IDA

Ja līdz tam šaubījāmies vai paspēsim tikt līdz Bluefields, tad tagad skats uz dzīvi sāk likties pavisam optimistiks, kaut kā mums izdodas ne tikai noķert pēdejo busu no Nikaragvas robežas uz Ocatlan, bet jau tumsā zibens ātrumos nomainīt autobusu un tikt tālāk līdz pat Esteli, kas vismaz tumsā šķiet visai parasta pilsēta. Atrast naktsmītni šeit nav pārāk grūti, vienīgi labas un lētas vietas ir retums, lēta viesnīca šeit ir gandrīz sinonīms bordelim, un nav arī īsti skaidrs vai vieta, kurā mēs paliekam nav viena no augstāk minētajām,bet nu tas nav tik svarīgi, jo sen neesam izgulējušies un arī nākamajā rītā plānojam celties pirms četriem, lai paspētu uz pirmo autobusu Managvas virzienā. Vakarā izdodas atrast jauku vietu, kur paēst, tiekam pie cāļa ar gallopinto, kas ir rīsi ar pupiņām. Izgulēties, gan īsti nesanāk un jau ap četriem esam autobusā uz galvaspilsētu, diemžēl plāni sāk ļodzīties, kad pusceļā pārsprāgst autobusa riepa (Centrālamerikas riepu lāsts ir stiprāks par CA-4 līgumu), bet par laimi nākamais autobuss mūsu maratonā atiet no tās pašas autoostas, kurā pirmais piestāj. Sešu stundu brauciens uz Ramu nav pārāk aizraujošs, kā jau iersasts, visa veida pārtikas tirgoņi pārņem autobusa eju katrā miestā vai lielākā krustojumā, pa vidam parādās arī visādu kategoriju ubagi un pat fanātisma pārņemti Dieva sludinātāji, un tas viss notiek džungļos autobusā bez gaisa kondicioniera, toties ar plīvojošiem aizkariem. Lielisko bonusu “vējš pa logu” varam īsti novērtēt tikai tad, kad izkāpjam no autobusa un iekāpjam kārtīgā džungļu sutiņā. Tikai Ramā, gaidot laivu uz Blūfīlds (vienīgais transports uz astoņdesmit kilometrus attālo piejūras pilsētu) uzzinam par viesuļvētru, kas pirms pāris dienām “pārgājusi” pār Kukurūzas salu (Corn Island) un Pērļu lagūnu, diemžēl nav neviens, kas mums patiektu cik daudz abas vietas, uz kurām tik ļoti skrējām pēdējo divu dienu laikā, cietušas. Esam paveikuši gandrīz neiespējamo, divu dienu laikā tikuši no Gracias (Hondurasā) līdz Bluefields (Nikaragvā), vien galā nākas konstatēt, ka steigai nav bijis pamats, jo laiva uz salām nākošajā dienā nav gaidāma. Acīmredzot, dēļ viesuļvētras laiva palikusi salās un joprojām nav atgriezusies kontinenta ostā. Neko darīt, pa tumsu atrodam pieklājīgāko naktsmītni visā pilsētā un pēc pāris Toņas (populārākais alus Nikaragvā) pudelītēm esam gatavi gulēt cik vien ilgi iespējams. Blūfīlds ir pilnīgi savādāka pilsēta nekā jebkura cita vieta, kurā esam iepriekš pabijuši, lielā daļa iedzīvotāju runā gan angļu, gan spāņu valodā. Pa vidam var dzirdēt visādus valodu miksējumus, sākot ar kreolu, beidzot ar miskito. Tik pat miksēta ir tauta uz ielām, lielākā daļa gan ir melna un nēsā Boba Mārlija albūmu vāciņiem vai kaņepju lapām rotātus t-kreklus. Miksētā dzīve neizbrīna, jo sākotnēji šo teritoriju apdzīvojušas Miskito ciltis, bet pilsētu dibinājuši holandiešu pirāti, kas te bāzējušies labu laiku, un kāpēc gan nē, ja pat mūsdienās te ar mašīnu atbraukt nav iespējams, tad piekrasti savā varā ņēmuši angļi, kas ieviesuši darbaspēku no pārējām Karību teritorijām un tikai pēc Nikaragvas valsts dibināšanas, šeit iespraukusies arī spāniskā ietekme. Augu dienu un nakti te skan mūzika, šķiet nav pilsētā nostūrīša, kurā pabūt klusumā, regejs, mariačī, regetons, kantrī, gospelis, tas viss der, galvenais, ka ir kāds pavadījums visai nesteidzīgajām pilsētnieku ikdienas gaitām. Pa lielam gan pilsēta atdzīvojas tikai vakaros, kad arī atveras lielā daļa ēstuvju, kuras šķiet visas piedāvā vienu un to pašu trīs ēdienu ēdienkarti, cepts cālis ar gallopinto, grillēts cālis ar gallopinto vai stroganova tipa liellopu gaļa ar gallopinto, klāt var dabūt kāpostu salātus un dažādus saldus dzērienus, auksto kakao, rīsu novārījumu ar ananāsu suliņu u.tml.