Es neesmu reliģiozs cilvēks, bet nu ir lietas, kas pavelk... Četumalas baznīca, budistu klosteri, Semana Santa Spānijā un mošejas Ziemeļāfrikā ir gana iespaidīgas, bet ja runājam par reliģiju “sirdij”, tad Maximons vai San Simons ir nepārspējams līderis. Šo rītu sākām ar lokācijas maiņu, no Antigvas devāmies ceļā uz San Andres, kur pēc mūsu rīcībā esošās informācijas tieši 28. oktobrī notiek pamatīgs tusiņš par godu Gvatemalas augstienēs populārajam “svētajam” San Simonam.
Simons varbūt nav gluži svētais, ja skatamies uz svētumu no tradicionālā kristieša redzes punkta, bet vīriņš ir pietiekoši varens, lai vietējie maiji viņu cienītu, ja ne vairāk, tad tik pat cik baznīcas svētos. Simons vietējo starpā pazīstams vairāk kā Maximons, no kura var izlūgties atbalstu, aizsardzību un labvēlību visādās lietās, to starp darbā, laulībā, mājas darbos, cīņā ar ienaidniekiem, ļauno un tamlīdzigi. Tas gan viss nebūtu nekas īpašs, tomēr pats Maximons ir tēls ar lielo burtu, jo viņš ir lāga vīrs pusmūža gados, kas allaž tērpies 18.gs. eiropieša uzvalkā, platmali galvā un kam piemīt visas cilvēciskās vājības, kuras tad arī lūdzēji cenšas izmantot. Maximonu var iepriecināt viņam piedāvājot cigārus un labas kvalitātes rumu, tāpat svētais neatsakās no naudas, diemžēl bieži vien cigārus aizstāj cigaretes un labo rumu šņabis vai kāds lētais ruma paveids. Taču sodien ir diena, kad Maximons tiks pie visa labākā un ne jau bišku - pa lielam, visas dienas garumā, šodien ir Maximona diena (Starpcitu, Maximons ir pareizais kadrs pie kura vērsties ar lūgumu palīdzēt, ja padomā ir kāds ne pārāk legāls biznesa plāns vai citas idejas, kas ne pārāk varētu patikt baznīcas svētajiem). Diemžēl mums dienas sākumā tik ļoti neveicas kā Maximonam - pašā San Andres atrodam vienu pašu hoteli, kur tiek prasīta neadekvāta cena par diez gan nožēlojamu istabiņu, neko darīt, jau atmetam domu par festivālu un sēžamies autobusā uz nākošo miestu. Tomēr izrādas, ka viss tusiņš norisinās pa ceļam starp abām pilsētelēm, kuras šķir vien 10 km, tā nu fiksi atrodam normālu hoteli nākošajā pieturas vietā un pēc īsa lielveikala apmeklējuma, kura laikā tiekam pie ruma pudeles (ziedojumam), jau esam ceļā uz festu.
Festivāls ir baigi jaukais, visi vietējie ir pārpucējušies, daži arī pārkodušies, bet pozitīvi, skan marimba dzīvajā izpildījumā, caur visu Maximona pagalmu vijas dzīvā piekritēju rinda pārsimts metru garumā, bet laimīgie, kas paspējuši svēto pacienāt ar šmigu un tabaciņu ārpusē jau metas dejās un metas pilni, deg tabakas ugunskuri, ap kuriem ritmiski kustas gigantiksus cigārus pīpējoši Maximona draugi, rums un šņabis tiek patērēts uz nebēdu un visu to pieskata līdz zobiem nobruņojušies apsargi. Ārpus pagalma var tikt pie jauka ēdiena, pie tam ēstuvju saimnieki neniknojas par līdzņemto dzērienu neslēptu patērēšanu, ko mēs arī izmantojam, arvien vairāk iefanojot par Maximona dzīrēm(jā, rindu neizstāvējām, līdz ar to ziedojumu izlietijām paši). Vienā mirkli gan paliek nedaudz neomolīgi, kad atskan kādi desmit pistoles šāvieni, apklust dzīvā mūzika, apkārtējie sāk krist zemē vai bēgt prom, un pie mūsu galdiņa spēlējošā banda gaida uzmundrinājumus ar drebelīgu aci skatoties uz vārtu pusi, no kurienes cilvēki cenšas tikt ārā. Nesamulst vienīgi vietējie mafiozo, kas piesēdušies mūsu galdiņa otrā galā un trenē rumu visai respektējamos apmēros. Pēc vēl pāris šāvieniem un policijas spēku dubultošanās atsākas dzīvā mūzika, un dzīres atgriežas vecajās sliedēs, vēl apruājamies ar pāris vietējiem, kas alko iespaidā kļuvuši pavisam draudzīgi, uzgriežam pāris dejas marimbo pavadījumā un esam gatavi doties mājup. Tik vien vēl iegādājamies mazu Maximona skulptūriņu, tā teikt veiksmei un atmiņām no jauka tusiņa par godu jaukam svētajam.
