Sezona cauri!

Ķirši ir beigušies! Jāaaaaaaaa!!!! Lai nu cik jauki ir lasīt ķiršus, tas nav darbs, kuru var darīt ilgāk kā mēnesi. Patiesībā, darbs vairs nav tik jauks, ja katra diena tiek uztverta kā sacensības, kā cīņa. Un ķiršu dārzā cīņa ir tā, kas ļauj salasīt vairāk, jo neviens negrib būt vislēnākais, protams, visi arī nevar būt visātrākie, bet katram ir savs konkurentu lociņš, ar kuru jātiek galā katru dienu, tā nu cilvēki krīt galējībās. Tas, ka brokastīs ap četriem rītā lasītāju elite ēd sabalansētu, rūpīgi izvēlētu uzturu, kas ļauj ķermenim tikt pie pēc iespējas lielāka kaloriju daudzuma, kas tiks vienmērīgi iztērēts darba dienas garumā, liekot uzsvaru uz finiša taisni, kurai jāpietiek spēka lai nu kas, vēl nav nekas, tā pat kā nekas īpašs nav vingrojumi un iesildīšanās pirms starta, kas katru rītu atnāk pusē sešos, bet sezonas beigās jau tiek no pārējiem slēpti tukšie spainīši, pēc finiša švilpes tiek mēģināts pieraut vēl pāris spaiņus, pirms kāds to pamana..... koku maiņa notiek jamaikiešu sprinteru cienīgā tempā, pie tam sprinteri vēl skrien ar trepēm rokās un no zemes uzrauj pa kaudzītei ar tukšajiem spaiņiem. Un kā tu nedarīsi tā, kā pārējie dara, ja tā jau ir norma. Sezonas pēdējās dienas ir fiziski diez gan grūtas, jo par spīti besim turpinās cīņa un visi dara cik vien var, jo grib, lai ātrāk pienāktu pēdējā diena. Pēdējā dienā līdz ar pēdējā spainīša nolikšanu zemē arī atskan alus bundžu tssssskššš un sāk svinēt arī tie, kas vēl nav paguvuši svinības sākt iepriekšējā vakarā. Nākošais vakars ir oficiālās svinības, nekas īpašs, un jau nākamajā rītā dodamies prom no Kelownas.