piektdiena, 2010. gada 1. oktobris

Ceļā uz Kalimpong atkal nogruvums, visi izkāpj no saviem transporta lidzekekļiem un skatās... Saprotam, ka pašu spēkiem nespējam cīnīties ar lielo akmeņu nobrukumu un sākam apsvērt došanos atpakaļ vai iespējamo pāris stundu gaidīšanu, tomēr notiek brīnums un pusstundas laikā buldozers ir klāt un problēmu atrisina. Izlīkumojam pa kalnu ceļiem un ierodamies Kalimpong, lai visai drīz saprastu, ka esam nedaudz iesprūduši. Vienīgā Sikkim un Bengālijas kalnu saikne ar pārējo Indiju ir ne pārāk lielā Siliguri pilsēta, kuras iedzīvotāji akurāti šobrīd ir izdomājuši streikot, lai prasītu labākus dzīves apstākļus, tādā veidā paralizējot visu satiksmi ar dienvidiem. Vispār jāsaka, ka Indijā streikošana un visāda citāda veida protestēšana ir cieņā, nav nemaz jāmin Kašmiras seperātisti vai Biharas maoisti, tepat Rietumbengālijas ziemeļos, neliels kalnu apgabals, kura centrā atrodas Dārdželinga, izdomājis tikt pie lielākas autonomijas. Zaļi balti dzeltens karogs plīvo vai pie katras mājas arī Kalimpong, onkulīši pie tradicionālajām cepurēm sasprauduši nozīmītes ar kalniešu dunčiem un katrs sevi cienošs veikals uz savas izkārtnes, zem nosaukuma, min vārdu “Gorkhaland”, kas ir vietējo pašizdomāts nosaukums teritorijai, kuru viņi grib padarīt par vēl vienu Indijas provinci. Teritorija ir tik maza, ka tā noteikti būtu vismazākā Indijas province, ja valdība piekristu “dumpinieku” prasībām, tomēr neizskatās, ka kādu vispār šīs prasības interesē, jo “reģionā” nav manāma armijas klātbūtne, par Gorkhas zemi neraksta pat Bengal Post un arī paši vietējie rīko tikai mazus protestiņus, iet nelielos gājienos, dziedādami dziesmas, būtībā nepanākot neko vairāk kā sastrēgumu tā jau sastrēgušajā satiksmē.
Tā kā Kalimpong pavadīsim divas dienas (streiks būšot tikai vienu dienu), un te nav pārāk daudz lietu un vietu, kuras mēs gribētu apskatīt, tad plānojam savu laiku visai relaksēti, pat relaksētāk kā parasti. Atklājam, ka Kalimpong gatavo diez gan pieņemamas kvalitātes sieru, vēl te ir atsevišķas diez gan labas kafejnīcas, kas tirgo indiešu saldumus, kuri ir tiešām garšīgi, bet pietiekoši saldi, lai apstātos pēc pāris nelieliem kumosiņiem. Vēl aizejam uz papīra fabriku, kur, izmantojot vēsturiskas metodes, no kāda vietējā krūma celulozes tiek gatavots lielisks papīrs. Šī papīra ražošanas tradīcija aizsākusies pirms daudziem gadsimtiem budistu klosteros, un pašu svarīgāko manuskriptu oriģināli rakstīti tieši uz šāda papīra. Kalimpong apkārtne slavena arī ar saviem dārziem, kur sēklu un sīpolu eksporta vajadzībām tiek audzēti dažādi krāšņumaugi un ziedi, tomēr šobrīd maz kas zied, kādēļ uz dārziem doties lielas jēgas nav.
Joprojām eksperimentējam ar indiešu virtuvi un gaidam, kad beigsies Siliguri streiks, kas paildzinājis mūsu vizīti Kalimpong, un varbut nemaz nav arī tik slikti šeit uzturēties pāris dienas, šeit nav neviena tūrista, pilsēta ir diez gan dabiska un pat interesanta.

1 komentārs:

Anonīms teica...

Bet Latvijaa shodien veeleeshanas... Varu iedomaaties, cik tas viss no jums ir taalu... :)

Veiksmi arii turpmaak!

Shis blogs ir mana topa pashaa augshgalaa.