Kadiza - Malaga

20.03.2008.

Tā kā ārā līst lietus, varu pieķerties pie rakstīšanas, un uzdrukāt to, kas sakrājies pa pēdējām dienām. Kā jau minēju iepriekš, bijām divas dienas Kadizā, tad vienu Malagā, un nu esam netālu no Competas kalnos, kur taisamies palīdzēt vieniem bioaudzētājiem, bet pagaidām līst, kādēļ tusējam pa iekšu.
Heresu pametam gandrīz uzreiz pēc tam, kad nosūtīta pēdējā bloga ziņa par ielādētajām bildēm. Kamēr Laura iepērk brokastis vienā no Heresas veičiem, bet es pieskatu somas, sanāk izdarīt šādus tādus novērojumus, kas apstiprina jau iepriekš dzirdēto par Spāniju un tās auto kultūru, pārsvarā mašīnas ir nelielas vai vidējas, pārāk daudz džipus Heresas ielās nemana, bieži vien autiņos skan skaļš muzons, bet ne gluži tuc tuc, kas pierasts Latvijā, bet gan spāņu pops un hip hops. Lielā skaitā ir rolleri, kas arī saprotams, ja visu gadu ir silts un reljefs nav draudzīgs pilsētas riteņbraucējam. Turpat pie Heresas stacijas uzstādīta milzīga statuja – pliknis bez rokām, nepateikšu gan stilu, bet ne gluži klasisks (laikam vajadzēja nofočēt), un sēžot uz trepītēm jau sāk likties, ka es saprotu monumentālismu, diez gan iespaido. Vilcienu gandrīz nokavejam, jo kaut arī pirms mums biļetes pērk tikai daži cilvēki, tirgoņu nesteidzība un miers, rindu padara krietni garu. Ceļš uz Kadizu nav pats interesantākais, pārsvarā lakuksaimniecībā izmantota zeme (tuvāk Heresai) un meliorēti sālsūdens purvāji (tuvāk Kadizai).
Nonākam Kadizā un pa taisno dodamies uz hosteli, kuru esam iepriekš nopētījuši netā un kurš minēts arī mūsu ceļvadī, pēc nelielas maldīšanās arī atrodam, bet izrādās, ka sakarā ar svēto nedēļu nav vairs brīvu vietu. Tad nu sākas mūsu Kadizas piedzīvojumi. Izrādās, ka arī tūrisma informācijas centrs nezin, kur ir, kur nav brīvas vietas un tik saka, ka tajā lūk virzienā jāmeklē pensiones (hosteļtipa viesnīceles), kurās moš' vēl kāda brīva vieta ir. Tad Laurai piesienas kaut kāds onka uz riteņa, kuram esot dzīvoklis, kurā viņš mums labprāt izīrētu istabu uz svētās nedēļas laiku, onka izskatās nekaitīgs un jūtams, ka viņa drosmes pamatā ir vēlme nopelnīt šajos reliģiskajos svētkos, bet mums nav vēlme vilkties uz viņa dzīvokli un maksāt kaut kādus 35Eur par nezin ko, tāpēc izdomajam, ka es pagaidīšu laukumiņā pie domes ar visām somām, kamēr Laura apstaigās visas tās pensiones. Paiet kāds laiciņš, stunda man šķiet, un Laura atgriežas ziņojot, ka nav nekādu panākumu naktsmītnes meklējumos. Es savos meklējumos nonāku citā tūrisma info centrā, kurā jau paspēju tikt pie atziņas, ka jābrauc uz līcītim otrā pusē esošo pilsētu (laikam El Puerto de Santa Maria), kur jānakšņo kempingā. Vēl pirms došanās uz prāmi izlemjam izmest pāris līkumus pa Kadizu, bet jau drīz pamanam hosteli, kurā Laura neesot bijusi, joka pēc nočekojam un esam tikuši pie istabas par 35Eur, protams nav nekāda medusmaize, bet mums der par cenu, kas, tomēr, nedaudz, bet patīkami atškiras no citiem piedāvājumiem. Kamēr ar spāņu viesnīcnieku kārtojam papīrus, pa teļļuku rāda ziņas, kurās galvenais sižets ir pēdējās vēršu cīņas Valensijā, izskatās, ka vērsis pasprucis publikā un cilvēki tiek mētāti pa riktīgam. Onka uzreiz ziņo, ka pie viņiem Kadizā korida neesot, bet otrā pusē līcītim gan var aizlaist paskatīties. Izdomājām, ka jāēd pusdienas pie okeāna, un iepirksim viņas veikalā, bet veikalus kā izrādās atrast nav nemaz tik viegli, beigās nonākam pie secinājuma, ka labākais orentieris ir bomži, kuri ik pa brīdim slīd uz veikalu pēc nākošās alus devas, tā nu tiekam pie pusdienu gardumiem un sidra. Bomži Kadizā netrūkst, drīzāk jau laikam jāsaka, ka ne bomži, bet alkāni, kuri līdzinās bomžiem, tādus Heresā nemanīja. Kadizā pūš baigais vējš un tie 20 grādi nekādu siltumu nedod, beigās atrodam vietu pludmalē, kur ir aizvējš un apēdam savus gardumus. Sidra nosaukumu vairs šodien