24.03.2008.
Lieldienu pirmdiena. Šodien bijām uz Nerhas alām (Cuevas de Nerja), kur atrodama milzīgākā pasaules kolonna, ko veido stalaktīti/stalagmīti, iespaidīga vietiņa, tā kolonna ir aptuveni 30-40m augsta un apkārtmērs varētu būt vēl lielāks. Alas atvērtas apskatei tikai daļēji, bet arī tas, kas jau nu tiek rādits ir baigi varens. Runā, ka alu atklājuši tikai 70tajos gados kaut kādi sīkie, kas apkaimē spelējušies, bet tā ir taisnība tikai daļēji, jo jau krietni pirms mūsu ēras tur bijusi vietējo apmetne, kuras paliekas atraduši izrakumos. Nonācām Nerhā, kas ir visai patālu no Competas, ar Tīnas mašinu, jo viņai šodien vizīte pie zobārsta, ceļš vien ir ko vērts, vieni paši līkumi, kas loģiski, jo kalnos jau pa taisno šoseju neuzbūvēsi, man pat pēc brokastīm likās, ka galva sareibst šitā līkumojot.
Vakar bijām bišku garākā pārgājienā kā ierasts (parasti pēcpusdienā uz pāris stundiņām izskrienam pa kalniem), jau no rīta devāmies uz pludmali, kas pēc vietējo sniegtās info ir kādi 8km no mums (no balkona gan izskatās daudz tuvāk, bet atkal jau kalnu līkumi), ceļš baigi labais, iet pa tādu smuku ieleju, brīžiem to pat var saukt par kanjonu. Nonākot tuvāk jūrai var manīt visādus stādījumus, neskaitot jau mūsu fermā augošās mandeles, vīnogas, citronus, apelsīnus, vīģes, aprikozes un olīves, pa ceļam manam arī mango, avokado, granātābolus un oranžus augļus, kuru latvisko nosaukumu nezinu tāpat kā līdz vakardienai nezināju ka tādi vispār eksistē. Mango un granātāboli nav stadijā, ka kaut ko varētu nogaršot, avokado vēl ir nenormāli cieti, bet milzīgi, savukārt neesam īsti droši par to, ka tie spāņu oranžie augļi vispār ir ēdami un gatavi, nogaršojam, katrs pa vienam, nav ne vainas, kaut kāds zaļu ābolu un aprikožu garšu mikslis, nav slikti. Vēl tuvāk jūrai nonākot, atceramies, ko mums jau iepriekš stāstīja Pīts, pilns ar siltumnīcām, riktīgi nesmukām, milzīgām plēves siltumnīcām, kurās audzē visu to, ko mēs Latvijā ēdam un saucam par “spāņu”, pie tam siltumnīcas ir nenormāli daudz, tās atrodas visskaistākajās vietās, dažas gandrīz pludmalē. It kā viņi nopelna samērā labi, jo valdība subsidējot un zeme esot diez gan auglīga, pie tam var dabūt vairākas ražas gadā. Par ienesīgumu šaubas nerodas, jo tur pat tuvumā esošas nelielas kalnu mājeles ar hektāriņu maksā no 300 līdz 400 tūkstoši eiro, pie tam siltumnīcas atrodas uz plakaniem zemes gabaliņiem, kurus var itin viegli apbūvēt, ir ūdens apgāde, jūras tuvums, vienvārdsakot, var visu pus miljonu izspiest no katras tās saimniecības, rēķinam paši, kāds ienesīgums varētu būt pupiņu audzēšanai siltumnīcās.
Pludmale nav diez ko iespaidīga, un man arī neko neizdodas noķert, jo neesmu laicīgi parūpējies par ēsmu, bet vismaz atklāju peldu sezonu, ūdens anormāli auksts, bet gribas jau kaut kādu veldzīti,to gan vietējie nesaprot. Visinčīgākā lieta pludmalē ir tas, ka pilsētas centrā, kur ir arī šādas tādas daudzstāvenes (pilsēta El Morche), pašā pludmalē ir bomzīga mājele, kurā dzīvo zvejnieku famīlija, un apkārt mājelei pa pludmali ganās vistas. Tā kā baigi negribas apdedzināties pēc dažām stundām pošamies atpakaļ uz kalniem, ceļš gandrīz visu laiku kalnā, beigās Laura jau ir velkama aiz štoka, ko izrādās no mājām binoklī pamanījis arī Pīts un atbrauc mūs savākt. Starpcitu, atpakaļceļā laiks palicis klārāks, nozudusi dūmaka virs jūras, un tālumā var manīt Āfrikas kalnu kontūras. Vakariņas atkal karaliskas un runājam par viņu piedzīvojumiem Karību salās pirms gadiem 20, reāli inčīgi. Starpcitu, šodien vakariņās būs zivs, bet alu dzeru jau tagad, labi, jāiet kaut ko saštukot priekš neta, kurš te ir jau kādu laiku neejošs, kādēļ arī nekādu ziņu neesam devuši.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru