Pirma diena 15.03.2008.

Pirmā diena ārpus LV iesākās visai agri pēc Rīgas laika, bet pēc britu domām mes noteikti esam baisie guļavas, jo tikai ap deviņiem izrausāmies no guļammaisiem, kurus baigi feini bijām ievietojuši klusā lidostas stūrītī. Nekādas grīdas tīrītāju mašinītes un nekādi skaļi paziņojumi netraucēja, varētu pat teikt, ka šī bija viena no labāk pārlaistajām naktīm, kategorijā “gulēšana lidostās”. Apēdām brokastis (no LV) un atradām bagāžas glabātuvi, lai sāktu Stanstedas apkārtnes izpēti. Kartē, protams, viss izskatās tuvu, bet netālā pilsetele (Cēsu izmērs), izrādījās visai grūti sasniedzama, jo pavisam drīz pazuda trotuārs un nacās vadīties tikai pēc ceļazīmēm, kuras jau ne vienmēr norāda uz gājējam tuvāko ceļu. Lai arī garš, bet ceļš izrādījās interesants. Liekot roku uz sirds, varu teikt, ka savā dzīvē nekad neesmu redzējis tik daudz savvaļas dzīvniekus ejot kajām 6km. Pat nepametot lidostas teeritoriju uzdūrāmies pamatīgai trušu kolonijai, nebaidās viņi neko
ipaši no cilvēka, bet vēl mazāk no kaut kādām tur mašīnām vai lidmašinām. Truši tur ir vienkārši tonnām, pat pmodās tāds kā mednieka instinkts un gāju ar viņiem cīnīties, protams, ar fočiku rokās, un kaut ko jau izdevās arī nošaut. Nākošais parsteigums bija fazāns savvaļā, tādu nekad iepriekš nebiju manījis, bet nofočēt nepaspēju, jo tam gan cilvēku klātbūtne likās mazāk patīkama kā trušiem. Ja reiz par faunu, tad jāpiemin, ka flora tur jau pamodusies krietni vairāk kā pie mums, zied narcises, gaiļpieši un visādas citādas puķes, kuras neatpazīstu, tā teikt pavasaris pilnā sparā. Nonākot pilsētā nedaudz pamaldamies, jo uz ielas, kura pa taisno ved uz centru esot notikusi gāzes noplūde, kādēl policista kungs mūs palūdz iet pa citu ceļu, kura apraksts no viņa puses izrādījās ne pārāk izsmeļošs. Nu varbūt labi arī ka tā, jo paspējām aplūkot, lēnā garā pastaigājoties, ka ta briti dzīvo, jāska, no ārpuses lielā daļa māju liekas labi apkoptas, un katrs par savu pienākumu uzskata iekopt kaut nelelu dārzu vai vismaz foršu dzīvžogu. Centrs kā jau centrs, neko īpaši mani nepārsteidza, varbūt tāpēc, ka ne pirmo reizi UK. Diez gan dīvaina sajūta, ka katra pensionēta dāma, kas nāk pretim uzskata par savu pienākumu uzsmaidīt, baigie pieklājīgie, kas zin, cik tā pieklājība patiesa, cik āriškīga, tādus secinājumus gan nemēģināšu bārstīt. Centrā meklējot ceļu iemaldījamies alkobodē un tikām pie īstena angļu sidra (domājams lielā daļa no tiem, kas šo lasa, zin manu interesi par sidru un tās cēloņus) – Wostons Organic , izvēlējāmies tādeļ, ka “organic” (Lauras PRO) un tādēļ, ka “westons” (mans PRO, jo esmu pabijis westonu rūpnīcā). Meklējot labierīcības iekūlāmies Sainsbury's veikalā, kur tikām pie vel diviem sidriem, kurus tad nu steidzām degustēt vietējā parkā, kuru iecienījuši ne tikai vietējie, bet arī vāveres, kuras gan ne tik lielā skaitā kā pa ceļam redzētie truši, bet apdzīvo parkus un citus zaļumus. Westons protams nepārsteidza, ļoti labs sidrs, nedaudz saldāks par Ezeres brūvējumu, arī biezāks, tā teikt, Laura pieteicās kļūt par