neatceros, bet runa bija par kaut kādu svēto, vienvārdsakot lētā gala sidrs šampja pudelē pie pusdienām, par savu cenu neslikts, bet salīdzināt ar britu sidriem nebūtu pieklājīgi, tās ir citas kategorijas, vieglāks, gāzētāks, saldāks.. Nu tas ir gaumes jautājums, pieļauju ka meitenēm labāk patiktu spāņu darinātais, bet īsteni eksperti liktu krustiņu pie britu ražojuma. Ejot mājup nopērkam vakaram vēl venu sidru, šoreiz citu zorti.. Vakarā bišķi besis, jo visu dienu esam pa sauli un vēju tusējuši, bet tā riktīgi atslābt neļauj kārtējais Semana Santa gājiens, kas notiek gandrīz zem pašiem mūsu logiem, atškirībā no Heresas šeit mūzika vairs nav tik nopietna un pa brīdim jau var manīt kādu maršu, liekas, ka arī tie nesamie ir vieglāki un gājiena dalībnieki ir gados jaunāki un visu pasākumu uztver vieglāk, mazāk reliģiozi. Arī skatītāji vairs nav tik smalki uzposušies, kā Heresā, laikam jau lielākā pilsētā vieglāk pazauidēt tradīcijas. Degustējam to sidru, kuru izvēlējāmies pēc principa “dārgāks – labāks”, virsū rakstīts Sidra Natural (De Nuestra Tierra), nav vairs šampja pudele, bet kaut kas līdzīgs old-school alus pudelei ar korķi, kura izvilkšanai jāliek lietā viļķis. Smarža ļoti laba, krāsa nedaudz duļķaina, bet patīkama, smaržā nav tik daudz jūtams raugs kā pašu ābolu aromāts, garša gan neattaisno likmes un izrādās skābena, pie tam sit bišķi uz etiķa pusi, kas, manuprāt, ir dēļ nepareizas glabāšanas, uz pudeles rakstīts, ka noturēts divus gadus. Var jau būt, ka gadījās ne pārāk labs eksemplārs, bet es vērtēju kā viduvēju, tādu kurš nesit pušu lēto galu.
No rīta sakravājam mantas un nonākam pie plāna, ka jāatrod internets, kur jānočeko iespējas doties tālāj, jo Kadizu pa lielam esam jau apskatījuši, un kaut arī pilsēta liekas forša, negribas pārmaksāt par naktsmītnem. Plānu sačakarē viesnīcnieks, kurš saka, ka mantas pie viņa atstāt pa dienu nevar, nu labi, neko darīt, nonākam atpakaļ laukumiņa pie domes, kur šoreiz pie mantām paliek Laura, bet es eju noskaidrot vai nav kāda mantu glabātuve autenē vai stacijā. Autenē nonācis secinu, ka manas spāņu valodas zināšanas nav pārāk noderīgas komunicējot ar pīpējošo mantu glabātuves bosu, kurš ne visai vēlas mani saprast, nav arī līdzi somas, uz kuru rādīt ar pirkstu, atmetu ar roku. Dzelzceļa stacijā nezin kādu apsvērumu dēļ bagāžas glabātuves vispār nav. Neko darīt, aizstiepjamies uz interneta salonu, jo pie domes nav bezmaksas interneta, kuru mēs varētu lietot portatīvajā. Noskaidrojam, ka visas vietas tuvumā ir nobukotas un brīvu vietu nav, bet ir labā ziņa, Tīna no wwoof fermas ir atbildējusi, ka priekš mums istaba jau ir sagatavota un mēs varam ierasties. Aizsūtam ziņu ar jautājumu vai varam parādīties jau ātrāk. Vēl nedaudz paklaiņojam pa pilsētu ar visām somām un konstatējam, ka pie universitātes ir bezmaksas internets, nočekojam meilu un Tīna jau ir paspējusi atbildēt, ka varam ierasties jebkurā laikā. Tad nu pa galvu pa kaklu triecamies uz autoostu, lai brauktu uz Malagu. Nopērkam biļetes uz četriem, kas ir jau pēc 15min, jo nākošais buss ir tikai astoņos. Tad izdomājam apjautāties informācijas centrā cik ilgi tas autobuss līdz Malagai ies, un dāma atbild, ka tā kā šis nav tiešais, tās būšot piecas stundas. Es prasu, kad tad ir tas tiešais un cik ilgi brauc tas, viņa saka, ka astoņos iet tiešais, kurš galā ir divās stundās. Noskaidrojam, ka biļetes var samainīt un nesamies uz kasi. Onka kasē saka, ka samainīt var, bet tas tiešais ies četras stundas, beigās izrādās, ka tante informācijā ne pārāk labi runā angliski, kaut arī mēģina, nu arī atslābstam. Kamēr gaidījām autobusu varēja palūkoties uz vienu dienvidamerikāņu ģimenīti, dāmas trīs paaudzēs, jaunākā no kurām visu laiku gribēja niķoties, bet vecākā visu laiku pīpēja un auroja, lai sīkā apklust. Uz mirkli varējām sajusties kā citā kontinentā.
