokumentu pārbaudes tiekam reģistrēti iebraukšanai galvaspilsētā. Pati galvaspilsēta ir visai drūma vietiņa, no kuras gribas fiksāk tikt prom. Taksis ir galvenais pārvietošanās veids, vismaz priekš ārzemniekiem, jo drošība šeit ir viena no lietām, ar kuru nevajadzētu jokot, par ko liecina kaut vai tik “smieklīgi” skati kā alus piegāde nelielam veikaliņam, kuru modri uzrauga apsargs bruņu vestē ar pirkstu uz vinčestera mēlītes. Veiksmīgi noķeram nākošo busu un dodamies Nikaragvas virzienā, El Paraiso skrējienā noķeram autobusu uz Los Manos un esam gatavi robežas šķērsošanai. CA-4 ir mīts, par ko parliecinamies atkal, un pēc n-tajiem maksājumiem, n-tajiem papīriem esam tikuši ārā no Hondurasas.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
1 komentārs:
Es gluzhi nesapratu, ja ar Hondurasu bezviizu rezhiims, tad kamdeelj bija jaamaksaa uz robezhas? Martins
Ierakstīt komentāru