Roksburgā,pilsētā, kur turmpāk strādāsim, ierodamies jau dienu iepriekš, lai iekārtotos mums piešķirtā 3 istabu kotedžā. Māja kā izrādās ir viena no pirmajām šajā reģionā, lai arī nav ideālā stāvoklī, mēs esam priecīgi, jo mums ir pašiem sava gulta, duša un virtuve, pēc kā kempingojot mēs bijām īpaši noilgojušies.
Apkārt mūsu miteklim ir desmitiem (varbūt pat simtiem) persiku koki, no kuriem arī mēs pirmajās dienās ievācam pa kādam auglim un, protams, truši, kuri Jaunzēlandē laikam ir visur. Darbs? Hmmm.... ar ko lai sāk??? Šobrīd mūsu veikalā ir kādas 3 šķirnes ar aprikozēm, persikiem, nektarīniem, āboliem, bumbieriem, plūmēm, vēl ir darzeņi, īsts augļu saldējums, dažādi ievārijumi, mērces, čatniji, sulas, saldumi. It kā jau vienkārši - pakojam kastēs un maisos augļus, darzeņus, strādājam pie kases, papildinam plauktus ar trūkstošo, taisam saldējumus... .
Tagad jau gandrīz pie visa vairāk vai mazāk ir pierasts, bet nu šī nav parasta augļu tirgotava ceļa malā. Mēs strādājam 6 dienas nedēļā, 10 stundas dienā bez pātraukumiem vai atpūtas brīžiem, arī pusdenas ēdot, kas ir jādara, jo visam vienmēr ir jābūt perfekti Problēma ir mūsu priekšniece un tā ir ļoti liela problēma, kuru ceram izturēt vēl kādu mēnesi. Katrā ziņā Roksburga ir mazs miests, kur vienīgais pārtikas veikals tiek slēgts pirms mēs vēl beidzam darbu un internets maksā 2Ls stundā.
Jēēēē, šī ir ilgi gaidītā pedējā nedēļa. To visu vēl patīkamāku padara mūsu draugi – Ale un Katia (tie paši, kurus satikām Meksikā), kuri „nedaudz” izmainot savu maršrutu nu ir Jaunzēlandē un jau nedēļu mūs pēc darba sagaida ar vakariņām itāļu stilā un iekurinātu kamīnu. 
Nākamnedēļ pametam Roksburgu, kur nu jau bijām sākuši justies kā vietējie – dodoties uz vienīgo miesta veikalu vienmēr satiekam kādu pazīstamu cilvēku,kurš grib uzzināt, kas tad mums šovakar vakariņās vai kas jauns mūsu veikalā. Dzīve laukos ir darijusi savu un nu mēs esam sākuši cept maizi, gatavot ievārījumu, dažādas mērces, skābēt kāpostus.