Par citu kontinentu runājot, jāķeras pie brauciena uz Malagu. Cik esmu pamanījis sabiedriskajā transportā valda līdzīgas tendences kā Latvijā, ļoti liels pensionāru īpatsvars, tikai atšķirībā no LV rezidējošajiem, šejienieši neizceļas ar milzu īgnumu un prasībām pamest viņu vietas. Īsi pirms Tarifas neliels pensionētu spāņu kolektīvs uzsāka dziesmu un ilgi nevarēja šķirties, kad dažām kundzītēm bija jāizkāpj, mums likās, ka to draudzību viņi nodibināja pa ceļam, kaut arī nemanījām riņķojam nekādus grādīgos dzērienus. Nu ja, par to citu kontinentu, jau no Tarifas var redzēt Āfriku, un man nekad nebija ienācis prātā, ka viņa ir tik tuvu, mierīgi var redzēt ēkas otrā pusē šaurumam, un normālam peldētājam tas attālums nebūtu škērslis. Tarifas apkaime, kas pazīstama ar saviem milzu vējiem, kurus izmanto arī visādu veidu sērfotāji, pilna ar vēja rotoriem, diez gan iespaidīgs skats. Kad nonākam Algesirā, kas ir aptuveni pusceļā, šoferis atļauj pus stundu pavazāties pa Āfrikai tuvāko Eiropas pilsētu. Atnākot atpakaļ, tas pats šoferis saka, ka varam ar to pašu biļeti pārsēsties blakus autobusā, kas uz Malagu iet bez pieturām (izņemot Marbella) un būšot galā ātrāk, izmantojam piedāvājumu, un jau drīz pa autousa logu varam aplūkot Gibraltāru, kas pa gabalu nedaudz atgādina hūti. Ienāk prātā “Lemberga hūtes” un Gibraltāra ofšoru saikne! Tuvojoties Malagai, redzam, ka celtniecība rit pilnā sparā, pilns ar vienādām mājām, skats nav pārāk iedvesmojošs. Kad nonākam galā, ir jau vēls un naktsmītnes meklējumus apgrūtina kārtējie Lieldienu gājieni, jo ne visur var aiziet pēc kartes, satiksme bloķēta, un nākas iet apkārt visam tam tusam. Citur nav vietas, bet citur cenas pacēlušas svētku ietekmē pavisam anormālas. Kad apmeklējamo hosteļu saraksts iet uz beigām, ieskrienu vienā hostelī, kur istaba tiek piedāvāta par 30Eur, uzmetu ātru aci un liekas, ka būs ok, saku lai pagaida un skrienu pēc Lauras un somām. Atnākam jau ar somām, nokārtojam papīrus, samaksājam un konstatējam, kur esam nonākuši. Laura solīja daiļrunīgu aprakstu (brangu kritiku).
_______________
Izlemjam izmest līkumu pa pilsētu, bet drīz jau esam atpakaļ, sariktējam guļammaisus un ejam gulēt, par dušā iešanu ne visai gribas aizdomāties. No rīta svētās nedēļas cirks turpinās, vesela armijas daļa maršē orķestra pavadījumā ar krustā sistu koka onkuli uz pleciem. Šoreiz izdodas vienoties ar viesnīcniekiem, ka viņu suns pieskatīs mūsu somas un paši dodamies ielās, paēdam pusdienas skvēriņā un pārējo dienas daļu pavadam pludmales pusē, vējš jau nu diez gan vēss, bet saule spīd, un dažs arī peldās, kopumā pludmale diez gan pilna, var tikai iedomāties kā tur izskatās vasarā, droši vien vairākos stāvos guļ sauļotāji. Vakara pusē dodamies uz autoostu, kur atceramies, ka noteikti jāpaspēj vēl iegādāties pretiedeguma krēms (laikam tā viņu sauc), gandrīz nokavējot autobusu esam tikuši arī pie tāda. Pēc gandrīz divām stundām esam jau Competā, kas ir kalnos, naktīs skats nav slikts, vēl pēc pus stundas esam fermā, kas patiesībā nav nekāda ferma, bet smuka māja kalnos, tur nu tagad arī esam, bet par to laikam par agru rakstīt, lai paiet kāda diena.