Simons varbūt nav gluži svētais, ja skatamies uz svētumu no tradicionālā kristieša redzes punkta, bet vīriņš ir pietiekoši varens, lai vietējie maiji viņu cienītu, ja ne vairāk, tad tik pat cik baznīcas svētos. Simons vietējo starpā pazīstams vairāk kā Maximons, no kura var izlūgties atbalstu, aizsardzību un labvēlību visādās lietās, to starp darbā, laulībā, mājas darbos, cīņā ar ienaidniekiem, ļauno un tamlīdzigi. Tas gan viss nebūtu nekas īpašs, tomēr pats Maximons ir tēls ar lielo burtu, jo viņš ir lāga vīrs pusmūža gados, kas allaž tērpies 18.gs. eiropieša uzvalkā, platmali galvā un kam piemīt visas cilvēciskās vājības, kuras tad arī lūdzēji cenšas izmantot. Maximonu var iepriecināt viņam piedāvājot cigārus un labas kvalitātes rumu, tāpat svētais neatsakās no naudas, diemžēl bieži vien cigārus aizstāj cigaretes un labo rumu šņabis vai kāds lētais ruma paveids. Taču sodien ir diena, kad Maximons tiks pie visa labākā un ne jau bišku - pa lielam, visas dienas garumā, šodien ir Maximona diena (Starpcitu, Maximons ir pareizais kadrs pie kura vērsties ar lūgumu palīdzēt, ja padomā ir kāds ne pārāk legāls biznesa plāns vai citas idejas, kas ne pārāk varētu patikt baznīcas svētajiem). Diemžēl mums dienas sākumā tik ļoti neveicas kā Maximonam - pašā San Andres atrodam vienu pašu hoteli, kur tiek prasīta neadekvāta cena par diez gan nožēlojamu istabiņu, neko darīt, jau atmetam domu par festivālu un sēžamies autobusā uz nākošo miestu. Tomēr izrādas, ka viss tusiņš norisinās pa ceļam starp abām pilsētelēm, kuras šķir vien 10 km, tā nu fiksi atrodam normālu hoteli nākošajā pieturas vietā un pēc īsa lielveikala apmeklējuma, kura laikā tiekam pie ruma pudeles (ziedojumam), jau esam ceļā uz festu. 
Festivāls ir baigi jaukais, visi vietējie ir pārpucējušies, daži arī pārkodušies, bet pozitīvi, skan marimba dzīvajā izpildījumā, caur visu Maximona pagalmu vijas dzīvā piekritēju rinda pārsimts metru garumā, bet laimīgie, kas paspējuši svēto pacienāt ar šmigu un tabaciņu ārpusē jau metas dejās un metas pilni, deg tabakas ugunskuri, ap kuriem ritmiski kustas gigantiksus cigārus pīpējoši Maximona draugi, rums un šņabis tiek patērēts uz nebēdu un visu to pieskata līdz zobiem nobruņojušies apsargi. Ārpus pagalma var tikt pie jauka ēdiena, pie tam ēstuvju saimnieki neniknojas par līdzņemto dzērienu neslēptu patērēšanu, ko mēs arī izmantojam, arvien vairāk iefanojot par Maximona dzīrēm(jā, rindu neizstāvējām, līdz ar to ziedojumu izlietijām paši). Vienā mirkli gan paliek nedaudz neomolīgi, kad atskan kādi desmit pistoles šāvieni, apklust dzīvā mūzika, apkārtējie sāk krist zemē vai bēgt prom, un pie mūsu galdiņa spēlējošā banda gaida uzmundrinājumus ar drebelīgu aci skatoties uz vārtu pusi, no kurienes cilvēki cenšas tikt ārā. Nesamulst vienīgi vietējie mafiozo, kas piesēdušies mūsu galdiņa otrā galā un trenē rumu visai respektējamos apmēros. Pēc vēl pāris šāvieniem un policijas spēku dubultošanās atsākas dzīvā mūzika, un dzīres atgriežas vecajās sliedēs, vēl apruājamies ar pāris vietējiem, kas alko iespaidā kļuvuši pavisam draudzīgi, uzgriežam pāris dejas marimbo pavadījumā un esam gatavi doties mājup. Tik vien vēl iegādājamies mazu Maximona skulptūriņu, tā teikt veiksmei un atmiņām no jauka tusiņa par godu jaukam svētajam.
1 komentārs:
Izskatās,ka tajā festā var dabūt visu. Arī nazi mugurā. Tfu,tfu,tfu!
Ierakstīt komentāru