šī sidra fani, un man ar tīri labi gāja pie sirds, kaut gan bez pārsteigumiem un “uh un ah”, vairāk garša jūtama tieši mutē, bet pietrūkt pēcgaršas, smarža vairāk neitrāla, kā izteikta. Otrs pretendents uz “dienas dzēriena” titulu bija Henneys Vintage , arī Herefordširas ražojums, bet nekāds vairs “organic” un veseli 7% alk. satura. Man liekas, nebija slikts, nedaudz priekš manis pa stipru, bet kopumā ar labām garšas īpašībām apveltīts sidrs, krietni mazāk gāzes kā iepriekšējam pretendentam, labāka pēcgarša un izteiktāka smarža (viegli iepuvuši āboli), pēcgaršā var sajust arī šo to līdzīgu mucām, ar kurām tik cītīgi eksperimentē viens no Herefordširas atzītākajiem sidra meistariem Maiks Džonsons, nezinu cik dabiska tā garša, bet kopejais efektslabs, manā vērtību skalā tas ieņem to pašu līmeni ko Westonu bioloģiskais – astotnieks desmit baļļu sistēmā. Trešais pretendents “Savannah” gan līdzi pirmajiem diviem nnetur, jo jūtams pamatīgs rūpnieciskums viņa izcelsmē, bet ko gan var gribēt no sidra, kas ražots Dienvidāfrikas Republikā, nu protams, lai kāds neiedomājas, ka es esmu dzēris kaut kādu mēslu, varu ziņot, ka ikvienam no Latvijā ražotajiem “sidriem”, kurus var sastapt veikalu plauktos, līdz āfrikānim vēl tāls ceļš, varētu pat mēģināt viņu analizēt bet kāpēc, ja skaidrs, ka vairāk pa “5” viņam no manis nedabūt, divos vārdos “pārāk daudz ūdens”. Degustējot sākām rēķināt laikus kā un cikos mums jālido, līdz nonācām pie secinājuma, ka esam kļūdījušies par 2h un tagad nenormāli jāskrien...... Vaaaaa... diez gan operatīvi atradām autobusu, kurš pa 1.8GBP mūs aizrāva uz lidostu. Tur kā jau ierasts, čekins, pasu kontrole/kratīšana, ceļš uz lidmašīnu, rinda uz boardingu, iekāpšana lidmašinā, pacelšanās un te nu mēs esam kaut kur virs Francijas vai Spānijas, drīzumā gaidam nosēšanos Heresā un piedzīvojumus hosteļa meklējumos.
__________________________________
Piedzīvojumi tiešām izdevās, un šajā sakarā arī šīsdienas pamācošais teksts – nevajag ar pēdējo autobusu braukt ārā no pilsētas centra, ja nezini precīzi vai tevi tur kāds gaida un ceļu atpakaļ. Kā jau var noprast, klasiski nokļūdījāmies, iekāpām pēdējā autiņā ar kuru var nokļūt Heresas jauniešu hostelī, un jau samērā ātri konstatējām, ka esam ieberzušies. Neilgi pēc tam, kad es jau teju biju atmūķējis tumšiem logiem esošā hosteļa vārtus, apsargs paziņoja, ka hostelis tiek remontēts, un būs vaļā jūlijā! Autobusa vairs nav, bet ir nomale bez neviena takša, kur vietējie jau iesāk Lieldienu svētīšanu, riņķī nēsājot sv. dievmātes statuju un spēlējot pūtēju muzonu, gluži latinos stils, nezinātu, ka Spānija, padomātu, ka Kostarika, dažs no vietējiem jau iestiprinājies blakus esošajā alus bārā, kas tīri vai vilina, jo somas nēsāt lielus gabalus vairs galīgi nav jaudas. Par spīti noeejam kādu kilometru centra virzienā, kur izdodas dabūt taksi, kurš par 5Eur aizved uz centrā esošo hosteli, kura adresi esam atraduši ceļvedī. Tur arī esam, hostelī, kas par 2.5 Eur no personas dārgāks nekā tas, ko biju netā atradis, akurāt tik pat cik maksājām par taksi!