ceturtdiena, 2009. gada 12. novembris
Chingao
Pēc Maximona festivāla dodamies tālāk kalnos jeb Atitlan ezera virzienā. Ezers ir diez gan liels, bet atrodas krietni virs jūras līmeņa vairāku vulkānu ielenkumā. Gar krastu izvietojušies vairāki ciemati, kurus pārsvarā apdzīvo vietējās maiju ciltis, bet šķiet arvien vairāk viesnīcas, restorāni un citi tūristu iestādījumi pieder visādiem ārzemniekiem, kas šeit apmetušies uz dzīvi, amerikāņi un žīdi pārsvarā, pa kādam vācietim, pa kādam beļģim.. Vietējās tendences jo spilgti novērojamas Panahačel, kas arī ir mūsu nākošā mazā pietura. Ceļš uz ezeru vijas caur kalniem un kalnu ciematiem, kas šķiet dzīvo to pašu dzīvi, ko pirms gadiem piecdesmit, ja ne vairāk. Mums kaut kā nepaveicas ar laika apstākļiem, bet skaidrā laikā skatam no kalniem uz ezeru vajadzētu būt gana iespaidīgam. Nobāzējamies Panahačel un steigšus organizējam transportu uz Chichicastanengo, lai paspētu uz vienu no lielākajiem tirgiem, kas divas reizes nedēļā uzņem jaudu, kas ļauj lepoties visā maiju apdzīvotajā pasaules daļā. Ceļš uz tirgu sākas mierīgi, bet pēc autobusu maiņas pusceļā izrādās, ka atlikušie padsmit kilometri ir viens no ekstrēmākajiem piedzīvojumiem, kas nopērkams par divdesmit pieciem santīmiem vienā virzienā. Šķiet, ka šoferis gūst baudu no skata spogulī, kurā var redzēt pasažierus iekrampējušos beņķos, dažu ar aizvērtām acīm, dažu skaitot kaut kādus pātarus (droši vien tēvreizi), dažu, kam nu ādas krāsa ļauj, bālējam, dažu nervozi skatoties pukstenī.. Žēl, ka nepaprasijām šofera vārdu, bet visticamāk, tas bija Rapido vai Loco, jo šķiet stūre un ātrums ir viņa dzīves piepildījums, pat tad, ja ceļš ir vieni paši padsmit grādu līkumi un četrdesit grādu kāpumi/kritumi. Tiekam galā galā veiksmīgi un ir gandrīz žēl pamest autobusu, kas citur pasaulē noteikti tiktu saudzēts kā retro vērtība. Uzmetot aci tirgum, tas tiešām ir jaudīgs, bet drīz vien konstatējam, ka lielākā daļa no precēm atkārtojas ik pa trim, četriem tirgoņiem, tā ka tā varenība ir nedaudz pārspīlēta, neskatoties uz ko tiekam pie dažiem labiem pirkumiem. Atgriežamies Panahačel jau ar tumsu un tik vien sanāk kā izmest pāris līkumus pa pilsētu, kad ierodas arī ikvakara viesis lietus, kā nekā lietus sezona. Lielākā daļa tūristu un ceļotāju Panu izmanto kā bāzi apkārtējo ciemu un ezera apskatei, līdzigi ir ari ar mums, jo jau no rīta uzņemam kursu uz San Pedro de Laguna, kas ir otrā ezera krastā, tāda paša nosaukuma vulkāna pakājē. Esam dzirdējuši daudz labu vārdu par miestu un pat esam draugos ar vienu San Pedro iedzīvotāju, kuru gribam apciemot. Šķērsojam ezeru ar laivu, no kuras grūti nepamanīt, ka ūdens ir pilns ar kaut kādu brūnu aļģi, kas nelāgi ož un ainavu nepadara skaistāku ne par kapeiku. Izrādās aļģe uzradusies tikai šogad, kādēļ arī mums nav lemts redzēt ezera izslavēto dzidrumu, kas diez vai atgriezīsies tuvāko pārdesmit gadu laikā. San Pedro nav milzīgs miests, kādēļ ievērības cienīgākās vietas var apskatīt pus dienas laikā, tomēr ciematam piemīt kaut kāds šarms, sava aura, kas liek steigu atstāt ārpusē un baudīt mieru, kas te netrūkst. Otro dienu nolemjam veltīt sava drauga Martina meklējumiem, bet ar to mums diez ko neveicas. Martins ir mūsu draugs no Kanādas ķiršu laikiem, savulaik sešdesmitajos no dzimtās Vācijas atbraucis uz Kanādu, bet deviņdesmito sākumā sapratis, ka Gvatemala ir viņa vieta. Tiesa gan Kanādas pensiju sistēma neļauj mūsu draugam visu gadu dzīvot ārzemēs, tādēļ pa vasarām viņš tusējas pa BC, piepelnoties ar ķiršiem. Martinam nav e-pasta, mobīlā un arī šķiet nav vietējo draugu gringo vidū, kādēļ ar dienu vien mums nepietiek, lai atrastu gandrīz vietējo, kurš pat nenojauš, ka mēs esam pilsētā. Nospriežam, ka ar divām dienām San Pedro mums pietiks un uzņemam kursu atpakaļ, uz Antigvu. Šoreiz braucam ar tūristiem paredzētu busiņu, kuru pa lielam aizņem jauni cilvēki, kuriem joprojām galvā Hallovīns, kas tūristu lokā šeit tomēr tiek svinēts. Esam tikuši labi ja pārdesmit km no San Pedro, kad amerikāņu pārītis konstatē, ka ir aizmirsuši viesnīcas numuriņā pases, kuras esot paslēptas zem matrača, situāciju visai dramatisku padara fakts, ka abiem jau nākošajā rītā plānots lidojums mājup, bet transports starp San Pedro un Antigvu nav nekāds 6. maršruta tramvajs, tā nu pametam abus kaut kādā mikromiestā, ceļa malā gaidot savu iespēju tikt atpakaļ. Te nu mācība neslēpt pasi, vismaz ne no sevis, kas jāņem vērā arī mums, jo jau rīt mums pases vajadzēs šķērsojot Hondurasas robežu.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
4 komentāri:
vai tad ar kjirshiem var tik labi nopelnit ka var pusgadu celot pec tam? :O
Nekaadaa gadiijumaa nevar, pus gadu var celjot tikai tad, ja pa celjam pakjer kadu pacinju ar kokaiinu!
malači turpiniet rakstīt.Ilmars.
Ierakstīt komentāru